Rīga +16°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ne Garne, bet Gārne
Kad Rasma Lūcijas tēlā ienāca seriālā Ugunsgrēks, skatījos uz viņas skaisto piespraudi pie kleitas. Izskatījās sena. «Tā ir manas vecmāmiņas Amālijas broša!» Rasma apstiprina. «Glabāju to kā piemiņu. Vecmāmiņa bija man ļoti tuvs cilvēks. Es viņu mīlēju, un viņa mani mīlēja. Bērnībā man viņas vārds likās vecmodīgs un mazliet smieklīgs, jo bija muļķīgs skaitāmpantiņš par Amāliju, bet tagad man šis vārds ļoti patīk. Ja es būtu jauna un man būtu vēl viena meita, es viņu nosauktu par Amāliju. Arī vecmāmiņai par godu. Tu man tagad uzvandīji atmiņas…
Uzaugu Purvciemā. Tolaik to vietu tā nesauca. Manā bērnībā tie bija lauki. Aiz dzelzceļa pie Daugavas stadiona Rumpmuižas ielā, ko vēlāk nosauca par Augusta Deglava ielu, manai vecmāmiņai bija divas divstāvu privātmājas ar lieliem, iekoptiem dārziem. Viņa turēja govis, cūkas, vistas, tītarus, īrniekiem bija zirgi. Aiz Dārzciema ielas sākās purvs, kur mēs gājām brūklenēs un dzērvenēs. Tālāk bija mūsu pļavas, kur veda ganīties govis. Vairāki kaimiņi lopus salaida kopā, un mēs, bērni, gājām ganiem līdzi.
Esmu pilsētas meitene vairākās paaudzēs, bet uzskatu, ka uzaugu laukos.
Pēc četrdesmit gadiem vienā no vecmāmiņas mājām esmu atgriezusies uz dzīvi. Otra ir nojaukta. Manai mājai nākamgad būs simt gadu, kopš celta. Vecmāmiņa un vectētiņš pēc Pirmā pasaules kara, atgriezušies no bēgļu gaitām Krievijā, nopirka divas mājas. No radu runām esmu dzirdējusi, ka vectētiņam Kalugā bijusi maza rūpnīciņa. Atceros, ka privātmāju kaimiņi vectēvu sauca par Veco Vilku, un tas nenozīmēja neko sliktu. Vectētiņš bija Augusts Vilciņš. Augumā ražens vīrs ar ūsām, kārtīgs un strādīgs.
Mana mamma piedzima Kalugā. Tur bija kristīta pareizticībā, bet, pārbraukusi mājās, divgadīgu bērnu pārkristīja luterticībā. Manā ģimenē bijis pilnīgs konfesiju sajaukums. Vectētiņš bija pareizticīgais, vecmāmiņa – luterticīgā, manst tēvs bija baptists, bet tālāk visi – es, māsiņa, mana meita, mazmeita un māsas bērni – kristīti luterticībā. Lai gan piedzimām padomju laikā, visi esam kristīti. Pāvila baznīca Grīziņkalnā ir manējā. Reizēm, kad jūtu nepieciešamību pēc baznīcas īpašās noskaņas, aizeju tur savās domās pasēdēt.
Mans tēvs Juris Gārnis bija baptists.
Vispār es esmu Gārne, bet padomju laikā, kad oficiālā rakstība daudzviet bija krievu, garumzīme uzvārdā pazuda.
Dzimšanas apliecībā esmu Gārne, bet pasē un tālāk citos dokumentos aizgāja Garne. Kad atguvām neatkarību, gribēju tikt pie sava īstā uzvārda, bet tad pārdomāju. Sapratu, ka, mainot dokumentus un dažādus piederības apliecinājumus, būs lielas klapatas. Palika, kā ir.»
Lāčplēša diena – ģimenes svētki
«Man nav spožas atmiņas, daudz ko no bijušā neatceros, bet, jo tālāk iet gadi, jo vairāk domāju par savu dzimtu un tās likteņiem. Vecmāmiņa nāca no Līgatnes, no septiņu bērnu ģimenes, bet mana mamma Olga bija viņas vienīgais bērns. Vecmāmiņai bija trīs brāļi un trīs māsas, visi ļoti turīgi. Jau gadsimta sākumā viņiem bija mašīnas un īpašumi. Lielākā daļa atnāca uz Rīgu, visiem te bija nami. Divi vecmāmiņas brāļi – Augusts un Voldemārs Ķimeņi – apbalvoti ar Lāčplēša ordeni, piedalījušies Latvijas brīvības cīņās. Brāļu kapos viņu vārdi ierakstīti sienā, kur pieminēti visi Lāčplēša ordeņa kavalieri, bet paši guļ dažādās kapsētās. Voldemārs ir Siguldas kapos, Augusts – Dubultu kapsētā, un es kopju viņa kapavietu. Ilgus gadus Lāčplēša dienā vienmēr kāds manu onkuli atcerējās, bija nolikti ziedi, svecīte un karoga krāsu lentītes gabaliņš. Domāju, ka pie viņa nāca kāds no Lāčplēša biedrības. Tā Augustam Ķimenim uzlika arī piemineklīti. Biju uz atklāšanu. Viss notika ar lielu godu: ar godasardzi un šauteņu zalvēm.
Lāčplēša dienā manī ir ne tikai latvietes izjūtas, bet ļoti personīgas emocijas.
Kad Augusta onkulis jau bija vecs un slims, divus gadus dzīvoju pie viņa Dzegužkalnā. Viņš man atstāja mantojumā savu māju. Pārdevu, kad onkulis nomira, un Pārdaugavā nopirku kooperatīvo dzīvokli, kurā nodzīvoju četrdesmit gadu. Tagad tajā dzīvo manas meitas Terēzas ģimene.»
Pazudušais Kristaps
«Kad filmējos Oļģerta Dunkera filmā Lietus blūzs, mana Irisa bija veikala pārdevēja tieši tādā veikaliņā, kādu pēc kara ierīkoja manas vecmāmiņas mājā. Atceros garās rindas, kādās cilvēki stāvēja pat naktīs, lai dabūtu vienu miltu un cukura paku. Es arī esmu tajās rindās stāvējusi, bet badu nekad neesmu cietusi. Vecmāmiņas mājā salaida īrniekus, bet viens trīsistabu dzīvoklis mums palika, turklāt mums bija milzīgs dārzs, kas pabaroja. Augļu koki, apkurināmu siltumnīcu rinda, lecekšu dobes ar stiklu pārsegu bija gadiem iekopta saimniecība. Vecmāmiņa vienmēr turēja arī kādu cūku.
Pēc 1949. gada dārzu vecmāmiņai noņēma un sadalīja gabaliņos izpildkomitejas kungiem, jo katrs tādu dārzu gribēja. Kungi paši nenāca, dārza labumus savāca viņu mātes un sievasmātes.
Vecmāmiņai bija smagi noskatīties, kā viņas dārzs tika nodzīvots un aizlaists. Neviens savus gabaliņus nekopa. Siltumnīcas izpostīja, lecekšu stiklus sasita, dobes aizauga.
Vecmāmiņa strādāja savā mājā par sētnieci. Vajadzēja piemēroties apstākļiem, kādus padomju vara uzspieda. Mans tēvs bija cilvēks ar zelta rokām. Nebija darba, ko viņš nesaprata. Pašiem palikušajā dārza gabaliņā sāka audzēt sudrablapsas, Saulkrastos uzcēla vasarnīcu.
Purvciemā, kur uzaugu, daudzi mani pazina. Kad filmējos Lietus blūzā, bija komiski gadījumi. Dunkers sarunāja Pērnavas ielā nelielā veikaliņā, lai es pāris dienu pastrādāju aiz letes un iejūtos savā tēlā. Aizgāja baumas, ka esmu prom no teātra un strādāju veikalā par pārdevēju. Kinostudijā uzskatīja, ka neesmu fotogēniska un kino nederu. Dunkers bija cīnījies, lai mākslinieciskā padome piekristu Irisas lomu dot man. Filmu uzņēma 1982. gadā, man piešķīra Kristapu par labāko sieviešu lomu, bet balvu vēl arvien neesmu saņēmusi. Neatceros, vai mani vispār uzaicināja uz ceremoniju. Kad uzzināju, ka man piešķirts Kristaps, un jautāju, kur tas ir, neviens nezināja pateikt. Esot kādam iedots, lai man atdodot. Tas cilvēks trīsdesmit gadu nes manu balvu un nevar atnest.»
Teātra inde
«Vecāki, jo īpaši tēvs, gribēja, lai mācos par ārsti. Man patika dejot, dziedāt. 52. pamatskolā Purvciemā skaitīju dzejolīšus. Kad aizgāju uz Rīgas 3. vidusskolu, mani uzreiz paņēma korī un ansamblī, jo man bija laba balss ar plašu diapazonu. Mana vēlākā kursabiedra Voldemāra Zemberga mamma bija dziedāšanas skolotāja. Irēna Pabērza iestudēja lugu Maija un Paija, un ansambļa meitenes ielika izrādē dziedāt. Pie mums no Dailes teātra nāca Miervaldis Ozoliņš un veidoja izrādi Kā rūdījās tērauds. Man iedeva galvenās varones, varonīgās padomju komjaunietes, lomu. Mācījos vienā laikā ar Ilzi Vazdiku, Uldi Vazdiku, Astrīdu Vecvagari, Andu Zaici. Anda mani aizvilka pie Roberta Ligera uz pantomīmas grupu. Spēlējām etīdes, lugu fragmentus. Līdz tam vairāk domāju par dziedāšanu un nopietnām vokālām studijām, pie privātskolotājas mācījos spēlēt klavieres, bet pantomīma bija grūdiens, lai stātos Teātra fakultātē.
Tēvam tas ārkārtīgi nepatika. Viņš kategoriski iebilda un nevarēja pārdzīvot, kad mani uzņēma. Tēvs bija ļoti ticīgs, ar stingriem morāles uzskatiem, un es tiku tā audzināta. Pat uz skolas ballēm neesmu gājusi. Mani tādas izklaides arī neinteresēja.
Tēvs aktiera profesiju uzskatīja par nepiedienīgu. Viņš bija baptists, un toreizējais Jaunatnes teātris Lāčplēša ielā bija šīs draudzes kādreizējā baznīca.
Tēvs tāpēc ne reizi neaizgāja uz kādu izrādi tajā namā, kad tur spēlēja viņa znots.
Kad beidzu skolu, tieši iekrita uzņemšana Teātra fakultātē, kas notika reizi četros gados. Vesels bars gāja stāties, es līdzi. Iestājeksāmenā, kad bija jāspēlē fragments, savam partnerim uztraukumā cirtu pliķus tā, ka viņam zili zaļš gar acīm griezās. Nezināju taču, kā jāsit, lai nesāpētu.
Es biju kursa vadītājas Veras Baļunas mīlule. Jau studiju laikā toreizējā Drāmas teātrī man bija lomiņas, un pēc beigšanas paņēma štatā. Nākamgad būs piecdesmit gadu, kopš oficiāli esmu Nacionālā teātra aktrise, bet saistīta ar to esmu vēl ilgāk. Baļuna mani izaudzināja. Uz tiem pamatiem, ko viņa manī ielika, visu mūžu kā aktrise esmu dzīvojusi. Es viņu izjutu kā savu režisori un esmu viņai par to ļoti pateicīga. Viņa manai Terēzai sešpadsmitajā dzimšanas dienā uzdāvināja savu zelta gredzentiņu ar aleksandrītu. Šo piemiņu meita glabā. Kad mēs ar Intu Tiroli ejam uz Meža kapiem pie saviem tuviniekiem, vienmēr aizejam arī pie Baļunas. Viņai neviena nav, un mēs apkopjam viņas kapiņu, puķītes uzliekam. Man ar Baļunu saistās ļoti daudz personīgu atmiņu.»
Kaut varētu izraudāties!
«Kādreiz biju stipri flammaina, varēju raudāt par katru sīkumu. Tādu emociju tagad manī vairs nav. Gribas reizēm izraudāties, bet nevaru. Nedomāju, ka tas ir apzināti, lai sevi pēc sirds operācijas saudzētu. Varbūt dzīves pieredze visu salikusi savās vietās, tagad notiekošo uztveru vairāk ar prātu. Nezinu… Nav jau tā, ka asaru vispār nebūtu.
Nobimbājos, kad pēc Ulda Stabulnieka aiziešanas televīzija rādīja viņa pēdējās jubilejas koncertu. Izraudājos, skatoties videofilmu par Oļģertu Kroderu.
Torīt viņš bija aizmidzis uz mūžu – sirds man bija pilna ar emocijām. Bieži esmu domājusi: ak Dievs, ja es savā dzīvē agrāk būtu satikusi Kroderu! Man ārkārtīgi patika ar viņu strādāt. Mana lielākā loma pie viņa bija izrādē Bernardas Albas māja. Par to Spēlmaņu naktī es saņēmu gada labākās aktrises balvu. Kroders reti jaucās aktiera darba procesā. Viņš saprata aktieri un mācēja ieraudzīt, ko tas spēj.
Tik daudz pārdomu un emociju šajā rudenī! Dzīvoju ar tām. Tās mani gan silda, gan sāpina. Dzīve diezgan stipri mani ir pļaukājusi, un negribu vairs sirdssāpes. Varbūt arī tāpēc man izveidojusies aizsargbarjera, lai neļautu sevi kādam sāpināt. Kaut kas dzīvē ir bijis par daudz, un tagad emocijas atsijājas. To, kas ir tikai mans un ļoti personīgs, apskatei neizlieku. Uznāk brīži, kad domāju: kaut es varētu izraudāties! Zinu, ka tad kļūst vieglāk. Bet nevaru…»
Baidījos tikt sāpināta
«Nekad mūžā neesmu spējusi pēkšņi aizrauties un neprātīgi iemīlēties. Kāds cilvēks ir paticis, bijis labi ar viņu parunāties, bet patikšana nav pārvērtusies kaislībā un nopietnās jūtās. Laikam esmu auksta sieviete. Manā dzīvē bijuši tikai divi vīrieši, kurus esmu mīlējusi. Pirmais bija mans vīrs, ar kuru nodzīvoju kopā gandrīz desmit gadu. Viņš bija mans kursabiedrs. Otrs – manas meitas tēvs.
Pielūdzēju gan man netrūka. Mani jau fakultātes laikā apcēla, ka visi manī iemīlas.
Lomu mīlestības dzīvē nekad neesmu pārnesusi un partnerus, kas to mēģināja, strikti atraidīju. Pret tiem, kas manis dēļ saflammējās, man nebija nekādu emociju. Laikam esmu pret tādām kaislībām imūna. Neredzēju tos, kas skrēja man pakaļ. Nevienu negribēju. Kā sieviete jau biju aizlauzta un iedragāta. Man vienmēr pirmajā vietā bijusi meita, un, iedomājoties, ka manā dzīvē ienāks kāds vīrietis, bet Terēza viņu nespēs pieņemt, mani acumirklī atvēsināja. Baidījos vilties, baidījos atkal tikt sāpināta, un man arī nebija laika attiecībām.
Tajās, kas man bija, piedzīvoju skaistus laimes brīžus. Zinu, cik laba ir vīrieša sargājošā aizmugure. Tā ir pievilkusi ar savu stabilitāti, mieru un drošību. To man vienmēr ir gribējies. Kurai sievietei tādu negribas?! Esmu pateicīga, ka manā dzīvē tā ir bijusi, bet reizēm arī esmu domājusi: kāda es biju muļķe, ka ļāvu pret sevi tā izturēties! Bija laiks, kad neticēju sev ne kā sieviete, ne aktrise. Nebiju par sevi pārliecināta. Vainoju sevi, ka ar mani tā notiek. Man mīlestībā gājis raibi un smagi. Zinu, cik grūti būt kopā ar vīrieti, kas patīk daudzām, bet tās mīlestības sāpes atstājušas arī labas atmiņas. No tām man ir pats dārgākais – mana meita. Kad Terēza piedzima, man jau bija trīsdesmit četri gadi. Daudz!»
Lielo dāmu ģērbtuve
«Kad, vēl mācoties fakultātē, mani ņēma izrādēs, teātrī vajadzēja kādu savu vietiņu, un mani nosēdināja pie skatuves leģendas – pirmās Raiņa Baibiņas Mirdzas Šmithenes – galdiņa lielo dāmu ģērbtuvē. Šmithenīte man novēlēja savu vietiņu un grima galdiņu. Tas bija liels gods, ar milzīgu bijību iegāju ģērbtuvē, kur sēdēja Anta Klints, Lilija Ērika, Emma Ezeriņa, Lidija Freimane, Elza Radziņa, Velta Līne. Velta kļuva par manu teātra krustmāti. Nekad nevienai no viņām neesmu spējusi pateikt tu. Baibu Indriksoni vienmēr uzrunāju ar jūs, un tā nav māžošanās. Citādi nevaru. Man ir šī cieņas un bijības robeža, kas nepieļauj familiaritāti.
Man reizēm grūti bijis pateikt nē, par ko vēlāk uz sevi dusmojos. Kādreiz ģērbtuves bija arī pagrabstāvā, un kādas aktrises kursabiedres palūdza, vai savā vietā nevaru palaist viņu, jo viņai esot vārgas plaušas, bet viņai ģērbtuve lejā. Nogāju lejā, taču nodomāju: ar šo izpalīdzēšanu es taču būtībā nodevu Šmithenīti! To savu vietiņu viņa man novēlēja. Ilgi gan pagrabā nesabiju, citas ģērbtuves kolēģes uzrāva mani trešajā stāvā pie sevis. Tur bija Anita Tamulēna, Dina Kvelde, Ausma Ziemele. Kad nomira Emma Ezeriņa un atbrīvojās viņas vieta, Velta Līne mani aizveda atpakaļ uz mājām.
Visu mūžu sēžu pie Ezeriņas galdiņa un ar mīlestību atceros Šmithenīti.
Es ilgi teātrī daudz ko nemanīju. Kādā sestajā sezonā nokritu kā no plaukta. Bija daži gadījumi, pēc kuriem sapratu – nav tā, kā es domāju un redzu. Sāku apjēgt, kas teātrī notiek, apjautu, kādas patiesībā ir attiecības starp dažiem kolēģiem. Kad ienācu, man bija sava dzīve, uzreiz daudz darba, lielas lomas. Man nebija laika klausīties un pētīt, kas apkārt notiek. Tas mani arī neinteresēja. Jau fakultātes laikā Anastasija Stepulāne mani ņēma savos radiolasījumos. Daudz strādāju pie radiorežisores Hertas Naudiņas, bet pirmo piedzīvojumu nekad neaizmirsīšu. Es nezināju, kā notiek radioieraksts. Pirms tam man iedeva tekstu, latviešu autora lugu, kur man bija galvenā loma, un es visu iemācījos no galvas. Ārprāts! Nezināju, ka radioiestudējumā tekstu lasa no lapas.»
Atmiņas, atmiņas…
«Antra Liedskalniņa un Alfrēds Videnieks ir aktieri, kas man profesijā bijuši ideāls, uz kuru var tikai tiekties. Ar Videnieku man bija saspēle Harija Gulbja lugā Alberts. Gulbja lugās daudz esmu spēlējusi. Uzskatu viņu par labāko padomju laika dramaturgu. Viņa lugās nebija nekā no tukša plakātisma. Visam apakšā bija zemteksti, arī nenozīmīgai frāzei, un tajā vienkāršībā bija dziļums. Ar Gulbja lugas Vēverīši iestudējumu izbraukājām Austrāliju un Ameriku. Mīļas lomas man bija viņa izrādēs Aijā žūžu, bērns kā lācis, Viena ugunīga kļava. Tagad man pie mājas ir milzīga kļava. Skatos, kā pēc pirmajām salnām sārtojas un dzeltē lapas.
Lai gan esmu pavasara bērns, rudens ir mans gadalaiks. Man patīk šis pilnbrieda un pārdomu laiks, bet dvēseles līdzsvaru dod zeme, mežs un jūra.
Kad ziema ieilgst, ar nepacietību gaidu pavasari un vasaru, kad varēšu iegremdēt rokas zemē. Šķiet, ka tad pazūd visas vainas un kļūstu vesela.
Man dzīvē bija divi ļoti smagi gadi. 1991. gadā nomira mamma, drīz pēc viņas aizgāja tētis. Pēc gada apglabāju māsiņu. Zigrīda bija jaunāka par mani, bet četrdesmit astoņos gados nomira ar vēzi. Palika divas meitas. Viena vēl mācījās. Togad autoavārijā nositās mans krustdēls, aizgāja vēl kāds man tuvs cilvēks. Tie divi gadi bija šausmīgi melni, bet atmiņā palikušas kaut kādas dīvainas epizodes. Tolaik veikalos bija pilnīgs tukšums, arī zārku nevarēja dabūt. Bija nomirusi mamma, mēs ar māsiņu stāvējām pie zārku veikala, kurā nebija nekādas izvēles, un otrpus ielas stadionā notika interfrontiešu manifestācija. Kad iedomājos, cik prastā zārkā vajadzēja apglabāt mammīti, vēl arvien sirds nosāp.»
Atņemtais un iedotais
«Līdz sešdesmit gadiem mans aktrises mūžs bija piepildīts. Arī kino ir savs lomu krājumiņš. Aloizs Brenčs bija mani ieskatījis, iedeva lomu Zītaru dzimtā. Tā bija skaista vasara Altajā. Pati nekad tur nebūtu aizbraukusi un neredzētu to dabas varenību un krāšņumu. Satikām kādu latviešu ģimeni, kas Pirmā pasaules kara laikā bija devusies bēgļu gaitās un tur palikusi. Tieši kā filmas sērijā, kuru tur filmējām. Terēzu paņēmu līdzi, viņai tovasar bija kādi piecpadsmit gadi. Vakaros sēdējām un skatījāmies uz Altaja kalniem, stāstīju viņai par savu vecmāmiņu un vectētiņu, kas arī kā bēgļi nonāca Krievijā.
Brenčam es biju iekritusi acīs. Filmā Depresija, kuru tā arī neesmu redzējusi, man bija epizodiska, bet ļoti smaga loma. Sieviete, ko spēlēju, sajuka prātā un izlēca pa logu. Esmu filmējusies arī Baltkrievijas Kinostudijas filmā, man piedāvāja lomu Odesas Kinostudijas filmā, bet filmēšana notika Kamčatkā. Jaunušans nepalaida. Neļāva braukt arī uz Kijevas Kinostudiju, kad mani aicināja uz provēm. Teātrī toreiz lielu lomu man nebija. Ar Jaunušanu man bija grūti strādāt, abi bijām Auni, arī mans raksturs nav nekāds pakļāvīgais un miermīlīgais. Pirmos gadus mēģinājumos pie viņa visu laiku raudāju. Vēlāk ar savu aso mēli sāku dot pretī. Pirmajā brīdī viņam bija šoks, un to Jaunušans neaizmirsa…
Cilvēks, kam teātrī uzticos, zinot, ka nekas tālāk neaizies, ir Inta Tirole. Jaunībā mēs galīgi nesapratāmies. Tad radoši un emocionāli tuvāks man bija viņas vīrs – režisors Jūlijs Bebrišs. Esmu diezgan daudz viņa izrādēs spēlējusi. Mēs abas ar Intu pie Bebriša dublējāmies izrādē Seši tēli meklē autoru. Arnolds Liniņš dzīvoja man kaimiņos, bet mums nebija tādu attiecību, lai viens pie otra ciemotos. Liniņš bija noskatījies izrādi un pirmo reizi piezvanīja pie manām durvīm. Bija uznācis pateikt labus vārdus. To es uzskatīju par lielu komplimentu.»
Pajautāju Rasmai, vai viņai savā sievietes liktenī ir kaut kā žēl. «Nē! Ja man bijis kas atņemts, tad vietā nācis kaut kas cits. Nezinu, vai līdzsvara un pilnīgas harmonijas posms dzīvē bijis. Vai tāds vispār iespējams?
Sirdsapziņa mani ir stipri grauzusi. Vēl tagad grauž. Vienai savai kolēģei ļoti esmu pāri nodarījusi. Arī meitai. Viņai bija jāizaug bez tēva. Esmu pieradusi dzīvot bez stiprā vīrieša pleca.
Nu jau man to vairs arī nevajag. Kad mājās kaut kas labojams, znots atbrauc palīdzēt.
Mazmeitā Esterē redzu kaut ko no sevis, un tieši to, kas man pašai savā raksturā nepatīk, bet no citiem viņa mantojusi labākās īpašības. Loģiska un prātīga. Par mazbērniem saucu arī savas māsas mazbērnus Arti un Katrīnu. Nezinu, kas esmu viņiem, bet viņus sajūtu kā savus mazbērnus.
Ar to dzīves pieredzi, kas iegūta, otrreiz šajā profesijā neietu. Gribētu būt daiļdārzniece. Tā izjūta man ir, un, atgriezusies vectēva mājās, es beidzot to piepildu.»
