Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Režīms un paredzamība
Režīms rada paredzamību un drošību – tas ir kritiski svarīgi, ja bērnam ir liels sensorais jutīgums, trauksme, grūti pārslēgties no vienas darbības uz citu. Režīms un paredzamība rada komforta sajūtu pilnīgi visiem, tam nevajag diagnozi, tāpēc nav attaisnojuma to nedarīt.
Ieradumi, rituāli, režīms – mēs to praktizējam ikdienā, pat nemanot, piemēram, gaidām pie sarkanās luksofora gaismas un ejam pāri ielai pie zaļās. Visa pasaule par to ir vienojusies, mēs šo ieradumu praktizējam paši un mācām saviem bērniem. Tas notiek automātiski. Un tad kādā saulainā dienā mūsu ierastais luksofors nedarbojas. Liels krustojums, pilns ar mašīnām, un lēnām, pamazām sākas bardaks. Šo lasot, mēs domās jau esam tur, tajā krustojumā, un, iespējams, kādā no mums jau ir parādījusies trauksme no domas vien.
Jūs esat pie stūres pirmais auto krustojumā – ko jūs darītu? Ko darītu nākamais aiz jums? Ko darītu tie, kas sēž jums blakus? Kāds ir dusmīgs, cits jau taurē, jo ir jāpaspēj būt kaut kur citur… Te nu mēs esam – mūsu miers un komforts ir zuduši no mums neatkarīgu iemeslu dēļ, jo mūsu režīms vairs nenotiek tā, kā mēs esam pieraduši. Tam ir iespējas sabojāt visu dienu, ja mums nav skaidra mehānisma, kā rīkoties šādās situācijās. Ja ir nepieciešams atbalsta personāls (satiksmes regulētājs), mēs to varam pasaukt, zvanot uz avārijas dienestu. Ja vajag, mēs zvanām un pārceļam kādu agro rīta tikšanos vai informējam kolēģus darbā, ka būsim vēlāk.
Citi lasa
Spektra cilvēkiem šāda rīcība var nebūt pašsaprotama, viņš no šīs situācijas var nespēt tikt laukā saviem spēkiem ne pirmo reizi, ne otro un, iespējams, arī ne simto reizi, ja kāds to neiemāca.
Tāpēc ir jāmeklē un jāizmēģina alternatīvi veidi, kā pārslēgties uz plānu B jeb citu režīma modeli, ja ierastais nedarbojas.
Kādam palīdz nomierināšanās vingrinājumi (dziļās ieelpas, izelpas), kādam – noteikta veida mūzika vai īpašā stresa mūzikas kolekcija, kas jebkuros apstākļos izslēdz trauksmi un domās palīdz nonākt citā vietā – pašregulēties. Kāda pašregulācija ir noteikta veida stimi – darbības, kas palīdz adaptēties vidē: griešanās ap savu asi, roku purināšana, dungošana, šūpošanās uz priekšu un atpakaļ, plaukstu sišana, lēkāšana, skatīšanās uz birstošām smiltīm, ūdeni, lietām, kas griežas utt. Lai kas tas arī būtu, ja vien neapdraud citus cilvēkus un sevi pašu, to vajadzētu ļaut darīt, lai atgrieztos zināmā komforta stāvoklī.
Komforta sajūta rada mieru, tajā pašā laikā prāta miera stāvoklis ne vienmēr nozīmē arī fiziskā ķermeņa miera stāvokli.
