Kā pamanīt citādo?
Pārāk normāls, lai būtu citāds, pārāk jocīgs, lai būtu normāls – tieši tik mulsinoša ir Aspergera sindroma diagnoze un ikdiena tajā. Lai to saprastu labāk, lieki noder atcerēties, ka spektrs nav lineārs – cilvēks nevar būt par 90% vai tikai 5% «spektrā». Nav arī «labais» vai «sliktais gals». Vienīgā iespēja, kad šo citādo var pamanīt, – salīdzinot ar vienaudžiem, klasesbiedriem, brāļiem, māsām. Ir noteiktas normālības robežas, un viss ārpus tām skaitās novirze. Ja bērns atrodas tuvu normālības robežai vai «staigā iekšā, ārā», tad noķert mirkli, aprakstīt speciālistiem, kāpēc mums šķiet, ka kaut kas nav tā, kā vajag, ir īpaši grūti.
Iedomāsimies, ka autiskais spektrs ir ūdenskrāsu kastīte, kurā ir, piemēram, 12 krāsu. Tās visas ir vienlīdz labas un noderīgas, ir vienalga, kur tās atrodas kastītē.
Mēs katrs varam būt šī viena krāsa, bet visi kopā vienā kastītē – autiskajā spektrā.
Autiskais spektrs ir bezgalīgs un tieši tik galīgs, cik cilvēku ar šo diagnozi. Tomēr šī krāsu kastīte, izrādās, ir vienīgā daudzo vienādo kārbiņu kaudzē, kurā nez kāpēc atšķiras toņi – dzeltenais nav tik spilgts, tur ir triju toņu zaļie, varbūt nav baltās krāsas. Mēs varam ar to strādāt, bet vajag «piešauties» un saprast, ka sniegavīru uz melna fona neuzzīmēsim, bet ar melno uz baltas lapas izkrāsot fonu, lai paliek baltais sniegavīrs, gan varam.