Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Man ir trīs meitas, vecākā no viņām ir «spektrā». Es neredzu to kā traucējumu. Meitai piemīt izcilas prasmes un īpašības, kas radušās un attīstījušās tieši viņas milzu padziļinātās intereses iespaidā par kaut ko, kas pēkšņi kādu iemeslu dēļ tapis svarīgs viņas dzīvē. Viņa izcili zīmē, viņai ir fenomenāla atmiņa – ja reiz kaut kas apgūts, tas ir uz palikšanu. Viņa atceras lietas no ļoti agras bērnības, spēj aprakstīt, kāda brošiņa ir bijusi mīļākajai audzinātājai svētku pasākumos utt. Viņai ir ģeniāli risinājumi dažādām problēmām – tādi, par kuriem bieži vien sākumā esmu teikusi: «Nē!», bet pēc mirkļa: «Jā! Tiešām!» Viņa visos cilvēkos sākumā saskata labo, un viņai nav aizspriedumu par kādu, kurš izturas, runā vai ģērbjas citādi, jo viņas interese ir cilvēks kā personība. Ir arī ne tik veselīgi ieradumi – meita automātiski atvainojas par visu arī tad, ja neko sliktu nav izdarījusi, jo viņai ir grūti «lasīt» otru cilvēku, tāpēc iemācījusies, ka «piedod, atvaino!» ļoti bieži glābj no citu dusmām un pārmetumiem.
Kāds teiktu, ka esam izvilkuši laimīgo lozi, jo meitai ir augsti funkcionējošs autisms jeb Aspergera sindroms, kas nozīmē, ka cilvēks ir spējīgs darīt un iemācīties lielākoties visu, ko spēj un var «normālie». No malas nevar pateikt, ka aiz tā ir konstanta spriedze un trauksme par to, vai cilvēki viņu sapratīs, pieņems, vai viņa iederēsies.
Tas ir kā staigāt pa mīnu lauku, kur katrs solis var būt liktenīgs.
Citi lasa
Kāds vaicātu – kāda gan tur atšķirība? Mēs taču visi dzīvojam stresā, visi gribam piederēt un iederēties. Atšķirība ir tajā, ka liela daļa no tā, ko cilvēks autiskajā spektrā prot un var, ir intensīvs darbs, kas bieži vien ir grūts, sāpīgs, nesaprasts, pārprasts un citiem šķietami bezjēdzīgs. To redz tikai paši tuvākie – vecāki, radi un draugi. Pārējiem šis cilvēks šķiet parasts, tikai ar dažām īpatnībām. Bet kuram gan tādu nav, vai ne?
Lielākoties cilvēki nemaz nejūt, kā iemācās kādas prasmes. Šķiet, vienkārši dari, un viss, nekā grūta te nav. Lietas, kuras mums šķiet pašsaprotamas, skaidras un jēgpilnas, cilvēkam «spektrā» var būt īsts kosmoss, kaut kas absolūti nepareizs vai jocīgs. Ja mana meita taisa ēst, viņa neko citu nespēj darīt, uzliek taimeri, sēž pie plīts un skatās, kā cepas kartupelis. Visam vajag instrukciju – ja instrukcijā nebūs pateikts, ka kartupelis uz pannas laiku pa laikam jāmaisa, tas netiks darīts. Ja tiks pateikts, ka jāmaisa, tad vajadzēs zināt – cik reižu, ar kādu intervālu, kādā trajektorijā. Un šis savukārt man ir kosmoss, bet ar prātu saprotu, ka viņa nevar citādi. Viņai vajadzēs to izdarīt, iespējams, 100 reižu, lai tas vairs neradītu stresu. Tāpēc bieži vien meita labāk neēdīs, nevis gatavos pati, labāk ēdīs aukstu, nevis ēdienu uzsildīs, jo, ja visa dzīve ir bezgalīgs uztraukums, ir tikai pašsaprotami, ka no mazsvarīgā atsakās. Biežākā atbilde, ko dzirdu no meitas, ja sāk uzdot jautājumus: «Es iztikšu, es izdzīvošu!», un tad viņa ātri pazūd savā istabā, lai vairs nav jārunā, jāskaidro, jātaisnojas.
