Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mēs līdz šim esam piegriezuši maz vērības cilvēkam. Visu dzīvē noteica matērija, manta. Tā tas nedrīkst vairs būt! Cilvēks vienmēr ir galvenais! Lauku sētā nedrīkst trūkst telpas ērtai dzīvei. Katram pieaugušam cilvēkam vajadzīgs savs kambaris, vajadzīga sava privātā dzīve. Ja tā būs, tad lauku jaunatne pēc skološanās pilsētā nebaidīsies vairs iet atpakaļ no pilsētas uz lauku sētu. Jo arī tur tad būs ērti!» Tā Kārlis Ulmanis paziņo Arhitektūras izstādē 1935. gada 27. aprīlī, kad jau gadu sabijis par Valsts prezidentu.
Bet, jau tikko atgriezies no Amerikas, kur Nebraskas universitātē mācījies lauksaimniecības gudrības un vadījis paša piensaimniecību Teksasā, būdams vēl tikai parasts agronoms lauksaimnieku biedrībā Valmierā un žurnāla Zeme redaktors, viņš raksta: «Neatstāj savus laukus, dzīdamies pēc pilsētas dzīves priekšrocībām un ērtībām, bet ar savu roku spēku un savu galvu piespied šīs priekšrocības un ērtības nākt ārā un apmesties zem tava jumta.»
Kādai tad īsti jābūt ērtai lauku sētai? Aprakstot dažādus aizrādījumus godalgojamo saimniecību vērtējumam, skolotais lauksaimnieks skaidro: «Ēkām jābūt labi krāsotām un kārtīgi pielāpītām. Žogiem un vārtiem jābūt uzturētiem labā stāvoklī. Tīrumiem jābūt glītiem un bez acīs durošām vai kaitīgām nezālēm. Ja pagalma koki un krūmi nav apkopti, punktu skaits attiecīgi jāsamazina. Vērā jāņem arī puķu dārza, sakņu dārza, aizsargu žogu un ceļu stāvoklis.»
Citi lasa
Un jāstāda koki
«Lai mūsu jaunsaimniecībās un jaunajās viensētās visur parādās zaļojoši koki un birzis! Cik bieži vēl šīs jaunsaimniecības un viensētas ir kailas, bez ārēja skaistuma un padotas vētrām un negaisiem, jo koki un birzis blakus visam citam ir arī aizsargs un valnis pret vējiem, vētrām un negaisiem,» viņš uzsver 1936. gada Mežu dienās.
Nekaitēs arī kāda drusciņa iekšējā skaistuma. «Centies ielikt savas dzīves katrā dienā kaut nieciņu daiļuma, aplūkodams mākslas ražojumus vai skaistas dabas vietas; klausīdamies mūzikā vai lasīdams pacilājošas dzejas vai citus labus rakstus; vai cēlas domas domādams un labus darbus darīdams,» tā prezidents māca saviem pavalstniekiem.
Nav jāskrien uz pilsētu!
«Lielpilsētas dzīves vilinājumi un izpriecas, par kurām dažreiz ar tādu aizrautību raksta mūsu dienas avīzes, ir slimus padarījušas mūsu jaunekļus, kuri ļoti cieš no lauku dzīves noslēgtības. Ar ilgām viņi nolūkojas uz pilsētas pusi un griež uz turieni arī savu gaitu, tiklīdz rodas pirmā iespēja,» tā sadrūvējies secina Ulmanis.
«Ļoti bieži nelaime ir tā, ka jaunekļi un jaunavas nezina, ko lauku dzīve viņiem var dot. Daudzos gadījumos viņi redz tikai grūto darbu un lauku dzīves trūkumus un nepilnības. Iemesls tam ir tas, ka arī viņu vecāki skatās uz savu dzīvi un darbu tāpat un tādēļ nevar saviem bērniem iedot citādas domas un uzskatus.»
«Arī jauneklim, kurš no laukiem ienāk pilsētā, ceļš stāv vaļā uz augstām vietām un amatiem, un patiesi – daudzi ir arī tikuši pie turības un goda. Bet iepriekš ikkatrs lai pamatīgi pārdomā un papētī, vai viņam tur pilsētā ir kāds pieturas punkts, vai viņam ir pilsētas dzīvei nepieciešamās īpašības, iekams viņš atstāj lauku svaigo gaisu un dodas iekšā pilsētas piesmakušajās telpās un pilsētas trakajā mutulī,» viņš pamāca.
Pasaule balstās uz laukiem
«Mūsu lielpilsētas iznīktu pašas no sava pretdabiskuma, ja viņas pastāvīgi neatjaunotos caur spirgto un krietno jaunekļu un jaunavu pieplūdumu no laukiem. Pasaules prasības pēc maizes un vīriem apmierinās tikai lauki un kalni, kur mājo saules spožums un siltums,» tā poētiski izprātojis Pikšu lauku mājās augušais Kārlis.
«Lauksaimniecība ir tā pamata nodarbošanās, bez kuras iestātos sajukums un sabrukums.
Balto roku darbinieki, ieskaitot tirgotājus, rūpniekus, baņķierus, advokātus, ārstus, avīžniekus, pat pilsētu strādnieki, kā arī visi neražotāji nemaz nevarētu dzīvot, ja negadītos tomēr cilvēki, kas ir ar mieru dzīvot uz laukiem, vienmuļībā pie melnā darba, un ražot labību, pienu, vilnu, dārza augļus un pārējos lauksaimniecības produktus,» viņš paziņo laikrakstā Brīvā Zeme 1924. gadā.
«Pilsētām pietek aizvien svaigi spēki no laukiem. Tie vīri pilsētās, kuri ir dzīves spēka centrs, tirdzniecības, politikas un praktisko mākslu dzinulis, tās skaistās un gudrās sievietes: viņi ir laucinieku bērni vai bērnu bērni un patērē tos spēkus, kurus sakopojuši viņu tēvi savā grūtā, klusā dzīvē, nabadzībā, trūkumā un tumsā.»
Padomi zemturiem un lopturiem
Un te vēl dažas no Ulmaņpapa gudrībām:
- «Mazāks, bet pareizi apstrādāts un labi mēslots lauks dod augstāku ražu un lielāku ienākumu nekā lielāks lauks, kura kārtīgai strādāšanai trūkst spēka un nav mēslu mēslošanai.»
- «Lauksaimniecībai vajag balstīties uz privātīpašumu, jo tikai tad būs zemturim īstais spars un spēks savu darbu darīt un īstais prieks par sava darba augļiem.»
- «Nav par ļaunu, ja saimnieks māk pastalai auklu ievērt un ne tikai grābeklim zaru iedzīt, bet arī to uztaisīt.»
- «Labs saimnieks dzīvos un pārtiks arī pasliktā mājā, bet slikts saimnieks taps par nabagu arī uz vislabākās zemes.»
- «Grēks būt skolotam, grēks būt jaunam, ja tu tagad savā novadā guli, dzīvo mājās, rīko ballītes, piedzeries, labi izgulies, ēd maizi, pienu, gaļu, olas, saknes un visu to, ko arājs ražo. Mums, zemniekiem, kauns no tevis, ja tu, mūsu skolotais vīrs, esi tikvien pratis kā izskoloties, labi dzert, ballēties un gulēt!»
Un visbeidzot mazs psiholoģisks novērojums:
Ir cilvēki arī uz laukiem, kuri tādā mērā nodarbojas ar savu kaimiņu un pazīstamo lietām, ka viņiem aizmirstas uzturēt kārtībā pašiem savas darīšanas.
Šodienas lopu audzētājam varētu būt interesanti Ulmaņa Agronoma padomi ienesīgai piensaimniecībai. Tur viņš stāsta, ka apzinīgam lopturim jārūpējas, lai lopi stāvētu sausumā un lai kūtis būtu pietiekami gaišas, jo gaisma veselības ziņā tikpat svarīga kā tīrs gaiss. Labākais siltums govīm, raksta skolotais lauksaimnieks, ir tā ap 12 grādiem Reomira skalā jeb ap 15 grādiem pēc Celsija.
Novērtējiet sievieti!
Ulmanis, tautā mīlīgi dēvēts par Ulmaņpapu, pamanījis arī nenovērtēto sievietes lomu lauku sētās.
«Katrā zemnieka mājā nama māte ir iekšējās saimniecības īstā dvēsele,» viņš raksta žurnālā Zeme 1915. gadā. «Mēs daudzreiz aizmirstam sievietei lauksaimniecībā dot viņai pienākošos atzinību par viņas darbu un pūlēm.» Un 1921.gadā, jau reizi pabijis Ministru prezidenta krēslā, prāto: «Bet man arī jāsaka, ka man pazīstamās lauku māju sievietes ir laimīgākas, lielā mērā ar plašu skatu un dziļu dzīves izpratni apbalvotas, atsaucīgākas un par visu labu pateicīgākas, nekā sievietes citos dzīves apstākļos.»
Ulmanis bijis acīgs. Nu skaidrs, ka tieši no sievietes atkarīgs viss cits gan sētā, gan ģimenē! «Jo drīzāk apstākļi uz laukiem nokārtotos tā, ka sievietes, it sevišķi sievas un mātes, varētu izpildīt savu vietu saimniecībā ne tikai tādēļ, ka viņas domātu, ka tas ir neizbēgams pienākums un nenovēršams likums, bet, ja viņas varētu ķerties pie saviem dažādajiem darbiem ar prieku un sajūsmu, tad arvien mazāks taptu to jauniešu skaits, kuri uzaug zem tā iespaida, ka uz laukiem viss ir tikai nasta un slogs, un arvien mazāks taptu to skaits, kuri uzgriež muguru lauku dzīvei.» Tā, lūk.
«Ja būtu balva par pašuzupurēšanos, tad pašā pirmā vietā liekamas mūsu sievietes uz laukiem,» tā paziņojis jaunais agronoms 1914. gadā.
Interesanti, ko Šveicē, Vācijā, Austrumprūsijā un Amerikā mācītais lauksaimnieks teiktu par tagadējiem Latvijas laukiem?
