Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Valsts nozadzēji pamatā ir vīrieši. Kas tie ir par tipāžiem?
– Tips gan vīriešiem, gan sievietēm, kuri iesaistās noziedzīgās darbībās, ir viens un tas pats. Mantkārība pāri visam, principu neesamība un nauda kā augstākā vērtība. Protams, vīriešu noziedznieku ir vairāk, bet parasti, ja cilvēks ir laulībā, tad ļoti no svara ir arī laulātās nostāja un vērtību sistēma, jo, dzīvojot kopā, pāris dodas uz kopēju mērķi. Ja sieviete nemitīgi runā par to, ka vajag vairāk naudas, vajag kažoku, mašīnu, dārglietas, vīrietis to uztver kā pamudinājumu. Sieviete ir kūdītāja, bet juridiski reti to var kvalificēt.
– Jūs sievietes lomu noziegumos redzat ļoti izteikti?
Citi lasa
– Tiesībsargājošajās iestādēs strādāju jau aptuveni divdesmit gadu, desmit – būdama operatīvā darbiniece un izmeklētāja, pēc tam vadītāja. Izmeklējot lietas, arī sievietes lomu var diezgan skaidri redzēt. Vai nu ir manāmi sievietes pamudinājumi pēc iespējas vairāk sagādāt naudu, vienalga kādiem līdzekļiem, vai arī, veicot kratīšanu mājvietās, redzama otra laulātā vērtību skala.
Beidzamjā laikā, vērojot, kā tiek vākti līdzekļi slimiem bērniem, prātā nāk visa tā skaidrā nauda, kas atrodas korumpētu amatpersonu mājvietās – čemodāni, seifi pilni ar neskaidras izcelsmes naudu. Lai gan ir kredītkaršu laikmets, noziedzniekiem, korumpantiem diezgan bieži mājās stāv ļoti lielas naudas summas, pat atvilktnēs vai vienkārši uz galda. Un tie nav daži simti vai tūkstoši, tie ir desmit, simt tūkstošu. Tā ir nauda, kas nozagta sabiedrībai un ko varētu ieguldīt, piemēram, slimu bērnu ārstēšanā.
Cilvēki var ilgstoši dzīvot kopā un būt laulībā tad, ja abiem ir vienāda pilsoniskā nostāja, vērtību skala, krievu valodā saka: муж и жена – одна сатана. Tas ir ļoti precīzs apzīmējums. Ja divi cilvēki dzīvo kopā un viens saka: «Slava Ukraini!» –, otram jāatbild: «Gerojam slava!» Un nevar būt tā, ka mašīnā viens piekarina ukraiņu lentīti, bet otrs – Kolorādo vaboli. Protams, mēdz būt izņēmumi, bet viena laulātā loma noziegumos bieži vien nav mazāka kā tam, kas izdara noziegumus. Ja sieva skaidri zina, ka vīrs ir amatpersona, policists vai Rīgas domes darbinieks, viņam ir noteikts algas apjoms, bet viņš nes mājās dārgas mantas, pērk jaunākos aifonus, nu, kā var nerasties jautājums – no kurienes tā nauda?! Dzīvojot kopā, tu taču pazīsti vīra draugus, dzirdi viņa telefona sarunas. Summās, kukuļos dažkārt figurē simtiem tūkstoši un miljoni. Bez šaubām, sieva skaidri zina vai nojauš. Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu – pārsvarā viņa apzinās, ka nauda ir zagta, tie ir kukuļi vai otkats.
– Iemīlējies, no emocijām, jūtām atkarīgs vīrietis nereti ir vājš. Viņš sievietes dēļ darīs visu.
– Īstam vīrietim ir ļoti stabila vērtību sistēma. Viņš arī draudzeni vai sievu meklēs tādu, kas varēs viņu atbalstīt principos, virzienos, darbos.
Īsts, stiprs vīrietis, arī būdams iemīlējies, nekad nezaudēs ne sevi, ne savu nostāju, ne vērtību sistēmu.
Protams, es saprotu, ka vīrietis var pēkšņi iemīlēties un uz daudz ko pavilkties, bet situācijās, kad viņš sapratīs, ka iemīlēšanās objekta mērķi viņam nav pieņemami, tādai iemīlēšanās fāzei, man šķiet, ir jāpāriet.
– Droši vien esat saskārusies arī ar to, ka sašņorētus, iesēdinātus vīrus sievas un mīļākās pamet.
– Jā, tas notiek diezgan bieži, it īpaši, ja cilvēks nokļūst ieslodzījumā. Uzvārdus neminēšu, bet vēl tad, kad strādāju Drošības policijā, mēs aizturējām policistu par kukuļņemšanu. Visi kolēģi bija ļoti izbrīnīti, ka viņš paņēmis kukuli, jo šķitis idejisks, ļoti daudz strādājis. Kad šis cilvēks atradās apcietinājumā, viņu pameta sieva.
Šis vīrietis pēc vairākiem gadiem mani uzmeklēja, uzaicināja uz sarunu, un vienīgais, ko viņš gribēja, – pateikties, ka viņu apturējām! Tas ir rets gadījums, kad šādā veidā jūti sava darba rezultātu. Viņš, protams, policijā vairs nevarēja strādāt, bija atradis jaunu darbu, bet galvenais, ko gribēja pateikt: «Pateicoties jums, es sapratu, ka vienīgais, ko no manis gribēja sieva, ir nauda, nekas cits.» Bērnu dēļ viņš būtu varējis ar sievu dzīvot ilgi, nezinot, ka viņai patiesībā ir vienaldzīgs. Cilvēks bija pateicīgs, ka atklāsme nākusi pietiekami agri, lai viņš varētu sakārtot gan savu karjeru, gan dzīvi.
Kad cilvēki atnāk un pasakās, tas ir ļoti emocionāls mirklis, jo, strādājot ar korupcijas, kontrabandas lietām, brīžiem jūties kā onkologs – tu visu laiku redzi ļauno, ikdienā sastopies ar tik daudzām negācijām. Tāpēc mirkļi, kad ir kas gaišs, kad saproti – tas, ko dari, ir labi –, policijas un KNAB darbiniekiem ir ļoti nepieciešami emocionālai stabilitātei.
Izmeklētāji ir stāstījuši, ka arī pie viņiem pēc vairākiem gadiem nākuši cilvēki un teikuši: paldies, ka noņēmāt mani no nepareizā ceļa, uz kura vājuma dēļ biju nostājies. Bet ir arī ļoti daudz rūdītu neliešu, kam mantiskās tieksmes ir tik stipras un dziļas, ka viņi nekad neatmetīs savas noziedzīgās noslieces.
– Vai var teikt, ka jūs esat valsts vislabāk informēto cilvēku pirmajā trijniekā?
– Protams, ne. Tas, par ko esmu informēta, ir noziegumi, kurus izmeklēja vai izmeklē KNAB. Par sabiedrības negatīvo, ļauno, ēnas pusi es zinu diezgan daudz.
Tā ir diezgan skumja atziņa, ka dažkārt sastopies ar cilvēkiem, pret kuriem mums neizdevās savākt pierādījumus pirms divdesmit gadiem, kad vēl biju Drošības policijā. Cilvēkam varbūt mainās amats, turība, dzīvesvieta, bet iekšējā būtība, daba diemžēl ne.
– Cik liela daļa no tā, ko jūs zināt, ir atklāta?
– Pierādīt visu nevar. Beidzamajos gados esmu sapratusi, ka ļoti svarīgas ir prioritātes, jāmēģina savākt pierādījumus lietās, no kurām ir atkarīga kādas valsts nozares attīstība vai kuras var ietekmēt procesu kopumā. Var tērēt resursus, lai pierādītu, ka kāds ceļu policists ņem naudu, bet tikmēr šis resurss netiks izmantots, lai atklātu miljonu vērtas lielas shēmas. Protams, ne tikai miljoni ir kritērijs, bet arī amatpersonas, kas var ietekmēt valsts attīstību. Ukrainā mēs pašlaik redzam, kas notiek, ja pie varas esošie bagātie onkuļi visu mēra naudā, viņi arī dzimteni var pārdot. Ir jādara viss, lai arī mēs pēkšņi neatklātu, ka valsts ir mainījusi ģeopolitisko kursu tāpēc, ka pie varas esošie nemanot ir pārdevuši dzimteni un kādas lielas kaimiņvalsts, proti, Krievijas, ietekme ir stipri palielinājusies.
– Jūs redzat, ka Krievija ģeopolitisku mērķu dēļ mūs pērk?
– To, ka Krievijai ir ģeopolitiskie mērķi, ir skaidrs. To, ka Kremļa režīms nešķiro līdzekļus – ētiskus vai neētiskus –, mēs redzam. Tāpat to, kā uzvedas amatpersonas Doņeckā vai Luhanskā. Tad rodas jautājums – kāpēc lai attiecībā uz citām valstīm Kremlis pēkšņi sāktu smalkjūtīgi, ētiski domāt par to, ko var un nevar? Bet tā jau ir Drošības policijas kompetence. Robežsvītru starp korupciju un valsts nodevību dažkārt ir grūti novilkt.
Rūdītiem korumpantiem, tāpat kā dažām sievietēm, ir pilnīgi vienalga, no kurienes nāk nauda.
Viņi var pārdot savu lēmumu par labu kādai personai, kas it kā ir biznesmenis no Krievijas. Un, kādu mērķu dēļ tas lēmums tiek pirkts, viņus pat neinteresē. Interesē tik tas, vai otkatā dabūs 100 000, 200 000 vai miljonu.
– Teicāt, ka cenšaties uzpasēt nozares, kas ir valstiskas.
– Protams, tā arī ir būvniecība, vienalga – ceļu vai māju. Šajā nozarē ir ļoti grūti konstatēt, vai zem zemes ir viens vai trīs metri, vai sienā iemūrēta dārga vai lēta armatūra, zagšanas iespējas ir vieglāk paslēpjamas. Riskam, bez šaubām, ir pakļauti militārie iepirkumi, tie pārsvarā ir slepeni. Atsevišķu preču ražotāji ir unikāli, viņiem ir monopola stāvoklis, līdz ar to konkurence nav tik plaša. Ja viss notiek slepeni, sadārdzinājums bieži ir tāds, kādu redzējām, piemēram, Bērnu slimnīcas lietā.
Protams, arī farmācija ir problemātiska nozare. Pasaulē arvien vairāk runā par korupciju sportā. Tās summas mērāmas miljonos, un patērētāju auditorija, pārsvarā tas skar futbolu, tiek pielīdzināta olimpiskajām spēlēm.
– Kāpēc korupcijas indekss Latvijā ir vissliktākais? Tam pamatā ir sociālekonomiskie apstākļi, mūsu saskaldītā mentalitāte, lielāka ietekme no Krievijas?
– Nē, visā vainot Krieviju nebūtu pareizi. Līdzās Krievijai atrodas arī citas valstis. Tas, vai Krievija var vai nevar mūs ietekmēt, ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Man ļoti gudra un laba šķita Jāņa Dombura filma 4. maija republika. Viņš ļoti uzskatāmi parādījis, kāpēc mēs esam tur, kur esam. Tādu patiesu vēlmi, degsmi cīnīties ar korupciju no likumdevēja, valdības, valsts pārvaldes puses šo divdesmit gadu laikā īsti neesmu manījusi. Filmā diezgan spilgti iezīmēta arī tautas līdzdalības pakāpe, precīzāk, līdzdalības trūkums procesos. Zālē pamatā bija mana vecuma publika un pensionāri, bet tā būtu jāredz visiem skolēniem un studentiem, jāzina, kāpēc dzīve apkārt ir tāda, kāda tā ir.
– Tātad vaina ir mūsu vērtību sistēmā un mentalitātē.
– Nē, tā arī nevar teikt. Katrs cilvēks pats lemj, kā rīkoties. Jau Drošības policijā skaidri apzinājos, ka varu nesavtīgi cīnīties ar korupciju, veltīt tai daudz laika un spēka, bet tas var beigties ar to, ka visa sistēma mēģina vērsties pret mani. Tas man bija skaidrs. Bet tā ir katra cilvēka izvēle, vai viņš grib šo pasauli, valsti padarīt labāku, godīgāku vai arī vēlas iekļauties sistēmā un kļūt par korupcijas sastāvdaļu.
– Reiz teicāt, ka tās desmit sekundes līdz aizturēšanai ir īpašas. Kas notiek šajā laikā?
– Beidzamos desmit gadus pati vairs nepiedalos aizturēšanās un kratīšanās, bet, sastopot kādu kolēģi pagalmā vai kabinetā, kas tikko atgriezies no veiksmīgas aizturēšanas, un, redzot viņa acis, mani dažkārt pārņem nostalģija pēc laikiem, kad varēju pati veikt operatīvās darbības.
– Tā ir medījuma izjūta?
– Nē, tā ir tāda… Tūlīt pārņems nostalģija. Ir vienalga, vai tā ir mašīnas zādzība, narkotiku tirdzniecība vai kukulis, izjūtas neatšķiras. Tajā mirklī strādā ļoti daudzi cilvēki. Līdz sašņorēšanai, kā dažreiz saka, palikusi minūte, pusminūte, divdesmit, desmit sekundes, un tev ļoti īsā laikā jāpieņem lēmums, kas atstās sekas ne tikai uz tevi, bet visu komandu. Tu varbūt gadu vai pusgadu esi strādājis un tad, pieļaujot kaut kādu lažu pēdējās piecās sekundēs, kad īsti nav laika prātot, sarunāties, lai pajautātu padomu, vari visas komandas darbu padarīt veltīgu. Runājot līdzībās, autozaglis iesēžas mašīnā un to aizdzen. Tu nedrīksti viņu aizturēt, pirms viņš ir iekāpis mašīnā, bet pēc piecām sekundēm vari konstatēt, ka viņš jau ir aizbraucis… Tāpēc tās piecas vai desmit sekundes ir izšķirīgas.
– Runa ir par īstā brīža izjūtu, opera intuīciju.
– Jā, tajās desmit sekundēs ir tāds superkoncentrēšanās stress augstākajā pakāpē. Tas dažkārt prasa neverbālu komunikāciju ar kolēģiem, ļoti ātru, saskaņotu rīcību. Varbūt tāpēc kolektīvs KNAB apkarošanās blokā ir tik ļoti saliedēts. Ja tu ar kolēģi divatā esi divas diennaktis salis mašīnā Latgalē, ja esi smagās, stresainās lietās kopīgi pieņēmis lēmumus un aizturējis noziedznieku, tikai saskatoties un saprotot otru no pusvārda, tad kolēģis kļūst par ļoti labu draugu, uz kuru var paļauties. Ja tu vienkārši sēdi pie datora, tavs labākais draugs ir dators.
Kāpēc man šis darbs vienmēr ir ļoti paticis? Tas liek pasauli uztvert adekvāti, liek labāk saprast cilvēkus un viņu tā mirkļa uzvedību un vienlaikus uz to reaģēt. Man šķiet, tiem, kas kriminālpolicijā strādājuši ļoti ilgi, ir adekvāta dzīves uztvere attiecībā uz komunikāciju gan uz ielas, gan ar draugiem.
– Vai jūs jau desmit gadu stratēģiski plānojat operācijas?
– Man diezgan daudz ir bijis papīra darba, dokumentu lasīšanas. Visās lietās es iedziļināties nevarēju, bet nozīmīgās mēs centāmies izrunāt.
– Jums tas opera gēns sēž iekšā.
– Droši vien. Vispirms biju izmeklētāja un tad 1995. gadā pārgāju uz operatīvo darbu, jo tas man gan labāk patika, gan padevās.
– Kā bija toreiz, 2002. gadā, kad lidostā Rīga mazā Juta ņēma un aizturēja divmetrīgu robežsargu?
– Toreiz bija tā, ka mums tā saskaņa ar konkrēto aizturēšanas grupu nebija diez cik laba. Tāda situācija laikam man bijusi tikai viena.
– Jūs tiešām viņu nogāzāt gar zemi?
– Tas bija tik sen, ka es vairs detaļas neatceros. Man tā lieta nelikās īpaša, bet tā nez kāpēc kļuva publiska. Esmu bijusi simtiem aizturēšanās un varbūt tūkstoš kratīšanās, bet, tiklīdz kaut kas iziet presē, tā par to ir pastiprināta uzmanība. Tas, ko skaidri atceros, – robežsargs pretojās. Ja nebūtu pretojies, man nebūtu problēmu viņam uzlikt roku dzelžus.
– Kura jūsu praksē bijusi bīstamākā situācija?
– Iedzeršu tēju un padomāšu. Atcerējos. Mēs vairākus mēnešus strādājām ne pārāk labā režīmā – pa naktīm, pielāgojoties noziedzniekiem. Tā bija bruņotu laupītāju grupa, kas 90. gadu beigās ceļu policijas formā apturēja toreiz dārgas mašīnas – Lexus, Honda Legend. Nolaupot mašīnas, vadītājus piesēja mežā pie koka. Daži tobrīd domāja, ka atvadās no dzīves. Tas grupējums bija bruņots, bīstams un liels. Tur bija sadalītas lomas, vesela industrija – mašīnu vajadzēja legalizēt, no tumša padarīt par gaišu.
Mūsu spēki nebija tik lieli, bet aizturamo daudz, turklāt mājās viņiem bija gan granātas, gan pistoles, gan narkotikas, gan viltota nauda.
Bija grūti atrast pantu, ko te nevarētu piemērot. Ja nu vienīgi – garāžā nebija prostitūtu…
Ir teiciens – laupa tas, kas neprot nozagt. Zaglis pārsvarā nekad nav laupītājs. Tas ir pavisam cits cilvēku tips, zagļi reti lieto fizisku spēku. Bet laupītāji pēc dabas ir agresīvi, spontāni. Puslīdz vienlaikus visās mājās bija jāveic kratīšana. Dažās biju tikai es un viens vai divi kolēģi. Savukārt pretī bija diezgan daudz cilvēku un daudzi – ar manis minēto uzvedības veidu, turklāt daži vēl sanarkojušies. Laikam tās situācijas bija visbīstamākās. Viens otrs pie stroķa ķērās, bet mēs pēc visām nakts negulēšanām bijām pārguruši. Nonstopā nebija gulētas kādas divas diennaktis. Es kā operatīvā darbiniece ļoti daudz ko iemācījos, tam grupējumam, starp citu, piepalīdzēja arī korumpēti policisti. Tas man atvēra acis uz to, ka korupcija ir ļoti liels ļaunums.
– Kāpēc digitalizācijas lietas izmeklēšanas laikā jūs uzvilkāt bruņuvesti?
– Visas detaļas, protams, nedrīkstu stāstīt, bet, ja maniem kolēģiem tiesībsargājošās iestādēs ir šādas tādas indikācijas, ka kaut kas var notikt, un viņi man liek to darīt, es skaidri apzinos, ka kolēģi ir jāklausa.
– Vai varat tagad atklāt, kāpēc 2011. gadā tikāt iekļauta liecinieku aizsardzības programmā un pametāt valsti?
– Arī tur bija indikācijas, es paklausīju kolēģiem. Pasākumi, lai novērstu jebkuru iespēju draudēt, tika veikti. Tā visa pasākuma kopums nav mana kompetence. Tas jāprasa policijai, es tajā brīdī biju victim, varbūt ne gluži upuris, bet viņu klients. Tas, protams, bija saistīts ar darbu KNAB.
Ar katru lietu, ar katru aizturēto nelabvēļu skaits aug. Atšķirībā no autozagļiem visi tie lielie korumpanti ir gana turīgi, viņu emocionālās vēlmes, reakcijas vai agresijas var izpausties dažādi. Tas ir jāapzinās, jāsaprot un arī jātver adekvāti. Ejot strādāt uz policiju, tev jāapzinās, ka darbs ir riskants un viss kaut kas var notikt. Diezgan pamācoša situācija bija kādā aizturēšanā ar tiem pašiem laupītājiem. Domājām – ai, šis tāds mieramika, pats neveica laupīšanas, vairāk darbojās kā smadzeņu centrs. Izkratīsim un aizvedīsim uz izolatoru! Bruņuvestes tajā laikā bija diezgan smagas, un kolēģis teica: «Bagāžniekā ir divas bruņuvestes. Vilksim?» Mēs: «Nē-ē-ē…» Kad privātmājā neviens nevēra vaļā durvis, durvis vajadzēja izsist. Bet mūsu mieramika gaitenī stāv ar pistoli rokās. Kā jūs domājat, cik reižu es atcerējos par to bruņuvesti?
– Nu, cik?
– Piektā kadra līmenī intensīvi, visu laiku. Tāpēc drošības pasākumi, pat ja šķiet, ka tie ir apgrūtinoši un nav vajadzīgi, tomēr ir nepieciešami.
– Tātad viņš stāv ar pistoli, piektais kadrs…
– Paldies Dievam, bija kolēģis, kas vai nu mazliet vairāk bija izgulējies, vai vairāk pieredzējis, bet viņš ar automātu izsita pistoli no rokas. Un mēs pirms tam vēl domājām – kam gan automāts? Es toreiz biju jauniņa, ne tik pieredzējusi, bet toreiz novērtēju šā kolēģa spēju sagatavoties jebkurai situācijai. Pēc tam ļoti skaidri sapratu, ka mana ķircināšana par to, ka viņš vazājas apkārt ar automātu, prasa atvainošanos no manas puses.
– Vai ir vēl kāda sieviete, kas piedalās aizturēšanās?
– Domāju, ka tagad ir.
– Kādu brīdi bijāt vienīgā?
– Man šķiet, ka jā. Jo tas kolēģu loks nav tik plašs. Cik zinu, kādā nodaļā viena parādījās, bet ātri aizgāja. Meiteņu tur ir maz un vienmēr būs maz. Ja saskatās filmas, kur meitenes ir augstpapēžu kurpēs, smuki sakrāsojušās, bet aizturēšana notiek piecu minūšu laikā, viss ir sterils, tīrs, tiešām sagribas iet uz policiju. Bet, ja aizturēšana notiek kaut kur Latgalē, salstot un gaidot mašīnā divas diennaktis, bet kājās tādi sūdspieži – izturīgas botas –, tad… Ja tiktu lietota kosmētika, tu jau sen izskatītos ar pandas acīm, viss būtu izsmērēts. Brīžiem nav, kur nomazgāties. Tas ir fiziski smags darbs, kurpītēm un baltai blūzītei te nav vietas. Toreiz bija nepieciešama tikai viena kleita un vienas kurpītes, lai vienreiz gadā aizietu uz policijas balli.
Bija kāda šaušalīga kratīšana, pēc kuras es drusku apslimu. Bija sagrābti ķīlnieki, bērni, lai izspiestu naudu.
Kratīšana notika telpā, kur viņi visi tika turēti, – pārgriezti elektrības vadi, no kuriem var dabūt ar strāvu, nav gaismas. Vēmekļi, asinis, fekālijas. Tas viss bija jāfiksē protokolā, izmantojot lukturīšus. Viss diezgan ilgstoši jāpārcilā. Es tur noķēru kaut kādu bacili un saslimu. Realitāte ļoti stipri atšķiras no filmām.
– 90. gadu sākumā, kad atbraucāt no Dānijas pēc stažēšanās, jums alga Latvijā bija vismaz desmit reižu mazāka.
– Maigi izsakoties, es finansiāli zaudēju.
– Toreiz teicāt, ka materiālā labklājība nesniedz pašpietiekamības izjūtu.
– Man bija romantisks vecums, un tie bija romantiski pēcatmodas laiki. Man atkal uzpeldēja atmiņā tas gabaliņš no 4. maija republikas – mēs ļoti daudzi patiesi vēlējāmies būvēt valsti, arī man gribējās pielikt roku un darīt ko vērtīgu valsts labā. Skaidri apzinājos, ka Dānijā – ja ne es, to izdarīs kāds cits. Bet šeit, Latvijā, šķiet, arī pašlaik reizēm ir situācijas – ja ne es, tad kurš?
– Šobrīd, kad pagājuši divdesmit gadu, nav vilšanās?
– Nē, es pat necerēju, ka man būs tik daudz laika izdarīt ko labu. Kad sāku strādāt Drošības policijā, ar izbrīnu konstatēju, ka daudzos vadošajos amatos ir VDK štata darbinieki, kas lepojās, ka Drošības policiju uzbūvējuši pēc VDK ģīmja un līdzības. Man šķita – kā tas var būt? Latvija ir neatkarīga, bet mums – tas pats KGB, tikai ar citu nosaukumu. Jau tad sapratu, pareizāk sakot, man lika saprast, ka manas cīņas iespējas laika posmā var būt ļoti limitētas. Gribēju cīnīties ar noziedzību, bet drīz vien apjautu, ka korupcija ir valstiski nozīmīgāks ļaunums. Atceraties, bija kontrabandas lietas ar atliktiem maksājumiem? Ko tas nozīmē? Tu vari ievest ļoti daudz degvielas, bet nodokļus samaksā pēc realizācijas. To varēja darīt, tikai saņemot atļauju. Tie bija vilcienu sastāvi, summas – milzīgas. Sāku uzdot jautājumus: kāpēc atļauja pirkt, pārdot un – kā sekas – nemaksāt nodokli tiek dota kaut kādiem baltkrieviem, neatrodamiem bomžiem? Atļauja bija jādabū ļoti augstā līmenī – Finanšu ministrijā.
Sāku saprast, ka neba trīs džeki kāpņu telpā sapulcējās un izdomāja, ka viņi tūlīt dabūs atlikto maksājumu un pazudīs miglā. Pēc tam, izmeklējot lietas, varēja skaidri redzēt šo tā saukto biznesmeņu – kaut gan, kas viņi par biznesmeņiem, ja neprot nopelnīt, bet tikai apčakarē valsti! – ļoti ciešo saiti ar tālaika ietekmīgiem politiķiem. Man kļuva skaidrs, ka tas nav vienkāršs kontrabandas gadījums, bet sistēma, un, atrodot visus tos bomžus, pēc viltotiem dokumentiem saņemtos maksājumus, pat pierādot un notiesājot, nekas valstī nemainīsies. Noķerot nozieguma veicēju, nevar mainīt sistēmu, jo būs nākamais, aiznākamais. Ir jācīnās ar augšām, jo apakšas jau tām pielāgojas.
Vēl mani izbrīnīja, ka Dānijā vai citā mazāk korumpētā valstī ietekmīgākie cilvēki ir premjerministrs, prezidents. Ko mums rāda ekspertu vai iedzīvotāju reitingi? Vai premjers kaut reizi bijis ietekmīgākais cilvēks valstī? Pie mums ietekme ir nevis demokrātiski ievēlētiem cilvēkiem, bet naudas maisiem. No tā var rasties dažādu veidu apdraudējums – gan ārējais, gan iekšējais.
– Jums noteikti ir savas politiskās simpātijas.
– Esmu piedalījusies itin visās vēlēšanās, kas Latvijas Republikā bijušas.
– Cik viegli vai grūti ir balsot, redzot tik plaši noziedzības laukumu?
– Zinot kopējo ainu, ļoti noder plusu un mīnusu sistēma, jo ar to var menedžēt sarakstu. Ja arī jūti vilšanos kādā politiskajā spēkā, tu vari pamenedžēt spēku samēru partijas iekšienē. Mēs vienmēr pirms vēlēšanām gan ar vīru, gan ģimenes locekļiem pat vairākas dienas diskutējam, runājam par katru kandidātu, jo saraksti ir gari un ne par visiem ir viedoklis, bet internetā var atrast portfolio. Lai balsotu un pēc tam stipri neviltos, tomēr jāiegulda darbs, nevis vienkārši jāpaņem pase un jāaiziet uz iecirkni.
– Ļoti atbildīgi.
– Bet arī pašsajūta pēc tam ir labāka. Vilšanās draugos vai kādā cilvēkā ir viena no šausmīgākajām izjūtām, kas var piemeklēt. Un tā laiku pa laikam arī piemeklē.
– Bieži?
– Man patīk teiciens par intuīciju. Tā ir uz zināšanām balstīta pieredze. Tas ir zinātniskais jēdziens. Kāpēc man patīk mans vecums? Laikam ejot, tu intuitīvi diezgan ātri vari ko nojaust. Kļūdīties cilvēkos jaunībā ir daudz vieglāk. It īpaši tajos, kas pieprot aktiermākslu. Sievietes talantīgāk mēdz notēlot. Viņas atkost ir grūtāk.
– Jūs runājat par kriminālo jomu?
– Nē, kopumā. Sievietes ir lielākas aktrises, visādas mutiskas mākslinieciskās izpausmes lieto daudz labāk, prot izlikties labākas, nekā ir, līdz ar to brīžiem rada maldīgu iespaidu par sevi. Vīrieši mazāk pietēlo, mazāk liekuļo, ir tiešāki. Viņus var ātrāk atkost, sauksim to tā. Vai tad ne?
– Piekrītu. Ja reiz par aktiermākslu runājam, jums patīk teātris, vai ne?
– Cenšos apmeklēt Jauno Rīgas teātri, cik vien iespējams.
– Tagad aktuāli ir 12 krēsli.
– Grūti dabūt biļetes. Bet es noteikti aiziešu.
– Ostaps Benders taču nebija korumpants, šķiet, viņš tā īsti nevienu neuzpirka. Viņš nebūtu jūsu klients.
– Viņš, man šķiet, vairāk bija huligāns. Dzejā, mākslā vārdu huligāns lieto bieži. Kāpēc tam ir romantiska nokrāsa? No tiesībsargājošo iestāžu darbinieka mutes būs dīvaini to dzirdēt, bet huligāns veic noziegumu, kur nav nekā mantkārīga, nav pragmatiska mērķa, proti, tas nav vērsts uz pašlabuma meklēšanu, huligāns vienkārši pontojas.
Izrāde, kur pilns ar mūsu klientiem, bija Revidents. Tur pēc Krimināllikuma bija tirgošanās ar ietekmi, kukuļa izspiešana, pieprasīšana, piedāvāšana, starpniecība. Man šķiet, ka lugā Revidents ir attēloti visi koruptīvie noziegumi, kas notiek ar skaidru naudu. Man tas traucēja skatīties, es sēdēju zālē un visu laiku kvalificēju – tā ir tirgošanās ar ietekmi vai pieprasīšana, vai izspiešana? Tāda profesionāla deformācija rodas ar laiku.
– Vai jūs šo niansi pēc izrādes izrunājāt ar Alvi Hermani? Jums taču patīk reizēm palikt un parunāt.
– Nē, es nestāstīšu par to, ko es runāju brīvajā laikā (smejas). Esmu ar Hermaņa kungu runājusi. Profesionālā deformācija dažkārt traucē arī skatīties labas filmas. Es pilnīgi sprāgstu pie televizora, ja pat foršā detektīvā kāds atnāk uz kratīšanu, ierauga pistoli, iebāž kabatā un aiziet. Bet protokols? Pirkstu nospiedumi? Pieaicinātie?
– Ticamības moments zūd.
– Es saprotu, kāpēc to izlaiž, jo tur ir ļoti daudz garlaicīga darba. Nerādīs taču stundām ilgi, kā pilda protokolu. Bet uz 12 krēsliem es noteikti aiziešu, tiklīdz varēs dabūt biļetes. Lai noformulētu viedokli par Benderu, man būtu jānoskatās, bet, šķiet, ka huligāniskās izpausmes – pontoties bez konkrēta – mērķa viņam ir raksturīgas vairāk nekā miljonu meklēšana.
– No noziegumu klasificēšanas viedokļa jums droši vien nebija viegli skatīties arī Cepli?
– Jā. Tur vairāk ir runa par mūsu sarunas pirmo daļu, kā var nozagt valsti un kā to pārdot.
– Tātad šī kaite bija jau pirmskara Latvijā.
– Latvija nav unikāla valsts. Pilnīgi visu nekad nepierādīs nevienā valstī. Bet ir svarīgi visu laiku būt proaktīviem – man patīk šis vārds. Nevis sēdēt un gaidīt ziņotāju, bet meklēt. Svarīgi ir noturēt korupciju mazā līmenī, varbūt ne visu pieķert, tomēr cīnīties, lai korupcija neietekmē ne ekonomiskos, ne politiskos lēmumus, ne valsts attīstību.
Noturēt korupciju zemā līmenī ir smags darbs. Ja to nedarīsim, tā lēniņām var izaugt līdz valsts nozagšanai.
– Ja jūs jūtaties nelikvīda, kāds ir ceļš?
– Tā es nejūtos. Es cenšos būt reāli adekvāta. Tāds liktenis ir ne tikai man, tas ir godīgi strādājošu pretkorupcijas iestāžu vadītāju liktenis. Vēl pagājušā gada decembrī biju forumā, kur satikās visi Eiropas pretkorupcijas iestāžu vadītāji vai viņu vietnieki. Lielas un labi attīstītas Eiropas Savienības valsts pretkorupcijas iestādes vadītājs mani iepazīstināja ar saviem kolēģiem un teica: viņa desmit gadu atrodas vadošā amatā, tas ir kaut kas unbelievable, kā pa šo laiku viņu vēl nav noēduši! Kā, tik aktīvi strādājot, var tik ilgi noturēties amatā? To viņš teica decembra sākumā, bet mēneša beigās mani atlaida.
Manuprāt, es laiku neesmu izniekojusi, ļoti daudz ko esmu paspējusi izdarīt, daudz kas ir izdevies. Apkarošanas jomā izveidojies ļoti spēcīgs, gudrs kolektīvs. Starp citu, skatoties Dombura filmu, man diezgan bieži no profesionālā viedokļa ienāca prātā doma – ar mūsu prātu un iespējām tajās 90. gadu situācijās mēs, piemēram, trīs miljonu lietu būtu atklājuši. Mēs esam kļuvuši gudrāki un apzināmies – ir situācijas, kad valsts neatgriezeniski var zaudēt vai nu īpašumu, vai lielu naudu. Man Rietumu kolēģi to ir ļoti uzskatāmi iemācījuši: tev kā izmeklētājai nav vienmēr jācenšas perfekti savākt pierādījumus, lai vainīgos saliktu cietumā. Ir situācijas, kurās, izmantojot esošo informāciju, svarīgāk ir novērst lielāku kaitējumu nekā priecāties par kādu izdevušos lietu. Uz izmeklēšanu jāskatās nevis kā uz arodu, kas tev labi padodas, bet kā uz instrumentu, lai valsti kopumā padarītu godīgāku. Situācijas ir ļoti dažādas, bet, kā jau minēju, tu nedrīksti paštīksmināties par iznākumu, nedomājot par to, kādu ietekmi nodarījums atstās uz nozari, ekonomiku un valsti.
