Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viss sākās ar fotogrāfiem
Veļu laiks ar rudens miglām biežāk nekā citkārt uzvēdī skumjas un atmiņas par mūsu tuvajiem, kuru vairs nav. Apciemojam viņus kapsētās, aiznesam viršu vainadziņu, kavējamies klusās atmiņās, kas tā arī paliek tikai pie mums. Domājot, ka tas tā notiek, Aivaram Borovkovam pirms trīspadsmit gadiem radās ideja, kā saglabāt atmiņas par mūžībā aizgājušajiem laikabiedriem. «Ilgos izmeklētāja darba gados man ir uzkrāta pieredze vākt, apstrādāt un analizēt informāciju. Savukārt mans sens draugs, pēc izglītības fizmats, Ainars Brūvelis izzina un pēta dažādus vēstures faktus, Atbrīvošanas cīņu vēsturi, latviešu strēlnieku gaitas. Viņš ir sakrājis vispilnīgāko informāciju par Latvijas muižām, piedalījies Dainu skapja digitalizēšanā. Aizsācis sabiedrības iesaisti nācijas sadzīvisku krikumu saglabāšanā projektā Garamantas. Viņa lielais dzīves projekts ir Lursoft – sistēmiska datu bāze ar visiem Latvijā reģistrētiem uzņēmumiem, biedrībām un ārvalstu uzņēmumu pārstāvniecībām, bez kuras nav iedomājama uzņēmējdarbības, tiesu sistēmas un valsts pārvaldes darbība. Man ir sava pieredze dzīvē vākt informāciju, Ainaram – sava. Tas kopā iedeva ideju par veidu, kā saglabāt atmiņas par laiku, kas ir pagājis.
Tā doma man radās, redzot, cik ātri virtuālā vidē pagaist informācija par starptautiski atzītiem dažādu valstu man zināmiem un personiski pazīstamiem fotogrāfiem. Vairākiem pasaules fotoklubiem ierosināju izveidot īpašu sadaļu, kurā saglabāt gan bildes, gan atmiņas par viņiem. Jaunie fotogrāfi varētu skatīties, atcerēties meistarus, mācīties bildēt. Atbalsts manai idejai bija milzīgs, bet izdarīts netika nekas. Ainars zināja, ka šķendējos par to, un ierosināja – taisām paši. Ne tikai par fotogrāfiem, bet daudz plašāku.
Sākumā savu datu bāzi Biographien ar ieskatu Latvijas pagātnē un dažādos laikos kultūrā, sabiedriskajā dzīvē, arī politikā nozīmīgu cilvēku vārdiem mums iedeva privātvēsturnieks Voldemārs Eihenbaums. No tās guvām idejas savas datu bāzes struktūrai. Mūsu projekts sākumā saucās Nekropole.info. Tā sagatavošana ilga gandrīz pusgadu. Sākām pie tā strādāt 2010. gada oktobrī, publiski palaidām 2011. gada 3. martā. Cilvēki, uzzinot par šo datu bāzi, par to ieinteresējās, izteica savus priekšlikumus. Andris Grūtups, sajūsminoties par ideju, ieteica aprobežoties tikai ar Baltiju. Skaidroju, ka robežas novilkt nav iespējams. Mūsu priekšā ir pasaule, un no mērogiem nav jābaidās. Pamazām sākām likt ne tikai personu vārdus, bet arī Latvijas kapsētu kartes, skolas, dažādas iestādes, baznīcas, pieminekļus. Savstarpējā saistībā pievienojām dažādas ziņas, faktus.
Citi lasa
Sadarbībā ar Jāni Hartmani esam saglabājuši Latvijas armijas vēsturi.
Ar laiku salikām arī pasaules kapsētas. Tagad datu bāzē to mums ir 152 000. Aicinājumam rakstīt par savējiem ir atsaukušās, vietnē piereģistrējušās, 33 320 personas ar tiesībām veikt neierobežotu daudzumu ierakstu par mirušajiem. Ikviens ir aicināts dalīties atmiņās par saviem laikabiedriem, tuviniekiem. Reizēm cilvēki atrunājas, ka viņu piederīgie bijuši vienkārši ļaudis. Datu bāzes ideja – jebkurš var reģistrēties un ierakstīt tur savējos, kas miruši. Mūsu galvenā atšķirība no Wikipedia ir tā, ka tur tiek rakstīts tikai par VIP personām, bet mēs no sākta gala esam deklarējuši – ikviens ir svarīgs, ikviens cilvēks ir daļa no vēstures. Lai piereģistrētos par lietotāju, jāieiet interneta vietnē, pēc norādēm jāaizpilda reģistrācijas anketa. Tas arī viss. Mēs paši šo vietni uzturam, tas nav lēti, bet visiem, kas tajā reģistrējas, tā ir bezmaksas lietošana.
Šobrīd ierakstus var veikt vienpadsmit valodās. Bez lielajām starptautiskajām valodām ir arī igauņu, lietuviešu, ukraiņu, zviedru, pēc īpaša lūguma uztaisījām ivrita sadaļu. Tiklīdz būs nauda – noteikti jāpieliek spāņu, portugāļu un itāļu valoda.»
Runājiet ar vecākiem un vecvecākiem!
««Cilvēks nomirst nevis tad, kad apstājas viņa sirds, bet tad, kad par viņu aizmirst tie, kuri viņu ir mīlējuši,» tāds ir Timenote.info moto. Tā tas ir. Kad cilvēks aiziet, daudziem ir vēlme dalīties emocijās, izteikties, dara to soctīklos. Bet tas ir kā izteikt līdzjūtību Cukermanam vai Maskam. Ieraksti ziņu lentēs ātri pagaist bez pēdām. Taču ieraksti Timenote.info – līdzjūtības, atmiņas – pie personas vārda paliek vienmēr, un esošo info ir iespējams nemitīgi papildināt. Piemēram, ierakstu par Gati Sūnu, 1988. gadā dzimušu puisi, kuru 2013. gadā nosita Alūksnē pie kluba, virtuāli apmeklējuši 15 500 reižu. Pateicoties brālim, ļoti daudz cilvēku uzzināja par Gati, veltot viņam savus atvadu vārdus, bet – galvenais, stāstot par viņu. Ieraksti nāca simtiem, un tie ir saglabāti.
Tāpat kā par jauniešu grupu, kas pirms dažiem gadiem aizgāja bojā autoavārijā Vidzemē. Forši, jauni cilvēki, pārgalvīgi braucot, neierakstījās ceļa līkumā. Viņu draugi nāca mūsu vietnē rakstīt atmiņas par šiem jauniešiem, izteikt līdzjūtību viņu ģimenēm. Šeit katram arī bez reģistrācijas ir iespēja ierakstīt atmiņas, papildināt ierakstus. Tos gan mēs kontrolējam un apstiprinām, lai kāds nerakstītu riebeklības.
Tiekoties ar cilvēkiem, vienmēr saku – runājiet ar vecākiem un vecvecākiem, kamēr tas ir iespējams!
Uzklausiet viņu atmiņas, viņu stāstus! Cilvēki aiziet un tiek aizmirsti. Izgaist arī atmiņas par viņiem. Esmu daudzkārt publiski teicis, ka viena liela cilvēces nelaime ir tas, ko latviski apzīmē ar vārdu, kuram tulkojumu neatrodu nevienā valodā, un tas vārds ir – nerunāšana. Esmu jautājis cilvēkiem, kas perfekti pārvalda valodas, un viņi tam neatrod precīzu tulkojumu ne angļu, ne vācu, ne krievu valodā. Nerunāšana ir ārkārtīgi liela nelaime.
Kad aicinu rakstīt Timenote.info par sev tuviem un svarīgiem cilvēkiem, nākas dzirdēt atrunas, ka visu par viņiem, arī atmiņas, jau esot pierakstījuši burtnīcā. Taču neviens nav mūžīgs. Tajā brīdī, kad atmiņu burtnīcas glabātājs aizies, bērni un mazbērni, tīrot skapjus un plauktus, šīs pierakstu burtnīcas pirmās izmetīs vai sadedzinās. Mēs esam radījuši un uzturam vietu, kur šīs atmiņas droši saglabāt. Izmantojiet šo iespēju! Ir milzums ļaužu, kas nodzīvojuši krietnu mūžu, bet par viņiem pēdas vēsturē nav palikušas, taču ikviens ir pelnījis, lai tās neizgaistu, lai viņa vārds paliktu tautas kolektīvajā atmiņā. Mēs kopā varam veidot nācijas kolektīvo atmiņu kā būtisku mūsu valsts vēstures sastāvdaļu. Jo vairāk būs subjektīvu atmiņu, jo objektīvāka veidosies vēsturiskā kopbilde. Turklāt tā veidosies divos griezumos – kā cilvēka personiskā atmiņa un kolektīvā atmiņa, kas raksturo attieksmi pret laiku un notikumiem. Ikviens likteņstāsts ir svarīgs, un šie stāsti ir jāpieraksta. Tāpēc mēs, Timenote.info veidotāji, aicinām – rakstiet mūsu enciklopēdijai un dalieties! Esam atvērti ikvienam. Jebkurš vietnē reģistrējies var izdarīt neierobežotu skaitu ierakstu par dažādām personām, bet, pirms veikt ierakstu, vajag pārbaudīt, vai šis cilvēks jau nav datu bāzē.
Kā visaptveroša enciklopēdija strukturējamies ar trim pamatjautājumiem: kas, kur, kad? Ierakstot cilvēka dzimšanas un miršanas datus, šo informāciju var papildināt ar plašākiem ierakstiem: par skolu, kurā viņš mācījies, ar studiju gadu datiem, darba vietām, interesēm, sporta komandām, kurās cilvēks piedalījies… Tas automātiski veido aprakstītās vietas vēsturi. Ikvienai adresei ir sava vēsture, atklājot savstarpējas sakarības, kurās parādās atkal jauni vārdi, jauni notikumi. Tā ķēde aiziet bezgalīga. Atrodot vienu cilvēku, viņa vārds atvērs veselu saistītu sakarību ķēdi, kas aiziet arvien tālāk un tālāk, atklājot patiešām pārsteidzošus notikumus un jaunus faktus.
Skatoties filmas Nelabojamie blēži pirmo – 1964. gada – versiju ar Marlonu Brando, tajā parādās arī latviete Ilze Tauriņš. Tas mani ieinteresēja, un, meklējot informāciju par viņu, atklājās, ka aktrises mamma Ērika Emīlija Tauriņš ir Playboy zaķa kostīma radītāja. Viņa bija šuvēja, un Ilze Tauriņš Hjū Hefnera izdevuma līdzdibinātājam, ar kuru bijusi pazīstama, ieteikusi, ka viņas mamma varētu uzšūt kostīmu Playboy simbolam, par kuru bija izvēlēts zaķis. Šis kostīms kļuva par pirmo komerciālo formas tērpu, ko reģistrēja ASV Patentu un preču zīmju birojs.
Filmas slavenajā otrajā – 1988. gada – versijā galveno lomu ir izpildījusi šobrīd Latvijā tik populārā Džona Malkoviča sieva Glena Hedlija. Viss ir neticami tuvs un saistīts. Cilvēki, par kuriem ir ieraksti Timenote.info, parādās un paliek pasaules kontekstā. Mūsu senči, radinieki un mēs paši esam dažādu notikumu liecinieki un dalībnieki, kurus kā ļoti garas, savstarpēji saistītas ķēdes posmus ieraugām no pilnīgi negaidīta skatpunkta. Viss ir saistīts. Sīkumu nav.»
Vēsture, ko nedrīkst aizmirst
«2013. gada novembris atnāca ar Zolitūdes traģēdiju. Pavadot nakti traģēdijas notikuma vietā un uzzinot daļu no upuru vārdiem, no rīta aizsūtīju savu sarakstu Katastrofu medicīnas centra vadītājam Mārtiņam Šicam. Pilnīgi absurdā veidā to pagrieza tā, it kā Mārtiņš to sarakstu būtu sūtījis man un izpaudis nez kādu Pentagona noslēpumu. Viņu izmeta no darba. Toreiz portālā pietiek.com devu publisku skaidrojumu, ka Likums par valsts noslēpumu liedz slēpt šāda veida informāciju. Uz bojāgājušiem nekādā ziņā neattiecas personas datu aizsardzība, un to publiskošana nav likuma pārkāpums, bet ir sabiedrības interesēs – tuvinieki uzzina par notikušo, sveši nevar izmantot mirušu personu datus. Ja par šādiem notikumiem netiek sniegta patiesa informācija, infolauks aizpildās ar tenkām, baumām, izdomājumiem.
Internetā jau sāka parādīties viltus bildes, kurās gruvešos redzamas bērnu galvas, cilvēku līķi.
Bija ļaudis, kas ļoti nekrietni izmantoja traģēdiju.
Tas bija viens no retajiem gadījumiem, kad Iekšlietu ministrija pēc pāris dienām nāca ar paziņojumu, ka bojāgājušo vārdu publiskošana nav likuma pārkāpums un šīm ziņām jābūt visiem pieejamām. Mārtiņu gan darbā neatjaunoja. Izcila katastrofu mediķa vietā sabiedrība ieguva viduvēju politiķi. Zolitūdes traģēdija ir epizode Latvijas vēsturē, kuru nedrīkstam aizmirst, un visu tajā bojāgājušo vārdi ir ierakstīti un atrodami mūsu vietnē. Starp citu, mēs bijām arī vieni no pirmajiem, kuri publicēja prāmja Estonia upuru sarakstu.
Cilvēku atmiņa ir ļoti īsa, un ir nepieļaujami, ja tāda kļūst tautas kolektīvā atmiņa. Jebkurš totalitārs režīms to mēģina dzēst vai izmainīt. Jebkurā sabiedrībā ir vēsture, ko raksta grāmatās, un tā, kuru mēs apspriežam virtuves sarunās, kolektīvos, privātā saskarsmē. Rosinājām, ka šāds enciklopēdijas baneris varētu būt, piemēram, Latvijas Institūta lapā, aicinot aizbraukušos no Latvijas rakstīt par savējiem. Ja mēs te uz vietas vēl varam atrast kādas pēdas, tad svešumā aizbraukušie vienkārši pagaist. Integrējas sabiedrībā, kurā dzīvo, pazaudējot jebkādas saites ar Latviju. Kāds radinieks, vēl puika būdams, emigrēja, apprecējās ar īrieti, un viņam ar latviešu diasporu nebija nekādu kontaktu. 1990. gadā pēc 40 gadu prombūtnes atbrauca uz Latviju. Pirmo reizi bija Rīgā, jo nāca no Liepājas puses. Latviešu valodu bija saglabājis, bet latviešu vides viņam nebija vispār, un tādu cilvēku ārvalstīs ir daudz. Ja mēs šo projektu būtu sākuši 1990. gadā, būtu daudz vairāk sarakstīts, jo toreiz ļaudis bija atvērtāki un vairāk ticēja nākotnei.
Darbojamies trīspadsmit gadus. Gribējām palīdzēt Krievijas Memoriālam, kad tā veidotājiem sākās konflikti ar varu. Memoriāla padomē bija Krievijas latviete akadēmiķe Ruta Ozoliņa. Kundze gados, ļoti pamatīgi pētījusi latviešu biedrības Prometejs darbību, tajā iesaistītos cilvēkus, kas tika represēti. Arī viņas vīrs bija represēts un gājis bojā. Viņai bija plašs materiāls par latviešu teātri Skatuve, kas ar dziļām teātra tradīcijām darbojās Maskavā. 1938. gada 3. februārī visus tā aktierus un darbiniekus nošāva Butovā, tai skaitā arī Mariju Leiko. Mēs savā portālā sākām stāstīt un atgādinājām par šo traģēdiju. Piedāvājām Memoriālam, ka tas varētu izvietoties pie mums. Viņi toreiz atteicās. Sapratu, ka organizācijām, kas tiek no varas žņaugtas, ir pat izdevīgi būt šajā vajāto cietēju statusā, jo tad viņi saņem starptautisku finansiālu palīdzību un atbalstu.
Acīmredzot tā ir visur, arī pie mums, tikai situācija ir atšķirīga. Atsevišķu grupu intereses tiek dzītas cauri pat ar valdības atbalstu. Šobrīd, lai īstenotu kādus mērķus, tiek tiražēti stāsti par vardarbību pret sievietēm, tādā veidā uzspiežot pieņemt Stambulas konvenciju, kas pamatīgi pārstrukturēs mūsu tradicionālo vērtību sistēmu, piesegtā veidā to akceptējot ar šo dokumentu. Latvijā ir pietiekami sakārtota juridiskā kārtība, lai pasargātu no vardarbības un varmākas sodītu.»
Vārdi atsauc atmiņas
«Veidojot šo enciklopēdiju, es turpinu savu mūžizglītību, urbjoties cauri informācijas gūzmai un ieraugot likumsakarības, kāpēc tas vai tas ir noticis tieši tā.
Pasaulē simtiem vietņu veido dzimtas kokus, bet mēs savā vietnē blakus tam uztaisījām arī sociālo koku.
Dzimtas koks ir statisks, bet sociālais – ļoti dinamisks. Tajā parādās sociālās lomas, kādās cilvēki cits pret citu ir bijuši: draugi, kaimiņi, kursa biedri, klases biedri, partijas biedri… Šis koks ir daudz interesantāks, stāstošāks un dramaturģiski spēcīgāks.
Kad skatos savās Laika piezīmēs, ieraugu labi zināmus vārdus un daudz kas nāk atmiņā. Cilvēku liste, ar kuriem esmu bijis saskarsmē vai pazīstams, ir ļoti gara. Darba biedri, draugi, labi paziņas… Bieži uz Brīvības ielas, kur netālu no Dailes teātra ir mans birojs, satiku Kārli Auškāpu, un viņš savā dārdošajā balsī vienmēr noprasīja: «Izstāsti, kas tagad notiek pasaulē! Divos vārdos pasaki galveno, kas man jāzina!» Bieži pie biroja saskrējāmies ar Hariju Spanovski, apmainījāmies ar kādu jaunu joku vai anekdoti. Satiku Arni Līcīti, kas tepat netālu Miera ielā dzīvoja. Par Arni man ir īpašas atmiņas.
Astoņdesmito gadu sākumā biju vēl jauns prokuratūras izmeklētājs, strādāju toreizējā Kirova rajonā, un smalkā Blaumaņa ielas namā bija notikusi slepkavība. Kāpņu laukumā starp ceturto un piekto stāvu naktī bija izvarota un nožņaugta sieviete. Noskaidrojām, ka vakaru viņa pavadījusi viesnīcas Latvija bārā Melodija. Tas bija ļoti populārs, vakaros vienmēr cilvēku pārpilns. Novērošanas kameru tolaik nebija. Neiespējamā misija, jo publika bārā visu laiku mainījās – vieni ienāca, citi aizgāja, bet noskaidrojām visus tajā laikā bārā bijušos apmeklētājus. Izrādījās, ka ar muguru cieši blakus tai meitenei sēdējis Arnis Līcītis. Cerībā, ka viņš varbūt kaut ko pamanījis un varētu mums palīdzēt, uzaicinājām uz sarunu.
Kirova rajona milicijas nodaļa atradās pie Matīsa tirgus. Tur priekšnieks bija vēlākais ģenerālis Jānis Apelis. Sarunai ar Līcīti atdeva savu kabinetu. Arnis atnāca, mugurā ādas vai dermatīna melns mētelis. Man grupā bija jauns izmeklētājs Agris Nagliņš, viņam uzticēju šo sarunu. Mēs ar Apeli stāvam pie durvīm, klausāmies, kā tā saruna Nagliņam ar Līcīti veidojas. Vienā brīdī paveras durvis, parādās ārkārtīgi talantīgs opers, pilnīgs dzinējsuns. Rokā blociņš, viņš grib kaut ko teikt, bet, ieraugot Līcīti, samiedz acis un caur zobiem novelk: «Ja etu harju gde to videl...» Apelis, acis iepletis, mēģina izvadīt padoto laukā, tāpat caur zobiem čukstot viņam: «Eto že artjist!» Opers nevar rimties: «Tak, kļička artjist…» Tas bija tik amizanti. Cilvēks nespēja pārslēgties un saprast, ka Līcītis ir aktieris, kurš jau tolaik bija populārs visā Savienībā ar lomām krievu filmās, kurās visbiežāk spēlēja kriminālus personāžus. Arnis pēc tam teica: «Kinītī tomēr nav tik traki…» Kad vēlāk satikāmies un to gadījumu atcerējāmies, Arnis atzinās – toreiz viņam bijusi sajūta, ka viņu tūlīt sašņorēs. To meiteni bārā viņš nebija pat ievērojis, bet piecu dienu laikā mēs lietu atklājām.
Tās izmeklēšana guva plašu rezonansi, tika aprakstīta Vissavienības izdevumā Sļedstvennaja praktika un iedeva man profesionālu atpazīstamību. Drīz pēc tam tiku iekļauts republikas prokuratūras izmeklētāju elitē – mani apstiprināja par sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju. Sākotnēji jau kā stažierim man bija iespēja strādāt centrālajā izmeklēšanas aparātā. Mans pirmais šefs bija prokurors kriminālists Georgs Skudra – notikumu vietu apskates un ekspertīžu guru. Tādas autoritātes kā Valentīns Daukšis, Aļģis Raups, Rita Aksenoka bija mani skolotāji. Es biju atgriezies pie viņiem jau kā kolēģis.
Timenote.info datu bāzē ierakstīti arī nežēlīgu slepkavību upuru vārdi. 1988. gada aprīlī četrās dienās notika trīs taksistu slepkavības, izraisot sabiedrībā lielu rezonansi. Tika izveidota liela izmeklēšanas grupa, ko vadīja tolaik sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, vēlākais Latvijas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un daļas vadītāja Rita Aksenoka ar piesaistīto jauno izmeklētāju Ēriku Kalnmeijeru, arī vēlāko ģenerālprokuroru. Ivo Kitneram, kuru noslepkavoja Langstiņu mežā, bija tikai divdesmit gadi. Noziedzniekus savā mašīnā viņš bija paņēmis tikai tāpēc, ka vienu no viņiem pazinis – kā vēlāk noskaidrojās, kad slepkavība tika atklāta.
Tā bija pirmā reize, kad prokuratūra lūdza palīdzību presei. Izmeklēšanas grupas rīcībā bija nonākuši pierādījumi, kurus publiskojām laikrakstā Padomju Jaunatne. Ļoti lielu lomu toreiz nospēlēja redaktors Andrejs Cīrulis, bet īpaši Elita Veidemane, kuri izlēmīgi mainīja laikraksta saturu, atvēlot vietu mūsu publikācijai – atslēgu saišķa ar enkuru ilustrācijai un aprakstam par viena no iespējamo vainīgo džinsu biksēm, uz kurām ar lodīšu pildspalvu uzrakstīts rokgrupas AC/DC nosaukums. Laikraksta tirāža tolaik bija milzīga. Kad tas iznāca, pēcpusdienā kāds Āgenskalna iedzīvotājs, atgriežoties no darba un izņemot no pastkastītes avīzi, pēc minētajām pazīmēm atpazina netālu kaimiņos dzīvojošu jaunieti. Tās pašas dienas vakarā sākās vērienīga aizturēšanas operācija. Noziedzniekus saņēmām ciet Vecmīlgrāvī cita slepkavas dzīvoklī. Viņi bija trīs. Diviem vēlāk piesprieda un izpildīja nāvessodu.»
Memuārus nerakstīšu
«Man dzīvē ir ļoti veicies. Daudzreiz neticami paveicies. Bijusi iespēja tikties ar lielām personībām, komunicēt ar viņām, no katras kaut ko paņemt dzīves pieredzei un atziņām. Kā daudzās profesijās, profesionālis izaug, ja viņam ir labs skolotājs. Arī izmeklētāja izaugsmē ir meistara un zeļļa attiecības. Kopš bērnības esmu krājis svarīgākās atziņas visai dzīvei. Atceros savu vācu valodas skolotāju Juri Ansviesuli Rīgas 6. vidusskolā, kurš 5. klasē mums pateica, ka vāciešus no mums neiztaisīs un galva nav bezizmēra bēniņi, tāpēc jāprot vajadzīgo atrast un saprast ar vārdnīcas palīdzību. No bērnības esmu ļoti daudz lasījis, taču blakus daiļliteratūrai grāmatu plauktā nemitīgā apritē studiju un izmeklētāja darba gadu laikā bija visas iespējamās vārdnīcas, rokasgrāmatas, izziņu krājumi. Iemācījos redzēt notikumus un lietas kontekstā. Ja neredz kontekstu un nespēj aptvert visu laukumu, viegli var kļūdīties, nenovērtēt virkni apstākļu. Šaubas ir vislabākais darbības kontrolieris.
Kādreiz man vaicā, kad rakstīšu memuārus, un vienmēr atbildu – nevaru. Esmu bijis klāt ļoti daudzos notikumos, man ir daudz uzticēts.
Ja stāstītu visu, ļoti daudzus varētu aizskart.
Jārunā par labām lietām, labiem notikumiem, bet jāatceras ikviens. Arī es diemžēl nepaguvu izrunāties ar vecvecākiem un vecākiem. Tas bija laiks, kad ģimenēs, lai pasargātu tuvos, par daudz ko nerunāja. Manu vecāku paaudze bija ārkārtīgi iebaidīta. Zinu, ka tēvs kara sākumā, iedams uz tirdzniecības kuģa, cieta negadījumā, ievainots nokļuva vācu gūstā, pēc tam padomju lēģerī. Tā tēma bija pilnīgs tabu. Studējot juristos un gatavojoties eksāmeniem, biju atnesis mājās Ļeņina rakstus trīs sējumos. Mamma toleranti ieminējās, ka tādas grāmatas mājās negrib redzēt.
Viņa bija ārkārtīga teātra fane un arī mani jau agrā vecumā veda uz izrādēm. Pirmā izrāde, kuru noskatījos, pilnīgi noteikti nebija bērnu izrāde. Man bija kādi četri vai pieci gadi. Mēs bijām laukos. Atceros, ka mani ar milzīgu rūpību pucēja, it kā vestu uz kādu templi, un tantes jūsmīgi teica: «Tu brauksi uz teātri…» Tas bija milzīgs notikums. No izrādes atceros tikai nosaukumu – Justīne. Tā bija Dailes teātrī, uz kuru vecāki veda mani visbiežāk. Pirms izrādēm kasē varēja nopirkt funkcionāriem rezervētās biļetes, kuras bieži palika neizņemtas, jo tā nebija teātra publika. Atceros, ka reiz, kad sēdējām 4. rindā, mamma man čukstēja, ka pāris sēdvietas tālāk no mums sēž Smiļģis. Ikviena atmiņu epizode skar kādus notikumus, cilvēkus, vietas. Šīs atmiņu druskas pamazām mēģinu ierakstīt Timenote.info datu bāzē, cerot, ka kāds tās papildinās, precizēs, veidos savu stāstu.»
Rakstām nācijas vēsturi kopā!
«Mamma gribēja, lai es kļūstu aktieris vai mūziķis. Mani sūtīja mūzikas skolā. Solfedžo stundās labi rakstīju diktātus. Arī citādi radoši izpaudos – zīmēšana, kokgriešana, sarīkojumu dejas, skolas obligātais koris, teātra studija. 6. klasē aizgāju uz cīņas sporta sekciju, sāku pamazām nodarboties ar kaujas sporta veidiem. Daudz laika esmu pavadījis Rīgas pilī, kas padomju laikā bija pārvērsta par Pionieru pili. Tur darbojās teātra studija, un daudzi vēlākie aktieri savas skatuves gaitas sāka Rīgas Pionieru pilī. Arī mani mamma veda uz teātra studiju. Biju jaunākajā grupā. No šā brīža aktieriem tajā bija Januss Johansons, kas spēlē Valmieras teātrī. Uz vecākās grupas dalībniekiem skatījāmies ar pielūgsmi. Tajā bija Valdis Lūriņš, ar kuru visu mūžu man saglabājušās draudzīgas attiecības. Par šo laiku arī būtu nepieciešams veidot kopīgu atmiņu stāstu. Tā ir vide, cilvēki un likteņi, kurus vajadzētu papildināt.
Jokojot esmu vaicājis pazīstamiem aktieriem: «Kurš no jums ir sēdējis klēpī Baļunai? Es esmu!» Tas notikums man kā stopkadrs iefilmējies atmiņā. Pionieru pilī bija Jaungada eglīte. Es, glīti saģērbts, samta biksītēs ar lencītēm, baltā krekliņā. Visi satraukti sačukstas, un Baltajā zālē, kur stāvēja lielā svētku egle, ienāca Viņa, kā pēc tam uzzināju – Vera Baļuna. Apsēdās krēslā pie eglītes, bērni gāja pie viņas skaitīt dzejolīšus. Nez kāpēc viņa uzreiz mani paņēma klēpī. Viņa laikam runāja krievu valodā, kurā tolaik nevienu vārdu nesapratu.
Jau kopš ceturtās klases man bija sapnis kļūt par izmeklētāju, bet esmu palicis ieinteresēts teātra skatītājs, un radošā dzīve vienmēr ir saistījusi. Kopš četrpadsmit gadu vecuma fotografēju. Par savu pirmo foto skolotāju saucu operdziedātāju Aleksandru Poļakovu. Viņa mamma bija Rīgas Jauno tehniķu stacijas foto sekcijas vadītāja. Aleksandrs skolā vadīja fotopulciņu. Tagad es veidoju feisbukā foto albumus par dažādām tēmām. Arī ar pilnīgi nejauši satiktiem, bieži man nezināmiem cilvēkiem.
Es nekad neatļaujos cilvēkus kariķēt vai nostādīt viņus neveiklās situācijās.
Tā ir sava veida atbildība par tiem, kurus fotografēju. Pat ja cilvēks nav man simpātisks, tiklīdz viņš ir manā kadrā, sāku just par viņu atbildību. Vecrīgā reiz pretī man nāca vīrs ar kaķi uz pleca – nofotografēju. Forša bilde!
Biju uzaicināts uz Sandro Millera fotogrāfiju izstādi ar Džonu Malkoviču modeļa lomā un starp apmeklētājiem Mākslas muzejā ieraudzīju divas skaistas meitenes, ģērbušās ļoti atbilstoši izstādes stilam. Nobildēju, pēc tam uzzināju, ka viņas ir māsas Rancānes no Tautumeitām – Asnate un Aurēlija.
Daudz iznāk bildēt dzīvniekus. Dzīvesbiedre Ilze Džonsone vada dzīvnieku patversmi Ulubele, kur modeļu ir pārpārēm. Mājās arī visi ir no patversmes. Mūsu jaunākais suns ir ukrainis no Irpiņas, dzimis piecas dienas pirms kara sākuma, izvests no apšaudes zonas.
Mani vienmēr ir fascinējušas pagājušā gadsimta divdesmito gadu bildes, kurās ir cilvēku grupas foto. Es nezinu, kas ir šie cilvēki un kā viņus sauc, bet skatos uz fantastiski kvalitatīvajām bildēm un domāju, ka katrs tajā fotogrāfijā ir ar savu dzīves stāstu, likteni un ikviens ir daļa no vēstures, mūsu nācijas vēstures. Ar šo pārliecību Timenote.info uzrunājam cilvēkus, aicinot iesaistīties aizejošās vēstures saglabāšanā un ierakstot kaut ko par savējiem, lai mēs visi kopā veidotu un saglabātu nācijas kolektīvo atmiņu.
Rakstām nācijas vēsturi kopā!»
