Par to, ka divi Dailes teātra kolektīvā ir saslimuši ar koronavīrusu, Žagaram paziņoja Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC). «Tobrīd pats jau biju pašizolējies, jo biju nesen atgriezies no komandējuma Spānijā. SPKC, protams, man nevarēja atklāt šo darbinieku vārdus, ja viņi paši nav devuši tādu atļauju. Un Dailes teātra darbinieki nevēlējās atklāt savu personību,» stāsta Žagars.
Viņš atzīst – zināmā mērā tieši šis apstāklis apgrūtināja inficēto cilvēku kontaktpersonu apzināšanu. «Jā, tas varēja ritēt raitāk, taču mēs tikām ar to galā,» piebilst viņš. Lai gan saslimušo vārdu atklāšana vīrusa ierobežošanā varētu palīdzēt, Žagars atzīst – jāsaprot arī cilvēki, kuri nevēlas to darīt. «Nekādā gadījumā nevar un nevajag vainot koronavīrusa skartu cilvēku, kurš negrib atklāt savu personību. Tās ir viņa tiesības.
Svarīgāk ir mainīt sabiedrības attieksmi pret cilvēku, kurš ir inficējies, un jāsaprot – ja viņš ar slimības simptomiem nav staigājis riņķī un kontaktējies ar citiem, viņš nevar būt vainīgs tikai tāpēc, ka ir saslimis.
Neviens negrib, lai sāktos raganu medības, tāpēc arī baidās atklāt savu diagnozi. Vainot var tikai to cilvēku, kurš, jūtot, ka ir saslimis, turpinājis apmeklēt darbu. Tad gan tā ir bezatbildība, kas pelnījusi nosodījumu,» uzsver Žagars.
«Es kā vadītājs par to, kā rīkoties šādā sarežģītā situācijā, varu pateikt – pats svarīgākais ir ārkārtīgi precīzs darbinieku un viņu kontaktu saraksts. Lai tie būtu reāli kontakti un aktuāli e-pasti, nevis kaut kad pirms daudziem gadiem izveidoti, kurus neviens vairs neizmanto. Ja šāds saraksts ir, svarīga ir ātra darbinieku apziņošana, lai pilnīgi visi saņemtu ziņu par šādu gadījumu un varētu sākt ievērot karantīnu. Mēs saskārāmies ar problēmu – saraksts ir, bet atsevišķi kontakti nav aktuāli, atsevišķi darbinieki vispār nelasa e-pastus nedēļām ilgi,» pieredzē dalās viņš.
Vai teātra darbinieku saslimšana apdraudēja arī skatītājus un, kāda bija paša Žagara pieredze, veidot divus Covid-19 testus, lasiet Privātā Dzīves jaunākajā numurā.