Rīga -2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Aiz loga melns vakars, bet pēc intervijas Jurim vēl būs jāiet skatīties jaunās izrādes caurlaidi. Viņš pagatavo mums abiem tēju ar cidoniju sīrupu, pats sev pasaka: «Tagad jānomierinās!» – un koncentrējas sarunai. Ātri. Ātrums ir viņa trumpis.
Šoruden, filmējoties Džordža Klūnija producētajā trillerī Londonā, Jurim lomas dēļ bija jānoskuj kaila galva, bet tagad mati ataug mirdzoši sidrabaini. Varbūt tāpēc, bet šajā sarunā viņš man šķita citāds.
Pavasarī beidzas tavs pirmais termiņš Dailes teātra vadītāja amatā, bet jau atkal esi pieteicies konkursam. Ir izdevies izdarīt to, ko gribēji?
Vēl būtu vajadzīgi pieci gadi, lai pabeigtu. Mēs daudz ko esam iesākuši. Kovida gads drusciņ sabremzēja, bet ne dramatiski, jo deva laiku daudz ko sakārtot – saprast, kas ir lieki, ko varam nedarīt, ļāva paanalizēt juridiskos un ekonomiskos aspektus. Bet visu, kas noticis Dailes teātrī, nevajag uzskatīt par Žagara nopelnu, tur ir arī apstākļu sakritība – skvēra sakārtošana un teātra siltināšana bija sen iesākti projekti.
Man arī patīk, ja mani apstrīd un kritizē, – tad es jūtos brīvi.
Man likās, ka būs lielākas problēmas iedziļināties teātra tehniskajās lietās, bet es esmu tehnisks cilvēks un diezgan ātri sapratu, ka tā nav raķešu zinātne. Savukārt radošās lietas ar manu aktiera pieredzi, Cēsu koncertzāles un Cēsu Mākslas festivāla pieredzi man vispār nebija nekāda krēslas zona. Viena no manām lielākajām prasmēm ir spēja atrast pareizos cilvēkus.
Un tas, kā teātris šajā laikā mainījies, saistīts ar cilvēkiem teātra komandā – jau sākot no skatuves strādniekiem un dežurantiem. Man liekas, teātrim ir iedota jauna elpa.
Vai kaut kas šajos četros ar pusi gados ir bijis tiešām grūti?
Jā, bija vairāki brīži, kas iedzina negulētās naktīs, kas man nav tipiski. Pārsteidzošā kārtā diezgan maz bija uztraukumu par naudu. Atšķirībā no privātā biznesa, kur tu visu laiku esi panikā: vai pietiks naudas, varēsi nomaksāt kredītu, vai pietiks algām? Valsts kapitālsabiedrībā puse jānopelna, bet otru dod kā dotāciju, un, ja tu neesi galīgs muļķis, tad nav grūti panākt nulles budžetu. Problēma ir panākt augstu māksliniecisku kvalitāti un vēl pelnīt.
Grūti ir atlaist no darba.
Dažas no manām negulētajām naktīm saistītas ar sarežģītām sarunām un strīdiem ar ārzemju kopproducentiem. Tas nav viegli, jo otrā pusē ir haizivis. Mēs esam pieraduši dzīvot komfortablā un inteliģentā vidē, kur visi cits citu pazīst, bet tur nereti ir cilvēki, kas ies caur uguni un ūdeni. Neteikšu, kuros projektos.
Grūti ir tad, ja palikusi nedēļa līdz pirmizrādei, bet tu jūti, ka izrāde nestrādā. Es ļoti daudz skatos mēģinājumus, sevišķi noslēguma posmā. Tie ir smagi brīži, kad līdz pirmizrādei dažas dienas, bet es aicinu režisoru uz sarunu divatā un saku – klausies, vai mums nevajadzētu atlikt pirmizrādi?
Cik pirmizrāžu pa šo laiku atlikts?
Atlikta nav neviena, bet uz robežas bijušas četras. Viena no tām pēc pirmizrādes nodzīvoja tikai piecas, sešas izrādes, pēc tam publikas interese bija zudusi. Pārējās ir izrullējušas.
Grūti ir atlaist no darba. Nav problēmu atlaist cilvēku, kas slikti strādā, pasakot: piedod, tu neesi izturējis pārbaudes laiku. Bet nav viegli pateikt aktieriem, maniem kolēģiem: man ļoti žēl, bet pēc tevis jau vairākas sezonas nav režisoru pieprasījuma. Grūti, kad aktieris nāk un saka: es gribu lielas lomas, kāpēc man to nav, bet kolēģim ir? Es tās nedalu. Lomas dala režisors, un viņš var tās nedot nekad vai dot vienmēr. Tas šajā profesijā ir nežēlīgi.
Sākumā es domāju, ka visgrūtāk būs, kad mums ar Viesturu Kairišu dalīsies domas. Abi esam spēcīgi alfa tēviņi, divi buļļi uz vienas laipas, vilku barā divi vadoņi – kurš no viņiem būs galvenais? Es Viesturam uzreiz pateicu, ka neprotu citādi strādāt, varu būt tikai boss. Ja es uzņemos atbildību, man ir jābūt tiesībām pieņemt gala lēmumus. Bet man ir pārsteigums, cik labi mēs esam varējuši kopā strādāt un vienmēr nonākuši pie risinājuma. Viņš ir izcils mākslinieks un stratēģis. Man arī patīk, ja mani apstrīd un kritizē, – tad es jūtos brīvi. Mums ar Viesturu ir idejas, kā mākslinieciskajā vadībā piesaistīt grupu jauno režisoru, kas iedotu jaunu elpu, kad būsim pārbūvējuši mazo zāli.
Rietumos uzņēmumu vadībā ir princips, ka vienā atbildīgajā amatā nedrīkst atrasties ilgāk par septiņiem līdz desmit gadiem. Tāpēc esmu pārliecināts, ka pārāk ilgi šajā vietā sēdēt nevajag. Bet termiņi ir tādi, kādi ir, un es piesakos uz nākamajiem pieciem gadiem. Mana vieta ir šeit, kamēr es teātrim esmu vajadzīgs. Finansiāli man ir vienalga, vai strādāju šeit, vai es nopelnu citur. Jautājums ir par manu brīvību. Bet, godīgi sakot, tagad tā reizēm ir pat lielāka, jo pirms tam nācās atteikties no vairākiem projektiem ārzemēs – tur nevienu neinteresē, ka tu paralēli spēlē teātrī.
Galvenajās lomās Maikls Fasbenders un Ričards Gīrs! Lielie puiši! Forši būt tādā projektā un izjust to mērogu!
Protams, ir arī nogurums – no tā, ka nevienu brīdi īsti nevari atslābt. Cēsu koncertzālē un Žagarkalnā bija tā – sezona, pēc tam atslābums. Bet teātrī vasara ir īsa, tikai viens mēnesis, turklāt paralēli notiek remonti un celtniecība. Pienāk augusts, un tu domā: nolādēts, un tiešām jau vasaras beigas?! Tā ir arī mana neprasme paiet malā, es to joprojām mācos. Tas labi izdodas, kad jāfilmējas vai ir cits aktiera darbs ārpus teātra. Uz nedēļu paeju malā, taču nekas nesabrūk, un es varu nodarboties ar savu pamatprofesiju.
Nevar teikt, ka šogad to nebūtu varējis!
Šogad bija tiešām labi! Trīs filmas. Un nupat jauns piedzīvojums – BBC man piedāvāja Londonā ierakstīt lomu radiolugā-seriālā. Tas ir apbrīnojami, ka tur raidlugas joprojām ir liels tirgus segments! Mana loma atkal ir krievu oligarhs, miljardieris, kas ilgus gadus dzīvo Londonā, sarežģīta personība. Liela, interesanta loma, es tādu labprāt nospēlētu TV seriālā. Ierakstam laiks vesela nedēļa, ar mēģinājumiem un pilnu emociju gammu, radošs piedzīvojums. Un lomas filmās: Jura Kursieša filmā Cildenie, Santas Ančas līdzproducētajā filmā Gaiss un amerikāņu seriālā The Department, ko filmēja Londonā, tas bija pieskāriens lielajam Holivudas kino. Arī tur man bija forša loma, es spēlēju baltkrievu privātās armijas ģenerāli, ļoti, ļoti slikto. Oskarots režisors, līdzproducents Džordžs Klūnijs, galvenajās lomās Maikls Fasbenders un Ričards Gīrs! Lielie puiši! Forši būt tādā projektā un izjust to mērogu!
Filmās un izrādēs tu lielākoties esi tāds… Žagars. Oligarhs, uzņēmējs, mačo. Taču pirms gadiem desmit bija izrāde Equus, kur tu pēkšņi atļāvies būt vecs, neglīts un muļķīgs.
Es neesmu no tiem aktieriem, kas var spēlēt visu, – mani dotumi nosaka manu diapazonu, un tajā es jūtos komfortabli. Bet, kad trāpās tādas lomas, ir ļoti garšīgi tajās iegrimt. Bija arī izrāde Saules bērni, kur es biju pilnīgs ķēms, un izrādes M.Butterfly un Jeruzaleme, kur atkal biju citāds. Arī šajā amerikāņu filmā man ir pilnīgi cits raksturs – viltīgs, gudrs un sadistisks cilvēks. Atceros, pēdējā filmēšanas dienā režisors man teica: «Tu tiešām saproti šo tēlu!» Es sapratu tā ļaunekļa būtību. Tālāk – redzēsim. Skaidrs, ka šajā teātrī es nevaru spēlēt. Man bija nopietns piedāvājums citā teātrī, bet tas prasa pārāk daudz laika. Filmēšanai ir zināms dienu skaits, es paņemu atvaļinājumu un nostrādāju. Teātrī uz mazu lomu nav vērts iet, bet liela loma prasa pusotra mēneša ikdienas darba.
Tagad tā milzīgā māja, ko es gadiem esmu būvējis, palikusi tukša, un ir diezgan skumji.
Taču mans aktiera darbs nemainās no tā, vai es piedalos BBC raidlugas ierakstā vai vienā no šābrīža lielajiem Holivudas seriāliem, vai Jura Kursieša filmā; vai filmu producē Džordžs Klūnijs vai Santa Anča. Es tikai profesionāli daru to, ko laikam protu vislabāk.
Filmā Gaiss tavs varonis ir audzis bez tēva, bet satiek viņu sapnī. Tā sakritis, ka arī tavi vecāki izšķīrās, kad tev bija trīs gadi, un tu arī augi bez tēva. Nu viņš jau miris, bet vai tev būtu tēvam kas jautājams vai sakāms, ja tu viņu satiktu kā pieaudzis vīrietis?
Ne jautājams, ne sakāms, bet būtu ļoti interesanti. Mēs ar brāli Andreju viņa dzīves pēdējos gados bijām nolēmuši braukt uz Sibīriju un Ukrainu meklēt tēva ukraiņu radus un stāstus. Jo kā tēvs pēc šķiršanās ar mammu aizbrauca no Latvijas, tā pazuda. Bet Andrejs aizgāja, un mēs nepaspējām. Tagad arī Krievija ir ciet, un, godīgi sakot, tie gali pamazām sāk pazust. Bet dzīvē es nekad neesmu izjutis, ka man pietrūktu tēva.
Varbūt negribēsi par to runāt, bet nebūs godīgi apiet. Šogad aizgāja tava mamma, stiprā Vija Žagare…
Mana mamma bija ļoti spēcīga. 95 gadi. Žagariem ģenētiski iedots kaut kāds spēka kods! Arī tēva ģimenei – viņa ģimene bijusi trīsreiz izsūtīta, jo pirmoreiz viņus, turīgus ukraiņu zemniekus, izsūtīja jau 1919. gadā, kad boļševiki ieņēma Ukrainu. Mana mamma bija izsūtīta divas reizes. Tas iedod baigo rūdījumu.
Mammai pēdējie pieci gadi nebija viegli, četras vai piecas reizes bija tā, ka likās – nu viss, cauri. Un atkal viņa iztur, atkal iztur. Un nekādas kurnēšanas, nekādas čīkstēšanas! Tikai vienā brīdī pateica: «Man ir apnicis!»
Ar Trūdi mēs esam kopā jau septiņpadsmit gadu. Es jau no paša sākuma nekad neesmu jutis starp mums kultūras vai valodas atšķirības.
Tagad tā milzīgā māja, ko es gadiem esmu būvējis, palikusi tukša, un ir diezgan skumji. Tur dzīvo tikai kaķis Rūdis. Pēdējos piecus gadus tur dzīvoja mamma ar aprūpētāju, bet tagad tikai kaķis. Mēs tur esam tikai brīvdienās. Esam atraduši auklīti, kas brauc kaķi pabarot, un arī man pašam reizēm vēlu vakarā jābrauc paskatīties, vai tur viss kārtībā, un pakomunicēt ar kaķi. Tagad tā ir problēma. Dzīve mainās.
Vai tev būtu plāns B, ja tu nespēlētu un nevadītu teātri?
Noteikti. Es darbotos pilnā slodzē Žagarkalnā un Cēsīs. Es gribētu kaut ko mācīties, man jau pirms tam bija projekts braukt uz Londonu studēt teātra režiju. Tagad es, visticamāk, mācītos mākslas vēsturi, jo man ļoti gribētos to saprast dziļāk. Sestdien bija Andreja fonda koncerts. Fantastisks koncerts! Un es iedomājos – visu mūžu esmu strādājis, lai radītu mākslu, bet diezgan maz tā pilnīgi brīvi esmu to baudījis. Ja es pastudētu, šis baudījums būtu daudz dziļāks. Tad mēs ar sievu varētu ceļot pa muzejiem un biennālēm.
Es gribētu, lai man būtu vairāk laika citu mākslu baudīšanai, ne tikai teātrim. Gribētu ceļot, aizbraukt noklausīties Bostonas simfonisko orķestri Bostonā, pavadīt nedēļu Venēcijas biennālē. Vairāk atļauties laiku mākslai un savam viskaislīgākajam hobijam – kalnu slēpošanai. Māksla un sports. Es tikko saliku slēpošanas sacensību kalendāru ziemai, un tās iznāk katru sestdienu un svētdienu. Un vēl treniņnometnes. Saprotu, ka to nevarēšu atļauties.
Kā tev šķiet, ko tavā dzīvē un pasaules uztverē ienesusi tava sieva?
Pasaules atvērtības elpu. Andrejam tā piemita, un viņš centās arī mani pastāvīgi kaut kur aizvilkt: «Jurka, braucam uz to festivālu!» Es reizēm aizbraucu, bet parasti biju tik ļoti pārņemts ar Žagarkalnu un teātri, ka to nemaz nevarēju.
Ja aiziet tuvinieks, tas jau nesadzīst.
Ar Trūdi mēs esam kopā jau septiņpadsmit gadu. Dzīvojot ar cilvēku, kuram, veidojot British Airways starptautiskos sakarus, visa darba dzīve pagāja pārlidojumos, tu esi spiests pielāgoties. Sākumā tas kaitina, jo gribas čunčināties pa lauku mājām un nekur nebraukt, pēc tam saproti, ka tie attālumi nemaz nav tik lieli un viss tepat vien ir.
Es jau no paša sākuma nekad neesmu jutis starp mums kultūras vai valodas atšķirības. Tagad domāju – kā tas ir, ka es septiņpadsmit gadu mājās runāju svešā valodā? Pie tā pierod. Un es arī esmu iedevis Trūdei kaut ko jaunu, kaut vai no mākslas pieredzēm vai kalnos kāpšanas un slēpošanas. Tagad mēs kopā daudz ko varam izbaudīt.
Zinu, ka tu nerunā par brāļa Andreja aiziešanu. Tomēr ir pagājuši pieci gadi – vai tev tas ir sadzijis?
Ja aiziet tuvinieks, tas jau nesadzīst. Bet emocionāli tas vairs nav tik aktīvi. Vakar bijām kapos, tur ir mammas kaps un Andreja kaps, un es pat nosmējos. Spēju iedomāties, ka mammai tagad ir miers, bet to, ka Andrejam būtu miers, es, goda vārds, nespēju iedomāties! Es domāju, viņš tur, paradīzē, tagad kaut ko organizē un revidē Dieva paradumus – ka viņš varētu sava kabineta dizainu iekārtot nedaudz citādi un ģērbties stilīgāk. (Smejas.) Andrejs pilnīgi noteikti tur atkal svin dzīvi! Līdz ar to man par Andreju nav tādu bēdu, viņš jau nekur nav baigi aizgājis. Viņš ir citā dimensijā. Es neesmu reliģiozs, bet nespēju iedomāties, ka viss beidzas. Kaut kur tas turpinās.
Tavi mati tikko bija noskūti lomai Klūnija producētajā filmā. Tagad tie atauguši pilnīgi sirmi. Neierasti.
Aktierim ir zināms tipāžs, un uz tādu dod lomas. Mani mati sāka sirmot, kad man bija 40 gadu, tāpēc bija jāpiekrāso. Bet, ja esi sācis piekrāsot, to nevar uzreiz pārtraukt, tas jāturpina gadiem ilgi. Mans izskats ir mana profesija. Tagad būs jāizdomā – vai atstāt sirmus.
Tev ir ļoti labi gēni, tomēr vecums atnāks mums visiem. Kādas ir tavas attiecības ar novecošanu?
Pirmo reizi es par novecošanu iedomājos tad, kad manam vecākajam dēlam Matīsam bija 16. Mēs spēlējām futbolu, un viņš mani noskrēja, bet man bija 35! Taču gadus es jūtu tikai un vienīgi fiziskā kontekstā, kad ar dēlu kāpjam kalnos, – es savos 63 gados neesmu tik spēcīgs kā trenēts jauns vīrietis.
Kaut kas mainījās, kad mana mamma nomira. Tā parasti esot – tajā brīdī cilvēks pēkšņi noveco. Kamēr mamma dzīva, tu savā ziņā vēl esi bērns, vari atļauties niķoties, vari atļauties mammai kaut ko uzrūkt.
Manas paaudzes vīrieši, nav paraduši izpaust savas emocijas.
Bet aktieriem vīriešiem kļūst pat interesantāk. Ap piecdesmit mīlētājus tā īsti vairs nevar spēlēt – kaut gan man vēl pirms gadiem sešiem bija pēdējā lovera loma Salemas raganās! Kad izkāp ārā no tiem prinčiem, ir periods, kad nevari saprast, kas īsti esi. Bet pēc tam tu ierotē fāzē, kur spēlē sava vecuma vīriešus, un kļūsti vēl vērtīgāks! Jo tajā vecuma kategorijā ir mazāk vīriešu, kas būtu formā. Un lomas ir interesantākas. Kā saka mana aģente Londonā: «Tavā vecuma kategorijā ar tavu fizisko un aktierisko formu, ar trim valodām, kurās vari spēlēt, aktieru nav nemaz tik ļoti daudz!»
Mani satrauks tikai tas, ja vairs nevarēšu uzkāpt tajos kalnos, kur gribu uzkāpt, vai startēt tajās slēpošanas trasēs, kurās gribu. Citādi – ar galvu viss kārtībā, esmu tikpat aizmāršīgs, kāds biju 30 gadu vecumā. Jo es esmu ātrs. Andrejs bija tieši tāds pats.
Tas ir mans psihoterapijas seanss, ko es praktizēju. Bet tikai tad, kad esmu viens!
Filmā Gaiss viena no līnijām ir patiesība un izlikšanās. Tu esi labs aktieris un noteikti esi pieradis, ka arī dzīvē nepārtraukti jāspēlē kādas lomas. Kuri ir tie brīži, kad atļauj sev būt pašam?
Tie brīži ir tad, kad esmu viens pats. Arī tuvāko cilvēku klātbūtnē nedrīkst pilnīgi atslābt un kļūt par ļerpatu. Plus vēl vīrieši, sevišķi manas paaudzes vīrieši, nav paraduši izpaust savas emocijas. Arī vissmagākajos brīžos man nav paraduma ar kādu dalīties. Var būt tikai kāds īss nobrukums.
Man ir tāds interesants psihoterapijas triks. Normāli laime nav nepārtraukta, bet ir tādi mazi laimes izjūtas mirkļi, uzplaiksnījumi, reizēm pilnīgi iracionāli. Es tādos brīžos paķeru telefonu un ierakstu diktofonā, piemēram: «Vakar uzsniga sniegs, es braucu uz kalnu.» Pārņem tīra laimes izjūta, priekšā trīs mēneši ziemas, varēšu slēpot! Vai – maija rīts, es staigāju pa dārzu un skatos, kādi darbi būtu jādara. Vai – atslābums pēc lielas slodzes, kaut kas liels izdarīts, no rīta mājās pamostos pēc foršas pirmizrādes. Forši brīži. Es tos ierakstu. Un pēc laika, kad ir lieli sūdi vai sūdīgs garastāvoklis, to paklausos un domāju – ko tu ņemies, te bija tādi mirkļi un būs vēl, viss ir kārtībā! Tas ir mans psihoterapijas seanss, ko es praktizēju. Bet tikai tad, kad esmu viens!
Bet attiecībā uz tēlošanu – es to nekad neesmu tā uztvēris. Vienkārši savu uzvedību pietūnē atbilstoši situācijai un tam, ar ko tu runā. Tikai dzīvnieks vienmēr ir tāds, kāds ir. Cilvēks sevi vienmēr revidē. Tā saka: «Nuja, aktieris jau vienmēr iztaisās!» Tā nav! Tā ir dziļa profesijas neizprašana. Tieši otrādi – tieši aktieris reizēm uz skatuves ir apbrīnojami patiess! Un par to tīro patiesību cilvēki ir gatavi maksāt naudu.
