Juris Savickis: Nekad neesmu strādājis naudas dēļ

Intervija publicēta žurnālā «Klubs» 2013. gada 5. numurā.

– Sāksim ar sportu. Vai valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju var pastāvēt komandu sports vai tikai individuālie veidi?

– Dinamo ir Latvijas sporta sastāvdaļa, interesanta, svarīga, bet tikai viena. Paskatieties, kas tagad notiek. Ir divi lieli papīri, ko sagatavoja Izglītības un zinātnes ministrija, viens – Sporta politikas pamatnostādnes 2013.–2020. gadam, otrs – Valsts un pašvaldības nozīmes sporta infrastruktūras attīstības pamatnostādnes. Divi svarīgi papīri, bet tajos ir daudz pretrunu, man negribētos teikt, ka tie sagatavoti nekvalitatīvi, bet, maigi runājot, ne visai profesionāli. Tajos ir paredzēts, kā tiks sadalīti līdzekļi sporta būvēm un sacensībām septiņus gadus uz priekšu. Apjomīgs dokuments, kas netika pietiekami apspriests ar Latvijas sporta dzīves vadītājiem. Esmu šajos jautājumos iedziļinājies, jo tajos bija mēģināts izsvītrot tenisa centra Lielupe rekonstrukciju. Bet tas Latvijas sportam ir ļoti svarīgs objekts. Viens no ministrijas kritērijiem ir atbalstīt tos objektus, kur jau ir veiktas investīcijas: Mežaparks, Siguldas trase. Ir pareizas lietas sarakstītas, bet es nezinu, kurš lobējis tās ne visai atbilstošās.

– Piemēram?

– Olimpiskā centra celšanu Rēzeknē.

– Tā ir reģionu attīstība.

– Man nav nekas pret, ja ir nauda un tas ir saskaņots ar LOK. Bet galvenais pārmetums ministrijai, ka tā izstrādājusi ļoti svarīgu dokumentu, nepietiekami konsultējoties ar Latvijas sporta funkcionāriem. Es pats nejauši par to uzzināju, lai gan jau 12 gadu esmu Latvijas Tenisa federācijas prezidents un man būtu jāzina, kas notiek un vai kāds nemēģina iznīcināt tenisa kortus. Ja mums būtu sporta ministrs… Es saprotu, ka šādai ministrijai nav naudas, politiski tā nav paceļama, bet ilgtermiņā tas atmaksātos, jo sporta nauda tiktu izlietota racionāli, tā ne vienmēr tiek izlietota efektīvi. Izglītības un zinātnes ministrijai ir tik daudz atbildības, ka sports ir pabērna lomā.

– Un tomēr, vai mazā valstī var izcilā līmenī attīstīt komandu sporta veidus?

– Labs jautājums. Dažiem mūsu valstī ir vēl citādas domas, proti, kam vispār mazai valstiņai profesionālais sports?

Lai paši tiek galā, piesaistot sponsoru naudu. Pie kā tas novedīs? Valsts būvēs skrejceliņus un sporta hallītes, kas ir labi, bet bez profesionālā sporta vilkmes bērniem nebūs motivācijas sportot.

Viss beigsies viss ar to, ka visi būsim ar lielām brillēm, lieliem vēderiem un ēdīsim nepareizi.

– Ar to tiek pateikts – lai hokeju sponsorē Itera un pārējie, kas grib.

– Apmēram tā. Bet, redziet, Itera viena hokeja saimniecību nevar izvilkt. Dinamo piramīda ir labi uzbūvēta, ir profesionālā komanda un jaunieši, bet citām komandām taču arī vajag naudu. Itera nevar uzcelt desmit halles vai uzturēt divdesmit komandas. Ir skaidrs, ka bez valsts atbalsta Latvijā sportam nebūs nākotnes, jo sponsori nevar izvilkt visu sportu. Esam aizmirsuši vienkāršas lietas – ja nav sporta, tad vairāk maksāsim medmāsām un ārstiem, ja nav sporta, cilvēki vairāk smēķēs un dzers un nebūs, kas iet armijā.

(Iezvanās telefons. Zvana Arhangeļskas gubernators.)

– Jūs ar daudziem gubernatoriem sazvanāties?

– (Smejas.) Dinamo man dod iespēju satikties ar nopietniem cilvēkiem, klubu īpašniekiem, kas ir ļoti bagāti cilvēki, vai lielu struktūru vadītājiem. Esmu arī KHL padomē, kur tiekas ļoti nozīmīgi cilvēki. Tas man īsti nebūtu vajadzīgs, jo tāpat daudzus pazīstu. Arī teniss mani ir iepazīstinājis ar daudziem. Vai tas man ir palīdzējis biznesā, grūti spriest, bet dzīvē – noteikti. Piemēram, kā Tenisa federācijas prezidentam man vienmēr ir akreditācija uz Roland Garros vai Vimbldonas turnīriem.

– Šogad brauksiet uz Franciju? Pēdējos gados tur dominē Rafaels Nadals. Garlaicīgi.

– Jau kādus desmit gadus braucu, un nav garlaicīgi. Reti līdz pusfināliem vai finālu palieku, jo interesantākie mači notiek turnīra sākumā un pa vidu – spēlē tie, kas grib sasniegt kaut ko pret īstām zvaigznēm. Kad spēlē zvaigznes, nav tāda entuziasma, asuma. Spēlē šausmīgi pragmatiski, kaut gan, protams, kad noskaties četru stundu finālu, kur galu galā viens otram izvelk asinis, ir baigi labi.

Tur varu tikties ar interesantiem cilvēkiem, kas padara interesantu manu dzīvi. Kāpēc ir interesanti parunāt ar ministru, gubernatoru vai premjerministru? Tāpēc, ka viņiem ir cits problēmu saprašanas līmenis. Pēc šādām sarunas liekas, ka varu dzīvot vairākas dzīves. Man garlaicīgi nav nekad.

– Sanāk, hokejs jums iedeva jaunu dzīvi.

– (Nopūšas.) Faktiski, jā. Vai tā man būtu vajadzīga, vai palīdzējusi biznesā, ir cits jautājums. Jā, iepazinos ar citiem cilvēkiem, bet arī pirms tam, kā saprotat, es labi dzīvoju. Līdz ar hokeju atklājās jauna dzīves joma. Tas viss prasa daudz enerģijas un laika. Starp citu, jūs neesat rakstījuši par to, kā sākās Dinamo. Kaut ko pastāsta Lipmans, tad Ulmanis, un man jāsaka, ka vistuvāk patiesībai ir Ulmanis, kurš kopā ar Kalvīti mani pierunāja iesaistīties šajā projektā.

– Kurš jums pirmais piezvanīja?

– Pirmais piezvanīja Ulmanis.

– Varbūt tomēr uzrunāja tenisa spēlē?

– Kopā ar Ulmani jau divpadsmit gadu esam vienā tenisa klubā Prezidents. Starp citu, tas ir interesants story, kāpēc arī tajā iesaistījos. Sākumā biju viceprezidents, bet Godmanis prezidents, tad otrādi. Redzēju, ka visādu līmeņu politiķi diezgan neorganizēti spēlē Lielupē. Mēs ar Jāni Plieni sapratām, ka viņi spēlē, nemaksādami, tas viss gulstas uz tenisa centru, bet tā direktoram negribas tādām personām aizrādīt. Neērta situācija. Es teicu – veči, uztaisām klubu un sakārtojam visas finanšu lietas. Man par prieku, visi to uztvēra pozitīvi.

– Bieži uzņemat jaunus biedrus?

– Nē. Mums ir noteikums, ja divi kluba biedri ir pret, tad neuzņemam. Kandidātam jāatbilst diezgan īpašiem kritērijiem, un Latvijā nav daudz tādu cilvēku. Šobrīd esam vairāk nekā divdesmit. Pēdējie, kurus uzņēmām, bija Atis Sausnītis un Guntis Rāvis, kuri spēlē tenisu un ir ietekmīgi.

– Prezidentā ir arī reitings? Kurš ir pirmais?

– Protams, ir. Mums ir pāris profesionāļu. Esmu kāds piektais sestais, bet pirmie ir sporta meistari, bijušie profesionāļi – Andrejs Bukins, Vladimirs Kurovs.

– Ja kādam atsaka, viņš var mēģināt vēlreiz?

– Viņš to parasti nedara.

– Tātad ir bijuši atteikumi?

– Ir atteikts premjeriem un baņķieriem.

– Viņi var savu klubu dibināt.

– Jā, lūdzu. Bez mums ir vēl divi interesanti tenisa klubi: Diplomāts un Premjers. Diplomātā spēlē diplomāti un arī daži vietējie, kuri, es negribētu teikt, netiek mūsējā klubā. Ja pateikšu, atkal apvainosies. Reiz pateicu, ka golfs ir kā kapsētas priekšpilsēta. Pēc tam man golferi teica, ka pats drīz sākšu spēlēt golfu.

Lietuvieši uztaisīja līdzīgu tenisu klubu pēc mūsu parauga. Spēles notiek tā, it kā mēs strīdētos par naftas laukiem jūrā. Bet, protams, viss beidzas pie alus kausa.

– Jūs sākāt stāstīt par Prezidentu un novirzījāmies no Dinamo.

– Jā, Guntis Ulmanis man piezvanīja un teica, ka Latvijai ir piedāvājums spēlēt KHL, bet minimālā summa, lai to darītu, 10 miljoni dolāru. Viņi savā starpā ar Aigaru un acīmredzot arī Kirovu, parunājuši, ka piecus tepat Latvijā varētu dabūt, bet pieci vēl pietrūkst. Sarunā, kas bijusi Maskavā, viņi sūdzējušies, ka tik daudz naudas neesot, bet tur teica, ka tomēr vajag izpildīt vismaz minimumu. Un tad Medvedevs, kas bija otrais vai trešais cilvēks Gazprom un šefs Gazexport, teicis – Latvijā ir pietiekami nopietnas gāzes kompānijas, parunājiet ar Savicka kungu. Tad viņi piezvanīja man un teica, ka tas būtu ļoti labi Latvijas sportam, hokejam. Iedziļinājos jautājuma būtībā, aizbraucu pie Igora Makarova, kas ir lielās Iteras šefs, un teicu, ka mums jābūt tādā hokeja īpašnieku klubā – ne man, bet viņam. Tur būs lielu kompāniju šefi, īpašnieki, varēsiet tikties un varbūt risināt kādu profesionālu jautājumu. Es viņu pierunāju uz pieciem miljoniem, bet… diemžēl Kalvītim, Ulmanim un visiem pārējiem neizdevās savākt tos otrus piecus, tādēļ man bija jābrauc vēlreiz pie Makarova un jāpierunā uz vēl pieciem. Negribu te stāstīt visus tos krievu vārdus, ar kādiem viņš mani sagaidīja.

– Jocīgi, tādi kungi sola, bet pēc tam…

– (Iesmejas.) Jā, tā sanāk, ka beigās ne kapeikas. Kādu pusmiljonu te pa visiem tomēr savācām (sirsnīgi smejas).

– Jums Makarovs katru gadu ir jāpierunā?

– Katru gadu. Bet viņš ir sapratis, ka tas ir labs variants, jo viņš tur sēž pie galda ar ļoti nopietniem cilvēkiem. Pēdējā laikā pārsvarā gan es braucu uz šādām tikšanām. Makarovam ir nopietna sporta pieredze, viņš ir bijušais riteņbraukšanas profesionālis, Krievijas riteņbraukšanas federācijas prezidents, šajā sportā ievēlēts dažādos starptautiskos amatos. Viņam pieder arī profesionālā riteņbraukšanas komanda КАТЮША.

– Ja viņš aiziet no Itera?

– Tad ir liela bēda. Atcerieties, kā marksismā-ļeņinismā mācīja, vienmēr ir divi faktori: objektīvais un subjektīvais. Ja viens nesakrīt ar otru, tad ir bēda, un otrādi. Šoreiz subjektīvais faktors sakrita. Cilvēciskais faktos spēlē milzīgu lomu gan biznesā, gan politikā.

– Vai gāzes tirgus liberalizācijas jautājums varētu ietekmēt Dinamo nākotni?

– Jūs gribētu tā sīkāk par to parunāt? Bija tāda otrā ES enerģētiskā pakete, kurā lozungs bija labs: palielināsim konkurenci, cenas kritīs. Labi. Lai palielinātu konkurenci, jālikvidē vertikāli orientētas piramīdas. Lai to izdarītu, gāzes piegādātāji nedrīkstētu būt aktīvi īpašnieki tur, kur viņi gāzi piegādā. Ļoti ātri noskaidrojās, ka Eiropas birokrāti pāršāvuši pār strīpu, lielās kompānijas norādīja, ka tas novedīs pie haosa un – cenas paaugstināsies. Rezultātā otrā direktīva tika nomainīta ar trešo, kura mūsu Saeimā vēl nav pieņemta. Lūk, trešā saka – jūs varat nenodalīt īpašumtiesības, bet ieviest neatkarīgu pārvaldītāju.

Polija un Vācija gāja vienkāršāko ceļu – lai paliek īpašums tām kompānijām, kuras arī piegādā gāzi, bet ieceļam neatkarīgu struktūru, kas to pārvalda, un īpašniekiem maksājam iepriekš sarunātos procentus. Tas ir tā sauktais mīkstais variants. Igauņi un lietuvieši iet cieto variantu, bet tas ir politisks jautājums – ka tik prom no Gazprom, prom no krieviem. Latvijas politiķi ir mazliet pragmatiskāki, par tādiem viņus piespiedusi kļūt dzīve. 1997. gadā, kad privatizēja Latvijas gāzi, starp Latvijas valsti, vienu no lielākajām Vācijas kompānijām Ruhrgas un krievu Gazprom tika noslēgts akcionāru līgums, ka divdesmit gadu kompānija netiks sadalīta. Nezinu, kuram tolaik bija tā gaišā galva, bet tas tika ierakstīts. Vācieši un krievi parēķināja, ka divdesmit gadu ir pietiekams laiks, lai atpelnītu investīcijas un varētu kompāniju attīstīt. Tā bija vāciešu un krievu kopējā iniciatīva. Latvijas gāzē vāciešiem ir 48%, krieviem 34% un Iterai 16%. Ja es ar saviem sešpadsmit procentiem esmu vāciešu pusē, tad pārsvars ir viņiem, ja krievu, tad krieviem.

– Un kurā pusē esat biežāk?

– Sākumā, paldies Dievam, biju pa vidu, jo vienmēr tika pieņemts Zālamana lēmums, izsvērts un vienmēr labākais Latvijai. Beigās kompānijas sadraudzējās un man nevajadzēja būt pa vidu, vācieši ar krieviem ir labi sastrādājušies, Latvijas gāze izveidojusies par ļoti labi kompāniju. Jūs teiksiet, ka tā tagad ir pašreklāma, bet ir veiktas milzīgas investīcijas, tas viss ir darīts ar akcionāru piekrišanu.

Sākotnēji Itera piederēja 25% akciju, kuras tika pirktas par kredīta naudu, to šobrīd esam nomaksājuši. Tad Gazprom palūdza pārdot 9% akciju, jo viņu cenu komiteja bija definējusi tādu politiku, ka ārzemju struktūrās jābūt apmēram 34%. Mēs teicām jā, bet ar vienu noteikumu – lai gāzes piegādes apjomi no Iteras paliek 25% apjomā, kas šobrīd arī notiek. Tātad Latvijai apmēram 75% gāzes piegādā Gazprom, pārējos – mēs. Gan vācieši, gan krievi bija ieinteresēti attīstīt savu kompāniju, kamēr neparādījās Eiropas direktīvas. Sākās problēmas. Bet mūsu valdība saprot, ka līdz 2017. gadam ir spēkā pirms divdesmit gadiem izveidotais akcionāru līgums. Tas, ko tagad grib ieviest lielie teorētiķi Roberts Zīle un Krišjānis Kariņš, praktiski nav iespējams, tas novestu pie tiesu darbiem gan ar krieviem, gan vāciešiem, gan Iteru. Paldies Dievam, valdība ir pragmatiska. Ko nozīmē neatkarība no Krievijas gāzes? Cauruļvadu gāze uz Latviju iet tikai no Krievijas, cits ceļš ir sašķidrinātās gāzes terminālis vienā no Baltijas valstīm, ieskaitot Somiju, vai arī caurules no Polijas. Šādi projekti maksā no 500 miljoniem līdz vienam miljardam eiro, plus trīs četri gadi celtniecības.

– Atkarība no Krievijas gāzes ir ietekmes instruments, kas daļēji ir arī jūsu rokās.

– Gāzes biznesā esmu ilgi un dikti, nekad nav bijis jautājums par to, ka gāzes cena jāpazemina vai jāceļ politikas dēļ. Cenas pamatā vienmēr bijuši stingri ekonomiskie aprēķini. Vēl vairāk, ja krievi, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, uzreiz būtu pacēluši gāzes cenu līdz tās līmenim, mūsu tautsaimniecība būtu sabrukusi. Viņi cenu līdz Eiropas līmenim pie mums cēla trīs gadus, faktiski dotējot mūsu tautsaimniecību. Krievi necēla cenu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņi ir līdzīpašnieki kompānijai, kurai jāattīstās, otrkārt, viņi redzēja mūsu tautsaimniecības iespēju līmeni. Pragmatiski, nekādas politikas.

Vai 20 gados ar gāzi kaut kas nav bijis tā, kā vajag? Kāds ir draudējis? Piegādes pārtrauktas vai cena uzšāvusies nesamērīgi augstu? Cik gāzes mums vajag, tik vienmēr ir. Cena zemāka nekā Eiropā. Vācija gāzi saņem no pieciem punktiem, veidojas vidējā cena, un mūsējiem ir viegli politiski nospekulēt, nosaucot tikai viena piegādātāja cenu.

– Ukrainas un Baltkrievijas kontekstā gan viss nav tik pragmatiski neizskatās.

– Tas bija pirms pāris gadiem, kad gāzes spiediens ukraiņu pusē kritās un krievi nespēja izpildīt tās saistības, kas noslēgtas ar rietumiem. Krievijas pusē tas bija tādā līmenī, kā vajag, bet Ukrainā – kritums. Vienkārši notika, ir labs termins – ņesankcirovannij otbor gaza, latviešu valodā, kā to lai sauc? Zagšana. Kur te politika? Tā viņi tur ņemas. Ar Baltkrieviju tāpat. Krievi sauc savu cenu, bet Batjka saka – nē, tik un tik. Visur apkašā ir sausa matemātika. Krievi sen jau iemācījušies domāt ekonomiski un ļoti pragmatiski.

Ja kādam liekas, ka mūsu Inčukalns ir baigi svarīgs, to vajag atņemt krieviem, vajag atcerēties, ka viņi tādus Inčukalnus sabūvēs pēc pāris gadiem un Inčukalna vērtība šausmīgi kritīsies. Latvija gāzes drošības ziņā ir trešajā vietā Eiropā, mums pašiem nav neviena gāzes ieguves lauka. Pirmie ir norvēģi un vācieši. Krievi Inčukalnā iepumpē 2,5 pasīvās gāzes un tikpat aktīvās, mēs patērējam 1,2. Tas nozīmē, ka mums aktīvās gāzes pietiek apmēram diviem gadiem, un, ja vajag, tad vēl divus vai vairāk gadus varētu dzīvot no pasīvās gāzes krājumiem, proti, vismaz piecus gadus esam nodrošināti. Aukstā laikā mēs krieviem gāzi no Inčukalna pumpējam atpakaļ. Ja notiek kāds kašķis, varam pateikt, ka tā paliek pie mums – izsals viss Pleskavas un Pēterburgas rajons.

– Tā ir leģenda vai patiesība, ka ar Putinu esat ticies jau 80. gados?

– Tā ir leģenda. Mēs strādājām vienā organizācijā, taču dažādās struktūrās. Viņš tolaik bija Drēzdenē, bet es pavisam citur. Ja man jautājat, vai dienests VDK man palīdzēja, es teikšu – protams, tāpēc ka mani uztver kā nopietnu cilvēku, ne tikai cilvēki no bijušās PSRS, bet arī rietumnieki. Nekad neesmu slēpis, ka esmu strādājis drošības komitejā. Biju izlūkdienestā, un to nevajag jaukt ar citām nodaļām.

– Jūs bijāt elitārajā pirmajā daļā?

– Jā. Kad rietumos iepazīstos ar jauniem cilvēkiem un runāju viņu valodā, pirmais jautājums ir – kas esmu, no kurienes? Uzreiz atbildu, ka biju KGB. Un viņiem viss ir skaidrs, viņi grib ar mani strādāt, zina, ka nemelošu un neesmu kaut kāds žuļiks. Starp citu, latvieši šajā jomā ir līdzīgi krieviem – ja esam ko sarunājuši, paspiežam roku un tikai pēc tam rakstām papīrus. Rietumos rokas paspiešana vēl neko nenozīmē, tur jāuztaisa 20 blāķi ar papīriem un tad vēl jābūt ļoti uzmanīgiem.

Es dzīvoju tā – ja paspiedi roku, tad viss ir sarunāts, bet papīrus pēc tam sakārtosim, galvenais, ka esi apsolījis.

Varbūt arī tas man nāk no izlūkdienesta, jo tur vispār nekādu papīru nebija. Ko sarunājām, to darījām. Bet KGB ir atsevišķa tēma, tur kopā ar izdienas gadiem pavadīti 27 gadi, bet vai tas kādu interesē?

– Runā, ka pēc VDK likvidācijas jūsu pirmā darbavieta bija pie Raita Gaiļa.

– Pēc VDK likvidācijas man bija trīs četru mēnešu pauze, nezināju, ko darīt. Šodienas lielie Latvijas uzņēmēji ar biznesu sāka nodarboties 80. gadu beigās, bet čeku likvidēja deviņdesmitajā. Mēs visi vienā brīdi atradāmies uz ielas, nedrīkstējām daudz ko darīt, bet, ko drīkst, tā īsti neviens nezināja. Jocīga sajūta. Visi dibināja firmas, un es arī. Man pēc tam pārmeta, ka es to firmu dibināju sadarbībā ar krieviem, citādi man tā nebūtu veicies.

Draugs aizdeva man desmit tūkstošus rubļu, jo tolaik firmas kapitālam bija vajadzīgi 20 tūkstoši. Viņa sieva raudāja, kad deva man to naudu, negribēju ņemt, jo nezināju, vai varēšu atdošu. Bija tāds dakteris Kiršentāls, kurš vadīja Psihoneiroloģisko klīniku, kas atradās bijušajā Gorkija ielā 33. Kiršentāls bija mans čoms, ne jau tāpēc, ka biju viņa pacients (smejas). Dienesta specifikas dēļ viņam bija jāsadarbojas ar VDK. Piemēram, VDK bija jāpārbauda atsevišķi subjekti, vai viņi simulē garīgus traucējumus. Tā mēs sadraudzējāmies. Es Kiršentālu ļoti cienīju. Viņš bija no slavenas ārstu ģimenes, tēvs – Veselības aizsardzības ministra vietnieks Latvijas laikos, karojis vācu armijā. Hitlers personīgi viņam iedeva kāšu krustu, par to, ka viņš kopā ar desantniekiem nolaidās Daugavpilī un iznīcināja vienu krievu bataljonu. Kad krievi noķēra, viņam piesprieda nāvessodu, kuru vēlāk nomainīja pret 25 gadiem izsūtījumā, pēc 13 nosēdētiem gadiem viņu atlaida. Neskatoties uz to, viņš bija doktors, akadēmiķis.

Kiršentālam prasīju, ko man darīt? Viņš saka – Juri, dibini te, jo tie psihi jau pēc pulksten sešiem iet mājās, tā jau nav slimnīca, mums sestais stāvs ir tukšs. Par telefonu arī nebūs jāmaksā. Tā mēs tur nodibinājām firmu SIA ELSA. No mūsu uzvārdu pirmajiem burtiem: Jefimovs, Ločmelis, Savickis. Nodarbojāmies ar viskautko.

– Tirgojāt VDK seifus?

– Seifi ir svēta lieta, jo ar tiem mēs gandrīz par miljonāriem kļuvām. Tie bija tikai no VDK pirmās un Rīgas pirmās daļas. Mums bija ļoti laba ēdnīca, vienu dienu ar čomiem aizgājām pusdienās, pastaigājām pa koridoriem, bet tie pilni ar seifiem un metāla skapjiem. Ēdnīcas meitenēm apjautājos, kurš atbild par seifiem? Galvenā grāmatvede – kā jau tajos laikos, nopietna dāma ar biezām brillēm. Jautāju grāmatvedei – kas tie par seifiem? Viņa – šausmas, mums nav kur tos metāllūžņus likt. Prasu – cik tie lūžņi maksā? Viņa izvelk papīriņu un saka – 3015 rubļu un 14 kapeiku. Piekrita pārdot ar noteikumu, ka mums tie arī jāaizved. Salasīju visus mūsu pirmās daļas puišus, paziņas un vienas dienas laikā mēs visu aizvedām uz Rīgas eksperimentālo rūpnīcu pie slavenā Misāna. Viņš bija mans čoms un joprojām ir. Tolaik viņiem vairs nebija darba, tāpēc uzprasīju, cik ilgā laikā seifus var savest kārtībā. Viņš parēķināja – pēc mēneša viss būs gatavs. Pirmos sataisīja nedēļas laikā. Tolaik visi dibināja kooperatīvus un visiem vajadzēja seifus. Ielikām reklāmu. Pirmo pārdevu par četriem tūkstošiem. Vienu! Visus 45 gabalus nopirku pa trim tūkstošiem, bet vienu pārdevu pa četriem. Ieklausījāties?

– Tātad starta kapitāls radās tur?

– Kas tas par starta kapitālu? Pēdējos seifus jau dāvināju pa labi un kreisi, jo mums bija tik daudz naudas, ka nezinājām, kur to likt. Pie tādām summām nebijām pieraduši.

– Kā jūs iemācījāties ar naudu apieties?

– Nekad neesmu strādājis naudas dēļ. Bet tā man vienmēr bija. Institūtā iestājos, jo bija jātaisa zinātne. VDK vispār par naudu nebija runas. Bija jāpilda uzdevums dzimtenes labā. Ja uzdotu jautājumu par naudu, otrā dienā jau būtu uz ielas. Jo sevišķi izlūkdienestā. Es pastāstīšu, kā mēs nopelnījām pirmo miljonu.

– Kurā gadā?

– Šķiet, 1993. Latvijas veterinārā dienesta šefs, kura brālis kādreiz strādāja VDK, atnāca uz ofisu psihenē un teica, ka viņam ir baigā biznesa ideja, bet sākumam vajag miljons rubļu. Esot jānopērk tūkstotis Kamaz riepu, tās maksā tūkstoš rubļu Igaunijā, bet Latvijā katra iestāde samaksās divus. Investējam miljonu, bet iegūstam divus. Nav jautājumu. Bet kur es ņemšu miljonu? No seifiem mums bija kādi simts tūkstoši, kas glabājās Jūrmalas Krājbankas nodaļā.

Aizgāju un saku meitenei – vajadzīgs miljons, bet viņa man: visiem miljons vajadzīgs.

Izstāstīju plānu, bet viņa saka – ja jūs par riepām samaksāsiet, bet tās neatvedīs? Es aizdomājos, stulbi smaidīju, bet tad viņa pati atbildēja, ka sapratusi – riepas jau ir te. Es pamāju ar galvu. Viņa pasauca vēl vienu sievieti, kurai pateica, ka Savicka kungam jāpiešķir miljons par zemākajiem 18 procentiem gadā.

Nu miljons ir, bet es domāju, ko darīt, ja tās riepas neatsūta. Iedevu partnerim to miljonu, viņš uzkāra to kaklā, Igaunijā iekrāva tās riepas vilciena sastāvā, tas bija vismaz puskilometru garš. Piebrauc pie Igaunijas robežas, kura oficiāli ir, bet praktiski nav. Čaļi stāv ar automātiem, prasa dokumentus. Muita ir? Mēs sakām – cik? Viņi – mēs nezinām. Labi, 20 kastes šņabja? Viņi: laba muita! Piebraucam pie Latvijas muitas. Tas pats. Mēs sakām – desmit kastes šņabja, viņi – veči par maz, vajag divdesmit. Labi, nav jautājumu, būs. Tā riepas atbrauca uz Rīgu, sēdēju un sūtīju kravas. Dienas laikā viss bija aizsūtīts, pēc divām nedēļām ienāca pirmais miljons, vēl pēc vienas otrs. Noīrējām mikroautobusu, piepildījām pilnu ar šampanieti, šokolādi, puķēm, paņēmām pirti un aizbraucām pie bankas meitenēm. Pēc tam viņas zvanīja reizi mēnesī un prasīja, vai man nav vajadzīgs miljons (smejas).

– Uz pirti meitenes aizbrauca bez jums?

– Nu, ko mēs tur pa vidu maisīsimies. Tas bija pirmais miljons.

– Bet otrais?

– Dolāros. Ar puišiem aizbraucām uz Vāciju, nopirkām četrus mersedesus, katru pa 800 markām. Viens no čomiem bija paņēmis līdzi divas kastes ar 200 jūras virsnieku siksnām. Kādā veikalā pārdevām tās par 15 markām gabalā. Uzreiz par pāris tūkstošiem kļuvām bagātāki. Skatāmies blakus vēl kādas durvis, atveram – uz galda kaudze ar naudu, apkārt čaļi, kas to skaita. Viņiem baiļu nekādu. Jūs no kurienes? Mēs biznesmeņi no Latvijas. Nāciet iekšā! Dzersiet kafiju? Izrādās, tie bija poļi.

Pēc nedēļas viņi atbrauca uz Latviju, vienam Ferrari, otram Audi. Uzkāpa mūsu sestajā stāvā, ieraudzīja tos padomju laika krēslus, galdus, uzreiz saprata, ka atbraukuši pie jocīgajiem. Bet pie mums visu laiku nāca cilvēki, kaut ko runāja, parakstīja. Viens no poļiem teica – tev sieva ir, kartupeļus gatavot prot, var pacienāt? Tikai vēlāk sapratu, ka ne jau kartupeļus viņi gribēja, bet apskatīt dzīvokli. Man bija normāls dzīvoklis Zolitūdē ar klavierēm. Polis saka – mēs jums atsūtīsim margarīnu. Atcerieties, bija laiks, kad pilna Rīga bija ar sviesta margarīnu. Pēc divām nedēļām divas lielās fūres ar piekabēm stāvēja Valdemāra ielā 33 un nosprostoja visu ielu. Paldies Dievam, ka margarīns nebija jāglabā saldētavā. Zvanīju visiem čomiem, kas nodarbojas ar pārtiku. Un, ko jūs domājat, cilvēki maksāja. Aizsūtījām poļiem naudu, mazliet sev atstājām. Pagāja divi mēneši. Poļi teica – 400 000 dolāru, tā ir jūsu daļa. Iedomājieties šādu naudu tajā laikā. Gājām pa restorāniem, nopirkām uzvalkus. Tādi mēs toreiz bijām. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka tie poļi bija lielākie kontrabandisti.

Viņi atbrauca vēlreiz un teica – tas bija tikai sākums. Īstenībā jums vajadzīgs šņabis un spirts. Viņi plānoja celt rūpnīcu un caur Latviju kravas dzīt uz Krieviju. Atzīšos, pāris kravas mēs ievedām un pārdevām. Bet tad atnāca ciemos «draugi» un teica – vai nu pērciet licences un nodarbojaties ar alkoholu, vai arī šitā neies krastā. Poļiem pateicām, ka ar alkoholu nodarboties negribam. Šķīrāmies kā draugi

– Bet kā jūs sapazināties ar Raiti Gaili?

– Tas viss notika paralēli. Viņš biznesu sāka 1988.–1989. gadā un jau toreiz bija miljonārs. Tie bija bandītu laiki un drošībai tika pievērsta liela vērība. Kāds Gailim bija pateicis, ka Latvijas čekā ir cilvēks, kurš var garantēt pilnīgu drošību. Tikāmies. Teicu, ka esmu gatavs izstrādāt teorētisko drošības koncepciju, bet praktiski to nodrošināt negribu. Vienreiz nedēļā tikāmies. Reiz Gailis piezvanīja un teica – brauc baigā tempā uz Maskavu. Viņš bija nopircis ešelonu ar dīzeli, tas stāv uz robežas Pitalovā, Latvijā nelaiž iekšā, bet katru dienu no tā nozog pa puscisternai. Aizbraucu, sameklēju drošības orgānus, teicu – es jūsu kolēģis, papīri ir kārtībā. Pāris dienās visu sarunāju, dīzelis ieradās Latvijā. Tas sastāvs maksāja kādus trīs miljonus dolāru. Raitis teica: «Juri, ko tu dari Rīgā, brauc pie manis, būsi galvenais naftas un gāzes jautājumos.» Bet es no tā neko nesapratu.

– Tas bija sākums interesei par gāzi?

– Nē, Raitis bija ļoti komunikabls, kolosāls puika, pēc tam, kad parādījās liela nauda, mainījās. Aizbraucu uz Maskavu, viņš bija pirmais, kas mani ievadīja visās lietās, bet līdz ar to arī viņa palīdzība beidzās. Jo es ātri Ņižņevartovskā iepazinos ar naftas ieguvējiem, aizbraucu tur uz mēnesi, nopirku 3000 tonnu naftas, Odesā to pārstrādājām un realizējām. Mēs visi kļuvām par miljonāriem.

Dzīvoju Rīgā, Maskavā, Berlīnē. Kādu dienu uzzināju, ka valdība sāk runāt par Latvijas gāzes privatizāciju, mēs neko nesapratām, bet tas likās interesanti. Sāku ievākt informāciju. Teicu Raitim – ir jāsatiekas ar Adrianu Dāvi. Ar Kaula kunga, kuru personiski nepazinu, palīdzību tikāmies. Privatizācija procesā piedalījās Indriksona kungs, Čevera kungs, Māris Gailis, Meļņiks, vēl kādas 10 firmas. Uzvarēja divas firmas – Gazprom un Ruhrgas. Visu pārējo varēja nopirkt izsolē. To vadīja Jānis Naglis, asinssūcējs, sociāldemokrāts – tā mēs viņu saucām, jo Naglis akcijas pārdeva mazām porcijām, visu laiku rīkoja tenderus. Mēs piedalījāmies un pirkām akcijas. Gazprom, vācieši un es visu laiku pārsolīja. Gājām uz banku, prasījām naudu un akcijas ieguldījām kā ķīlu. Sākumā naudu iedeva arī Makarovs (Itera šefs).

– Kā ar viņu satikāties?

– Iepazinos Gazprom. Kad sākās akciju pārdošana, tika izveidots pirmais akcionāru līgums. Sākumā bija paredzēts, ka akcijas iegādāsies Gazprom un Gas de France. Tā kā viņi nepārzināja situāciju, tika izveidota konstrukcija ar Iteru. Kas notika? Franči nevarēja sakārtot papīrus, jo ir valsts kompānija ar lielu birokrātiju. Gazprom gaidīja divus mēnešus. Tikai tad pieaicināja vāciešus – privātu kompāniju. Viss notika ātri. No Latvijas puses būt par starpniekiem gribēja būt daudzi. Tikai pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka Gazprom bija teicis – lai to procedūru vada Savickis.

– Vai zinājāt, ka Sanda Ozoliņa tēvs ir strādājis Latvijas gāzē?

– Tiešām? Sanda Ozoliņa fāčuks? Nezināju. Nekad Adrians to nav teicis. Mēs tūlīt noskaidrosim.

(Seko zvans Adrianam Dāvim.)

– Jā, strādāja Inčukalna gāzes krātuvē par šoferi, tagad ir pensijā.

– Zinot, ka esat saistīts ar gāzi, Sandis nekad par to nav ieminējies?

– Sandim ir tāds imidžs, ka viņam nekas nav jāsaka. Viņš ir zvaigzne Nr. 1

– Cik liela tagad ir Znaroka un Vītoliņa tirgus vērtība?

– Liela. Saprotu Maskavas Dinamo ģenerālmenedžeri Safronovu. Es viņa vietā arī būtu pieturējis Znaroku ar Vītoliņu, un pateiktu – Gagarina kauss ir jāpaņem trešo reizi. Viņi būs iegājuši vēsturē uz mūžiem. Pēc tam lai citi cīnās.

– Viņu spēks ir tandēmā?

– Man šķiet, ka Vītoliņu KHL pārsvarā uztver kā otro treneri. Diez vai kāds cits klubs piedāvātu viņam pirmā vietu, jo visi klubi grib, lai trenerim ir prakse. Starp pirmo un otro ir ļoti liela atšķirība. Ja mēs Vītoliņu ņemtu uz Rīgu par pirmo, pēc tam viņam visur būtu zaļā gaisma. Mēs jau esam pieraduši visiem dot zaļās gaismas. Tagad viņi kļuvuši bagāti.

Ar Ābolu zināmā mērā riskējam, jo galvenajam ir jāatbild par visu. Es jau Artim teicu, ka viņam jāredz cauri visai piramīdai, arī abām junioru komandām, jo tā ir mūsu nākamā maiņa.

– Jūs esat klāt katrā spēlē?

– Kad esmu Rīgā, noteikti.

– Sekojat līdzi arī Ernestam Gulbim?

– Protams. Gulbis ģenētiski ir liels talants. Viņā sakopotas divas būtiskas īpašības. Viens vectēvs bija basketbolists, bet otrs – aktieris. Tāds kolosāls savienojums.

Kā jau lielam talantam, Ernestam negribas piepūlēties. Kad jācīnās līdz asinīm, viņš zemapziņā domā – kāpēc tas jādara? Pārējie cīnās par labāku dzīvi, bet Gulbim tas viss jau ir. Gulbim teniss ir spēle, viņam patīk apspēlēt. Ja Gulbim būtu jācīnās par labāku dzīvi, viņš būtu pirmajā trijniekā. Taču ar visu to viņš var būt desmitniekā. Teniss ir tik sarežģīts sporta veids. Vācijā pēc Grāfas un Bekera nav nevienas īstas zvaigznes. Visā Anglijā, kur tenisa federācijas budžets ir 100 reižu lielāks nekā Latvijā, ir tikai viens izcils spēlētājs – Marejs. Ceru, ka Gulbim viss vēl priekšā.

– Nesen ar Ģirtu Rungaini runājām par īsto brīdi, kad aiziet. Federers vēl ir trijniekā, bet vairs nav tas, kas bija.

– Esmu novērojis, ka daudziem tenisistiem tas ir kā darbs. Viņiem jābūt reitingā, jo ir noslēgti līgumi, ir cilvēciskas attiecības ar firmu pārstāvjiem. Viņi visu laiku ir procesā. Federeram ir liela atbildības izjūta.

Tāpat ir arī citā biznesā. Es ar savu naudu varu iztikt, nestrādāju naudas dēļ. Bet esmu procesā, ir noslēgti līgumi. Sēdies un brauc. Visbiežāk ir tā – cilvēki atnāk ar interesantu projektu. Lēnām iesaisties un saproti – ja pats nopietni nepieķersies, tas neaizies. Ar Dinamo bija līdzīgi, domāju palīdzēšu saviem draugiem ar naudām un no manis nekas nebūs vajadzīgs. Bet sapratu, ka tā tas nav. Esmu atbildīgs un visur jāiedziļinās.

Ziedonim ir tādi vārdi – ja tu visu laiku skrien pēc saules, tu skrien pēc dienas. Ja skrien pēc mēness, tad visu laiku ir nakts. Bet tad tu apstājies, neko nedari, esi ritmā, saule un mēness atnāk paši. Ziedonis varbūt mazliet bija fatālists. Es viņa tekstu uztveru tā – tev jāatrod savas dzīves ritms, harmonija ar darbiem, ģimeni, draugiem. It kā nesteidzoties, lēnām. Kad jāatpūšas, tad jāatpūšas, jāiedzer ar draugiem, jāuzspēlē kārtis.

Mēs vēl ilgi ar draugiem bijušajā Gorkija ielā 33 spēlējām pokeru, paņēmām alu, sieru. Piektdien ap trijiem sākām un līdz divpadsmitiem. Kolosāla spēle. Bija dakteris Kiršentāls, pārējie manas daļas darbinieki.

– Spēlējāt uz naudu?

– Nu, protams. Bet nevarēja solīt vairāk par pieciem latiem, tad kārtis bija jāver vaļā. Varēja iegūt 50–100 latus. Kas uzvarēja, skrēja pakaļ… Jautrs pasākums – ar kombinācijām, blefošanu, mānīšanos. Pilnīgs humors.

– Jūs esat pesimists vai optimists?

– Optimists. Citādi nevarētu vadīt lielu uzņēmumu, tad man apkārt visi būtu pesimisti.