Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Man šogad paliek sešdesmit, un beidzamie gadi ir bijuši arī dzīves izvērtēšanas laiks. Tu paskaties uz lietām no citas, dziļuma perspektīvas. Un nav jau tā, ka viss būtu tikai gludi, – redzi savas kļūdas un lietas, ko būtu varējis darīt citādi, ir lietas, par kurām esmu Inga atvainojies, – ne tāpēc, ka tas būtu bijis starp mums kā šķērslis, bet tāpēc, ka man pašam bijusi nepieciešamība to izsacīt,» jubilejas priekšvakarā intervijā žurnāla Pērle jaunākajā numurā saka Juris Rubenis.
Kādreiz Rubeņa vārds, šķiet, ne mirkli nepazuda no preses lappusēm, bet pandēmijā viņa dzīve ritējusi klusāk un rimtāk.
Ārkārtējā situācija mainījusi Integrālās izglītības institūta plānus, un abi ar sievu Ingu to pavada prom no pilsētas kņadas – savā īpašumā Lūžņā. Tas ļāva izdarīt lietas, kam iepriekš neatlika laika. Jurim šogad beidzot iznākusi četrus gadus rakstītā grāmata Starp divām bezgalībām, un abiem ar sievu bijušas brīnišķīgas dienas divatā vietā, kas abu dzīvē ieņēmusi ļoti svarīgu lomu.
Lūžņu viņi sev atklāja 2006. gadā, kad Rubeņu trīs bērni jau bija pieauguši, un vecāku dzīvē sākās jauns posms – bija vairāk laika, ko varēja veltīt šai vietai un viens otram. «Īstākās sarunas mums patiesībā sākās tad, kad atnācām uz Lūžņu. Varētu pat teikt, ka te mēs viens otru iepazinām un sajutām daudz dziļāk un pamatīgāk nekā visā iepriekšējā laikā līdz tam,» intervijā atminas Inga.
Šobrīd lasa
Tad abi izlolojuši arī kristīgās meditācijas centru Elijas nams, kur daudzi, arī sabiedrībā zināmi ļaudis, devušies atgūt mieru un nodoties dziļām sarunām ar sevi pašu.
«Mēs bijām daudz pieredzējuši, tomēr arī ne tik veci, lai liktos, ka dzīve jau aiz muguras.
Kopā veidojot Elijas namu, mums bija ļoti, ļoti daudz laika divatā. Un savā ziņā mēs iemācījāmies komunicēt citā veidā. Mēs sākām viens otram stāstīt par lietām, ko jūtam, par saviem sapņiem… (..)
Dažkārt cilvēkiem intervijās jautā – kurš ir skaistākais laiks jūsu dzīvē? Lūk, mums ar Ingu tie varētu būt šie beidzamie piecpadsmit gadi! Tas nepavisam nenozīmē, ka jaunības laiks nebūtu skaists, bet dziļuma dimensiju iedevuši tieši šie gadi,» atzīst Juris Rubenis.
Rubeņi apprecējās, kad Ingai bija tikai 18, Jurim – 20 gadu. Šogad viņi svin kāzu 40. jubileju, un vēl aizvien viens otrā atklāj ko jaunu.
«Varbūt skanēs neticami vai pārspīlēti, bet no mana skatpunkta Inga ir ideāla sieviete. Viņa spēj amortizēt jebkuru situāciju un ļoti gudri risināt lietas. Ar Ingu vienmēr bijis viegli. Bet es arī diezgan agri sapratu, ka brīžos, kad Ingas balsī tomēr ieskanas noteiktība, tas gan ir jādzird,» atzīst teologs.
«Tā ir vēl viena Ingas stiprā puse – pacietība ar bērniem. Tagad – ar mazbērniem –, mums kopā ir septiņi mazbērni. Es nezinu daudz cilvēku, kas ir tik ļoti labvēlīgi un pacietīgi ar bērniem,» saka viņš.
Jura Rubeņa dzīvē bijis daudz pārbaudījumu, un beidzamajos gados tā piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Pēc 36 kalpošanas gadiem viņš 2018. gadā pēkšņi pameta mācītāja amatu Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Daļai konservatīvās baznīcas garīdznieku nebija pieņemama kristietības dogmu brīvā interpretācija, kādu beidzamajā laikā demonstrējis Rubenis. Izskanēja pat aicinājumi dedzināt mācītāja grāmatu Viņš un viņa, kur runāts par attiecībām arī to intīmajā dimensijā.
Pēc vairākiem mēnešiem Rubenis atzina – aiziet no baznīcas bijis sāpīgākais lēmums viņa mūžā. Vietā nāca Integrālās izglītības institūts, ko Rubeņi izveidoja kopā ar uzņēmēju Uldi Pīlēnu un viņa sievu Ilzi, un vairs neatlika tik daudz laika Elijas namam.Taču cauri visām nebūšanām un panākumiem viņš gājis roku rokā ar savu dzīvesbiedri.
«Pēc visa, kas dzīvē noticis, man šķiet, ka mēs jūtamies kā daļa no otra,» intervijā secina Rubenis.
To, cik svarīgi viņa dzīvē ir tuvākie cilvēki, kas viņam visus šos gadus bijuši blakus, Rubenis arī apliecināja, saņemot pirmo Valstiskuma balvu.
«Mīlestība ir mūsu noslēpumainās dzīves iemesls un mērķis. (..) To esmu mācījies soli pa solim. To man ir mācījuši skaisti, bet galvenokārt sāpīgi dzīves notikumi, par kuriem es esmu pateicīgs Dievam. Man to mācījuši daudzi cilvēki, kuros esmu sajutis iespēju citādi dzīvot. Taču īpaši to man ir mācījuši mani vecāki, mana mīļā Inga un mūsu brīnišķīgie bērni – Filips, Georgs un Anna,» pateicoties par viņam izrādīto godu, savā runā uzsvēra teologs.
