Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Avārija
Juris tomēr nepaguva. 1974. gada beigās kāds paziņa veda Juri, Ingu un viņas brāli Andreju uz Kuldīgu, jo runāja, ka tur universālveikalā esot «izmests» deficīts – importa mēteļi. Juris sēdēja priekšā blakus šoferim, Ingrīda, stāvoklī trešajā mēnesī, aizmugures sēdeklī. Avārijā visvairāk cieta Juris. Mežonīgi sāpēja galva. Nekādas datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses tolaik nebija, ārsti noteica diagnozi, balstoties uz savu pieredzi, un… kļūdījās.
«Mēnešiem ilgi dzēru zāles, bet nepalika ne par kapeiku labāk. No sāpēm juku prātā. Atceros, reiz, mājās guļot, mēģināju aizrāpot prom no savām sāpēm uz augšu pa sienu – cerēju, ka sāpes paliks gultā zem segas, bet es tā klusām aizlīdīšu. Inga ienāca un mani ieraudzīja. Katrs mazākais troksnītis galvai lika vai uzsprāgt. Sētā puišeļi pat neuzdrīkstējās iedarbināt mopēdus – «Klusu, Juris augšā guļ slims!» Es gulēju gultā, bet Inga ar Matīsu vēderā – blakus gultai uz grīdas… Ja naktī no sāpēm sāku kliegt, Inga gāja uz ielas tālruņa automātu saukt «ātros».
Parasti gan viņi nebrauca, teica – tāpat nevarēšot palīdzēt… Arī slimnīcā mani vairs neņēma – neesot vērts.
Tas mums ar Ingu bija ļoti smags laiks…»
Tomēr viņš izķepurojās. Pieteicās cits ārsts, kas noteica pareizu diagnozi – populārā valodā skaidroja, ka bijis asinsizplūdums galvā, smadzeņu plēve pieaugusi vai pielipusi pie kaula. To vajadzēja šķīdināt ar zālēm. Ilgi, ilgi, ilgi… «Zāles dzēru astoņus garus gadus, taču nelielus uzlabojumus sāku just jau pēc pirmajām divām nedēļām. Iedomājieties ūdenslīdēju, kas nolaidies piecdesmit metru dziļumā un jūt ūdens milzīgo spiedienu. Tad viņš paceļas par metru augstāk un jau jūtas labāk, kaut virs viņa vēl ir veseli četrdesmit deviņi metri. Tā bija ar mani: mazliet labāk, vēl par kriksīti, vēl… 1976. gadā dakteris Eniņš lika saņemt visus spēkus un sākt kaut ko darīt, lai nesajūku prātā. Pa klusākajām ieliņām kaut kā aizstreipuļoju līdz jaunajai «Metalurga» kultūras pilij pie direktores Ausmas Grodumas: «Atļaujiet atjaunot «Līvus»!» Pats tikko stāvēju kājās.
Man atļāva. Sāku vākt kopā jauno sastāvu. Tā 1976. gada beigās palēnām radās otrie «Līvi»: mēs ar Ingrīdu, Andris Krūziņš no «2XBBM» un jaunais ģitārists Ēriks Ķiģelis, kurš tikko bija pārcēlies no Saldus uz Liepāju. Bija arī otra meitene Regīna, kas ar Ingu dziedāja duetus. Ēriks ieteica par basģitāristu pieaicināt direktores Grodumas dēlu Janci. Esot talantīgs, turklāt mēs tā pie viena nošausim arī otru zaķi – dabūsim pils direktores atbalstu. Ērikam šitādi gājieni labi padevās. Tā arī izdarīju.»
Juris bija augšāmcēlies, bet vēl ne pilnā augumā. Galva bieži sāpēja, ģitāras spēle pa diviem bezdarbības gadiem vairs nebija tā spožākā, citi bija aizgājuši viņam priekšā. Kad jutās slikti, pirksti pinās stīgās, abas rokas nedarbojās sinhroni.
Juris par to kaunējās, pat centās spēlējot aizgriezties, lai citi nemana.
No visiem, pat no Ingas, Juris to slēpa. Pirmo reizi atklāti pastāstīja tikai pēc Igo lielās avārijas.
