Pa virvi no otrā stāva
«Man ir bijusi tikai viena nopietna operācija – aklā zarna jeb apendicīts. Bet ļoti ielaistā stadijā. Mākslas akadēmijā astoņdesmitajos gados ar Pērkonu spēlējām karnevālā, un man šausmīgi sāpēja vēders, burtiski vāļājos pa kaut kādiem galdiem auditorijā. Nospēlēju koncertu, un mani aizveda uz Stradiņa slimnīcas uzņemšanu. Pat nebiju dzēris, bet ārstiem likos tāds aizdomīgs, kā nekā garmatainais.
Pie manis atsūtīja narkologus, vai gadījumā nav sākušās lomkas, jo biju sarāvies čokurā no sāpēm.
Beidzot no rīta mana toreizējā sieva Liene gaitenī nejauši satika pazīstamu dakteri. Viņš aizgāja pie galvenā ķirurga Mārtiņa Liepiņa, kurš nonāca uz uzņemšanu, kur ap mani locījās psihiatri un narkologi. Liepiņš pielika roku pie vēdera un teica: «Ātri uz galda!» Viss jau bija aprasojis, zarna varēja plīst, un tad būtu vēdera dobuma iekaisums un asins saindēšanās. Rēta pēc operācijas redzama vēl tagad.
Bet nācies uz gultas nogulēt arī visai ilgu laiku… Mums ar Lieni bija piedzimusi meita Justīne, un ar pirmo bērnu dažas sievietes kļūst ļoti emocionālas. Mēs dzīvojām Zolitūdē, un es biju ļoti samīlējies, diemžēl – ne savā sievā. Viņa man atņēma dzīvokļa atslēgas. Kad visi bija aizmiguši, atradu mājā veļas auklu, piesēju pie radiatora un laidos ārā pa logu, lai satiktu savu passiju. Virve trūka, es nolidoju no otrā stāva, un ar to pietika. 2. slimnīcā Ģimnastikas ielā ārsts Jānis Petronis nekādus ģipšus nelika, bet lika gulēt. Iedalīja atsevišķu palātu un pat ļāva pīpēt. Man bija jāpabeidz mūzika operetei Žilī, ko iestudēja krievu trupa Operetes teātrī. Man bija mugurkaula skriemeļa plīsums – varēju gulēt vai nu uz muguras, vai vēdera, jo uz sāniem bija sāpīgi. Man uz slimnīcu atveda sintezatoru un austiņas, un piešāvos spēlēt arī tādā stāvoklī, arī tagad šad tad lasu gultā, guļot uz vēdera. Jā, un toreiz dakteris Petronis man pateica: «Vai nu tu dzer, vai pīpē, bet abus divus kopā nē,» jo viens paplašina, otrs sašaurina asinsvadus. Arī tāpēc dažs uz paģirām atdod galus, ja nedabū salāpīties.»