Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Smagais akordeons
«Skolas laikā sāku trenēties grieķu-romiešu cīņas mākslā. Tā ir īsta laušanās, kur klasika ir metiens pār gurnu – uzvar tas, kurš pretinieku noliek uz lāpstiņām. Protams, cīnījos bez brillēm, jo tuvredzība vēl nebija tik liela. Tā man iedzimta pa tēva līniju.
Viņam arī bija brilles, bet ne tik stipras kā man tagad – mīnus desmit.
Ka slikti redzu, pamanīju apmēram 5. klasē, un tuvredzība lēnām progresēja, jo es kopš bērnības daudz lasu. Pamatskolu beidzot, bija mīnus pieci, vidusskolā jau uzlēca līdz mīnus astoņi. Starp citu, Līvānos pamatskolu beidzot, biju gandrīz teicamnieks, un smieklīgi, ka vienīgie četrinieki man bija mākslas priekšmetos – zīmēšanā un dziedāšanā. Joprojām es ar savām gandrīz divām konservatorijas izglītībām nevaru precīzi trāpīt uz nots, toties ļoti labi dzirdu, ja kāds cits neprecīzi intonē. Absolūtās dzirdes gan man nav, bet zinu – ar to daudziem grūti sadzīvot, jo instrumentu skanējums arī būtiski mainījies (un Juris profesionāli stāsta par herciem, absolūto la un elektronisko instrumentu standartiem…).
Skolā labprāt spēlēju arī basketbolu un futbolu, kas noderēja vēlāk, kad festivālā Liepājas dzintars tika rīkotas futbola spēles stadionā Daugava, piemēram, vietējie pret viesmūziķiem. Biju pussargs, spēles galvenais stratēģis – uzmanīju gan uzbrukumu, gan aizsardzību. Vienreiz mani pat ievēlēja par kapteini. Spēlējām naktī, prožektoru gaismā. Toreiz bija ļoti smieklīgs gadījums, kad saskrējās divi smagsvari – Aivars Brīze un Jānis Lūsēns: nezinu, kā viņi to dabūja gatavu. Nākamajā dienā Brīze uz skatuves uzkliboja ar kruķiem.
Kad pārcēlos uz Rīgu un sāku aktīvi muzicēt, sportam laika palika maz. Drusciņ mācījos Austrumu kaujas mākslas, patika arī lielais teniss, ko šad tad uzspēlēju. Tagad pats brīnos, kā es bērnībā Līvānos tik daudz paguvu – lasīt, palīdzēt dārziņā, būt teicamnieks, iet uz mūzikas skolu, kur mācījos akordeonu un fakultatīvi apguvu arī trompeti un flautu. Un vēl iet uz cīņām, turklāt mums bija ļoti slavenas dambretes spēles tradīcijas. Līvānu 1. vidusskola republikas sacensībās startēja ar divām komandām: vienā pārsvarā spēlēja meistarkandidāti, bet es biju tai otrajā – pie pēdējā galdiņa. Tiku vien pie 2. sporta klases dambretē, toties mana māsa ir meistarkandidāte.
Vienlaikus nopietni gatavojos iespējai, ka mani, tāpat kā citus puišus, jau astoņpadsmit gados var iesaukt armijā. Kad mediņu laikos jau spēlēju grupā Menuets, vienu vasaru dzīvoju Pārdaugavā, pie draugiem Medicīnas institūta kopmītnē. Pa dienu gāju vingrināties rūpnīcas Meteors klubā, kur Jānis Blūms bija sarunājis mēģinājumu telpas. Rūpīgi izstudēju profesora Eglīša psihiatrijas grāmatu, kur bija aprakstītas visas slimības.
Izvēlējos sev diagnozi maniakāli ciklotīmā depresija, ko mūsdienās sauc par bipolārajām garastāvokļa svārstībām.
Vienu brīdi tu esi priecīgs un pacilāts, tad atkal iegrimsti melanholijā – to es biju gatavs notēlot. Skaidrs, ja tēlotu kādu nopietnāku diagnozi, profesionāls ārsts, pat redzēdams garmatainu mākslinieku, varētu atšķirt simulāciju no smagas slimības. Bet, kad es jau biju sagatavojies tādā veidā izvairīties no dienesta, kara komisariātā atklājās, ka baltajai biļetei minimums ir mīnus sešas dioptrijas. Man jau bija astoņas, un vairs nebija jāpūlas – ieskaitīja rezervē ar ierakstu nav derīgs ierindas dienestam.
Diemžēl mans toreizējais draugs no Medicīnas institūta Ventspils galvenais stomatologs Vilmārs Zazerskis pirms dažiem gadiem traģiski gāja bojā autoavārijā, viņš bija jaunākais brālis ievērojamajam skaņu inženierim Edmundam Zazerskim. Vēl viens mans skolas laika draugs ir Valdis Muktupāvels, kas man iemācīja spēlēt kokli. Reiz pie Valda Līvānos ciemojās tagadējais luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags – viņi bija iepazinušies ķīmijas olimpiādēs, un abiem pirmā augstākā izglītība ir Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāte. Tieši no Vanaga pirmoreiz dzirdēju Imanta Kalniņa dziesmu, kuru Jānis dziedāja, pats sevi pavadot uz ģitāras. Dziesma man likās ārkārtīgi skaista un atstāja uz mani lielu iespaidu. Un Vanags man palīdzēja aizstiept akordeonu uz eksāmenu Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā, kur stājos, pabeidzis Līvānu vidusskolā 10. klasi. Toreiz Jāni nejauši sastapu stacijā, viņš no savas Liepājas bija ieradies stāties universitātē, un viņš teica: «Es tev palīdzēšu aiznest akordeonu līdz skolai, lai tu nenoslogotu pirkstus.» Tas bija ļoti mīļi…
Akordeons ir pietiekami smags, lai palīdzētu arī muskuļu attīstībai. Brīnos par meitenēm akordeonistēm, jo profesionālie instrumenti ir vēl smagāki. Akordeona svaru mediņskolā ļoti izjutu, kad bija jāskraida no vienas mācību ēkas uz otru. Toreiz mamma pārdeva vienu no mūsu abām govīm, jo, kad iestājos mediņos, skolotājs teica, ka vajadzīgs nopietnāks instruments. Tas maksāja 600 rubļu, bet veco akordeonu pārdeva kaimiņienei, kas tagad ir matemātikas skolotāja un vairs nespēlē. Vēlāk mamma instrumentu atpirka, un šis mans vecais Weltmeister’s stāv Līvānos.»
