Raksts publicēts žurnālā «Ievas Veselība» 2019. gada 16. numurā
Puisis no meža
«Jā, balss man ir īpaša. Varbūt iepriekšējā dzīvē biju francūzis un pēc reinkarnācijas esmu palicis frankofils: man ļoti patīk franču valoda, māksla, mūzika un literatūra. Patīk Francija kā tāda, turienes stils, elegance un noteikti – franču vīni. Arī sievietes, bet mūsu pašu latvietēm arī nav nekādas vainas. Bet, kas attiecas uz balsi, tas vienkārši ir iedzimts defekts – šķība deguna starpsiena, kuru man jau bērnībā piedāvāja operēt. Man bieži bija iesnas, pat deguna blakusdobumu iekaisums, kad dūra ar adatu aukslējās, lai izvilktu strutas. Bija neskaitāmi plaušu karsoņi, un es uzskatu, ka tā veidojas imunitāte. Nepiekrītu viedoklim, ka pret visu palīdz tikai vakcinācija.
Taču pie manas biežās slimošanas nebija vainīgs bērnudārzs, jo to apmeklēju tieši vienu dienu. Sakāvos ar vienu puiku, kas man likās liels, resns un stulbs, un pateicu mammai, ka ne uz kādu bērnudārzu vairs neiešu!
Mamma man ir ļoti, pat apbrīnojami saprotoša.
Viņai jau deviņdesmit viens un ne mazāko demences pazīmju – absolūti skaidra galva! Man par viņu ir īpašs stāsts, kas saistīts ar to, ka mani vecāki nebija partijas biedri. Nezinu, kā tēvs izvairījās no tā, bet mamma, kad viņu mēģināja pierunāt, atbildēja: «Labi, es iestāšos, ja notiks partijas rindu tīrīšana, bet ar šiem dzērājiem pie viena galda nesēdēšu.» Jā, ar partijas biedra karti viņa varbūt būtu kļuvusi par izglītības ministri, no otras puses, mamma bija kristīta un iesvētīta katoliete, kaut padomju laikā baznīcā negāja, jo strādāja skolā. Bet pirms Pedagoģiskā institūta viņa beidza Daugavpils Lietišķās mākslas vidusskolas apģērba modelēšanas nodaļu, tātad apguvusi modes dizainu. Tēvs bija taupīgs, tomēr šad tad atļāvās arī sev elegantas lietiņas, vienmēr rūpējās par uzvalku, ģērbās saskaņā ar pirmo Ulmaņlaiku stilu. Un līdz saviem deviņdesmit, kamēr vien varēja kustēt, katru dienu iznesa savu vingrojamo tepiķīti lielajā istabā, apgūlās un taisīja visvisādus vingrojumus.
Bērnību es pavadīju Līvānu mežniecības ēkā, kur mums bija dzīvoklītis, un tēva mežziņa darbs savā ziņā bija veselīgs – ozons, garas pastaigas. Šad tad viņš ņēma mani līdzi, un bērnībā man patika sēņot un ogot. Uzturs šai ziņā veselīgs, tāpat burkāns no pašu dobēm. Jā, piemājas ekoloģiskā lauksaimniecība – bija arī gotiņa, tātad nepasterizēts piens ar kārtīgu krējuma kārtu un piena produkti. Pašu gatavots siens, pļaut es māku, grābt un sakraut kaudzi, nācās arī ravēt. Principā biju sportisks un veselīgs puika, vakaros bieži pazudu no mājām, lai futbola laukumā uzsistu bumbu. Jā, nekāds vārgulis nebiju, malku taču arī nācās skaldīt! Vīns mums galdā bija tikai mājas viesībās. Taču mūža otrajā pusē papiņš ķērās pie vīnogu audzēšanas, vīna raudzēšanas. Tagad māsa Maija turpina viņa iesākto.
Starp citu, vienā siena talkā Līvānos veči mani arī uzcienāja ar pirmo glāzi mājas vīna.
Vecāku toreiz nebija klāt, un atceros, ka pēc tam pievēmu gultu.»