– Kuri bijuši Jūsu dzīves nozīmīgākie cilvēki?
Man tuvākie cilvēki ir mani aizgājušie vecāki, es ļoti cienu savu dzimtu – gan no mammas puses, gan tēva puses, man ir pulka brālēnu un māsīcu, un ik pa laikam es viņus cenšos sapulcināt un uzturu kontaktu. Es neesmu aizklīdis no dzimtas, kaut gan visiem kopā grūti savākties, katram ir sava dzīve, savi bērni, citam jau mazbērni.
Nozīmīgi man ir mani bērni. Edvards jau ir uz kājām ticis, izstudējis, ir fizioterapeits, strādā labā klīnikā, klientu loks no balerīnas līdz maziem bērniem vai veciem cilvēkiem, kam pēc triekas jādabū atpakaļ iespēja kustēties.
Dēls ir apprecējies, un man jāgatavojas vectēva lomai. Tas mani mulsina, jo es nejūtu savu vecumu.
Evelīna labi mācās Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā, ir noslogota, angļu valodu zina labāk nekā es jau sen. Viņai ir tas īstais vecumiņš – 16 gadi, un es to jūtu, jo ne vienmēr zinu, ko ar viņu iesākt. Meitiņa Anna nomira ar asinsvēzi sešu gadu vecumā, bet es vienmēr uzskatu, ka man ir bērni – mani tuvākie cilvēki. Par vecākiem man šķita, ka viņi būs mūžīgi… Izrādījās, ka tā nenotiek. Un mana māsa. Viņa vienmēr mani ir vāķījusi un vāķī joprojām.
– Kādi ir Jūsu dzīves noteikumi?
Man nepatīk un nekad neesmu dzīvojis pēc konjunktūras. Ir cilvēki, kuri meklē draudzību, domājot – ko es no tā cilvēka dabūšu, ja ar viņu draudzēšos. Man nekad nav licis, ka man vajadzētu draudzēties, piemēram, teiksim – kā masu mediji formulē – ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Mans draugu loks ir cilvēki, ar kuriem man saskan, nevis tādi, no kuriem man kaut ko vajag. Arvien esmu instinktīvi vairījies, pat neesmu īpaši komunicējis ar cilvēkiem, kuros esmu manījis šo tendenci.
Tā kā šad tad esmu bijis arī priekšnieks, esmu redzējis, ka tad draugi savairojas. Vēl interesantāk ir redzēt, kas notiek, kad priekšnieks vairs neesi.
Otrs princips – ir muļķīgi būt blēdīgam un nodevīgam. Jā, varbūt vari īstermiņā ar to kaut ko iegūt, bet ilgtermiņā tu zaudēsi. Muļķīgi būt negodīgam gan aiz cieņas pret citu cilvēku, bet arī aiz cieņas pret sevi. Es vairos no tā. Un ir trešais princips – dzīvot katru minūti! Ne vienmēr izdodas. Bet vajag izbaudīt to, kas ir tagad.
– Par kuriem saviem veikumiem ir lepnums?
Man pavisam negaidīti Nacionālais teātris izrādīja vēlmi izrādīt manu grāmatu Paradoksālā Latvija. Es ļoti nobrīnījos, ka grib iestudēt dokumentālu darbu, jo man šķiet, ka tas režisoram ir grūts uzdevums. Es neesmu teātra cilvēks, dokumentālā grāmatā nav klasisku dialogu. Taču izrāde ir tapusi, sajūta ir ļoti interesanta, jo mani tēli ir atdzīvojušies citā interpretācijā un sākuši dzīvot savādāk. Jā, man pazīstami, personīgi satikti, bet stilizēti režisores skatījumā, tā kā – laipni lūgti uz izrādi!
Pēkšņi mani atrada arī dēkaiņu klubs, arī atceroties iepriekš uzrakstītu grāmatu. Bija interesants vakars dēkaiņu klubā, sanāca daudz interesantu cilvēku, un tika izdomāts, ka vajadzīga dēkaiņu raidījumu sērija.
Viena no izdevniecībām man ir lūgusi uzrakstīt grāmatu par tēti, bet man tas nav viegli izdarāms, jo es nevaru distancēties.
Man ir gandrīz neiespējami rakstīt par viņa darbiem, jo es neesmu literatūrteorētiķis. Cilvēki uz viņu lūkojas kā uz dzejnieku, bet man viņš ir tētis. Taču es domāju par to. Ja šo grāmatu uzrakstīšu, tad vēlāk. Protams, kaut ko arī rakstu, bet par to vēl nerunāšu.
– Vēlējums sev dzimšanas dienā?
Turpināt mācīties dzīvot tagad. Atrast un akumulēt enerģiju. Taču man jāatzīstas, ka dzimšanas dienas man diez ko nepatīk, jo nākas konstatēt, ka esi jau par gadu vecāks. Līdz 5. klasei es pat nevarēju iegaumēt īsto datumu, reiz pat nosaucu Jāņu dienas datumu un man teica – tātad esi Jāņu bērns!
Pilnā apjomā interviju ar Rimantu Ziedoni, kā arī viņa uzdoto mīklu lasiet žurnāla Mezgls jaunākajā numurā!
Jaunākajā žurnāla Mezgls numurā vēl lasiet:
Jubilāra – Rakstnieka RIMANTA ZIEDOŅA atbildes uz īpašajiem