Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
2
-
0
-
3
-
0
-
«Jā, daudzi nemaz nezina, kas tas ir par brīnumu, un arī man pašai slimības nosaukums bija jaunvārds… Kā man paskaidroja dakteri, Krona slimība ir autoimūna kaite, kad zarnās visu laiku veidojas hronisks iekaisums, jēlumi, čūlas, jo organisms aplamas imūnsistēmas darbības rezultātā vēršas pats pret sevi. Autoimūnas slimības būtībā ir pilsoņu karš ķermenī, jo imunitāte vēršas pati pret sevi, sadumpo organismu darboties pret ierasto kārtību. Kā sapratu, ka esmu tik tālu nodzīvojusies?! Izstāstīšu…» Ingrīda smejoties saka.
Šausmīgas sāpes!
«Mana stāsta sākums ir no sērijas – gandrīz jau karoti noliku, līdz atrada, kas man kaiš. Tagad jau varu par to pasmieties, bet, ja manas mammas māsa nebūtu mediķe un nepakūdītu manu vīru, ko darīt, ko vēl meklēt, kur vērsties pēc palīdzības, pat nezinu, kā tas beigtos…
Viss sākās ar to, ka ilgus gadus vairākas reizes gāju pie ārsta ar sūdzībām par sāpošu vēderu. Tagad, kad patinu atpakaļ filmiņu, atceros, ka jau divdesmit gadu vecumā man bieži dienām ilgi sāpēja vēders, bet ārsti, pie kuriem devos, gandrīz vai uzskatīja, ka simulēju. Bija tā – pasāp, pāriet, pasāp, pāriet… Atceros arī brīžus, kad neko nevarēju ieēst, bet mediķi, pie kuriem meklēju padomu, tikai teica: «Tas no nerviem.» Nu labi – ja no nerviem, tad no nerviem, un tā arī dzīvoju tālāk.
Savu slimību vizualizēju kā rūķīti, kas mani apstaigā. Atliek tikai pacietīgi gaidīt, kad rūķītis beigs savu apgaitu.
Visakūtāk mana vēderkaite saasinājās pēc gripas pārslimošanas pirms astoņiem gadiem. Vēders nepārspīlējot sāpēja nedēļu! Tolaik vēl dzīvoju Saldū un mans labs kaimiņš bija ķirurgs. Todien laikam bija brīvdiena, piezvanīju kaimiņam un teicu, ka kaut kas nav riktīgi – sāp tā, ka pat nevar paiet. Kaimiņš uznāca pie manis, izčamdīja vēderu un paziņoja, ka process ir akūts, lai braucu uz Kuldīgas slimnīcu. Un vēl piekodināja: «Tikai nebrauc pati!» Kolēģe mani aizveda uz Kuldīgu, tur man uztaisīja sonogrāfiju vēderam, izčamdīja un teica, ka nekā slikta tur nav. Aizsūtīja mani pie ginekologa, bet arī tur neko neatrada. Tieši nesen biju Rīgā izoperējusi vienu ginekoloģisku vainu un skaidri zināju, ka viss ir kārtībā. Bet vēders man sāp tā, ka jāraud! Nolēma mani paturēt slimnīcā uz novērošanu, un drīz vien sākās murgs, ko atceros tikai daļēji…
Situācija strauji pasliktinājās – nevarēju ne ieēst, ne iedzert, kā vakars klāt, tā četrdesmit grādu temperatūra… Visu laiku ņēma analīzes, visu ko pārbaudīja, bet – neko atrast nevarēja. Tolaik Kuldīgas slimnīcā konsultēja dakteris no Rīgas, viņš izpētīja manus dokumentus, iekrāva mani mašīnā un aizveda uz Infektoloģijas centru Rīgā. Tur dakteriem atkal izstāstīju savu garo stāstu par sāpošo vēderu, un mani aizrāva uz Gaiļezeru. Nonācu Ķirurģijas nodaļā, kur nogulēju vairākas nedēļas, arī tad vēl ne ēdu, ne dzēru, mani baroja ar sistēmām… Bet diagnozes joprojām nebija! Atceros, uz dažādām pārbaudēm mani katru rītu veda kā uz darbu. Ar kontrastvielu, bez kontrastvielas, pēdējā laikam bija kolonoskopija, un ar to aparātu ēra beidzās… Tad nonācu Gastroenteroloģijas nodaļā, un diagnozi Krona slimība tolaik man noteica ar jautājuma zīmi, salaida zāles un palaida mani mājās. Kopā slimnīcā sabiju mēnesi – iegūlos aprīļa sākumā un uz maija svētkiem tiku ārā. Pēc kāda laika Gaiļezerā nonācu otro reizi – atkal ar šausmīgām vēdera sāpēm. Un atkal uz aparātiem braukāju kā uz darbu, līdz beidzot ārsti apstiprināja diagnozi – Krona slimība.
Lielākajai daļai šī kaite esot resnajā zarnā, man ir tievajā zarnā. Tā sākās mana jaunā dzīve. Krona slimību man Gaiļezerā atklāja un ārstēja gastroenteroloģe Diāna Lisova. Gods un slava arī Ķirurģijas nodaļas ārstei Veltai Bušai. Pašlaik mana gastroenteroloģe ir Jeļena Derova Latvijas Jūras medicīnas centrā.»
Ienaidnieks jāpazīst
«Pašā sākumā gāja raibi… Bija jāpārplāno visa līdzšinējā ēdienkarte – atgriežoties no slimnīcas, drīkstēju atsākt ēst tikai olbaltumvielas, piemēram, vistas gaļu, biezpienu… Aizgāju arī pie dietologa, kur man nostāstīja, ko drīkst un ko nedrīkst ēst, bet saraksts, ko drīkstu, protams, bija īsāks par to, ko nedrīkstu – neko asu, neko pikantu… Kādu brīdi tam klausīju, bet ar laiku sapratu, ka īsti labi nejūtos tāpat, un sāku darīt pilnīgi pretēji. Mans tēvs ir azerbaidžānis, arī manī ir šīs karstasinīgās asinis, un es nevaru bez asiem ēdieniem iztikt, tie man ļoti iet pie sirds! Sāku to visu ēst, un jūtos daudz labāk. Un, kad padomā dziļāk – vai tad ir dzirdēts, ka Kaukāza tautām ir vēdera kaites?! Nē taču!
Sāku arī meklēt literatūru par šo kaiti, interesējos, kas tas ir pa zvēru un ko viņš ziemā ēd. Vēlējos par slimību uzzināt maksimāli daudz, jo – savs ienaidnieks ir jāpazīst. Jāsaka, latviešu valodā ir ļoti nepilnīga informācija par Krona slimību, vairāk var atrast angļu valodā. No literatūras latviešu valodā man ļoti palīdzēja grāmata Pozitīvās domāšanas spēks, ko sarakstījis mācītājs Normens Vinsents Pīls. Tā ļoti mainīja manu skatu uz dzīvi brīdī, kad uzzināju savu diagnozi un to, ka ar to nāksies sadzīvot visu mūžu. Obligāti katram, arī tiem, kam nav problēmas ar zarnām, iesaku izlasīt grāmatu Par zarnu šarmu – tā ir super, jo ļoti labi paskaidro, kā strādā mūsu organisms, un apgāž aplamus priekšstatus. Vēl viena grāmata, kas mani apgaismoja, bija Autoimūnie veselības traucējumi – par to, kā rodas autoimūnās slimības, ka savs devums tajā ir gan piesārņotajai videi, gan sadzīves ķīmijai, gan tam, ko ēdam… Un arī pati padomāju – kāpēc šāda slimība radās tieši man?…
Mans tēvs ir azerbaidžānis, arī manī ir šīs karstasinīgās asinis, un es nevaru bez asiem ēdieniem iztikt! Sāku to visu ēst, un jūtos daudz labāk. Un, kad padomā – vai tad ir dzirdēts, ka Kaukāza tautām ir vēdera kaites?! Nē taču!
Vairāk nekā trīsdesmit gadus strādāju Sadales tīklā un braukāju pa laukiem mainīt elektrības skaitītājus, pēc profesijas esmu elektromontiere. Jā, zinu, ļoti neraksturīgi sievietei. Daudzi mani apbrīnoja – cik labs darbs, braukāt pa laukiem, katru dienu svaigs gaiss… Tagad, jau paanalizējot, atceros, ka man ļoti bieži sāpēja deguns, kakls un parasti tieši pēc braukšanas uz tām vietām, kur lauki tiek migloti ar ķīmiju. Tā ka – dzīve laukos nemaz nav tik veselīga! Mans vīrs Māris ir agronoms, viņš strādā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā un šīs lietas izprot, tāpēc nonācām pie secinājuma, ka, iespējams, ķīmija apkārtējā vidē tiešām kaut ko ir izprovocējusi… Protams, skaidri to nevar zināt – kurš vainīgs.
Taču, kopš saslimu, ļoti pievēršam uzmanību, ko ēdam, ko pērkam veikalos… Un esam secinājuši, ka ļoti liela daļa veikalu produktu vispār nav ēdami! Kāpēc to, ko veikalā pārdod ar desmit pievienotiem konservantiem, mājās var pagatavot bez neviena konservanta?! Mana slimība nu jau arī ir ļoti cieši saistīta ar mūsu nodarbošanos – no vīra vecākiem mantotajās mājās Gramzdā vēlamies izveidot permakultūras saimniecību, kur paši sev izaudzējam produktus bez kaitīgām vielām. Vēlamies paņemt no zemes to, ko tā dod, nevis mēģināt kaut ko izaudzēt mākslīgi un maitāt dabu.
Mūsu ar vīru komandas darba vadmotīvs ir: tu izaudzē, bet es zināšu, ko ar to darīt, kā to pagatavot. Daudzi par mani smejas: «Ko tu tur lasi to sastāvu uz katras paciņas – ja jau veikalā nopērkams, tad jau ir ēdams.» Nu nav tā! Vienmēr esmu teikusi, ka nav ļaunuma bez labuma, un, ja man nebūtu šīs slimības, diez vai mēs tik ātri par to būtu aizdomājušies. Jau ilgus gadus nelietojam arī veikalos nopērkamo sadzīves ķīmiju un kosmētiku – lietojam tikai Amway produktus, par kuriem jūtos droša. Tagad esmu iesaistījusies arī Latvijas Krona un kolīta slimnieku biedrībā, kur var uzzināt citus līdzīgus dzīvesstāstus, apmainīties praktiskiem padomiem.»
Vēders – mūsu otrās smadzenes
«Slimības lapa man bija tieši gadu, tad nokārtoju grupu un atsāku strādāt. Bet režīms bija neparedzams – mazliet pastrādā, lapa, mazliet pastrādā, atkal lapa… Jutos slikti arī emocionāli, un esmu pārliecināta, ka slimība noteikti iespaidoja arī garīgo veselību. Neslēpšu, ka vienu brīdi iekritu pat depresijā… Biju nomākta, nevarēju ieēst, nevarēju naktīs gulēt, man bija bailes izdarīt elementāras lietas, piemēram, ieiet e-pastā, iziet no mājas, varēju sēdēt dīvānā un blenzt sienā…
Starp citu, man jau iepriekš kāds dakteris bija teicis, ka vēders ir mūsu otrās smadzenes, un, ja tur nav kārtības, arī galva nestrādā, kā vajag.
Iedomājies – cilvēkam visu laiku kaut kas sāp, mājās neko nav spēka padarīt, uz darbu iet nevar, tad vēl uzmācas sajūta, ka visi ir slikti un neviens tevi nesaprot… Vīrs uzskatīja, ka nejauki izturos tieši pret viņu, nevis pret dzīvi kā tādu, tāpēc gandrīz izšķīrāmies. Kad sapratu, ka nu nāk virsū krahs arī manai ģimenes dzīvei ne tikai vēderam, sāku meklēt skaidrojumu, kāpēc jūtos tā, kā jūtos, un kas varētu palīdzēt man savākties.
Un atkal, pateicoties krustmātei, atradu, pie kāda ārsta aiziet šo lietu atrisināt. Viņa man ieteica vērsties pie psihosomatiskās medicīnas speciālista, jo autoimūnām slimībām esot cieša saistība ar psihosomatiku. Starp citu, man jau iepriekš kāds dakteris bija teicis, ka vēders ir mūsu otrās smadzenes, un, ja tur nav kārtības, arī galva nestrādā, kā vajag. Šajā reizē atradu dakteri Tarasu Ivaščenko veselības centrā Vivendi, un esmu viņam no sirds pateicīga. Viņš ir superīgs! Ārsts apstiprināja, ka Krona slimība ir cieši saistīta arī ar psihoemocionālo veselību, un palīdzēja man no depresijas izkļūt. Dzēru zāles, jo sapratu, ka pati galā netikšu. Dakteris man mācīja, ka vajag izrunāties, ka vajadzīgs ģimenes atbalsts. Mana uztvere ir asāka nekā veselam cilvēkam, visu uztveru saasinātāk, pat to, ko nevajadzētu, bet esmu sākusi sevi kontrolēt – sekoju līdzi, ko es daru, kāpēc to daru un kādas tam var būt sekas. Cenšos apslāpēt savu impulsivitāti. Joprojām ik pa laikam jūtu atmiņas zudumus, ir bijis, ka laukos aizmirstu aizgriezt gāzes balonu, bet esmu iemācījusies sevi kontrolēt un tagad jau zinu – ja esmu nogurusi, plītij klāt nemaz neķeros.
Decembrī palika divi gadi, kopš aizgāju prom no darba, jo pēdējā laikā jau bija tā, ka divas nedēļas strādāju un mēnesi man bija slimības lapa. Arī grūtības koncentrēties darbā nenāca par labu, tāpēc nolēmu aiziet prom, kamēr nav savārītas kādas ziepes.
Arī grūtības koncentrēties darbā nenāca par labu, tāpēc nolēmu aiziet prom, kamēr nav savārītas kādas ziepes.
Vīrs man saka, ka esmu stipra, bet man pašai tā nešķiet… Man ir samērā zems pašvērtējums. Domāju, ka tā ir mana bērnības trauma, jo bērnībā ļoti raustīju valodu – arī tagad uznāk, bet ļoti reti, tikai tad, kad uztraucos. Skolas laikā man bija ļoti grūti runāt, atceros, kā mamma vadāja mani pie logopēda jau no mazām dienām… Logopēds man ļoti daudz ko iemācīja, un ar tām zināšanām esmu varējusi dalīties arī ar citiem vecākiem, kuru bērniem ir tādas problēmas. Pirmais likums – runājot izdomā, cik vari pateikt vienā elpas vilcienā. Otrais likums – ja nevari kādu vārdu izteikt, meklē sinonīmu. Mana galva ir pilna ar sinonīmiem! Atceros, darbā reiz kolēģi uz mani bija sapūtušies, jo visi, no rīta ienākot ofisā, saka «labrīt», bet es teicu «čau»… Lieta tāda, ka no rīta mājās nav bijis iespējas daudz runāt, mēle nav iekustējusies, un ir ļoti grūti izteikt vārdu, kas sākas ar «l» burtu. Vēl skolā mani apcēla mana nelatviskā izskata dēļ – es tiešām neizskatījos kā visi citi, man ir tumsnēja āda, melni mati. Zinu, ka no šīm traumām būtu jātiek vaļā, jo tas bija sen un tam vispār nav nekādas nozīmes, bet – tas nav tik vienkārši.
Par spīti visām grūtībām, vienmēr esmu spriedusi, ka zināšanas, ko esmu ieguvusi, ir mana lielākā bagātība, ko neviens nevar atņemt. Tāpēc arī, kopš slimoju, visu laiku cenšos kaut ko pamācīties, izmēģināt ko jaunu, un ja vēl ar to iznāk nopelnīt kādu kapeiciņu – ideāli. Ko tik es savā dzīvē neesmu darījusi! Biju iesaistījusies Amway komandā, tad aizrāvos ar Wellstar sistēmu sejas ādas kopšanai – tas ir īpašs aparāts, kā kosmētikas kabinets mājās. Esmu izgājusi arī tālmācības apmācības Network Twenty One, kas iedod riktīgu pozitīvās domāšanas devu un mudina pārmaiņām dzīvē. Jaunībā esmu izgājusi arī stilistu kursus – pie mums, astoņām meitenēm, uz Saldu katru svētdienu astoņus mēnešus brauca pasniedzēja, kas mācīja krāsošanās mākslu, ģērbšanos… Tas bija foršs laiks, un katra uzzinātā lieta dzīvē ir noderējusi!»
Komplektā ar locītavām
«Tiesa, algotu darbu, kad katru dienu jābūt ofisā vai jāplāno savs laiks, rēķinoties ar citiem cilvēkiem, vairs nevaru darīt. Krona saasinājumi ir neprognozējami… Brīžiem šausmīgi sāk sāpēt vēders, ir pēkšņa caureja, kad neskaitāmas reizes jāskraida uz tualeti. Saasinājuma brīžos, kad ir sajūta, ka vēders vienkārši atsakās strādāt, man palīdz Pangrol, dzeru arī nošpu. No recepšu zālēm man jālieto Asacol, kas ir domātas tieši pret zarnu iekaisumu. Kad nāk virsū ļoti asas sāpes, dzeru Spasmalgon. Esmu pamanījusi, ka vēderu nomierina arī glāze vīra darītā pieneņu vīna, tur ir rūgtumiņš, un rūgtvielas, kā zināms, normalizē vēdera darbību.
Kad man stipri sāpēja celis, atcerējos, ka protu adīt, izmēģināju tapošanu – sāku nodarboties ar lietām, ko var darīt, sēžot gultā. Un var daudz ko izdarīt, ja tikai nečīkst!
Īstenībā mans stāsts ir arī par to, ka nevis bērni uz vecumu paņem pie sevis vecākus, lai viņiem ir vieglāk, bet mana mamma atnāca dzīvot pie mums, lai palīdzētu man. Ir bijis tā, ka vīrs neaiziet uz darbu, jo man, no rīta pamostoties, ir tik slikti, ka nevaru pat piecelties, un tad vajag, lai kāds cilvēks ir klāt. Tagad, kad mamma dzīvo ar mums, ir drošāk, jo vienmēr kāds ir mājās ar mani. Joprojām ir sliktās dienas, kad jāpaguļ, bet zinu, ka tām seko labās dienas, kad var šiverēt.
Cik esmu pa šiem gadiem sapratusi, diemžēl autoimūnās slimības nenāk pa vienai, bet bariņā, jo ir ļoti daudzas citas organisma sistēmas, uz kurām Krons atbalsojas… Interesanti, ka, jau pirmoreiz nonākot slimnīcā, man prasīja, vai nesāp locītavas, bet toreiz tiešām nesāpēja, un man likās: kāpēc piesienas par locītavām, ja man sāp vēders?! Tagad sāp arī locītavas… Elkoņi, pirkstu locītavas, pirms gada ļoti sāpēja un sapampa celis, sāpes ir staigājošas – tad te, tad tur. Ar sāpošo celi pirms gada aizbraucu uz Medicīnas centru ARS pie traumatologa ortopēda Jāņa Dobelnieka. Pie visiem ārstiem, kur eju ar citām problēmām, sāku stāstu ar savu pamatslimību, jo tas ļoti bieži izrādās saistīts. Arī šoreiz izstāstīju par vēderkaiti – dakteris mani uzklausīja, sašpricēja celī pretsāpju zāles, nosūtīja uz magnētisko rezonansi, bet teica, ka par Kronu neko nezina. Kad jau devos pie viņa otrreiz, ar izmeklējuma rezultātiem, viņš bija izpētījis par Krona slimību visu, ko vien varēja. Un tas man patika, ka nebija attieksme: tas uz mani neattiecas!
Brīžiem man sāp arī muskuļi, ārsti ņēmuši dažādas analīzes, lai izslēgtu visbriesmīgākās slimības, kas varētu būt pie vainas, bet, izrādās, arī tur vainīgs tikai un vienīgi Krons… Pēc kādas dakteres ieteikuma tagad savu slimību vizualizēju kā mazu rūķīti, kas mani apstaigā. Izrādās, Kronam patīk staigāt pa visām gļotādām, ne tikai pa zarnām, tāpēc reizēm man sāp pat acis, liekas, ka acāboli ir uztūkuši. Vienīgais, par ko priecājos – ka viss nesāp reizē. Tāpēc atliek tikai pacietīgi sēdēt un gaidīt, kad rūķītis beigs savu apgaitu.»
Ja nečīkst, var daudz ko!
«Nezinu, vai esmu stipra, bet noteikti esmu optimiste! Sēdēt un raudāt? Nu nē. Esmu iemācījusies katrā situācijā saskatīt labo. Piemēram, pirms jūsu atbraukšanas iepriekšējā dienā aktīvi mēģināju sapost māju, un sākās saasinājums, kāds sen nebija bijis… Tad ir tā: piecpadsmit minūtes aktīvas kustības un prom uz tualeti, caureja… Un tā vairākas reizes. Bet arī tajā es gribu saskatīt ko labu. Varbūt izklausās smieklīgi, bet man ir tendence – kad sāku kaut ko darīt, nevaru apstāties, bet skraidīšana mani vismaz uz mirkli noceļ no trases un es nepārstrādājos pāri saviem spēkiem. Jebkurā sliktā lietā var atrast kaut ko pozitīvu. Mums apkārt ir papilnam lietu, ko mēs nespējam mainīt, bet mēs toties varam mainīt savu attieksmi pret tām. Nu, es nevaru izmainīt ne Kronu, ne to, ka man sāp locītavas! Bet, ja par visu jākrīt panikā, tad vispār nav jēgas dzīvot. Piemēram, kad man pirms gada stipri sāpēja celis, atcerējos, ka protu adīt, izmēģināju tapošanu – sāku nodarboties ar lietām, ko var darīt, sēžot gultā. Un var daudz ko izdarīt, ja tikai nečīkst!
Interesantākais šajā visā ir tas, ka reiz biju teikusi – pēc piecdesmit gadu vecuma vēlētos nestrādāt, smējos pat, ka varētu iet pensijā… Tagad domāju: ārprāts, padomā, cilvēk, pirms ver muti vaļā! Aizgāju no piecdesmit gadiem pensijā, bet ne tādā, kā būtu vēlējusies, – invaliditātes pensijā… Palaižot domu kosmosā, nenoformulēju precīzi, ko tieši vēlos. Tā man ir laba mācība, padomāt, pirms ko saku.
Man patīk kompaktdiskos klausīties lekcijas par to, kā iemācīties pašam ar sevi tikt galā dažādās situācijās, un reiz klausījos arī par to, ka mēs ar vārdiem, neapdomīgiem izteicieniem dodam sev nepareizas komandas… Vārds ir enerģija! Jāsaka nevis «nevaru atcerēties», bet – «es atcerēšos». Nevis «negribu būt atkarīga no valsts», bet – «gribu pati sevi nodrošināt». Vajag formulēt domu pozitīvi, nevis no negatīvās puses. Pat Bībelē ir teikts, ka mēs ar muti grēkojam. Jā, tikai pateikt, kā vajag darīt, diemžēl ir vienkāršāk, nekā to izdarīt. Visu laiku jāpiedomā.
Esmu pamanījusi, ka vēderu nomierina arī glāze vīra darītā pieneņu vīna, tur ir rūgtumiņš, un rūgtvielas, kā zināms, normalizē vēdera darbību.
Man viena draudzene saka: «Kā tu vari tā dzīvot, ka tev visu laiku kaut kas sāp – tad vēders, tad locītavas, tad vēl kaut kas…» Bet mana attieksme ir – es taču ar vaimanāšanu neko neizmainīšu! Tāpēc es kā Minhauzens velku sevi aiz matiem ārā no šīs situācijas.»
Ingrīda iesaka
- CEPUMI. «Mums ģimenē ļoti patīk panašķēties, bet, izpētot produktu etiķetes, esmu sapratusi, ka pat visparastākajos Selgas cepumos ir ķīmija, tāpēc cepu cepumus pati. Vajadzīga eļļa, piens, milti, sāls, cukurs un garšvielas pēc garšas. Vienkārša recepte un ilgi nekalst!»
- PĒTI ETIĶETES! «Viena no kaitīgām vielām, kas zarnām nepatīk, jo rada kairinājumu, ir kalcija hlorīds, ko ļoti bieži pievieno rūpnieciski ražotiem sieriem. Bez šīs ķīmijas ir Ievas siera produkti un Zemturu piens, ko var nopirkt arī Rimi. Izvairos arī no produktiem, kuros ir anato krāsviela, ko iegūst no naftas, garšas pastiprinātāji un dažādi konservanti. Desas savu reizi uz kārā zoba pērkam tirgū no privātajiem mājražotājiem vai arī Skodas tirgū Lietuvā brīvdienās atļaujamies nopirkt kupātus no tīras gaļas.»
- BAKLAŽĀNI. «Azerbaidžāņu virtuvē ir populāri baklažāni, un tie pat skaitās labs kalcija avots, bet lielākajai daļai lielveikalos nopērkamo baklažānu iekšā ir brūni punktiņi. Mans vīrs, kas pēc profesijas ir agronoms, paskaidroja, ka tas liecina – augot dārzenim pietrūcis kalcijs. Tātad – vērtīgāki būs baklažāni bez punktiņiem.»
- PAŠTAISĪTAS SUKĀDES. «Vīrs raudzē vīnus, bet, tā kā no ogām vīnam vajadzīgs tikai sīrups, pārējā ogu daļa, mīkstums paliek, un to izmantoju sukāžu gatavošanai speciālā žāvēšanas aparātā. Pagājušajā rudenī sažāvēju plūmes, cidonijas, ķiršus, rabarberus, paeksperimentēju arī ar āboliem. No pašas ražojumiem sanāca arī labas dāvanas Ziemassvētkos.»
- IEKAISUŠAM DEGUNAM. «Kopš slimoju ar Kronu, man ik pa laikam iekaist arī deguna gļotāda – deguns sāp, nevar paelpot… To lieliski sadziedē tāds kokteilis: Amway multikarotīna kapsuliņas sastāvu iztecina mazā trauciņā, sajauc ar pāris pilieniem olīveļļas un vairākas reizes dienā pasmērē degunā. Tiešām palīdz!»
- PRET VĪRUSIEM BEZ ĶĪMIJAS. «Daudzās situācijās esmu iemācījusies tikt galā bez ķīmiskajām zālēm, jo arī tās ir papildu kairinātājs manām zarniņām. Piemēram, pret iesnām palīdz uzkarsēts nepasterizēts tā saucamais dzīvais alus ar čili, medu un kanēli – deguns pārstāj tecēt un var mierīgi gulēt. Bet pret temperatūru saaukstējoties palīdz ierīvēšanās ar šņabi.»
- ZINI SAVAS TIESĪBAS. «Izrādās, invalīdiem, arī trešajai grupai, par mašīnu nav jāmaksā ceļa nodoklis. Daudzi to nezina.»
- LABI APARĀTI. «Liekas, ka manā vecumā vēl varētu kalnus gāzt, bet es vairs nevaru. Trūkst enerģijas. Tāpēc, lai visu ko sagatavotu, man ir labs ekipējums jeb palīglīdzekļi – piemēram, dārzeņu automātiskais griezējs, ogu kauliņu spiede, labs putekļu sūcējs, elektriskā gaļasmašīna.»
- KUSTĪBAS SVAIGĀ GAISĀ. «Ilgus gadus soļoju jebkuros laika apstākļos aptuveni septiņus kilometrus dienā pa priežu mežu. Kas mani uztrauc… Reizēm redzu, kā cilvēki skrien vai nūjo gar šosejas malu vai pa pilsētu, un domāju: ārprāts! Aktīvi kustoties, taču organismam vajag vairāk skābekļa, elpa ir dziļāka, un tu ar vērienu ieelpo visas izplūdes gāzes. Kāda tad jēga no kustībām, ja plaušas ir pilnas ar gāzēm? Nekāda!»
