Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
18
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Žurnāls «Privātā Dzīve» Jēkabpilī viesojās pirms gada, kad pilsētā plosījās plūdi. Toreiz jau daudzi bija pamanījuši Jēkabpils mēru Raivi Ragaini, kurš no pirmās plūdu minūtes līdz veiksmīgam atrisinājumam bija kopā ar pilsētniekiem, steidzās apzināt situāciju un glābt to, kas glābjams. Šajā pavasarī, tiklīdz Daugavas ūdeņi atkal sāka satrakoties, Raivis atgriezās TV ekrānos, lai nomierinātu satrauktos prātus. Kāds tad īstu ir Jēkabpils galva Ragainis? Izrādās, viņam ir patiesi aizraujoša dzīve!
Intervija pilnā apmērā publicēta žurnālā «Privātā Dzīve» 2023. gadā.
Viena cīņa izcīnīta, bet neviens nezina, ko nesīs pavasaris.
Negribētos ticēt, ka augstākie spēki mūs vēlreiz iemetīs šajā mežonīgajā situācijā. Tomēr esam pilsēta pie upes, un var būt visādi. (..) Atceros, kā naktī glābām dambi – nostiepām plēvi un bērām virsū grunti. Vienā brīdī visa tā grunts vienkārši noslīdēja. Rokas nolaidās. Taču kopā ar zemessargiem turpinājām – likām vēl vienu plēvi, bērām jaunu kārtu, nesām maisus. Tad augšpusē pāri dambja metāla margai pēkšņi sāka plūst ūdens… Neviens neaizgāja malā. Cik spējām, ar zābakiem pasitām ūdeni malā un turpinājām darboties. Tajā brīdī domāju – nav variantu, dambis nostāvēs. Ja ne citādāk, cilvēki ar rokām to noturēs. Runas, ka vajadzēja spridzināt ledu, ir nenormāli apnikušas. Šie nebija pavasara plūdi, tas nebija ledus, bet gan sniega un ūdens masa.
Par jēkabpiliešiem nostiprinājies viedoklis – viņi ir stūrgalvīgi. Līdz pēdējam nepamet applūdušās mājas un spītīgi turpina tās celt pie Daugavas.
Jēkabpilieši tiešām savas mājas pamet nelabprāt. Trakākais bija, ka negribēja evakuēties pat tie, kas dzīvo uz salas. Kāds tantuks paziņoja, ka nekad to nav darījis un nedarīs. Pirmais stāvs jau bija ūdenī, gar logiem brakšķēdams gāja ledus, bet viņa nebija pierunājama. Bija arī situācijas, kad cilvēki no evakuācijas atteicās, bet,
kad ūdens sāka celt uz augšu gultas matraci, tomēr zvanīja – nu, gan ir sūdi!
Es pats dzīvoju pie Daugavas, un negribētu dzīvot nekur citur. Kopš 2009. gada esmu bijis visas šīs teritorijas – no Aiviekstes līdz Atašienei – izpilddirektors, un darbojos Civilās aizsardzības komisijā. Biju redzējis visādus palus un plūdu līmeņus. Un iepriekš vienmēr bijusi drošības sajūta par pilsētu. Bērnībā piedzīvoju slavenos 1981. gada un 1983. gada plūdus, kad krievu helikopteri bombardēja ledu Daugavā. Līdz 1977. gadam dzīvojām pie pašas Daugavas, bet vēlāk mūsu ģimenei piešķīra dzīvokli pilsētā. 1981. gadā plūdos mūsu vecā māja bija applūdusi līdz pat skurstenim. Arī mana lauku sēta ir tuvu Daugavai, un esmu agrākos gados vizinājies ar ledus gabaliem pa pļavu. Tomēr nekad vēl nav bijis kā šajā ziemā, kad ir tikai divi varianti – vai nu mēs, vai Daugava.
Kad parādījāties tiešraidēs ar hūdiju mugurā, daudzi vilka paralēles ar Ukrainas prezidenta tēlu. Sak, Ragainis tagad esot latviešu Zelenskis.
Godīgi sakot, kad izlasīju šos salīdzinājumus, pat gribējās hūdiju nomainīt pret kaut ko citu. Visu cieņu Zelenskim! Man ir bijusi viena traka nedēļa, bet viņam – daudz trakāks gads. Hūdijs ar lūsi man jau ir labu laiku. Pilsētas simbolu zīmējusi vietējā māksliniece Inga Pobjaržina. Sākumā viņai bija sanācis tāds mīlīgs kaķis, teicu – nē, mums vajag kārtīgu lūsi. Šādu hūdiju esam uzdāvinājuši arī Valsts prezidentam. Kad ir liela skriešana, tas ir ļoti ērts apģērbs. Man tāds ir vēl divās krāsās – dzeltens dienām, kad viss ir labi, un melns, kad viss ir slikti (smejas).
Jēkabpiliešiem tagad esot sauklis – Ragaini par prezidentu! Jūs varat iedomāties sevi vadām valsti?
Nav vēlmes, jo tas nozīmētu ziedot savu dzīvi šim amatam. Man arī nav tādu valodu zināšanu, un šausmīgi nepatīk visādas ierobežojošas sistēmas. Arī būt par mēru nebija mans dzīves mērķis. Mani pierunāja.
Īstenībā es ļoti ņemu pie sirds, kad man uzbrauc. Īpaši aizmugurēji.
Vienmēr esmu bijis atvērts sarunām. Arī vakar, kad beidzot bija iespēja naktī pagulēt, mani vienos pamodināja telefona zvans. Zvanītājs bija autobusa šoferis, kurš sāka stāstīt, cik mēs, pašvaldība, esam slikti, ka neļaujam strādāt virsstundas. Diezgan ilgi norunājām, un beigās viņš teica – zini, tu tomēr esi normāls džeks.
Ar Zelenski jūs salīdzināja arī tāpēc, ka demonstrējāt nesatricināmību krīzes brīdī. No kurienes tāds miers?
Vienmēr esmu dzīvojis pēc principa – nestresot. Ja nevari iziet ar galvu cauri sienai, tad varbūt nemaz nav jāiet. Nervu šūnas neatjaunojas, sačakarēt sevi var ļoti ātri, un tad jums kā nodzītam sunim, iespējams, pat nepateiks paldies. Vienkārši atradīs kādu jūsu kļūdu un palaidīs pa dambi. Man ir pietiekami daudz gadu, bet vēl aizvien nav sirmu matu. Domāju, tas par kaut ko liecina. Tas nenozīmē, ka man nav, par ko uztraukties, bet
es ikdienā nedzeru zāles un nemēģinu aizmirsties alkoholā.
Neesmu no tiem, kas saka – alkohols ir inde. Ja esmu lielā kompānijā, varu būt tas, kurš citus mudina – salejam, salejam! Bet pats tikai pielieku glāzi pie lūpām, notēloju, ka dzeru. Tā ir bijis vienmēr, jo man nepatīk sajūta, kas rodas pēc alkohola lietošanas. To sapratu jau agrā jaunībā, kad bija regulāri kikboksa treniņi. Ja piektdienā iedzēri kādu glāzīti, tad līdz ceturtdienai varēji dabūt pa degunu no jebkura iesācēja. Tas ietekmēja reakciju. Un cilvēki jau dzer, lai justos labi, lai atvērtos. Vienmēr esmu mācējis justies labi un uzturēt jautrību kompānijās arī bez tā. Joki un anekdotes ir mans lauciņš. Savukārt ar cigaretēm pablēņojos no ceturtās līdz septītajai klasei. Vienā brīdī sapratu, ka nu jau visi to dara un stilīgāk būtu nepīpēt. Man nav arī nekādu nakts izklaižu, tāpēc man nekad nav bijis vajadzīgs modinātājs, lai no rīta pieceltos.
Esat ģimenes cilvēks?
Man ir divi lieliski bērni, un māju sajūta ir svarīga. Ģimenei gan vienmēr bijis jārēķinās, ka daudz laika veltu sportam. Tam gan ir pozitīvas sekas – meita ir handbola izlasē, bet dēls labā līmenī spēlēja futbolu. Taču tagad, lai pabeigtu būvniekus RTU, viņš atteicās no spēlēšanas virslīgā telpu futbolā. Mana māju sajūta ir arī mūsu 11 gadus vecais britu īsspalvainais runcis Maksis. Manuprāt, ideāls kaķis. Mums ar kaķi sakrīt domas un raksturs – neaiztiec mani, un es neaiztikšu jūs.
Runā, ka nav tāda sporta veida, kas jums nebūtu pa spēkam.
Sports kolosāli attīra smadzenes. Es nevarētu dzīvot bez adrenalīna un endorfīna, ko tas man sniedz. Ja nedēļu neesmu sportojis, jūtos slikti. Reizēm tiešām ir pat četri pieci treniņi nedēļā. Visas dzīves pamatsports kopš 80. gadu beigām bijis kikbokss. Sirdij tuvs arī autosports.
Kad Reinim Nitišam bija deviņi gadi un viņa tēvs bija aizņemts, es biju Reiņa instruktors.
Nu jau sešus gadus mana lielā aizraušanās ir motosports. Patīk arī visādi komandu sporta veidi – futbols, volejbols. Kad Aizkrauklē atvērās hokeja halle, jēkabpilieši izveidoja savu komandu un pasauca arī mani. Tobrīd mācēju apstāties, tikai atduroties pret bortu. Tagad mums Jēkabpilī ir sava halle, piedalos treniņos, bet regulāri braukt uz sacensībām – tas nav man. Labāk šo laiku izmantoju, uzkāpjot uz kalnu slēpēm un skrienot triatlonus. Mums ar domubiedriem vairāk nekā 10 gadu ir tradīcija – 25. decembrī skrienam apkārt Jēkabpils karjeram un pēc tam peldamies āliņģī. Pērn es pirmo reizi to izlaidu. Pirms Ziemassvētkiem, spēlējot hokeju, neveiksmīgi nokritu, un, kā pēc tam izrādījās, biju dabūjis smadzeņu satricinājumu.
Jums esot arī kāds ekskluzīvs hobijs – lidojat ar paraplānu.
Kad 90. gados draugs man no Vācijas atveda paraplānu, vēl nebija tādu klubu un kursu, un mēs pašmācības ceļā iemācījāmies ar to lidot. Tagad man ir tandēma paraplāns un tiesības ar to vizināt. Tā lidošanas kaifa, kāds bija pirms 25 gadiem, man vairs nav. Baudu sagādā, ka varu kādu citu izvizināt.
Esat kādreiz dzīvē tā pa īstam nobijies – atradies uz trauslās dzīvības un nāves robežAs?
Ir bijušas nopietnas avārijas situācijas, turklāt ar dažu nedēļu starpību un braucot kopā ar vienu un to pašu cilvēku. Tādos brīžos jau īsti nenobīsties, tikai pēc tam apjēdz, ko tas varēja maksāt. Vienā no avārijām slidenā laikā mani izglāba paša meistarība. Pretējā joslā bija smago mašīnu kolonna, no tās pēkšņi atdalījās mersedess un brauca tieši man pretī. Viss bija kā palēninātā filmā. Sapratu – ja sadursimies purns purnā, variantu nav. Pa kreisi griezt arī nevaru, jo ieskriešu pretējā plūsmā, un būsim beigti. Rāvu stūri sākumā pa labi un uzreiz pēc tam pa kreisi, lai iegrieztu mašīnu. Mersedess ielidoja sānā, manu auto apmeta riņķī un iesvieda grāvī.
Pēc šī notikuma aizgāju uz baznīcu, bet mans līdzbraucējs pēc neilga laika nokļuva slimnīcā,
jo ar savu auto ietriecās stāvošā mašīnā. Tātad mūs kāds no augšas bija brīdinājis… Pēdējā bīstamā situācija bija pirms vēlēšanām, 2017. gadā. Kompānijā devāmies uz Dolomītu Alpiem Itālijā, lai paslēpotu un palidotu ar paraplāniem. Parasti bīstamajās vietās pirmais lidoju es, un tā bija arī toreiz. Kad bija jānolaižas, sacēlās stiprs vējš, nevarēju atrast nolaišanās vietu. Piezemējoties vējš mani iemeta dzeloņdrātīs.
Salauzu kreisās kājas potīti un pleznas kaulu, pārplēsu seju ar dzeloņdrāti.
Turpat Itālijā mani sašuva – ideāli sanāca, gandrīz neko nevar redzēt. Tikai lielā aukstumā parādās balta rētiņa.
Līdzās visām ekstrēmajām padarīšanām jums ir arī kāds mierīgs hobijs – makšķerēšana.
O, jā! Manā lauku sētā izrakti trīs dīķi. Savulaik gribēju audzēt karpas, bet tad ir jāsargā dīķi no meža zvēriem. Tāpēc tagad sava prieka pēc paķeru tur karūsiņas. Man makšķerēšanas kaifs ir tad, kad esmu komfortabli apsēdies zem lietussarga, klausos, kā pakšķ lietus, skatos uz pludiņu, un apkārt ir tāds miers…
Ja tomēr gadītos noķert to zelta zivtiņu, ko jūs šodien vēlētos?
Nepārprotami – veselību. Tu vari būt Stīvs Džobss, un tev var būt miljardi, bet, ja nav veselības, vairs nevari izdarīt neko. Vēl es gribu, lai man visa ir nevis daudz, bet gan tik, lai pietiek. Lai varu skriet, ja gribu skriet! Lai ir ēdiens, kad vajag ēst! Un vēl lai veiksme stāv klāt!
