Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes
- 22 gadi, augums – 2 metri.
- Pārstāv Orela Robertsa Universitātes komandu, kas martā sensacionāli iekļuva starp ASV 16 labākajām studentu basketbola komandām.
- Vienīgais latvietis no basketbolistiem vīriešiem, kas šopavasar spēlēja ASV studentu basketbola mekā – NCAA izslēgšanas spēļu turnīrā Marta trakums.
- ASV studē kinematogrāfiju.
- Komponista Kārļa Lāča un komunikāciju speciālistes Vinetas Vilisteres-Lāces dēls.
- Bērnības elks – Andris Biedriņš.
- Attiecībās ar basketbolisti Annu Dreimani.
Franci izdodas noķert Rīgā mirkli pirms viņa atgriešanās Amerikā – nosvērts, prātīgs un ļoti mērķtiecīgs. Atpūta te bijusi īsa, bet treniņu grafiks ir stingrs, tāpēc tūlīt jau jādodas atpakaļ.
Sešu gadu vecumā Francis televīzijā noskatījās NBA spēli ar latvieša Andra Biedriņa piedalīšanos un skaļi paziņoja vecākiem, ka spēlēs basketbolu Amerikā. Tā arī ir noticis. Iespējams, tētis – komponists Kārlis Lācis – būtu gribējis dēla dzīvē redzēt vairāk mūzikas, taču Francis ir izdarījis pats savas izvēles. Šopavasar Latvijā daudzi Franča vārdu dzirdēja pirmo reizi, toties tas izskanēja skaļi. Franča pārstāvētās Orela Robertsa Universitātes basketbola komandas kāpiens reitingu tabulās tika nodēvēts par sensacionālu un ne bez Franča nopelna. Nezinātājiem te jāpaskaidro, ka studentu basketbols Amerikā ir vienkārši neticami populārs. Kad dēls Amerikā piedalījās izšķirīgajās spēlēs, ģimene Latvijā uz spēlēm cēlās pat trijos naktī. Spēlēt miljoniem lielai auditorijai ir liels sasniegums, kaut Francis pats sarunas laikā vairākkārt uzsver – vēl jau nekas daudz nav sasniegts.
– Esi ieskrējis Latvijā – biji sailgojies pēc mājām, Latvijas, omes pankūkām?
– Godīgi sakot, normāls ēdiens ir viena no tām lietām, kā, dzīvojot Amerikā, tiešām pietrūkst. Sākumā tas likās tāds stereotips, ka Amerikā viss ir tikai tāds fast food, bet realitātē izrādījās – tā arī ir, tur veselīgu ēdienu dabūt ļoti grūti. Atpūta man arī tagad īsti nesanāca, spēles it kā nenotiek, bet basketbolā vasara ir laiks, kad visvairāk jātrenējas. Drusku brīvs man te bija, bet nu esmu jau atsācis individuālos treniņus, un tagad arī jābrauc atpakaļ uz Ameriku trenēties.
– Tu izaugi klavierspēles pavadījumā, fonā vienmēr bija mūzika. Kā panāci, ka vecāki akceptēja tavu vēlmi pēc sporta mūzikas vietā?
– No sākta gala esmu zinājis, ka mūzika nebūs man, mājās tās man bija par daudz, brīžiem jau mazliet piegriezās. Arī tagad labāk izvēlos paklausīties kādu podkāstu, nevis mūziku. Sešu gadu vecumā, skatoties televīzijā basketbola spēli, paziņoju, ka spēlēšu basketbolu. No vecākiem gan bija spiediens, ka jāiet mūzikas skolā, jo tētis tomēr komponists.
Tā es ar sakostiem zobiem turp gāju, esmu raudājis pie klavierēm, vēlāk spēlēju bungas, bet arī basketbols palika.
Un nebija arī tā, ka man tas basketbols baigi sanāktu. Ja skolā gadījās sliktākas atzīmes, vecāki teica: padomā par atzīmēm, jo ar basketbolu tu tāpat nekad neko nesasniegsi! Līdz gadiem piecpadsmit es biju priecīgs pa visu spēli iemest varbūt vienu grozu! Ap divpadsmit gadu vecumu sākās Dinamo Rīga periods, kad man riktīgi patika hokejs. Vecāki teica – labi, bet tev pašam tad jāiet visu noskaidrot. Es tiešām aizbraucu uz to hokeja halli pie Alfas, iegāju iekšā, bet… sabijos.
Nevienu tā arī neuzrunāju, un varbūt pat veiksmīgi, ka tā.
– Bet to mūzikas skolu tomēr pabeidzi?
To man iemācīja vecāki – ja iesāc, tad izdari līdz galam.
Kad kādreiz redzu, kā citi runā pretī saviem vecākiem, tas manai uztverei nav pieņemams. Ja vecāki saka, tad – ir jāizdara.
Arī tagad neko nevaru atstāt pusdarītu. To es tagad arī mazajam brālim mēģinu iemācīt – ja tu taisi ēst, tad pēc tam arī novāc visu aiz sevis, neatstāj lietas pusratā.
– Kā šī rakstura īpašība noder basketbola laukumā?
– Esmu mērķtiecīgs, nepadodos, līdz sasniedzu mērķi. Mēģinu būt pozitīvs un uz visu skatīties no abām pusēm. Ir gadījies runāt ar komandas biedriem, kas ir dusmīgi, ka viņus, piemēram, nelaiž laukumā. Tad es saku: bet paraugies uz to visu, kā treneris to redz! Mēģinu dzīvi redzēt no dažādiem rakursiem, atgādinu sev, ka nav tāda tikai viena mana pareizā veida. Gribētos domāt, ka tādos brīžos komandā manī ieklausās.
– Tad jau tu esi tāds teju psihologs komandā?
– Ne gluži, bet mēģinu uzņemties lomu savākt komandu kopā – tā, lai visi saprot, kas no kura tiek gaidīts. Tas, liekas, man ir no mammas. Kaut gan… varbūt arī no tēta. Ģimene manā vērtību skalā vispār ir ļoti augstu, ļoti lepojos ar abiem saviem vecākiem un viņu sasniegto.
– Kāpēc studentu basketbols Amerikā ir tik ļoti populārs?
– Martā studentu basketbols ir visu uzmanības centrā, tas ir nenormāli populārs – tāpēc jau koledžu turnīru sauc par Marta trakumu. Darba devēji šo laiku gaida ar šausmām, jo zina, ka darbinieki nevis strādā, bet skatās spēles. Darbavietu ofisos tiek rīkoti prognožu turnīri, kuros ideālas prognozes gadījumā, kas ir visai nereāli, teorētiski var dabūt baigo naudu. Pēc TV reitingiem vēl vairāk skatītāju ir tikai Pasaules kausam futbolā, tur pat nekādi NBA fināli nestāv klāt.
– Kādas ir emocijas, kad spēlē tieši tavs devums izšķir teju visu?
– Marta trakumā katra spēle šķiet milzīga uzvara, emocijas ir grūti aprakstāmas, un to gribētos piedzīvot vēl un vēl. Tik daudziem skatītājiem vēl nekad nebiju spēlējis, pie televizoriem spēles skatījās miljoni! NCAA pirmajā divīzijā piedalās 357 skolas, un mana universitātes komanda reitingos parasti tika novērtēta ap 200. vietu. Tā bija sensācija, jo sezonu finišējām 16 labāko skaitā. Tas bija izrāviens – kad ierados studēt un spēlēt, mana skola vēsturiski tika uzskatīta par zaudētājiem. Bet es nevaru teikt, ka kaut ko baigi būtu sasniedzis. Es tomēr joprojām esmu students koledžā, un vēl jau nekas nav nopelnīts.
– No kurienes tāda pieticība?
– No tēta (smejas).
– Tagad esi vietējā zvaigzne – meitenes koledžā spiedz, kad ej garām?
– Nu, tik traki nebija, bet pēkšņi uz mūsu spēlēm sāka nākt tik daudz cilvēku, mēroja tālu ceļu, lai redzētu tieši mūs. Studēju kristīgā koledžā. Atceros – kad tikko biju atbraucis, visi staigāja pa skolu paceltu degunu, nerunāja ar mani.
Basketbolistiem skolā nebija liela prestiža, un arī paši basketbolisti neko daudz nekomunicē ar pārējiem. Tas tagad ir mainījies.
Un man citi studenti ir teikuši, ka tieši man kaut kā ir izdevies sākt veidot to connection jeb saikni starp basketbolistiem un parastajiem studentiem, jo es mēģinu būt atvērts ar visiem. Tāpēc – nē, slavenība neesmu, drīzāk draugs visiem.
– Kad tu devies uz Ameriku studēt kinematogrāfiju, kas patiesībā bija prioritāte – studijas vai basketbols?
– Noteikti sports. ASV augstskolās sports vienmēr ir ļoti svarīgs. Koledžu sporta līgā tieši amerikāņu futbols un basketbols ir vienīgie sporta veidi, kas skolām ienes reālu naudu. Pašās koledžās mācību maksa ir milzīga, bet man ir citādi – es spēlēju, un basketbols man to visu nosedz.
Piemēram, Amerikā ir arī ļoti populāri, ka veiksmīgi skolas absolventi pēc tam ziedo savai skolai naudu, kur savukārt, piemēram, nosauc šo sponsoru vārdā kādu ēku. Līdzīgi ir arī basketbolā – mums parasti ir pirmssezonas un pēc tam sezonas noslēguma vakariņas ar šādiem cilvēkiem, viņus sauc par donoriem. Tie ir ietekmīgi, turīgi cilvēki, kas iegulda savā skolā, lai atlētiem būtu viss nepieciešamais.
– Kas ir tavi lielākie līdzjutēji?
– Vecāki, ģimene, draudzene ir mani lielākie atbalstītāji. Vecāki palika augšā, lai skatītos manas spēles trijos naktī.
Viņiem ir jau izstrādāti savi māņticīgie rituāli – kur un kādos apstākļos spēli drīkst skatīties.
Mamma pēc tam par rezultātiem informē omes, jo nevar jau no visiem prasīt, lai naktīs neguļ. Pēc spēlēm vienmēr sazvanos ar draudzeni, un, tā kā abi spēlējam basketbolu, bieži kopā analizējam, kas sanāca un ko varēja izdarīt labāk. Kad sākās lielās uzvaras, tad, protams, Instagramā uzradās daudz visādu rakstītāju un atbalstītāju, bet tas jau tā fake – nav jau māksla draudzēties, ja uzvari. Vairāk skatos, kas paliek ar mani, ja ir zaudējumi.
– Katrs sporta veids cilvēkā kaut ko attīsta. Ko sniedz tieši basketbols?
– Tas labi saliek kopā fizisko ar mentālo, ir jāmāk lasīt spēli, komandas biedrus, jāattīsta spēja pieņemt lēmumus. Starp citu, tagad dzirdu viedokļus, ka nevajag sūtīt sešgadnieku uz basketbolu. Var sākt ar citiem sportiem, lai saprastu, kas patīk, un tad pievērsties basketbolam kaut ap divpadsmit gadiem. Šāgada NBA MVP (vērtīgākais spēlētājs) ir Nikola Jokičs, džeks no Serbijas, kas sāka spēlēt, kad viņam bija jau 16! Varbūt tā pat ir labāk. Basketbolu tā īsti nevar nokavēt. Protams, sākumā treniņos tad būsi starp tizlākajiem, bet tas nav kā hokejā, kad pamati noteikti jāieliek agrā bērnībā.
– Tu studē kinematogrāfiju un esot jau nofilmējis pirmās filmas.
– Patīk tas, ka manā skolā ir pieejama visa iespējamā tehnika, visi dzelži. Kopā ar vēl trim kursabiedriem nofilmējām dokumentālo filmu klases projektam par tumšādaino cilvēku biznesu un grūtībām, ar ko viņi saskaras ikdienā. Sakontaktējām trīs biznesmeņus – minoritāšu grāmatu veikala īpašnieku un divus ēdināšanas nozares uzņēmējus. Nointervējām, samontējām filmu, prezentējām, un likās – ok, tas arī viss.
Pēkšņi mums uzraksta no lielākā Oklahomas filmu festivāla, ka gribot iekļaut mūsu filmu festivāla programmā!
Kaut kā viss sakrita – Amerikā tieši dzīvoju reģionā, kur Talsā pirms simt gadiem notika tumšādaino cilvēku slaktiņš, ko vēlāk nosauca par Melno Volstrītu. Toreiz iznīcināja veselu pilsētas daļu, kur šie cilvēki dzīvoja, un šis notikums simt gadu tika slēpts, par to nekas nebija rakstīts vēstures grāmatās.
Un tagad tas viss tiek celts gaismā, un mēs ar savu filmu vienkārši trāpījām tēmā. Jūnijā filmu rādīja kinoteātros. Divas pilsētas – Talsa un Oklahomsitija – cīnās par tiesībām to izrādīt. Nereāli, nekad to nebūtu iedomājies!
– Tad jau tev, esot Latvijā, būs tētim jāfilmē viņa mūzikas projekti.
– Pilnīgi noteikti! Pagājošogad jau es tētim nofilmēju divus mūzikas klipus – viens no tiem bija ar Busuli, arī šovasar filmēju vienu, biju galvenais operators.
– Ietekmīgais laikraksts USA Today aprakstīja tavu attiecību stāstu ar draudzeni – Texas A&M basketbolisti Annu Dreimani. Video, kur redzams, kā viņa pie ekrāna jūt līdzi tavai spēlei un pat apskauj ekrānu, bija aizkustinājis neskaitāmus sociālo tīklu lietotājus.
– Tas bija superforši… Mēs satikāmies Latvijā kādā Jaungada ballītē pirms pieciem gadiem, viņa aizbrauca uz Ameriku pirmā. Tagad Amerikā esam astoņu stundu braucienā viens no otra, amerikāņiem tas vispār nav nekas. Realitāte ir tāda, ka sezonas laikā skola, treniņi – tas viss ir tik intensīvs, ka nav pat iespēju satikties. Daudz laika tiek pavadīts FaceTime. Abi esam apraduši ar šo domu, jo tā jau nebūs vienmēr. Lai gan attālums ir liels, saprotam, uz ko mēs abi ejam. Vasarās varam būt kopā drusku vairāk. Sākumā tas viss bija grūti, bet pirmajos piecos gados pierod (smejas).
– Droši vien palīdz fakts, ka abi esat basketbolā.
– Jā, abi saprotam, kam diendienā ejam cauri un cik grūti ir treniņi. Nav tādas opcijas – ai, šodien uz treniņu neiešu, aizbraukšu pie tevis.
Basketbols maksā par mūsu skolu, un ar to mēs nejokojam.
Protams, bija milzīgs prieks pēc spēles redzē to video, kā Anna jūt līdzi manai spēlei. Savstarpēja uzticēšanās un atbalsts ir tas, ko mēs abi šajās attiecībās vērtējam visaugstāk. Tas ir citādi, jo grūtā brīdī nevari aiziet un paraudāt uz pleca, viss notiek attālināti. Šovasar mēs abi atbraucām uz Latviju, patrenējamies kopā, viens otru atbalstām. Bet patiesībā mēģinājām maksimāli pavadīt laiku kopā – gāju pat Annai līdzi pie friziera, sēdēju, skatījos un gaidīju.
– Bet kur paliek visi jauna cilvēka kārdinājumi – ballītes, izklaides? Galu galā pat Porziņģis pēc spēles redzēts aizlavāmies uz striptīzklubu.
– Ha-ha, redz, mana koledža ir kristīgā skola, sākumā likās – tas būs dīvaini, bet beigās man tas nāca par labu. Tādās kristīgajās skolās ir daudz mazāk ballīšu, citās skolās ballējas tiešām kā filmās – tādā esmu bijis varbūt vienā.
Manā skolā ir mazāk jebkā, kas var novērst manu uzmanību, – visu savu laiku varu veltīt skolai un pēc tam basketbola zālei.
Man nav draudzenes, kas vakarā gaida mājās, bet atkrīt arī visas citas draudzenes. Līdz ar to varu mācīties, vakaros palikt zālē, cik ilgi gribu. Jo vairāk esmu basketbola zālē, jo mazāk visādus sūdus varu sataisīt (smejas).
– Studentu basketbols reiz beigsies. Kā ar spēlēšanu NBA?
– Es gribētu palikt basketbolā, bet nestumdīšu mākoņus. Zinu, ka NBA es realitātē diez vai sasniegšu, bet spēlēt labā līmenī Eiropā – tas, domāju, ir objektīvi, to es varētu sasniegt. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka NBA līmenis ir nereāls, tas vispār nav salīdzināms ne ar ko. Pēc basketbola karjeras, iespējams, attīstīšu tālāk kino lietas. Bet pagaidām sevi redzu basketbolā – viss patīk, nekas nav apnicis, ceru turpināt, bet esmu reālists.
– Pirms tu atkal aizlido uz Ameriku, ko tu te vēl gribi paspēt izdarīt, un kā tev no Latvijas Amerikā pietrūks?
– Izbaudu latviešu ēdienus – patīk mammas karbonādes, jo tā gaļas kvalitāte te ir pilnīgi nesalīdzināma. Vēl man garšo aukstā zupa, ko Amerikā vienkārši nesaprot un saka – ārprāts, rozā zupa! Patīk pavadīt laiku ar ģimeni, vecāki skrien gar jūru, es braucu viņiem līdzi, un kopā skrienam.
Izbaudu kopā būšanu, sēdēšanu pie kopīga pusdienu galda. Mazais brālis nāk līdzi uz treniņiem, bet viņš mums tagad palicies baigais pavārs – mājās taisa restorānu ēdienus, tik iesniedz vecākiem pirkumu sarakstu, citi vispār netiek laisti virtuvē, un vecāki starā! Pēc tam gan virtuve izskatās kā pēc sprādziena. Tā visa man Amerikā pietrūks.
