Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Klusas un intīmas atvadas pandēmijā
Tajā februāra piektdienā Rīgas krematorijas Lielajā zālē sapulcējās ap 20 cilvēki, lai pēdējā gaitā pavadītu leģendāro «Likteņa līdumnieku» Juri. Viņam bija tikai 56 gadi… Saksofonista izpildījumā skanēja aktierim tik tuvās melodijas – «Mēmā dziesma» un Frenka Sinatras «May Way».
No Armanda Reinfelda amata brāļiem uz atvadām nebija atnācis neviens.
Citi lasa
Varbūt pie vainas bija pandēmijas laiks, bet varbūt pēdējie gadi, kurus kādreiz tik spožais aktieris dzīvoja visai noslēgti. Viņš netiecās satikt bijušos kolēģus, teica – negribot, lai kāds pajautā, ko viņš esot sasniedzis, savulaik aizbēgdams uz svešām zemēm. Jo tad būšot jābūt godīgam – neko…
Līdz pēdējam cerēja atgriezties slavas saulē
Pēdējā intervijā žurnālam «Privātā Dzīve» Armands aizrautīgi stāstīja par īpašo sajūtu, kāda viņu pārņēmusi uz skatuves, un nebija gatavs samierināties, ka tā vairs nebūs nekad: «Ja nekas nesanāks, būs grūti ar to sadzīvot. Taču līdz šim tādu domu vēl sevī neesmu ielaidis. Kamēr vēl man visi nav pateikuši nē, es pie tā turēšos. Aktiera darbs ir mans dzīves piepildījums, tikai tā es sevi esmu spējis izteikt.»
Viņš pārdzīvoja, kā viņa ķermenis ar gadiem bija sācis mainīties. Paskatoties uz sevi spogulī, vairs neredzēja to seksīgo, vīrišķīgo aktieri, kāds savulaik lepni aizbrauca no Latvijas meklēt laimi pasaulē.
«Jātiek vaļā no tukluma. To es nevaru izturēt!
Ja man šodien piedāvātu kāpt uz skatuves un spēlēt izrādē «Tumšie brieži», es nezinu, kā man būtu jāievelk vēders, lai būtu formā. Jo vecāks kļūsti, jo grūtāk,» tolaik teica Armands. Viņš visu laiku gatavojās atgriezties tajā dzīvē, kāda viņam bija pirms aizbraukšanas no Latvijas. «Katru dienu trenēju dikciju – pildu runas vingrinājumus. Ja man piezvanīs un teiks – nāc, dari! –, jābūt gatavam,» sacīja Reinfelds.
Sarunu ar Hermani tā arī nesagaidīja
Viņš atgādinājis par sevi režisoriem, tikai ar Jaunā Rīgas teātra režisoru Alvi Hermani, kurš savulaik uzticējis viņam spožākās lomas, satikties nesanāca. Gribējis ar viņu aprunāties, bet nekā… «Acīmredzot viņš uzskata – ja pateicu, ka aizeju, tātad tā arī ir – es aizgāju,» sprieda Armands. Pēc viņa nāves Hermanis uzrakstīja tos vārdus, kādu tik ļoti Armandam pietrūka pēdējos dzīves gados: «Tam laikmetam Latvijas teātra vēsturē, kurš beidzās 2020. gada martā, sākums bija pagājušā gadsimta 90. gados. Jeb precīzāk – 1993. gada janvārī ar izrādi «Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās», un kurā galveno lomu tēloja Armands Reinfelds. Ar to izrādi mūsu teātrī viss sākās no jauna, un viena no šīm pārmaiņu sejām bija Armanda seja. Tā jaunā teātra valoda, tas jaunais aktieru spēles veids, tas jaunais teātra nervs tika pamodināts un sākās tur, tieši tajā punktā. Un Armands bija pirmais. Pārējie bija pēc tam. Viņi gāja jau pa pēdām.
Armanda aktiera karjera izvērtās traģiska. Jo viņš īsti nemācēja atšķirt teātri no dzīves.
Tas nebija viegli ne viņam pašam, ne apkārtējiem. Bet savu lomu latviešu teātra vēsturē viņš izpildīja. Jo bija pie paša sākuma.» Par lomu JRT izrādē «Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās» Armands Reinfelds 1993. gadā saņēma balvu «Gada labākais aktieris». Daudziem viņš paliks atmiņā arī kā Nārbuļu Juris. Pagājušajā vasarā Armands kopā ar savu dzīvesbiedri apciemoja māju Liezērē, kur filmēts leģendārais seriāls «Likteņa līdumnieki», un atstāja ierakstu viesu grāmatā.
Sapņu pāris ar Maiju Doveiku
Viens no skaistākajiem un postošākajiem dzīves posmiem Armandam bija laikā, kad viņš bija kopā ar aktrisi Maiju Doveiku. «Maija bija mana vienīgā mīlestība. Taču, kas bijis, tas ir piedots, esam visu izrunājuši. Man nav nekādas grēmas,» pirms vairākiem gadiem sacīja Reinfelds. Viņu mīlasstāsts bija īss, bet spilgts. Tas sākās brīdī, kad Armands strauji bija nonācis slavas zenītā. Pirmo reizi Reinfelds Maiju ieraudzīja Dailes teātrī uz kāpnēm. Viņa bija Dailes teātra kursa studente, viņš – 15 gadus vecāks, ģeniāls aktieris, zināms ar savu straujo, nesavaldīgo un smago raksturu. Uzplauka mīlestība, un tā abus esot pārvērtusi. Gaišs un jauks pāris – tā par viņiem toreiz runāja. 2003. gadā, kad nupat bija iznākušas seriāla «Likteņa līdumnieki» pirmās sērijas un Armanda fotogrāfijas gozējās uz žurnāla vākiem, avīzē «Diena» pēkšņi
tika nopublicēta apstulbinoši dramatiska epizode no viņu dzīves – Reinfelds atzinās, ka nodarījis pāri Maijai un viņa aizgājusi.
Viņš nekautrējās raudāt un atkārtot, cik ļoti mīl atrisi un tic, ka viņa atgriezīsies. Pēc tam viņš vienkārši pazuda – bēga no sevis un atkarībām, kas vilka viņu arvien dziļākā purvā. Pastrādāja Anglijā, tad Spānijā. «Galīgi nemīlēju sevi un negribēju vairs dzīvot,» to atceroties, stāstīja Armands. Arī Maija, vēloties pielikt punktu pagātnes atmiņām un atjaunoties garīgi, 2005. gada rudenī devās uz Argentīnu. Tur viņa atplauka jaunai dzīvei un mīlestībai.
Romantiskā bēgšana uz ASV
Pirms 12 gadiem Armands Reinfelds devās uz ASV. Uz īsu brīdi pēc klejojumiem pa Angliju un Spāniju, viņš bija atgriezies dzimtenē, taču drīz vien saprata – Latvijā palikt nevarēs. «Varētu pat teikt, ka bēgu, jo man bija gana – mūžīgie, nomācošie tusiņi, meitenes. Pietiek, es teicu pats sev,» toreiz vēstulē no ASV rakstīja viņš. Taču arī viens viņš nespēja būt, un drīz vien viņam Amerikā pievienojās latviešu skaistule – modele Ieva Kibare, kas bija 20 gadus jaunāka par Reinfeldu. Pēc diviem gadiem Armands atgriezās Latvijā pavisam. Klusu, nemanāmi un viens. Ieva palika ASV. To, kā beigušās viņu attiecības, Armands atklāt nevēlējās. Runāja, ka tieši Ievas dēļ viņam bijis jāatgriežas dzimtenē. Pēc kāda konflikta greizsirdības uzplūdā viņam bijušas problēmas ar policiju un viņam bija jāatgriežas Latvijā bez iespējām atjaunot vīzu tuvākajos 15 gados.
Pēc Armanda nāves žurnālam «Privātā Dzīve» izdevās sazināties ar Ievu, kura vēl aizvien dzīvoja Amerikā. «Pirmo reizi satiku Armandu Rīgā klases ekskursijā vienā no muzejiem. Viņš tur bija ar Berilu, savu suni. Man tā bija sajūsma no pirmā acu skatiena. Uzreiz samīlējos, lai arī toreiz ar viņu ne pārmiju ne vārda,» atcerējās viņa. «Pagāja gadi trīs, un es uzmeklēju Armandu portālā draugiem.lv, uzaicināju draudzēties, un mēs sākām sarakstīties. Tikāmies Rīgā pāris reižu uz ļoti īsu laiku. Viņš Rīgā praktiski laiku nepavadīja, te bija Anglijā, te atkal Barselonā. Viņā mani saistīja viss – izskats, vīrišķā, bet tomēr trauslā daba. Likās, ka esam radniecīgas dvēseles, un es zināju, ka agrāk vai vēlāk mēs būsim pāris,» atklāja Ieva.
Lai gan Armands tolaik stāstīja, ka Ieva uz ASV devusies viņa dēļ, tagad jaunā sieviete saka: «Uz ASV nedevos viņa dēļ, bet viņa klātbūtne man ļoti palīdzēja adaptēties šeit un neskumt pēc mājām. Viņš kļuva par mājām. (..) Atceros viņu kā izcilu aktieri, kas mani mācīja raudāt uz sitiena. Ar viņu nekad nebija garlaicīgi, un katras brīvdienas mēs kaut kur braucām. Skatījāmies filmas un ēdām saldējumu burtiski spaiņiem! Viņš mīlēja mūsu kaķi un vispār dzīvniekus.
Armands bija nevainīgs puika pieauguša vīrieša ādā.»
Par to, kā beidzās viņu stāsts Amerikā, Ieva sacīja: «Armands bija labs, ar labu dvēseli, bet es vienkārši vēl nebiju gatava attiecībām ar pietiekamu atbildību, lai arī tajā laikā šķita, ka varu visu. Mēs nepalikām kopā, jo biju pārāk jauna un nemācēju ar daudzām lietām tikt galā. Domāju, savu jau bijām izdzīvojuši, un mums bija laiks doties tālāk katram atsevišķi. Es paliku ASV, jo sakārtoju dzīvi šeit.»
Vaicāta, vai vēl uzturēja saikni ar aktieri pēdējos gados, Ieva pauda: «Mūsu saikne pārtrūka, kad viņš devās uz Latviju. (..) Visu sen viens otram bijām piedevuši, mēs bijām mierā.»
To, ka Armanda vairs nav, Ieva uzzinājusi no kāda drauga. «Viņš man atsūtīja ziņu ar līdzjūtību, un tad es sāku meklēt informāciju internetā. Joprojām neesmu līdz galam to aptvērusi… Grūti noticēt, ka viņš aizgāja tik jauns,» sacīja aktiera bijusī mīļotā. «Aizgāju uz vietu, kur pirmo reizi tikāmies Losandželosā, pastāvēju pie mājas, kur tolaik dzīvojām. Man viņš vienmēr būs mana pirmā mīlestība, pirmā sajūsma. Es atcerēšos viņu mūžam, jo pārējie nāk un iet, bet pirmā mīlestība vienmēr ir tā sentimentālākā.»
Klusā mīlestība Siguldā
Pēdējos gados Reinfelda laime mīlēja klusumu. Kādreiz tik ārišķīgais un ekstravagantais Armands vairs netiecās atklāt savus intīmos pārdzīvojumus un jūtas pasaulei. Viņš nedalījās ar bildēm sociālajos tīklos, un, runājot par mīlestību, bija piesardzīgs vārdos. Taču viņš nebija viens. Viņam līdzās bija mīloša sirds. «Mēs bijām kopā deviņus gadus,» pēc Armanda nāves žurnālam «Privātā Dzīve» atklāja viņa dzīves draudzene Ieva. Armanda pēdējais dzīves cēliens aizritēja Siguldā. Pēc ilgiem klejojumiem pa pasauli, viņš sākumā atgriezās tēva mājās Ropažos. Pēc dažiem mēnešiem tēvs devās aizsaulē, un ģimenes māja tika pārdota. Mamma pārcēlās uz Rīgu un iegādājās arī dzīvokli Siguldā, kur apmetās Armands. Drīz vien viņa ceļi krustojās ar siguldieti Ievu. Viņš vairs nebija tas nesavaldāmais kumeļš kā pirms 20 gadiem, kad pie mākslas debesīm iemirdzējās viņa zvaigzne. Taču ik pa laikam lepnums, ambīcijas un… uzplaiksnīja ar seno jaudu. Ieva bijusi tā, kas spēja būt blakus ne tikai labos brīžos. «Armands bija ļoti izmainījies uz labo pusi. Man sākumā bija grūti, bet ar savu spītīgo un principiālo raksturu man kaut kā izdevās viņu drusku mainīt,» sacīja viņa. «Mēs viens otru tiešām ļoti mīlējām. Īpaši to izjutu pēdējos gadus…» sacīja Ieva.
Novērtē rakstu
-
4
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
