Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
124
-
0
-
0
-
28
-
0
-
4
-
0
-
Teici, ka sodi bērnus. Kā tas notiek?
Jānis: Sodi, protams, mēdz būt dažādi. Reizēm sods manā izpildījumā ir nerunāšana – es vienkārši distancējos. Jā, mēs esam vienā telpā, jā, es tevi pieskatu, bet es uz tevi nereaģēju. Un tad, kad viņš vairs nevar to izturēt un lien klāt mīļoties, tad mēs aprunājamies. Kas notika? Kāpēc tētis apvainojās? Kur bija tā robežas pārkāpšana? Bet tam vajag daudz pacietības, un man tas ne vienmēr izdodas.
Biežāk es paceļu balsi, un pēc tam man par to ir kauns. Bet arī bļaušanai var būt dažādi iemesli. Tāpēc man liekas dīvaini, kad cilvēki Facebook lielās – šodien piegāju uz ielas klāt mammai un uzkliedzu, jo viņa bļāva uz bērnu. Nekad tā nedariet! Protams, ja tur ir klaja vardarbība, tas ir citādi. Bet mums pašiem bija konkrēts gadījums.
Man tolaik bija salauzts plecs, Lienei puncī Elza. Visi kopā kafejnīcā ēdām picas. Jau taisījāmies doties projām, un, kamēr Liene man palīdzēja apģērbt lauzto plecu, abi bosiki izmetās ārā pa durvīm un pa taisno uz ceļa!
Pēdējā brīdī ar pusuzvilktu jaku un savu lauzto plecu abus noturēju. Kā es toreiz bļāvu – pilnā rīklē!
Ja man kāds tobrīd būtu pienācis klāt un kaut ko aizrādījis, pieļauju, ka viņš būtu dabūjis pa muti. Pēc tam, protams, ar puikām runājām, rādījām youtube.com visādus video no negadījumiem – lai pašausminās, lai nobaidās. Nezinu, vai tas iedarbojās.
Viens otru jau vēl pavelk līdzi!
Jānis: Jā, īsti Makss un Morics. Es bieži viņiem saku – lūdzu, ja galvā ir iešāvusies kāda ideja, padomājiet vispirms, vai tā ir laba vai slikta! Bet kur nu… Eu, sitam ar āmuru pa pirkstiem? Tas āmurs jau ir pacelts! Saduram vectēva laivu? Aiziet, septiņpadsmit dūrieni!
Tajā pašā laikā Liene man bieži atgādina, lai paskatos pats uz savām traumām un atceros, kad tās notikušas. Tad es saprotu, ka mani puikas vēl ir teicamnieki salīdzinājumā ar manu uzvedību.
Liene: Nu, labi, labi. Viņi jau arī sāk krāt traumas – lauzti zobi, abiem šūtas galvas, šūts pirksts. Visvairāk žēl par diviem nolauztajiem priekšzobiem, īstajiem kaula zobiem – tikko bija izlīduši.
Bildēs abi jūsu puikas izskatās gandrīz pēc dvīņiem! Pie Kārlīša tikāt pavisam drīz pēc Viestura piedzimšanas.
Liene: – Atceros, Viesturam bija mēneša jubileja, un es nodomāju – hm, nav nemaz tik traki, varētu vēl kādu. Piesaucu!
Jānis: Jā, varētu teikt, ka Kārlis bija pa pusei apzināts, pa pusei neapzināts lēmums. Apzināts tāpēc, ka mums likās – o, forši, viņiem būs kopā, ko darīt! (Smejas)
Tas nu reiz ir piepildījies ar uzviju! Bet, ja nopietni, kā tas bija tik drīz pēc iepriekšējās grūtniecības?
Liene: Viesturam bija septiņi mēneši, kad paliku stāvoklī, un nenoliegšu, bija pagrūti.
Jānis: – Līdzko Viesturs ap gada vecumu sāka staigāt, uzreiz mācīju viņam pašam kāpt augšā pa kāpnēm, lai tad, kad būs otrs mazais un es nebūšu klāt, Lienei būtu vieglāk. Tāpat viņa beigās nesa abus divus, muguru sabojāja.
Liene: Pastaigāties ārā ar abiem diviem gāju tikai pašas nepieciešamības gadījumā. Turklāt tas tieši bija gads, kad Jānis bija visvairāk noslogotais aktieris teātrī, principā viņa mājās nebija.
Jānis: Jā, tas mums bija kārtīgs pārbaudes periods. Nācu mājās vienpadsmitos vakarā, jau astoņos biju prom. Vēl vairākus gadus pēc tam bija sajūta, ka mūsu dzīve ir viena vienīga nebeidzama krīze. Tā turpinājās arī tad, kad sākās dārziņa laiks un abiem bija jāiet privātajā dārziņā, jo parastajā nebija vietu. Saņem rēķinu un domā, ko nopārdot – aknu vai nieri. Kad pieņēma lēmumu par pašvaldības līdzfinansējumu, no prieka raudāju, ka man vairs nebūs jāskrien uz simts haltūrām, lai to visu samaksātu.
Kā jūs savstarpēji jutāties? Vienam otru negribējās nožmiegt?
Jānis: Arī tagad reizēm gribas. (Smejas.)
Liene: Liekas, ka viens otram zogam laiku.
Jānis: Bet tas jau atkal ir ego – tavs ego, kurš aizmirsis par citiem ego. Pēdējā laikā tie, protams, ir arī objektīvi apstākļi. Mana amata maiņa ir prasījusi pamatīgu pieslēgšanos darbam. Rodas mazie neapmierinātības kašķīši, jo es palaižu garām lietas – nezinu, kur man jābūt, aizmirstu par vecāku sapulci, par bērnu ballītēm. Liene saka: «Bet mēs taču runājām!» Un es neatceros, kad runājām, ko runājām. Esmu sev noteicis par uzdevumu šo sakārtot. Jo galu galā arī Liene nesen ir atsākusi strādāt.
Intervijas turpinājums:
