Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
124
-
0
-
0
-
28
-
0
-
4
-
0
-
Pirmo bērniņu ieplānojāt vai pats izlēma, ka pietiek jums divatā dzīvot?
Pirmo bērniņu ieplānojāt vai pats izlēma, ka pietiek jums divatā dzīvot?
Jānis: Nu, plānojām, plānojām.
Liene: Tikko biju pabeigusi augstskolu, un likās, ka tas ir īstais brīdis pēc saspringta dzīves posma. Kad paralēli studijām arī Dzirnām bija ļoti aktīvs koncertēšanas laiks.
Citi lasa
Jānis: Kādā brīdī sapratām, ka vajag kādu dzīves mērķi. Nesaku, ka tikai ģimene var būt vienīgais mērķis, bet mūsu gadījumā šī apziņa vienkārši atnāca. Arī tagad, kad bērni jau ir, esam runājuši ar Lieni, kā būtu, ja viņu nebūtu. Divatā līdz rītam ballētos, saņurcīti ietu uz darbu, kaut ko padarītu, kaut kur brauktu. Cik ilgi mums būtu interesanti? Tāds laiks jau ir bijis.
Atceraties, kā Viesturu gaidījāt?
Jānis: Atceros savu domu – mums ir momentāni jāmaina dzīve! Īrējām dzīvokli it kā labā vietā, bet dzīvei ar bērnu pavisam nepraktisku – centrs, mašīnu nav, kur nolikt, ar ratiem nav, kur iet, piektais stāvs, šauras trepes. Lienes tētis piedāvāja mums savu dzīvokli, kurš gan arī ir piektajā stāvā, tomēr atbilstošākā vietā, gaišāks.
Kamēr Liene bija stāvoklī, uztaisīju tur kapitālo remontu. Man bija meistari, bet es, lai ietaupītu naudu, strādāju par sagādnieku. Cēlos sešos no rīta, pirms darba, braucu uz veikaliem pēc materiāliem. Pat cementu vedu uz savas mašīnas sēdekļa! Tie bija šokā – tev taču ir laba mašīna, ko tu dari? Es teicu – tā vajag! Kad viņi pirmo reizi ieraudzīja Lieni ar lielu vēderu, tikai noteica: «Ā, visu sapratām, mēs tad arī pieliksim tempu.» Un tā arī bija – jaunajā dzīvoklī ievācāmies divus mēnešus, pirms piedzima Viesturs.
Liene: No grūtniecības atceros sajūtu – tā, tagad tev ir liels vēders, bet tas nenozīmē, ka tu vairs neko nevari. Tāpat gājām uz ballītēm, pat bijām par vedējiem kāzās, dārzā darbojos, gāju pirtī.
Jānis: Jau sākumā izdarījām izvēli, ka tieši šādi gribam attiekties pret šīm lietām. Galu galā pirms mums miljardiem sieviešu to ir darījušas, tas ir dabisks process. Mana ome, piemēram, vispār esot piedzemdējusi ragavās pa ceļam uz Jelgavu, ziemā, mīnus grādos. Un visi laimīgi izdzīvojuši! Tikai vecvecvectēvs esot no sava dēla dabūjis pa kaklu, ka tik ilgi zirgus jūdzis.
Arī dzemdības ir dabiska lieta, tāpēc man vienmēr ir bijis pašsaprotami, ka man tajās jāpiedalās.
Liene sākumā teica: «Ja negribi, es sapratīšu.» Kā negribu? Vai tad vienīgā mana rūpe bija, piedod, uztaisīt?
Liene: Viesturs piedzima ļoti liels – gandrīz pieci kilogrami. Māsiņas teica: vispirms no rīta jāpaēd rupjmaize un tikai tad var iet šo bērnu apkopt. (Smejas.)
Jānis: Samocīja viņš Lieni. Tāpēc pirmās trīs dienas viņa tikai deva pupu, bet es darīju visu pārējo – mazgāju, mainīju pamperus, ģērbu. Pirmās trīs dienas biju mājās, tad gan bija jāskrien uz darbu. Tur jau tā bija dusmīgi, ka esmu atļāvies paņemt brīvu. Es teicu: «Klau, ja šis nav svarīgi, tad kas vispār ir? Citādi es neredzu jēgu. Un, ja mēs turpināsim par šo jautājumu lekties, tad man mana izvēle ir skaidra.»
Biju kategorisks visās trijās reizēs, kad dzima bērni. Es patiešām uzskatu, ka mēs neesam radīti, lai strādātu. Mums tas ir jādara, bet radīti mēs esam kaut kam citam – lai nodotu tālāk vērtības, lai rūpētos viens par otru, par ģimeni, valsti.
Kas jūsu pāra dzīvē mainījās, kad piedzima Viesturs?
Liene: Mūsu dzīvē ienāca trešais cilvēks. Pirms tam bijām – tu un es, tavas intereses un manas intereses. Atceros, kā bija agrāk, kad kādu bērniņu paņēmu paauklēt, – ja viņš sāka čīkstēt, vienmēr varēju atdot vecākiem. Kad piedzima Viesturs, man pirmajās nedēļās bija neliels izmisums. Kā lai es viņu nomierinu? Kam lai atdodu? Man ir jātiek ar to galā! Bija sev galvā jāsakārto prioritātes.
Jānis: Ego sabruka. Totāli. Kādu brīdi tie mūsu ego gan cīnījās. Ej tu maini pamperu! Nē, ej tu – tagad tava kārta! Nē, es jau esmu tik daudz reižu mainījusi! Bāc, bet es tikko no darba! Bet ko es visu dienu, tavuprāt, daru? Protams, mēs abi bijām noguruši. Bet pamatā tas ir jautājums par katra ego, un ir ienācis trešais ego, kurš kaut ko prasa sev.
Mums ar Viesturu pirmajā pusgadā patiešām gāja diezgan traki.
Ar aizmidzināšanu bija problēmas, un man tas baigi sita pa deniņiem. Vecīt, okei, tu esi maziņš, bet man vajag atpūsties, lai mums kaut kas būtu! Viņu midzinot, regulāri pats aizmigu, nedzirdēju, ka viņš blakus bļauj. Tad Liene nāca modināt: «Eu, tu aizgāji midzināt bērnu, nevis pats gulēt!»
Liene: Tik tipiski, ne? (Smejas.)
Jānis: Un tad tu dusmojies uz sevi, ka nedzirdi raudošo bērnu. Un dusmojies uz sievu par to, ka viņa tevi lamā par to, ka tu nedzirdi. Tad jūties vainīgs, jūties slikts tētis. Un sieva, es pieļauju, jūtas slikta mamma. Ārprāts!
Bija arī posmi, kad no rītiem, pirms braucu uz teātri, sagatavoju Lienei pusdienas, lai viņai pa dienu būtu vismaz brīdis sev, lai viņa varētu kaut vai vienkārši izgulēties. Man pašam, ejot prom, godavārds, reizēm bija tāds atvieglojums – hū, uz darbiņu! Kolēģiem, kas par kaut ko sūdzējās, gribējās teikt: «Come on, tas ir tikai darbs – iemācies tekstu un spēlē! Ja vien tu zinātu, kas man ir mājās!»
Nebija neviena kolēģa, ar ko teātrī par to parunāt?
Jānis: Īsti neatceros, kādam vēl bija mazi bērni, taču mēs par to nerunājām. Tikai ievērojām viens otram tos fingāļus zem acīm –skaidrs.
Vai domu apmaiņa nebija svarīga?
Liene: Bija ļoti svarīga! Ar draudzenēm, kam arī bija mazi bērni, regulāri runājāmies, kā kurai iet. Arī pie mums tagad nāk konsultēties draugi, kam ir mazi bērni. Tu vienkārši nomierini to cilvēku, pasaki, ka tas, kas ar viņu notiek, ir normāli. Un ka arī mēs netikām un netiekam galā.
Jānis: – Viņi pēc tam ir ļoti pateicīgi, un mēs arī daudz ko neslēpjam. Es, piemēram, atklāti pasaku – jā, es sodu bērnus, lai arī māca, ka tā nevajag darīt. Un atceros, arī man pašam kādreiz, paklausoties citos vecākos, ir bijis milzīgs atvieglojums, saprotot, ka neesmu galīgi psihs vecāks. Arī mūsu bērni ir normāli, kaut brīžiem šķiet, ka viņiem tais bēniņos kaut kas ir aizslīdējis prom.
Liene: Ir mazliet patīkami, piemēram, spēļlaukumā redzēt, ka arī citus vecākus bērni neklausa. (Smejas.) Tas, protams, neatrisina situāciju, bet vismaz nomierina gan.
«Visam esam tikuši pāri. Ar pacietību, sapratni, biezu ādu un mīlestību. Pēc tam jau jūties, kā aizgājis uz svaru zāli!»
Intervijas turpinājums:
