Tiekamies pašā darbadienas sākumā. Kādi jūsu ģimenē parasti ir darbadienu rīti, pirms visi devušies savās gaitās?
Jānis: Mums diena sākas ap septiņiem, un tad ir fiksās ēšanas, ģērbšanās, zobu tīrīšanas. Pa vidu mazie kašķi – gribu celties, negribu celties, gribu ēst, negribu ēst. Puikas noteikti paspēj savā starpā saplēsties. Reizēm to visu var savākt tikai ar pavēles formu.
Liene: Viesturs šogad sāka iet skolā, tāpēc mums ir mainījusies arī loģistika. Pagājušo gadu vēl bija labi – aizved visus uz vienu dārziņu un pēc tam rindiņā savāc. Tagad jāved uz pretējām debespusēm, jo Kārlis un Elza vēl iet bērnudārzā.
Jūsu puišiem ir visai maza vecumu starpība. Cīnās nemitīgi?
Jānis: – Visu laiku! Šķiet, mēģina pierādīt savu jēgu atrasties šajā ģimenē, pierādīt – esmu vajadzīgs, esmu labākais, mīļākais.
Man pašam ir divus un četrus gadus jaunākas māsas, bet mums vismaz intereses atšķīrās. Mūsējiem pat dejošana notiek kopā – viņi dejo Zelta sietiņā. Vecākais gan tagad, divas nedēļas pēc skolas uzsākšanas, ieņēmis pozu – dejo tikai meitenes! Kaut kur klasē saklausījies.
Jūs neesat vienīgie zēnu vecāki, kas ar šo saskaras…
Jānis: Kad šis jautājums kļuva aktuāls, teicu: «Klau, brālīši, esmu dejojis septiņpadsmit gadu, no tāda paša vecuma kā jūs. Vai jums liekas, ka es esmu meitene?» – «Nē…»
Sākumā abi gāja futbolā – lai būtu čaļu padarīšana. Pēc pusgada sapratām, ka nav kaut kas labi. Viesturs vispār ar varu uz katru treniņu bija jāved, kaut sākumā tik ļoti gribēja! Skaidrs, ka bērni ir drusciņ jāpiespiež, lai viņi kaut ko darītu, bet ja katru reizi jācīnās… Tā viņi sāka dejot, un ar prieku! Tagad tikai kaut kas sašķobījies.
«Abiem dēliem bija jāiet privātajā dārziņā, jo parastajā nebija vietu. Saņēmu rēķinu un domāju, ko nopārdot – aknu vai nieri.»
Jūsu abu iepazīšanās stāsts arī saistīts ar dejošanu.
Jānis: Jā, satikāmies Dzirnās. Es beidzu dejot, Liene sāka. Tas bija pirms 16 gadiem!
Liene: Tolaik saskatījāmies, bet sākums gan bija neskaidrs – vienkārši patikām viens otram, un viss.
Jānis: Ilgi brūtējāmies. Vairāk nebijām kopā kā bijām.
Liene: Abiem paralēli bija mācības – mēnešiem netikāmies. Tad tikai apmainījāmies ar īsziņām. Čau, kā iet? Labi? Nu, labi.
Jānis: Un tā kādus sešus gadus! Vienam skola, otram skola, Lienei dejošana, es vispār – iestājies aktieros.
Liene: Aktieru studiju laiks ir milzīga slodze! Ja man ar savu šābrīža pieredzi vajadzētu vēl vienu studentu aktieri četrus gadus izturēt, domāju, ka es viņu pasūtītu trīs mājas tālāk. (Smejas.) Bet toreiz man šādas domas nebija.
Jānis: Tas tiešām bija traki, pat pa divām nedēļām vispār nesazinājāmies, tomēr skaitījāmies pāris. Mēs gan nesolījām viens otram, ka tas beigsies ar ģimeni un bērniem.
Liene: Pat kāzu dienā bija sajūta – nu labi, mēs precamies, bet dzīvosim, redzēsim.
Tomēr apprecēties bija svarīgi?
Jānis: Jā, bija. Taču bez liekām ilūzijām. Jau kāzu dienā teicu: klau, es nevaru solīt līdz kapa malai, tā būtu melošana, varu solīt tikai to, ka centīšos, lai būtu līdz kapa malai. Šobrīd es tā jūtos, tāpēc arī precamies. Bet ej nu sazini, kas dzīvē sagriežas!
Liene: – Svarīgi bija arī padzīvot pirms tam kopā kā neprecētam pārim, bez bērniem. Kad pēc šādas draudzēšanās apprecies, attiecības tiešām mainās. Uztveres, zemapziņas līmenī.
Jānis: Iestājas atbildība. Nevar vairs tā: «Eu, klausies, mēs ar čaļiem braucam uz trim dienām copēt!» Tagad vispirms jāparunā ar sievu.
Cik ilgi padzīvojāt kopā divi vien, bez bērniem?
Liene: Mazliet pirms kāzām un vēl pēc tam kādus divus gadus.
Jānis: Divus vai trīs?
Liene: Pag, kad mēs apprecējāmies?
Kāzu datumus visi parasti kaut kur iegravē!
Jānis: Mēs jau pašā sākumā vienojāmies – tikai, lūdzu, nesvinam vienu nedēļu kopā, trīs mēnešus kopā… Tas ir, it kā skaitīt, kad tevi laidīs ārā no cietuma. (Abi smejas.)
Liene: Ar bērniem ir līdzīgi. Ar pirmo vēl pasvinējām pirmā gada mēnešus, bet ar trešo – ui, jau gads riņķī!
Un nav pat nevienas fotogrāfijas!
Jānis: Jā, tieši tā! Telefoni jāuzrok, lai vispār kaut ko atrastu!
«Elza piedzima manu vecāku mājās uz grīdas, un Liene pa ceļam uz slimnīcu gandrīz noasiņoja.»
Intervijas turpinājums: