Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
1
-
0
-
3
-
0
-
0
-
1
-
– Kādas šķirnes ir Roberts?
– Viņš ir… vienkārši mājas dieviņš. Es Robertu dabūju jau pusaudzīti. Sastapām viņu vietā, kur es tagad dzīvoju. Viņš tur klimta, nē, patiesībā dzīvoja pie ķēdes un īsti nevienam nepiederēja. Iepriekšējie saimnieki laikam nebija tikuši galā ar šo uzdevumu… Mēs viņu pieņēmām savās mājās, atradinājām no ķēdes, un nu viņš kļuvis par supermīļāko un superpateicīgāko dzīvnieku. Roberts ir ārkārtīgi gudrs.
– Kā viņa gudrība izpaužas?
Citi lasa
– Empātijā. Viņš ir ļoti diplomātisks un iejūtīgs, īsts draugs, kurš savas intereses vienmēr pakārtos citu nepieciešamībām, ko viņš ārkārtīgi ciena. Pakārtos jebkam, ko daru es vai mūsu ģimene, – atšķirībā no kaķiem, kas vienkārši ir karaļi, jo īpaši Miķelis.
Kad Sisītis nomira, tas man bija lūzums sirdī, ļoti pārdzīvoju. Patiesībā tas bija pirmais brīdis, kad likās, ka tās sāpes man ir kaut kā jāizpauž, tāpēc sāku rakstīt tādas kā dzejas vārsmas.
– Cik zinu, dzīve taviem kaķiem, pirms tu viņus pieņēmi, nav bijusi nekāda karaliskā.
– Jā, viņi ir no piecu bērnu ģimenes, ko saimnieki bija iemetuši miskastē. Viņi tika aizvesti uz patversmi, bet tur nebija vietas, un mūsu draudzene Anete, kas tos piecus kaķēnus bija paņēmusi, palūdza mani atbraukt viņus nobildēt un sludinājumu, ka viņi meklē mājas vai nu ielikt tviterī, vai sameklēt kādus draugus no mūsu loka, kas varētu palīdzēt. Aizbraucu un jau pirmajā dienā atbraucu mājās ar Elzu. Pēc tam nodomāju, ka diviem kaķiem kopā būtu daudz labāk, un nākamajā dienā aizbraucu arī pēc Miķeļa.
– Vārdus tu viņiem devi pats?
– Miķelis jau bija Miķelis, bet kaķenīti nosaucu par Elzu tāpēc, ka tajā laikā mēs rakstījām mūziku Jaunā Rīgas teātra izrādei par Aspaziju. Vienubrīd man bija doma saukt viņu par Aspaziju, jo viņa likās ļoti inteliģenta, bet tomēr nosaucu par Elzu, Aspazijas īstajā vārdā, jo Aspazija ir ļoti garš vārds.
– Tātad, ja Elza jāsauc ar īpašu godu, var teikt arī Rozenbergas kundze… Roberts un abi kaķi ir tavi pirmie mājdzīvnieki?
– Nē, iepriekš man ļoti ilgu laiku bija kaķis Imants, pirmais kaķis, kuru izpratu un ar kuru sapratu, kas ir kaķa gudrība. Līdz tam biju pārliecināts, ka esmu tikai un vienīgi suņu cilvēks. Patiesībā es tāds arī esmu, suņus saprotu daudz labāk. Pirms Imanta, kad vēl mācījos skolā, man bija mazs sunītis Sisītis. Pavisam maziņš! Ne tāds, kādi tagad ir modē. Sisītis bija ar vidēji garu spalvu, melnbalts un miniatūrs. Viņš man bija ārprātīgi mīļš! Kad Sisītis nomira, tas man bija lūzums sirdī, ļoti pārdzīvoju. Patiesībā tas bija pirmais brīdis, kad likās, ka tās sāpes man ir kaut kā jāizpauž, tāpēc sāku rakstīt tādas kā dzejas vārsmas.
– Kā Sisītis nonāca tavā ģimenē?
– Mamma viņu pieņēma. Atceros, kā viņa solfedžo stundas laikā ienāca 602. klasē un ienesa sunīti. Es biju pilnīgā ekstāzē, gluži kā Brālītis multenē par Karlsonu: «Ak Dievs, sunītis, sunītis!» Tā bija pilnīga laime. Es biju sapņojis par sunīti, bet likās, ka diez vai tas notiks, jo ir simtiem praktisku apsvērumu, kāpēc suns ģimenē var būt par šķērsli. Tomēr ir svētīgi, ja bērni bērnībā sastop dzīvniekus un uzaug ar viņiem. Sisīti pilnā vārdā sauca Džūlija Lamberte Sisis Vijoļkāja.
– Tolaik tu dzīvoji dzīvoklī?
– Jā, bet pa pusei dzīvojos arī pie omītes Iļģuciemā, tur bija dārziņš. Bet Sisītis bija ļoti maziņš, viņš nebija nekāds apgrūtinājums arī dzīvoklī. Tagad centra dzīvokļos tur daudz lielākus suņus. Tētis tolaik vēl strādāja Labvakarā, un reiz pēc raidījuma viņam uzdāvināja gaili. Tāpēc vienu laiku mums mājās bija gailis un mazais sunītis. Pēc Sisīša man ilgu laiku nebija neviena dzīvnieka. Tad pieklīda Imants un nodzīvoja ar mani gadus desmit. Pirms sešiem gadiem, sākoties manai lauku dzīvei, es, pārvācies ārpus Rīgas, sastapu tur Robertu. Un kaķīšus pieņēmu pirms trim gadiem.
– Tu pats sevi bērnībā esi iztēlojies kā kādu dzīvnieku?
– Ne tikai bērnībā, droši vien vienmēr esmu jutis, ka man ir suņa daba. Ne ar vienu citu dzīvnieku sevi nevaru asociēt, suns ir visbrīnišķīgākā radība uz Zemes. Turklāt es esmu dzimis 1982. gadā – Suņa gadā.
– Tavi mājdzīvnieki pie tevis nonāk samērā nejauši, nevis ilgas plānošanas un pārdomu rezultātā?
– Nejauši, bet droši vien esmu bijis atvērts tai domai iepriekš. Tiesa, nekad neesmu gribējis noteiktu šķirni vai, teiksim, suni automašīnai pieskaņotā krāsā. Man šķiet, ka īstie dzīvnieki pie tevis atnāk paši. Tāpat kā viss dzīvē – cilvēks, kurš tev īstajā brīdī jāsastop, vai grāmata, kura īstajā brīdī jāizlasa. Tā, protams, ir pavisam cita pieeja nekā tiem, kuri speciāli brauc pēc īpašas šķirnes suņiem vai kaķiem, internetā pēta entos variantus un parametrus, brauc pakaļ suņiem uz citām valstīm… Man tas liekas kā tāds joks, kā rota. Aizej uz Ulubeli, Candera klīniku vai patversmi Mežavairogi, kur brīnišķīgas dvēselītes gaida!
Protams, arī tie īpašo šķirņu suņi noteikti ir forši un ar interesantiem raksturiem, bet ar saviem kritērijiem nevaru iztēloties, ka varētu kaut kur braukt un par to izdot milzīgu naudu – summu, par kuru kāds cits dzīvnieks gadu varētu paēst.
– Tātad tu suni vai kaķi ņemtu tikai no patversmēm?
– Tiešām nevaru iedomāties, ka es par naudu pirktu dzīvnieku. Viņu patversmēs ir tik daudz, un viņi ir tik forši. Šobrīd, kad man mājās ir trīs dzīvnieki, neteiktu, ka tas ir ļoti viegli praktiskā ziņā. Tev visi ir jāpabaro un jāvelta viņiem uzmanība. Triju dzīvnieku sabarošana, potes, ērču siksniņas, prettārpu tabletes – tas viss jāierēķina ģimenes budžetā. Arī traumas gadās, piemēram, Robis mežā sacīnās ar dzīvniekiem. Reiz viņš bija cīnījies par savu dāmu un izlauzis ilkni, tas bija jāoperē. Tas paņem laiku, bet es to daru tāpēc, ka man ir gandarījums dot patvērumu tādām foršām dvēselītēm.
– Tu par suņa kopšanu ar kādu īpaši konsultējies?
– Tuvu mūsu studijai atrodas Candera klīnika, tur ir forši veterinārārsti, kurus esmu iztaujājis. Neko dižu jau kopšana neprasa. Tā kā mēs dzīvojam mežā, absolūti nepieciešamas ir ērču siksniņas. Kaķiem tās darbojas ļoti labi, bet no Roberta palaikam ērces jānolasa.
– Tavam Robim ir iespēja dzīvoties pa mežu?
– Jā, lai gan lielāko daļu laika viņš dzīvo blakus savai būdiņai un sargā māju. Kad ar Robi ejam pa mežu staigāt vai skrieties, viņš ir tik nenormāli priecīgs, it kā viņam kāds liegtu to darīt vienam pašam. Doties mežā kopā ar mums Robim ir absolūta ekstāze un laime. Pēkšņi iešanai mežā pa tām pašām takām, pa kurām viņš varētu iet arī viens, ir pavisam cita vērtība! Tas prieks, kas ir suņa acīs, ir vienkārši neaprakstāms.
Enerģētiskā mijiedarbība ar suni ir nesalīdzināma ar to, kāda man ir ar kaķiem. Kaķu būšanu vairāk uztveru kā misiju – man viņiem ir jāpalīdz un jādod pajumte. Bet to divvirzienu kustību, kas man ir ar suni, ne tuvu nesajūtu ar kaķiem.
– Suns ir tev, un tu esi kaķiem?
– Apmēram tāda ir tā savienība.
– Kur dzīvo Roberta sirdsdāma?
– Kaimiņu mājās, kas ir dažu kilometru attālumā. Pirmoreiz viņš no mājām aizlaidās, kad Jaungada naktī laikam sabijās no raķetēm. Tad viņš kādu nedēļu nebija mājās, un mēs bijām milzīgi pārbijušies. Braukāju apkārt pa kaimiņu mājām, un vienā Robis mani gaidīja, un viņam blakus maza melnbalta dāmiņa. Acīmredzot, pateicoties šai nejaušībai, viņš bija liktenīgi sastapis savu sirdsāķīti. Un kopš tās reizes ik pa laikam iet tur ciemoties.
– Ar rezultātu?
– Nē, viņi ir moderna ģimene.
– Ar mašīnu braukt Robim patīk?
– Jā, viņam tas saistās ar piedzīvojumiem. Tas nenotiek pārāk bieži, bet dažreiz esam aizbraukuši līdz Daugavai pastaigāties. Arī līdz studijai atbraucam, bet parasti tas notiek tad, kad klīnikā jāveic ikgada vakcinācija. Taču tas tik un tā ir interesanti – tu viņu visu laiku redzi lauku vidē mežā un tad pēkšņi ieraugi, ka viņš siksniņā iet tev blakus gar Spici. Tās ir divas realitātes, kas it kā nekad nesastopas, bet suns tās pēkšņi savieno.
– Tavā radošajā procesā Robis ir piedalījies?
– Vairākos ierakstos viņš ir kaut ko ieelsojis vai ierējis. Ir tāda grupa Carnival Youth, viņiem vienai dziesmai nosaukums ir Roberts – viņi kādu laiku darbojās pie manis laukos, un Roberts bija kādus vokālos signālus ierakstījis.
– Uz to viņš nav īpaši jāmudina?
– Mēs vienkārši izmantojam to, ko viņš mums piedāvā. Kad kāda jautrība vajadzīga, Youtube ieslēdzam sirēnas, un tad Roberts mums sniedz vokālās performances.
– Kā Roberts sadzīvo ar kaķiem?
– Ļoti labi! Skaidrs, ka viņš bija pirmais, tāpēc sākumā pagāja pāris nedēļu, kamēr tika noskaidrots, kas kurš ir, bija šņākšana un pariešana, bet šobrīd viņu attiecībās viss ir atrunāts. Robis kaķus respektē vairāk nekā viņi Robi.
– Ja tev tomēr būtu jāizvēlas, kādas šķirnes suni ņemt, – kurš tas būtu?
– Šķirnes neesmu īpaši pētījis. Pēc rakstura man labradori šķiet ļoti forši. Dakteri ir teikuši, ka Robis droši vien ir labradora vai retrīvera savienojums ar kaukāzieti. Katrā ziņā ņemtu lielu suni, tādu vairāk izjūtu kā kompanjonu, pēc rakstura ar tādiem vairāk rezonēju nekā ar mazajiem. Mazie ir tādi šaudīgi.
– Mazu vieglāk paņemt līdzi uz veikalu.
– Jā, bet nekādas vēlmes vai nepieciešamības ņemt suni līdzi uz veikalu man nav. Arī pa pilsētu staigāt ar suni nejūtu vēlmi. Tā laikam ir mana privāta un ģimenes lieta.
– Vai tu makšķerē?
– Dažreiz makšķerēju dīķī, un tās mazās zivtiņas apēd Robis. Kaķus zivis neinteresē.
– Tādi ir tie mūsdienu kaķi… Viņi pa āru vismaz dzīvojas?
– Jā, Miķelis reiz klimta pa mežu 18 dienas un pārnāca divreiz tievāks, bet priecīgs.
– Tavā mājā kaķiem ļauts viss?
– Nē, viņi nedrīkst kāpt uz galdiem un līst gultā.
– Bet mēģina?
– Atklājās, ka tad, kad mēs esam prom, viņi to dara vai arī tad, ja aizmirsuši, ka esmu mājās. Bet kaut kādi noteikumi mājās ir jāievēro. Man šķiet jocīgi, ja kaķiem ļauj kāpt uz galvas. Tie tomēr ir zvēri, un, lai gan viņus ļoti mīlu, viņiem ir sava vieta, bet cilvēkam sava. Roberts var nākt mājā iekšā, bet viņam ir paklājiņš, līdz kuram viņš drīkst iet un uz kura viņš sēž. Pa istabām viņš nestaigā. Roberts arī nekad nediedelē pie galda.
– Tavā vecumā tas vēl nav aktuāli, bet man gan šķiet tīri labi, ja nekas kumosa garajā un sarežģītajā ceļā no šķīvja līdz mutei nenokrīt līdz zemei.
– Jā, bet tas suņa skatiena spiediens rada stresu. Roberts zina, ka tad, kad mēs paēdīsim, arī viņš noteikti dabūs.
– Citi dzīvnieciņi tev mājā nav bijuši?
– Skolas laikā, kad citiem bija akvāriji, arī par to sapņoju. Bet tas man tomēr liekas kaut kas amorfs, pats par sevi eksistējošs veidojums, kuru vari tikai novērot, bet nerodas sinerģija. Bērniem tas noteikti patiktu, bet man ar savu režīmu un mājās darāmajiem darbiem būtu bezatbildīgi ņemt vēl kādu dzīvnieku. Godīgi sakot, esmu domājis par bruņurupuci. Viņš man šķiet kā laika mašīna, kurā sakoncentrēta milzīgi sena vēsture. Aizgājuša laika un aizgājušo dzīvību vēstnieks šajā saulē.
– Tev pašam reizēm negribas kā bruņurupucim ielīst čaulā, paslēpties no pasaules?
– Ar gadiem gribas vairāk domāt par lietu un mazāk kaut ko runāt apkārt, no publicitātes viedokļa arvien mazāk ir vēlmes stāstīt par detaļām. Bet dzīvnieki un dzīvnieku saimnieki ir īpaša ģilde, tai izjutu vēlmi pastāstīt, kā man iet. Varbūt kādu tas iedrošinās sadraudzēties ar dzīvniekiem.
Egils Zirnis, DIENA
