Es dzīvē ticu ļoti daudzām lietām, kuras tik viegli nepiepildās. Bet es vienalga ticu. Un pacietīgi eju uz mērķi. Līdzīgi ir ar sapņu sievieti.
Es ticu, ka viņa pastāv un ka sapnis ir iespējams.
Tikai jautājums, vai to piedzīvo bieži un vai to piedzīvo visi. Man kādreiz ir bijusi sajūta, ka nepazīstama liktenīgā sieviete tikko iekāpusi tramvajā. Tikai man ir pietrūcis drosmes viņai pieiet klāt un uzrunāt.
Mans sapņu sievietes tēls kopš jaunības nav mainījies – viņa ievziedu laikā nāk man pretī gar Gaujas malu, viņas mati pland vējā, kājās vieglas kurpītes un mugurā plisēta puķaina kleitiņa. Un viņas sirdī skan mūzika. Viņa ir iejūtīga, saprotoša, rūpīga un ar sievišķīgu valdzinājumu. Un tad manī rodas sajūta, ka visam jēga ir tikai viņas dēļ. Tad nevienas grūtības nebaida. Tā joprojām ir mana pārliecība, ka daudzas lietas ir svarīgi darīt otra dēļ. Lai arī zinu, ka sievietes var gan celt, gan gremdēt. Bet ar ilgām pēc sapņa vienalga vajag dzīvot.