Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2017. gada 31. numurā.
Ar Jāni Lūsēnu sarunājas Agnese Meiere, pierakstījis Jānis Meiers.
– Kādi bijuši jūsu meklējumi?
Citi lasa
– Ja runājam par meklējumiem – tie vārdi «garīgie meklējumi» ir tik novazāti, tik nodrāzti, ka negribas tos lietot. Un tomēr… Lai cilvēks pozitīvā un progresīvā veidā varētu kaut ko mainīt pasaulē, vispirms jātiek atpakaļ pie sevis. Tā nu cenšos iepazīt sevi. Jo vairāk iepazīsti, jo atklājas arvien jaunas nelabas lietas un nepatīkamas kopsakarības, karmiskie parādi un kas tik vēl ne.
Tā ir milzīga problēma, ka šodien atrodamies nepārtrauktā masu ietekmē: no modes – kas tu galīgi traka, staigāt zaļā kleitā, šogad modē violetais – līdz mūzikai. Cilvēks ir nemitīgā stresā: vai tikai viņš ir pareizi apģērbies, vai viņam ir pareizā mašīna un īstais darbs. Kāda tur sastapšanās ar sevi! Meksikāņi, indiāņi pīpē kaktusu, bet vikingi ēd sēnes, lai tikai šī sastapšanās notiktu. Bet, manuprāt, mūzika ir vienīgais brīnums, ar kura palīdzību varam nonākt paši pie sevis un tikt pasargāti no ārējām ietekmēm.
– Lai kā cilvēki ironizētu par slaveno eksprezidenta Valda Zatlera jautājumu «Kas es esmu?», bez tā diemžēl sevis iepazīšana nav iespējama.
– Tieši tā, tas ir ģeniāls jautājums. Tikai atbilde uz to nav iespējama.
Ja varēšu atbildēt uz jautājumu, kas es esmu, tai brīdī būšu miris, jo es mainos katru dienu, tāpat arī jūs.
Jo vairāk kļūdies, krīti caurumos un dari kaut ko šķērsām, jo ātrāk nonāc pie patiesības. Man jāpiekrīt Ričardam Roram, kurš saka: nevis ievērojot baušļus un dzīvojot kārtīgu dzīvi, bet iekrītot dziļā bezdibenī, tu vari saprast, kas ir kas. Tāda kārtīga dzīvošana, protams, ir ļoti pozitīva, bet… Arī ļoti garlaicīga. Un veltīga.
– Un kuri tad ir tie bezdibeņi, kas jūs veduši uzdot sev esības jautājumus?
– Godkāre, pašlepnums, dzīšanās pēc naudas… Viss tas pats, kas ikvienam normālam cilvēkam. Ir tikai normāli piedzīvot šīs dziņas, pēc tā visa dzīties. Bet… būtu arī tikai normāli, ja cilvēks kādā brīdī, sasniedzot dzīves bezdibeni, attaptos. Ja tāds oligarhs teiktu: jā, es esmu iedzīvojies naudā, bet tagad to došu atpakaļ… Diemžēl nav neviena, kam sagādātu kaifu savus miljonus likt lietā un redzēt, ka tie pozitīvi strādā. Varbūt vienīgi Boriss un Ināra Teterevi.
– Viens no jūsu bezdibeņiem bija alkohols.
– Ir tādi braši cilvēki, kas saka – neko dzīvē nenožēlo. Es savukārt ļoti nožēloju, ka reiz biju aizrāvies ar alkoholu. Alkoholisms nav slimība, tā ir izlaidība – tā es uzskatu. Neviens tev ar varu mutē nelej, tu pats to izvēlies. Un nav jau arī tā kā ar angīnu – pamosties, un sāp kakls. Nav dzirdēti gadījumi, ka kāds nebūtu dzēris, bet no rīta pamostas pilnīgā «pālī». Daudzi varbūt tā gribētu… (Smejas.) Par slimību to pataisījuši tie dakteri, kas šo «slimību» ārstē, diemžēl nekādi nevar izārstēt. Un tas ir tik ērti! Padzeršu piecas dienas, mani aizvedīs «atkačāt», un pēc laika varēs turpināt atkal.
Četrus gadus neesmu dzēris, tikai glāzi portvīna Portugālē un divdesmit piecus gramus konjaka. Vairs negribas, kaut gan apgalvot neko nevaru. Kāpēc izvēlējos nedzert? Tas saistīts ar sevis meklēšanu. Nekad neesmu sēdies pie klavierēm alkohola reibumā – ja gribi patiesi ļauties mūzikai, tās dziedinošajam spēkam, nepieciešama pavisam skaidra galva, tikai tad vari iegūt terapeitisko efektu, garīgu skaidrību. Un šī garīgā skaidrība man ir lielāks vilinājums nekā alkohols. Tas ir cita veida kaifs, pie kā nonāku. Mūzika atbrīvo no visu veidu sārņiem, sniedz līdzsvara un tīrības sajūtu. Alkohols to visu sabojā.
– No kā vēl esat atteicies, meklējot sevi?
– Negribas vairs darīt falšas lietas ne darbā, ne dzīvē vispār.
– Lai iepazītu sevi, svarīgi apzināties savas saknes, atgriezties pie pamata?
– Mans pamats ir mīlestība pret Latviju. Ģenētiska piederība vietai. Tas izskaidrojams ar to, ka manu vecāku statusā satikās divi spēcīgi gali: Latgale ar savu krampi un Kurzeme, Nīca, ar savu stiprumu. Domāju, no turienes nāk arī mākslas pasaules klātbūtne manā dzīvē, jo vecaistēvs bija aktieris, režisors, savukārt tēvs pabeidza mākslas skolu, nodarbojās ar kinoamatierismu. Bet pēc profesijas vecāki bija skolotāji. Tētis – literatūras un darbmācības, bet mamma pasniedza krievu literatūru. Starp citu, pateicoties mammai, sāku nodarboties ar mūziku. Viņa strādāja mūzikas skolā un izdomāja, ka arī man tur vajadzētu mācīties. Sākumā pielika pie čella, bet tas man diez ko nepatika, tāpēc piecus gadus mācījos sitaminstrumentus. Runājot par vecākiem, jāsaka, ka «fāters» bija tāds lojālāks, vairāk «čoms», turpretī mamma joprojām ir stingra un principiāla būtne – jāvalda kārtībai un kontrolei. Par labu vecākiem runā fakts, ka sestdienās svētdienās obligāti braucām kaut kur pie dabas, mums bija pikniks, forša kopā būšana. Tas ļoti saliedēja gan mani un māsu Anitu, gan ģimeni kopumā.
Viens no manas dzīves pamatiem ir atmiņas par manas mātes patēvu Eduardu Priedāju. Kā tur bijis īstenībā, kas to lai zina, bet leģenda bija tāda, ka viņš bija gulējis zem ābeles un it kā tādēļ saslimis ar bērnu trieku. Viņam bija problēmas ar kājām un tāpēc piešķirta invaliditāte. Viņš bija laikraksta «Komunists» galvenais redaktors, un Eduardam bija tā dēvētā invalīdu mašīniņa ar brezenta jumtu. No viņa esmu iemantojis ne nu gluži pārgalvību, bet apziņu – mēs izdarīsim neiespējamo. Pirmoreiz to sapratu sešu gadu vecumā, kad abi kopā ar invalīdu mašīniņu ar ātrumu 60 kilometri stundā devāmies no Liepājas uz Līvāniem pie radiem. Un arī tagad dzīvoju ar sajūtu – laižam, kas būs, tas būs!
Bet vispār patiešām jūtu, ka atgriežos pie saknēm. Tagad atgriežos laikā, kad biju piecpadsmit gadu vecs puisītis, kurš vakaros gāja uz baznīcu spēlēt ērģeles. Tā man bija baigā iespēja – tikt pie Annas baznīcas ērģelēm, ko veidojis Alfrēds Kalniņš. Rudens vēji pūš, tu ej cauri vecam baznīcas dārzam… Tumsā vienam pašam bija jāiet līdz balkonam, kur bija slēdzis, lai ieslēgtu gaismu. Viens pat ej pa baznīcu, un soļi dimd…
Es tur ārdījos, slēdzu dažādus tembrus. Bet bija arī brīži, kad mēģināju saplūst ar telpu, skaņu. Sajūtas toreiz tika noķertas un nav aizmirsušās.
– Reiz pats sevi salīdzinājāt ar ērģelēm…
– Opā! Visi spēlē, bet neviens īsti nemāk (smejas).
Ērģeles ir ļoti īsts, dziļš instruments. Nu arī es esmu nonācis līdz vēlmei pēc īstuma. Latvijas kontekstā man bijusi skaista un interesanta dzīve. Esmu veidojis dažnedažādus tēlus ļoti daudzās izrādēs. Tā bija milzīga skola, par ko esmu pateicīgs. Bez tās es neatļautos darīt to, ko tagad. Tas vienkārši nebūtu iespējams. Īstās lietas neatnāk tā uzreiz, kad gribas. Pirms tam jādara arī tas, ko varbūt tik ļoti nemaz negribas. Kaut gan visādi guru mums stāsta – vajag tikai gribēt, un tev viss būs. Tā mēs šodien dzīvojam – lielāk, labāk, vērienīgāk. Ielikt vēl lielāku simbolisko jēgu. Un vēl, un vēl, un vēl… Bet tas viss ir bezjēdzīgi, jo es ar jums runāju aci pret aci, tuvumā. Ne jau pa gabalu, tad nekāda saruna nenotiktu.
Cilvēki sāk izjust vajadzību pēc personiskuma, jo masās mēs esam visur – lielveikalā, hokejā, simtgades pasākumos… Nākotne ir kultūras izpausmei – muzicēšanai, dzejas lasīšanai, varbūt arī teātrim – šaurā lokā, izmeklētai publikai. Personīgi – tas ir atslēgas vārds. Šad tad uz ielas satieku Pēteri Kļavu, mēs parunājamies, un viņš saka: būtu kāda vieta, kur pēc operācijām varētu aizbraukt, apsēsties uz dīvāna un vienkārši paklausīties mūziku. Man ir tieši tāda ideja! Meklēju telpas, kur vakarā pēc darba var atnākt kādi divdesmit cilvēki, apsēsties sofā, paņemt tējas krūzīti, un es viņiem paspēlētu klavieres vai kāds paspēlētu kokli. Un šim brīdim būtu tāds terapeitisks efekts – nomierinošs, līdzsvarojošs. Personisks. Un cilvēks dotos mājās sakārtojies, tīrs. Ja vien spēj ļauties, atslēgties.
Savu nākotni redzu tā, ka paņemu busiņā savas jaunās klavieres un dodos uzspēlēt uz jebkuru vietu Latvijā.
– Jūsu klavieres ir ļoti īpašas.
– Taisnība. Pirms laika mājās spēlēju klavieres un ik pa laikam iedomājos – vajadzētu iegādāties kādas mazākas. Ar kurām varētu aizbraukt pie cilvēkiem, uz jebkuru vietu. Kādu dienu internetā skatījos video ar vācu pianistu Nilu Franu un ieraugu – o, viņam ir tādas mazas klavierītes, par kādām es sapņoju! Tieši tai brīdī operators pievelk klāt kadru, un es redzu, ka uz klavierēm ir uzraksts Dāvids Kļaviņš «Unacord». Latviešu tautības klaviermeistars, kurš ir autors pasaulē lielākajām klavierēm, kas atrodas Vācijā, izgatavo arī šīs mazās klavierītes. Man ir tādas desmitās klavieres pasaulē. Klavieres, ar kurām varu pārvietoties, kur vien man ienāk prātā. Man ir jautājuši – kāpēc tad nevar spēlēt sintezatoru, kam ir tik daudz iespēju. Tieši tāpēc, ka esmu par patiesumu, īstumu, nevis mākslīgi iegūtu skaņu.
– Jums ir mazmeitiņa. Runā jau, ka mazbērni esot pat tuvāki nekā paša bērni…
– Protams, viņa ir ļoti īpaša. Kaut gan – arī mans puika tāds ir: ir talantīgs, godīgs, dzīvesgudrs un patiess, varbūt brīžiem paskarbs. Un mazais bērniņš ir atblāzma no mums pašiem. Nekad nerunāju ar mazmeitu «uķi puķi» stilā – gan zīmējam, gan klavieres kopā spēlējam ar lielu nopietnību, kā divi pieauguši cilvēki. Un mūsu kontakts ir gandrīz vai telepātisks. Man dažbrīd šķiet, ka pat sajūtu, ko viņa domā vai ko tūlīt darīs. Arī lieku niķu viņai nav, tāda gudra meitene.
– Vai mazmeitiņai gribētu dot ko tādu, ko nav izdevies iedot paša dēlam?
– Vai… Vainas izjūta man ir ļoti raksturīga, ar to pagaidām īsti netieku galā, bet tieši to gribu iegūt caur jauno mūziku – tikt vaļā no tās, sāpīgām pārdomām. Pēdējā laikā gan sāku uzskatīt, ka dzīvē viss notiek pareizi, ka arī tas, kas šķiet nepareizi, tomēr ir pareizi. Ja runājam par manu dēlu Jāni… Vienu brīdi pārmetu sev, kāpēc nedzenāju viņu, lai iegūtu akadēmisko izglītību. Viņš šobrīd varbūt sēdētu kādā orķestrī un spēlētu, bet tad nebūtu kļuvis par tādu kritisku brīvdomātāju, kāds ir tagad. Viņš ļoti daudz zina par mūziku, skaņu režiju un tāpēc arī drīkst kritizēt.
Es kļūstu vecāks un sīkumiem varbūt nepievēršu uzmanību, rutīna paliek rutīna. Bet no rutīnas jāmūk kā no velna!
Un dēls nekad nekavējas norādīt, ja kaut kas nav izstrādāts līdz galam vai ir nepilnīgs. Vispār ar savu dēlu ļoti lepojos, tāds foršs džeks sanācis.
– Vai arī attiecības jums šķiet tādas, no kurām jāatbrīvojas? Savulaik sacījāt, ka vislabākās ir distances jūtas – lai nav jādzīvo kopā.
– Gribu lūgt piedošanu visām tām jaukajām sievietēm, kurām esmu nodarījis pāri.
Laikam mana vajadzība pēc vienatnes un radošās realizēšanās ir stiprāka par sapņiem būt siltā un mierīgā ģimenes atmosfērā. Bet ar to jau dzīve ir interesanta, ka kuru katru brīdi viss var mainīties. Paldies Dievam, man ir cilvēks, kam uzticēties un atklāt savu sirdi.
Sievietes tiešām mums ir foršas, bet veči… Viņi pārvērš sievietes par medmāsām, kurām jādara viss. Viņš nespēj nomazgāt traukus, nespēj izslaucīt grīdu. Nevar šo un nevar to… Nu, kas viņam ir, ka nespēj?! Esmu iemācījies visu, tikai bērnus nevaru dzemdēt. Pie tā gan vainīga ne tikai audzināšana, bet arī pašas sievietes, kuras gatavas pakalpot katrā sīkumā.
Bet, ja runājam par attiecībām vispār… Statistika rāda – precēto ir mazāk nekā šķirto. Laulību visvieglāk saglabāt, dzīvojot laukos, kur ir liela māja, katram laulātajam sava guļamistaba. Tad cilvēki viens no otra var atpūsties, nevis kā dzīvojot mazā dzīvoklī kopā ar bērniem. Padomājiet, kas notiek ar šiem cilvēkiem, rīvējoties vienam gar otru. Darbs, vakarā televizors un aliņš, brīvdienās lielveikals. Nu kas labs tur var sanākt?! Mēs kļūstam par bioloģisko masu, kas tikai eksistē. Mainīt to var tikai cilvēki, kas iziet no tā laukā un sāk domāt patstāvīgi.
– Teicāt – vīrieši neko neprot. Un kā tad izaudzināt foršu vīrieti?
– Pirmkārt, uzklausot viņu. Otrkārt, nenokaujot iniciatīvu, neatņemot prieku par vēlmi darboties. Viss ir forši, ko bērni dara, un nekas, ja mazliet nesanāk. Svarīgi nepadarīt cilvēkus par vergiem ģimenē un pēc tam sabiedrībā.
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
