Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
1
-
1
-
8
-
0
-
1
-
0
-
Intervija publicēta 2018. gadā žurnālā Annas Psiholoģija nr. 6.
– 2017. bija Saeimas vēlēšanu gads. Vai ir kaut kas, kas tevi tiešām pārsteidzis aizvadītajā gadā?
– Īsti nezinu, ko tu domā ar – pārsteidzis. Man kaut kā uzreiz nāk prātā vecā anekdote par Jāni Endzelīnu. Zini taču?
Citi lasa
– Varbūt, bet neatceros. Izstāsti!
– Tātad izcilais valodnieks Jānis Endzelīns strādā mājās ar saviem akadēmiskajiem pētījumiem, un pie viņa mēdz nākt studentes. Kādā no tādām reizēm negaidīti mājās atgriežas sieva. Atver durvis un ierauga cienījamo Endzelīna kungu ar savu studenti gultā. Viņa sasit plaukstas un saka: «Vai, Jāni, es nu gan esmu pārsteigta!» Uz ko Endzelīns, pieverot durvis, atbild: «Cik reižu tev varu atkārtot, ka šādā situācijā pārsteigts esmu es. Tu esi izbrīnīta.»
Tā ka – es neesmu pārsteigts. Drīzāk esmu iepriecināts, ka pašam joprojām izdodas atrast jaunus leņķus, kā skatīties uz notikumiem, procesiem un cilvēkiem. Esmu domāšanas un attieksmes mainīšanās procesā, un es to izbaudu.
Ja notiek epopeja ar AB banku vai Ilmāru Rimšēviču, vai Aldi Gobzemu un viņa partiju, vai slaveno māju kuģi jūras krastā – ikkatrs šāds notikums tev liek domāt, ko tu esi pamanījis jau iepriekš – un es tomēr daudzus pazīstu, daudz ko esmu dzirdējis arī off the record – un ko tu esi palaidis garām, vai tas iet kopā. Un arī – ko jaunu tas tev liek saprast par lietu kārtību pasaulē… Bet tas attiecas ne tikai uz politiku. Piemēram, tev ir draugs, kuru tu sen pazīsti, un tad viņš izdara kaut ko, ka jājautā – vai tu vispār vari salikt to kopā ar savu priekšstatu par viņu? Vai arī pats to izdari un secini – pats ar sevi nevari salikt kopā… Man patīk šis process un tas, ka aizvien varu tajā kaut ko jaunu mācīties vai vismaz saprast.
– Kā tev liekas – mums vispār pašlaik ir nācijas līderi?
– Patiesībā ļoti sarežģīts jautājums, un publiski tas īsti nav cilāts. Jā, mums ir bilžu siena, jau no deviņdesmitajiem, tur, protams, Māra Zālīte, Raimonds Pauls… Taču viņi ir portreti pie sienas. Bet līderis jau nav tas, kas karājas pie sienas. Līderim ir kaut kur jāved. Līderim ir jānes jaunas idejas, pat ja tās ir pretrunīgas.
Kad 2005. gadā manā raidījumā kāds pateica, ka līderis mums ir Andris Šķēle, tas radīja zināmu rezonansi, jo skaidrs, ka viņš ir kontroversāla personība. Bet par līderi viņu kādu laiku varēja uzskatīt. Līderim ir jāprovocē kustība. Tikai viens jau arī nav karotājs, vajadzīga vide.
Daudz sliktāk, ka mums nav intelektuālās elites. Mums nav tādas starpnozaru intelektuālās elites, kuras pārstāvis, piemēram, bija ārsts profesors Ilmārs Lazovskis.
Vai arī, ja paskatāmies uz juristu plejādi, kādi bija valsts dibināšanā un pirmskara Latvijā… vai to mākslinieku eliti, kāda ir filmā Homo Novus – vai tie mākslinieki, kas šobrīd izsakās, vai viņi veido tādu līderības kopumu?
Kad filma Melānijas hronika dabūja Lielo Kristapu, uzaicināju uz sarunu Viesturu Kairišu. Pirms tam palasīju viņa intervijas un secināju, ka viņam iet kā pa viļņiem: te es cīnīšos par valsti, te atkal – lieciet mierā, esmu vīlies. Viņš, starp citu, pieņēma šo kritiku. Tā nevar – ja esi sācis runāt, no tevis gaida. Līderim visu laiku sevi ir jāurda un jāatrod, kā būt īstajā vietā un īstajā laikā, kā negulēt uz lauriem, kā būt jēgpilnam. Un nav teikts, ka vienmēr ir jārunā, dažkārt pietiek, ka viņš kaut kur īstā brīdī atrodas, kaut kur noliek puķi. Vai arī kaut ko neapmeklē – atkal pietiekami zīmīgi. Un ar to urda. Un, protams, otrā pusē jābūt sabiedrībai, kas tam ir gatava.
– Bet varbūt sabiedrībai vairs nevajag nācijas līderi? Varbūt tagad katrs pats ir gudrs un grib dzīvot savu dzīvi, kā viņš grib.
– Simtgades pasākumi, lai cik pretrunīgi mēs vērtētu daļu no tiem, parādīja, ka tomēr vajag. Iespējams, cilvēki paši pat neapzinās, cik ļoti viņiem vajadzīgs tas stāsts. Un Latvijas stāsts patiesībā ir ļoti skaists stāsts. Ar savu drāmu, attīstību. Dzīve jau balstās uz stāstiem, kā citādi. Mums patīk būt stāstā, tas dod mums enerģiju.
– Bet kas tev pašam būtu autoritāte? Vai arī tu, teiksim tā, pārāk daudz par visiem zini?
– (Pasmīnot.) Man ne visai patīk vārds autoritāte – kaut kā asociējas ar kriminālo autoritāti. Lai gan, starp citu, tieši tie ir cilvēki, kam uzticība ir jāiekaro un nopietni jāpierāda; cits jautājums, kādu mērķu vārdā. Man labāk patīk formulējums – respektējams cilvēks. Kas nozīmē, ka viņš nav perfekts vai ideāls, bet viņam ir šķautnes, kas provocē domāt.
Man ļoti patīk vēsturnieka Ulda Ģērmaņa vārdi, ka nekur nav rakstīts, ka latvietim jābūt lētticīgam un naivam.
Un, lai gan varbūt pats tāds mazliet esmu, es zem tā parakstos. Patiesībā man viss viņa stāsts liekas respekta vērts. Atceros, astoņdesmito gadu beigās bija tikko no jauna izdoti viņa Latviešu tautas piedzīvojumi, man tā bija aizraujoša lasāmviela – ne tikai vieglās valodas, bet arī dzelžainās loģikas dēļ. Viņš ir pateicis un paveicis būtiskas lietas.
Kaut kad deviņdesmitajos iepazinos ar dzejnieku Māri Melgalvu… Bija tāds posms, kad braucu pie viņa uz Jūrmalu ciemos, un tur bija sarunas, kas man acīmredzot tajā laikā bija ļoti vajadzīgas.
– Tu arī palīdzēji izdot viņa dzejoļu grāmatu.
– Jā, Mākoņu pasts pienāk vēlu – mazliet ar naudu, vairāk ar kontaktiem.
Tā dzīvē notiek, ka ir kāds posms, kad tu atrodi kopīgu valodu ar cilvēku, tu ar viņu tiecies, viņš tev kaut ko dod, tu viņam arī, un tad tas vienkārši izbeidzas. Tas dažkārt ir dabiski, citreiz arī sāpīgi, bet sava jēga tam ir. Jo skaists ir tas mirklis, kad tu pēkšņi ieraugi esenci, tos mirdzošos kristālus, kas paliek pāri no attiecībām. Un pat nav tik būtiski, vai tas ir intelektuāls vai intīms sakars.
Lai gan ir arī stāsti, kas turpinās. Man ir prieks, ka saglabājies kontakts ar Uvi Helmani, ar kuru esam viena gada un visu jaunību spēlējām basketbolu pretējās komandās. Ne tā, ka bieži, bet mēs satiekamies reizi par reizei, un esmu priecīgs par to. Dažos jautājumos viņš man ir autoritāte. Jo gaļasmašīna, kam viņš izgāja cauri Polijā un Vācijā, – tā prasa baigo raksturu. Vienlaikus viņš spējis saglabāt apskaužamu humora izjūtu.
– Uz ANNAS PSIHOLOĢIJAS vāka tu ieraudzīji Rubeņa un Ričarda Rora vārdus un mazliet iesmaidīji. Mācītāji tev laikam nav autoritātes.
– Zini, ar baznīcu man ir ļoti interesantas attiecības. No vienas puses, ļoti distancētas, neesmu kristīts, nepiederu kādai draudzei. Atgādini, kā sauc tos, kuri atzīst, ka kaut kas augšā ir, bet uz baznīcu nestaigā?
– Agnostiķi?
– Jā, jā. Laikam tad tur mani var iekvalificēt. Vienlaikus ir pārsteidzoši, kā man baznīca ik pa brīdim uzpeld dzīvē. Iedomājies, ir deviņdesmitā gada vasara, es stājos žurnālistos. Tā kā pats sportoju, obligātās publikācijas, ko toreiz vajadzēja iesniegt, man ir no laikraksta Sports. Sports ir mana vide. Stājoties mums uzdod radošo darbu – sagatavot publikāciju. Aizeju uz Vecrīgu, ir pirmdienas rīts, Vecrīga tukša kā izslaucīta, visas neatkarības demonstrācijas jau notikušas, dziesmas izdziedātas, kluss un tukšs. Nav tur nekā, par ko rakstīt, kur nu vēl par sportu. Un man joprojām nav skaidrs, kāds spēks liek ieiet tajā baznīcā, kas ir blakus prezidenta pilij, tad liek atrast kādu svēto tēvu un ar viņu uztaisīt rakstu par to, kā viņi savā konfesijā nodarbojas ar sportu. Kurš baznīcā meklē sportu, vai ne?
Tālāk. Paiet daži mēneši, visai nejauši tieku laikraksta Atmoda redakcijā, un pirmā lielā lieta, ar ko man jānodarbojas, ir mācītāja Armanda Akmentiņa mīklainā nāve – bija tāds Daugavas vanagu šefs, nositās pie Biķernieku meža, un mašīnā atrada čekas virsnieka apliecību. Tā es atkal iepazīstos ar virkni mācītāju, rakstot par čekas un baznīcas attiecībām. Toreiz man ir astoņpadsmit gadu, un teikt, ka es tobrīd strauji pieaugu, nozīmē nepateikt neko. Protams, izdarīju arī savu tiesu kļūdu, kā nu bez tā.
Šādas epizodes pēc tam ir arī saistībā ar maniem raidījumiem televīzijā. Viss saliekas kopā tā, ka jāsmejas, cik viss jocīgi notiek. Piemēram, tu aizbrauc uz Romu, īpaši neorientējoties Pirmslieldienu kalendārā, agrā rītā aizej ar draudzeni uz Vatikānu, un tur pilnīgi nejauši tev paslīd garām vispirms drošības džeki un tad arī pats Francisks. Ne plānots, nekā. Lai gan jāatzīst, par Francisku daudz esmu lasījis, mani viņš interesē – gan tāpēc, ka pāvests ir viens no iespaidīgākajiem politiskajiem figurantiem pasaulē, gan arī posms viņa biogrāfijā, kas sakrita ar militārās diktatūras laiku.
Es arī Ričardu Roru palasījos, grāmatu Kritiens augšup. Man patīk tas, kā viņš ne tikai velk kopā dažādas reliģijas, bet arī aizvelk līdz pat sengrieķu mītiem. Iespējams, tieši simbolisms ir tas, kas mani tur vilina. Tas man no mammas droši vien.
– No mammas?
– Kā jau māksliniece, mākslu studējis cilvēks, viņa tās lietas zina. Starp citu, arī runājot par līderismu, baznīcai ir potenciāls. Galu galā, ja nebūtu bijis Jura Cālīša rīcības toreiz anglikāņos, mūsu sabiedrības attiecībām ar seksuālajām minoritātēm varētu būt cita vēsture. Un, ja Juris Rubenis nebūtu 1988. gadā Tautas frontes kongresā šķelšanās draudu brīdī bijis tur, kur bija, varbūt mums kā valstij būtu cita vēsture.
– Veidojot intervijas ar politiķiem, tu spēj filtrēt, kad cilvēki melo?
– Nē. To jau patiesībā nevar izfiltrēt. Protams, ir epizodes, kad rokās ir fakti un tu vari cilvēku pieķert melos, bet sajust… Kad man sākās pirmie raidījumi televīzijā, cilvēki stāstīja, kā vēro manu smīnu. Sākumā nesapratu, par ko viņi vispār runā, bet tad, skatoties safilmēto, pieķēru sevi, ka parasti smīnu tad, kad mana iekšējā balss saka – viens tur pretī muld. Un tad es arī ļāvos smīnam, tas kļuva par vienu no spēles sastāvdaļām.
Tiešraide tādā ziņā ir ļoti godīgs žanrs. Viss kā uz delnas.
– Tev ir skaidrojums, kas notiek ar cilvēkiem, kas ienāk politikā un pēc pusgada runā tik birokratizētā valodā un intonācijā, ka bail klausīties?
– Domāju, ka tas nav tikai politikā. Ja cilvēkam pietrūkst savas esmes, sava satura, viņi uzsūc vides saturu, un tas viņus arī deformē. Man savulaik ar režisoru Kroderu par to bijušas sarunas – ka patiesi intelektuāli cilvēki runā vienkāršā valodā. Un tas ir skaisti. Bet, lai līdz tam nonāktu, tur garš ceļš ejams. Zinu, ka arī es mēdzu izteikties sarežģīti, esmu pieradis, ka visu vajag izskaidrot precīzi un līdz galam, un tad laikam sanāk gari. Apzinos, ka vispār esmu smags pasažieris cilvēkam, kas mēģina sagremot mani pirmo reizi.
– Nē, man liekas, patīkams un pieklājīgs. Tikai sarežģīts. Kā sarežģītais zvirbulēns.
– Nu, es arī nevienam neesmu solījis būt vienkāršs. Lai gan patiesībā nezinu, kā no malas var izmērīt – sarežģīts, nesarežģīts…
– Droši vien zini, ka tevi uzskata par ambiciozu.
– Jautājums, par kādām ambīcijām mēs runājam. Ja par satura ambīcijām… Vienmēr sev esmu teicis – centies nepiesārņot ēteru. Es zinu visas tās naktis pirms raidījumiem, kad esmu domājis, ka varbūt vajag citādi. Citādus akcentus, citu struktūru sarunai. Tu pilnīgi cīnies ar sevi, jo gribi labāk.
Bet man ir ambīciju deficīts citā veidā – runājot par visādiem oficiāliem amatiem, statusiem un tā tālāk. Tādu man tiešām nav. Ja būtu, varbūt būtu citādi izturējies pret augstāko izglītību, citādi pret valodu mācīšanos – mana angļu valoda joprojām ir stipri viduvēja. Tas viss varbūt ir trūkums, toties tas man ir atstājis telpu… domāšanai.
Skatos uz cilvēkiem, kas pēta kalendāru un ar mani var sarunāt tikšanos tikai pēc mēneša, jo grafiks pilns. Idioti, ko jūs darāt?
Būt tik aizņemtam un svarīgam man tiešām nav ambīciju. Man toties ir laiks domāt.
– Un tas tev ļoti patīk?
– Es varbūt dzertu mazāk, ja man tas baigi patiktu… (Ar smīnu.) Jo domāt jau nav viegls process.
– Ne jau tikai vieglās lietas mums patīk.
– Arī taisnība.
– Ko vēl tev patīk darīt?
– Man arī runāties patīk, bet tā pa īstam. Būt zinātkāram man patīk – par dažādām lietām. Dažkārt var likties, ka interešu virzienu ir par daudz, bet tas ir brīnumaini, kā dažkārt tie pēkšņi savelkas kopā. Izrādās, ir bijusi jēga lietām, par kurām tu pat nesaprati, kāpēc vispār par tām interesējies, kāpēc iedziļinājies, – bet tu neieraudzītu kontekstu, ja būtu racis tikai ko vienu. Man ļoti patīk aizrakņāties līdz kaut kādām atziņām. Bet domāju, ka man vēl priekšā atklāsmes par to, ko patiktu darīt. Ceru, ka vēl joprojām esmu pieklājīgi jauns.
– Bet citi cilvēki tevi interesē?
– Ceru, ka jā.
– Piemēram, savos laukos runājies ar cilvēkiem?
– Ja tu domā to lauku īpašumu, tas posms manā dzīvē ir beidzies. Tas bija skaisti, un piedzīvojumu tur netrūka, bet, lai to pārvaldītu, ir jābūt citam dzīvesveidam. Es gan joprojām esmu Ārrīgas dzīvnieks, nedzīvoju pilsētā un joprojām fanoju par to, ka vairāk redzu kokus nekā cilvēkus, īpaši tajās dienās, kad negribu viņus redzēt. Bet par tām sarunām…
Visiem, kam saku, ka esmu kautrīgs, tas izraisa skepsi, bet man tiešām nepatīk tādas formālu sarunu epizodes, kur tu it kā esi, bet patiesībā nemaz neesi sarunā iekšā.
Tāpēc šādās situācijās esmu visai piesardzīgs. Nereti vērošana liekas krietni cieņpilnāka padarīšana nekā čivināšana. Bet citreiz tādā tīri ikdienišķā situācijā, kaut vai aptiekā, satiec nepazīstamu cilvēku un tev tās desmit sarunas minūtes ir labākas nekā viss vakars ar citu.
Vēl jau ir sarunas ar sevi, kuras arī vajadzīgas. Un kurām vajadzīgs laiks. Jo, ja tev ir laiks tikai sarunām ar citiem – ar cilvēku, ar ko dzīvo kopā, ar cilvēkiem, ar kuriem katru dienu berzējies darbā –, tad ir ziepes, jo tu vairs neproti sarunāties ar sevi. Bet nu par daudz runāt ar sevi arī bīstami, tad arī jumts var sāk braukt…
– Vēl ir variants klusēt. Ne ar vienu nesarunāties.
– Domāju, ka savu vientuļuma daļu beidzamajos gados esmu dabūjis pietiekami daudz, lai man tas nebūtu vajadzīgs.
– Solīju tev neuzdot jautājumu, kuru uzdod gandrīz katrā žurnālu intervijā, – kāpēc joprojām neesi precējis? Es tiešām ticu, kad tu parasti saki, ka nezini.
– Zini, Ojāram Vācietim ir dzejolis par Viņa Augstību Gadījumu. Vienmēr, kad man nav nekā labāka, es minu to. Ne mums lemts zināt, ko domā un dara Viņa Augstība Gadījums.
Cilvēki mēģina režisēt savu dzīvi, bet tikai Viņa Augstība Gadījums zina, kā saliks to situāciju ar notikumiem, ar partneriem…
Viņš spēlējas. Un tu vari mēģināt uztaisīt to lugu par katru cenu un sarežisē, bet tad redzi – te ir pauze, te pat uz skatuves neviena nav. Es tādai sarežisēšanai neesmu domāts. Atzīstu Gadījuma spēku.
– Jāni, gan intervijās, gan kuluāros bieži satiecies lielajiem puišiem, daudzus šīs dzīves varenos labi pazīsti. Vai tev ir bijusi doma, ka arī gribētos būt starp viņiem?
– Kuru lielo tu domā – Porziņģi? Jā, nu beidzot kāds ir garāks par mani!
– Es nopietni.
– Ko lai es tev saku? Varbūt pirms piecpadsmit gadiem man vēl bija zināma pietāte pret viņu statusu…
– Un naudu.
– Jā, esmu to visu redzējis. Esmu tā to redzējis… Man tiešām ir uzticējušies cilvēki ar lielu naudu vai lielu varu, un es labi zinu – viņiem tur kaifs, tur problēmas, man citur kaifs un citur problēmas. Katrā vietā ir savi plusi un savi mīnusi, to nu es esmu sapratis. Jā, tur lietām ir lielākas amplitūdas – gan varas, gan naudas kontekstā –, lai gan, ņemot vērā ietekmi uz skatītāju, arī es varu izlemt tikpat svarīgas lietas.
Turklāt esmu redzējis cilvēkus, kam bizness ir tāda stihija, ka no tās viņus neattur nekas, nekādi ētikas apsvērumi – tad, lūk, tādā stihijā gan es negribētu būt. Dzīvē man ir bijušas visādas nelielas biznesa epizodes, tas bijis interesanti un izzinoši, bet man tas bija piedzīvojums, nevis stihija. Runājot par varas vai politikas statusu, droši vien, ja būtu gribējis, jau sen tur būtu. Bet acīmredzot nebija vēlmes.
– Zini, biju pārsteigta, kad tavā intervijā raidījumā Ar dziesmu par dzīvi dzirdēju, ka tev patīk Leonards Koens. Bet tad atcerējos, ka SANTĀ bija fotostāsts, kur četri vīrieši rakstīja savu mīļāko mīlestības dzejoli un tu uzrakstīji Melgalva rindas: Pie baltas lapas apsēžos/ Kā pie baltas domas kapa…
– Jā, tā ir mana liriskā līnija. Tāda tā ir. Un labi, ka ir, jo tas ir atsvars tam sparinga, tam cīņas formātam, kas man ir ēterā. Ja man tās nebūtu, tas būtu ļoti deformējoši. Dzeja man vienmēr bijusi tuva, tikai favorīti mainās. Savulaik skolas laikā un arī vēlāk mani ļoti iespaidoja Eduards Veidenbaums. Labi atceros to vienu vakaru, kad uzdevu sev jautājumu – tev ir divdesmit pieci, tas čalis jau finišēja, bet ko tu esi izdarījis?
– Ko tu sev atbildēji?
– Tu vēl neesi nomiris. Un tev pat nav tuberkulozes.
