Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kad tu paliki viena ar zīdaini uz rokām, kas tevi atbalstīja?
– Vienmēr esmu varējusi paļauties uz vecākiem un vecvecākiem. Mamma mani atbalstīja arī finansiāli. Tomēr es neesmu cilvēks, kas gaida no citiem, – līdztekus studijām drīz vien sāku strādāt savā profesijā. Meitiņu tikmēr pieskatīja auklīte.
Man tas ir raksturīgi – grūtībās es meklēju risinājumu, neieslīgstu sevis žēlošanā.
Tāpēc man ir sarežģīti just līdzi cilvēkiem, kuri saka: viņiem ir grūti. Pie manis var nākt pēc padoma, kā izrāpties no bedres, bet ne čīkstēt. Nežēloju sevi un nežēloju arī citus – pats svarīgākais ir darīt.
– Zinu, ka tavi vecāki ir šķīrušies. Varbūt tik agri vēlējies savu ģimeni, jo tev trūka vecāku uzmanības?
– Nedomāju, ka tas bija iemesls. Mani vecāki šķīrās, kad man bija jau 16 gadu. Protams, biju ļoti apvainojusies uz tēti, jo viņa stāsts ir klasisks – aizgāja pie sekretāres un vēlāk viņu apprecēja. Mana pirmā rekcija bija: kā tu varēji to nodarīt mammai?! Taču tētis izturēja manu negatīvo attieksmi, un arī mamma darīja visu iespējamo, lai mūsu attiecības atkal kļūtu labas. Mamma pieņēma šo jauno sievieti, parādot arī mums, saviem bērniem, ka mēs visi kopā varam svinēt svētkus. Kā gan es varēju ilgi justies dusmīga, ja mamma tāda nebija? Viņa par tēti nav teikusi nevienu sliktu vārdu. Vecāki izšķīrās bez skandāla, diemžēl man ir citāda pieredze. Ar pirmo vīru neesmu tikusies kopš šķiršanās brīža, otrais vīrs adoptēja manu vecāko meitu. Pirms trim gadiem diemžēl šķīrāmies arī ar otro vīru – mēs komunicējam, bet attiecības nav tik sirsnīgas kā maniem vecākiem. Cilvēki ir teikuši: tādas attiecības kā tavai mammai un tētim ir retums. Tavi ideāli ir nereāli.
Bet man patīk mani nereālie ideāli.
Bērniem ir jādzimst tad, kad tu viņus ļoti, ļoti gribi. Man tā bija ar visiem trim – tiklīdz viens mazliet paaugās, es ļoti vēlējos nākamo bēbīti. Tagad savukārt baudu savus lielos bērnus un, ieraugot uz ielas mazus bēbīšus, man vairs nav izjūtas, ka ļoti gribas vēl kādu. Tagad man ir pieredze, līdzekļi, bet vairs nav tās sirds vēlmes, kāda bija agrāk. Savu apsēstību ar bēbīšiem esmu izdzīvojusi.
Interesanti – kad gaidīju vecāko meitu, kārtoju 12. klases gala eksāmenus, kad dzima dēls, aizstāvēju bakalaura darbu, kad jaunākā meita – maģistru. Tagad atkal studēju un draugi smej: tev vēl ir laiks pagūt radīt ceturto bērniņu (smejas).
– Kad dzima tavi jaunākie bērni, tu jau biji labākā situācijā – tev blakus bija stiprais plecs.
– Neilgi pēc šķiršanās no vecākās meitas tēva, satiku savu otro vīru – viņš ir desmit gadu par mani vecāks. Ļoti daudz no viņa mācījos – viņš bija uzņēmējs, un mēs strādājām plecu pie pleca. Darbs un kopīgi mērķi mūs ļoti satuvināja. Vīram ļoti labi veicās biznesā, bet 2008. gada krīzes laikā viņš pazaudēja visu, sekoja maksātnespējas process. Mums bija trīs mazi bērni, tomēr tikām grūtībām pāri.
Savam bijušajam vīram par ļoti daudz ko esmu pateicīga, jo es mācījos darot. Vīram bija uzņēmums kā Baltkrievijā, tā Ukrainā. Sākotnēji kārtoju uzturēšanās atļaujas Latvijā, tad, lai no Ukrainas uz Eiropu varētu eksportēt rūpniecības preces, uzņēmos arī ķīmisko vielu reģistrācijas procesu. Lai to paveiktu, intensīvi, izmantojot privātskolotāju, mācījos ķīmiju. Jo, lai juridiski reģistrētu, piemēram, kādu gumijas izstrādājumu, tas bija jāsadala atsevišķās ķīmiskās vielās.
Vēlāk juridiskos procesus palīdzēju sakārtot arī kokrūpniecības uzņēmumam. Viss, ko darīju, mani tiešām interesēja. Un tad pienāca diena, kad mans vīrs, kuram piederēja arī daļas uzņēmumā «Aurum», lūdza mani palīdzēt noorientēties tā finansiālajā un juridiskajā situācijā. Trīs dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram, ēdot šokolādes batoniņus un dzerot enerģijas dzērienus, pavadīju «Aurum», lai saprastu, kas uzņēmumā notiek.
Domāju, ka daudzi tobrīd mani uzskatīja par jaunu blondīnīti – sava vīra ielikteni.
Situācija uzņēmumā bija ļoti bēdīga, un man īsā laikā bija jāpierāda, ka atradīsim risinājumu. Un es to atradu – pievienojāmies uzņēmumam «MAK IT». Sākotnēji biju domājusi pēc tam šo darbu pamest, taču mani lūdza sakārtot vienus, tad citus jautājumus, un tā uzņēmumā darbojos jau septīto gadu un esmu šeit uz palikšanu. Visu laiku ir interesanti, jo uzņēmums arvien aug, – sākotnēji bijām 30 cilvēku komanda, šobrīd jau 80. Pašlaik atveram arī filiāli Serbijā.
Visu interviju lasi žurnāla «Ieva» jaunākajā numurā!
