Rīga +8°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta 2023. gadā, žurnāls Ieva Nr.20
Katrīnas Paulas Felsbergas pieturzīmes
-
Dzimusi 1999. gada 2. janvārī.
-
Soprāns. Var dziedāt visu – no opermūzikas līdz džezam un mūzikliem. Regulāri koncertē gan Latvijā, gan ārzemēs.
-
Mācījusies Rīgas Doma kora skolā (diploms akadēmiskajā dziedāšanā un kordiriģēšanā); dziedājusi meiteņu korī Tiāra.
-
Jau 15 gadu vecumā dziedājusi mūziklā Mana skaistā lēdija.
-
Pērn debitējusi Latvijas Nacionālajā operā ar Cerlīnas lomu Mocarta operā Dons Žuans.
-
Starptautisku konkursu laureāte (Labākais soprāns Džūlio Peroti jauno operdziedātāju konkursā; uzvara Alfrēda Kalniņa jauno vokālistu konkursā).
Mūsu sarunā Katrīna ir sirsnīga un atklāta. Mirdzošām acīm viņa stāsta gan par mūziku, gan saviem mīļajiem cilvēkiem. Man šķiet, Katrīna tā arī cenšas dzīvot – priecīgi un atvērti. Savā ziņā tas ir viņas paaudzes zīmols.
– Pirms dažām nedēļām man bija brīnišķīgs piedzīvojums – kopā ar skolasbiedru Artūru Oskaru Mitrevicu Šveicē piedalījāmies festivālā par vācu dziesmas tradīciju. Nākamais lielais projekts būs jūnijā Heidelbergas festivālā, kur kopā ar pianistu, duduka spēlētāju, čellistu un perkusionistu veidošu koncertu kā pastaigu cauri izstādei par Zīda ceļu. Pašlaik mācos dziesmas ķīniešu valodā, un ķīniešu draudzene palīdz ar izrunu. Pēc tam – Latvija un Dziesmusvētki, Garīgās mūzikas koncertā dziedāšu solo Ērika Ešenvalda O salutaris hostia un Jēkaba Jančevska jaundarbam, kurš vēl tikai top. Tad došos uz festivālu Bādkisingenā, kur būs laikmetīgā mūzika.
Bet gada sākumā man nozīmīgs notikums bija solokoncerts Šūberta nedēļā, kas notika Berlīnes prestižajā Pjēra Bulēza zālē. Agrāk tur piestrādāju, apkalpojot publiku, un tā bija papildu motivācija pieteikties Heidelbergas pavasara festivāla akadēmijai (tās ietvaros notika šis koncerts).
Domāju – ja es varētu tur dziedāt, man tas būtu kā Pelnrušķītes stāsts!
Kā leģendā par Annu Ņetrebko, kas Pēterburgā Marijas teātrī slaucījusi grīdas, bet pēc tam debitēja uz lielās skatuves.
Strādāt ar slaveniem vokālajiem pedagogiem un pianistiem ir labākais, ko viens jauns skuķis var sev iegūt! Un tad mani uzaicināja uzstāties Bulēza zālē kopā ar pasaulslaveno pianistu Greiemu Džonsonu. Tas bija liels pagodinājums. Neticēju, ka tur atrodos!
– Kādas ir emocijas uz skatuves tādā zālē, ar tādu pianistu?
– Sākumā bija sajūta, ka nomiršu – beigšu elpot. Zālē bija ap 30 man ļoti tuvu cilvēku, draugi, mamma. Tajā dienā divreiz apraudājos no aizkustinājuma. Stāvot uz skatuves, izbaudīju, ka ar šo pianistu varu spēlēties un viņš sajutīs visu, ko daru. Varu arī apklust un nedziedāt, un viņš to noķers.
– Kā to visu var paspēt un vēl apvienot ar studijām?
– Var, bet pēc tam no stresa mēnesi noslimoju. Likās, ka vajag kaut ko pierādīt, bet beigās noķēru izdegšanu un slimību. Sapratu, ka tā dzīvot nevaru. Tagad mēģinu dzīvi plānot ar lielāku laipnību pret sevi.
– Zinu, ka tev kādreiz bija nopietni jācīnās ar lampu drudzi. Vai esi to pārvarējusi?
– Vēl mācos! Lampu drudzis man izpaudās tā, ka balss aparāts bija pārāk saspringts, no tā sarāvās rīkle un aizlūza balss. Kādreiz man tā bija liela problēma. Tagad eju terapijā, kas man ļoti palīdzējusi, un nu labāk sevi pazīstu. Ja tas kādreiz atkal notiktu, jāsaprot – tas nav pasaules gals. Uztraukums ir vienmēr, bet tas labi, bez tā nevar kāpt uz skatuves.
– Ko var iesākt mirklī, kad aizlūst balss?
– Neko. Dziedi tālāk, nedrīkst apstāties.
– Lasīju, ka Berlīnes Mākslu universitāte, kurā tu mācies, ir Eiropā nozīmīgākā operas jauno kadru kalve. Vai tajā bija grūti iekļūt?
– Skola ir laba, bet lielisku skolu ir daudz. Es uz turieni devos skolotājas dēļ. Nepieļāvu iespēju studēt Latvijā, no sešu līdz divdesmit gadu vecumam mācījos Doma skolā – viena māja, viena skola, katru dienu tas pats ceļš… Man vajadzēja izlauzties. Sāku meklēt labu skolotāju Eiropā, un, kad aizbraucu uz Berlīni pie Džūlijas Kaufmanes, jau pirmajā privātstundā starp mums uzreiz bija dzirksts. Uz eksāmenu bija pieteikušies ap septiņdesmit cilvēku, uzņēma mūs četrus. Darbs ar vokālo pedagogu ir ļoti intīms, es nevaru strādāt ar cilvēku, kurš man nepatīk! Džūlijai ir 74 gadi, bet patīk viss, kas jauns un traks. Skolu pabeigšu nākamā gada februārī.
– Kas notiks tālāk? Tev ir balss ar skaistu tembru, būs laba izglītība…
– Domas par nākotni man visu laiku maļas galvā. Iespēju ir daudz, bet gribētāju tās izmantot vēl daudz vairāk, pasaulē ir pārāk daudz labu dziedātāju. Bāzeles festivāla tēma bija Dzīvot bīstami, un tajā mēs runājām par to, ka mums ir bail būt mūziķiem. Bail iet uz skatuves, bail, ka nevarēsim nopelnīt, bail par to, ko padomās citi cilvēki. Bija iedvesmojoši dzirdēt, cik atklāti par šīm bailēm no skatuves un nestabilo mūziķa dzīvi runā prestiži mūziķi.
Daudzu dziedātāju sapnis ir operstudijas – jauno mākslinieku programmas operteātros, kur, mācoties gadu vai divus, var iegūt labu skatuves pieredzi. Bet varbūt man jāpaņem pauze un jāapstājas?
– Pirms gada tu jau pilntiesīgi dziedāji operā – Cerlīnas lomu Mocarta darbā Dons Žuans. Kā tu ieguvi šo lomu?
– Tas bija sirreāli! Par operu daudz biju domājusi – varbūt kādreiz… Operas direktors Egils Siliņš mani uzaicināja uz noklausīšanos. Nodziedāju viņam un diriģentam Mārtiņam Ozoliņam divas Cerlīnas ārijas, un man deva iespēju!
Paņēmu augstskolā brīvu semestri un samainījos dzīvokļiem ar kādu meiteni – viņa uz laiku pārcēlās uz manu Berlīnes dzīvokli, bet es apmetos Rīgas centrā un varēju izbaudīt mēģinājumus no rīta līdz vakaram. Bija tik labi iejusties komandā! Nodziedāju piecas vai sešas izrādes. Kad pirms vienas izrādes saslima Evija Martinsone, ar kuru dublējām šo lomu, man bija ātri jāielec lomā. Izrādes rītā ielidoju Rīgā, ar autobusu aizbraucu uz Operu, lielveikalā nopirku griķus ar maltās gaļas mērci, ģērbtuvē pagulēju, iedziedājos, gāju grimēties un nodziedāju izrādi. Un no rīta piecos atkal biju lidostā. Neticami, ka es to izdarīju un vēl izbaudīju šo izrādi! Bet tagad ir cita Cerlīna. Nebija plānots, ka dziedāšu to mūžīgi.
– Tava mamma ir muzikoloģe, tētis diriģents, un varbūt tā arī ir atbilde, tomēr – kā tu izlēmi kļūt par dziedātāju?
– Es nevienā brīdī neizlēmu, ka dziedāšu. Man liekas, ka pagaidām peldu pa straumi.
Esmu upē, peldu, iemērcu pirkstus ūdenī un domāju – ūdens silts, ir labi, peldēšu tālāk.
Manā dzīvē bijis ļoti daudz sakritību, kas aizved pie nākamā izaicinājuma. Dziedāju vokālajā studijā Knīpas un knauķi, un tās vadītāja Edīte Putniņa ieteica pamēģināt iestāties Doma skolā. Tā es tur nonācu – mācījos dziedāšanu, diriģēšanu, spēlēju ērģeles, klavieres. Dažreiz apskaužu cilvēkus, kas krasi mainījuši dzīvi. Man viss noticis tā pašsaprotami, daudz ko dzīve piespēlējusi. Tādas ķēdītes – kāds mani dzirdējis, pastāstījis tālāk, pēc kāda laika izveidojas forši projekti.
– Ar ko vēl tu aizraujies?
– Esmu sākusi zīmēt ar ūdenskrāsām, zīmēju miniatūras, spēlējos ar krāsām, un tā ir kā meditācija. Vēl jauna aizraušanās ir boulderings, kāpšana pa sienu. Berlīnē tagad visi iet kāpt, es arī aizgāju līdzi vienam draugam, un man tā iepatikās, ka nopirku sev kāpšanas kurpes. Tām jābūt izmēru mazākām par īstajām, jo kāpjot jājūt saķere. Sākumā tas ir sāpīgi!
– Vai tev pašlaik ir arī attiecības?
– Pašlaik nav, esmu brīva kā putns. Man tās ir bijušas, bet tagad ir tik daudz, ko darīt, un apkārt tik daudz brīnišķīgu draugu, kas dod daudz mīlestības un prieka. Pašlaik esmu attiecībās ar sevi un pavasari. (Smejas.)
– Kādu tu gribētu redzēt otru cilvēku sev blakus?
– Man vissvarīgāk, lai viens pret otru izturas ar cieņu. Un lai ir atklātība, bet ne brutāla un aizvainojoša. Tāpēc būtiski mācīties izprast sevi, mācīties komunicēt godīgi un nemēģināt manipulēt.
– Kāds ir tavs apkārtējo un draugu burbulis? Kādi jūs esat, kādas ir jūsu vērtības?
– Man ir fantastiski draugi, un viņiem piemīt liela empātija. Cilvēki ir ļoti dažādi, un mēs cenšamies saprast, nevis nosodīt. Berlīne ir ļoti multikulturāla un krāsaina. Manā lokā tagad ir cilvēki, kas jūtas ārpus sava dzimuma robežām un, runājot par sevi, izmanto vietniekvārdu viņi, un ļoti novērtē, ja to respektē. Zinu, ka daudziem tas nav saprotams, bet man ir interesanti. Sabiedrība, kurā esmu, ir ļoti iekļaujoša, cilvēki tik krāšņi!
Vēl manai paaudzei liels pluss ir, ka mēs ļoti domājam par mentālo veselību. Es nopietni uztveru gan terapiju, gan izzinošas grāmatas par to, kā kaut ko mainīt. Vairs nav stigmas par to runāt. Un mēs ar draugiem varam runāt pilnīgi par visu, atklātība ir ļoti liela, piemēram, varu ar saviem draugiem puišiem brīvi runāt par mēnešreizēm.
– Tava mamma ir muzikoloģe Liene Jakovļeva, un man vienmēr šķitis, ka viņa ļoti ar tevi lepojas.
– Mamma ir mana lielākā fane un manos koncertos uztraucas vairāk nekā es! (Smejas.) Kad biju pavisam maziņa, mamma strādāja Operā, bet pēc tam ilgu laiku vadīja sabiedriskās attiecības Dailes teātrī. Bija laiks, kad speciāli braucu pie mammas uz darbu, jo tur bija iespēja satikt kādu no aktieriem – ā-ā-ā! Teātra pasaule man likās maģiska. Tagad mamma strādā Latvijas Radio 3 Klasika un vada Kultūras ziņas Latvijas Televīzijā. Tas, ka mamma vienmēr bijusi kultūras vidē, mani ļoti iespaidojis. Un man ir bijusi ekskluzīva iespēja apmeklēt ārkārtīgi daudz koncertu!
– Jūs esat arī draudzenes?
– Tie, kas pazīst manu mammu, bieži saka: jūs esat kā draudzenes! Mēs arī augumā esam līdzīgas un varam mainīties ar drēbēm. Bet es uzskatu, ka vecāki ir vecāki, tās nav draugu attiecības. Mums ar mammu ir labas attiecības, un es nekad neesmu rīkojusi pusaudžu gājienus ar durvju ciršanu un tamlīdzīgi. Mums ir arī līdzīgs interešu loks.
– Tavs tētis ir kordiriģents Guntars Felsbergs. Kā veidojās jūsu attiecības pēc tam, kad tavi vecāki izšķīrās?
– Man tad bija četri gadi. Tētis ir unikāls cilvēks, aktīvs un ļoti daudzpusīgs. Pēc pamatizglītības viņš ir kordiriģents, ilgi strādāja par menedžeri kamerkorī Ave Sol, pēc tam aviokompānijā Delta Air Lines, tad bija viens no līdzīpašniekiem mūzikas instrumentu veikalu tīklam, bet tagad atgriezies arī pie saknēm un strādā korī Jubilate par kormeistaru. Un viņa jaunākā aizraušanās ir fiziskā antropoloģija! Ar tēti man vienmēr ir interesanti runāties.
Kad kādam pastāstu par savu ģimenes modeli, daudzi nobola acis: tāda eiropeiska ģimenīte!
Mammai ir vīrs Viesturs, bet tētim ir jauna sieva, un mums visiem ir labas attiecības.
Man ir arī pusmāsa Marta Emīlija no tēta iepriekšējām attiecībām, un attiecības ar viņu un viņas mammu man ir lieliskas. Tētis joprojām ir daļa no mammas ģimenes un piedalās ģimenes lielajos pasākumos – tas ir tik forši. Man ir ļoti plaša ģimene, kurā visiem ir labas attiecības, un nesen es atskārtu – ja nebūtu manis, tad kāds viņiem būtu iemesls komunicēt? Cilvēki izšķiras, un viss. Bet viņi saglabā attiecības manis dēļ!
Vecāki spēja pārkāpt pāri sāpēm un radīt man pēc iespējas labāku un mierīgāku vidi, un esmu par to ļoti pateicīga.
– Bērnībā tu mammai esot jautājusi, vai tavs vectēvs Ģirts Jakovļevs ir tikpat slavens kā Ģirts Ķesteris un Artūrs Skrastiņš. Publikai viņš bija slavenība, bet kāds viņš bija tavā dzīvē?
– Jā, atceros, kā to prasīju mammai. Sapratu, ka Ģirts ir aktieris. Bet man viņš bija vectētiņš! Un man nebija salīdzinājuma, es nezināju, ko nozīmē Pūt, vējiņi!, ko nozīmē Lilioms, ko nozīmē vadīt Dziesmusvētkus.
Tā kā mani vecvecāki arī ir šķīrušies, bērnībā mēs ar vectēvu Ģirtu daudz laika kopā nepavadījām. Bet beidzamajos gados mums izveidojušās ļoti labas attiecības, un vectēvs ir viens no maniem lielākajiem faniem. Ja man Rīgā ir kāds koncerts, viņš noteikti ir klāt, un mans koncerts viņam ir liels piepildījums. Tur, kur ir Ģirts, tur vienmēr ir jautrība, stāsti un joki. Varbūt no vectēva man nāk tā vilkme uz skatuvi? Prieks, ka arī mani draugi, manas paaudzes cilvēki, zina, kas ir Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Olga Dreģe.
– Gatavojoties intervijai, atradu, ka tavs vecvecvectēvs bijis Latvijas Universitātes pirmais rektors.
– Tas bija mana tēta vecvectētiņš Ernests Felsbergs. Pirms dažiem gadiem bija viņa 150 gadu atcere, un tai tika veltīta īpaša konference, kur man bija jāuzstājas. Viņš bija mākslas vēsturnieks, rakstīja par dažādām tēmām, un man mājās ir viņa grāmata par grieķu vāzēm. Tētis ir izveidojis lielo dzimtas koku, mums katru gadu notiek saiets – mūsu dzimta ir tik krāsaina!
– Pirkstā tev ir ļoti latvisks gredzentiņš.
– Kad Netflixā skatījos seriālu Bad vegan par Amerikas latvieti Sarmu Melngailis, pamanīju, ka viņai pirkstā ir gredzens ar kareklīšiem. Internetā sameklēju, ka tas ir septiņdienu gredzens un uz katra kareklīša ir cita aizsardzības zīme. Pagājušajā pavasarī kopā ar tēti, pusmāsu un viņas mammu aizbraucām uz Turaidas pili, un tur es to ieraudzīju! Nolēmu – tagad pati pelnu un varu atļauties nopirkt sev sudraba gredzenu! Valkāju to katru dienu, un gredzens ir daļa no manas latvietības.
Kaut arī ikdienu pavadu Berlīnē un esmu pasaules pilsone, caur un cauri jūtos kā latviete.
Latvijas karodziņš man ir ne tikai pie mēteļa, bet arī manī.
Esmu augusi ar koru kultūru – dziedājusi koros, strādājusi korī par diriģenti. Latvijas kultūra ir tāda bagātība, un citur pasaulē es satieku daudz cilvēku, kuri zina Latviju tieši kultūras dēļ. Mēs spēlējam augstākajā līgā. Mums ir folklora, tautasdziesmas un latvju zīmes, un mēs par to visu daudz zinām. Mums ir pat tāds fenomens kā grupa Tautumeitas, kas ar tautas mūzikas aranžējumiem piesaista pilnas zāles. Tas ir unikāli, ka mēs joprojām varam dzīvot šajā tradīcijā. Kad man augstskolā bija jāveido prezentācija, izvēlējos tēmu par mūsu Dziesmusvētkiem. Kad minēju skaitli, ka koros dzied 17 tūkstoši cilvēku, visi brīnījās – kā? Kas tie tādi, kas tur dzied? Kāpēc viņi to dara? Tad es stāstīju, ka koristi visu gadu mācās dziesmas, ir svētku repertuārs, ir skates. Gandrīz nekur citur pasaulē tā nav.
– Tu pati 2018. gada svētku Noslēguma koncertā dziedāji solo Uģa Prauliņa Dievainēs. Kad skatījos ierakstu, pamanīju, ka tev uz vaigiem ir asaras. Ko tu izjuti dziedot?
– Man reizēm dzīvē tā notiek – izsaku vēlēšanos, un tā aiziet kosmosā. Pirms tam man bija maziņš solo Skolēnu dziesmusvētkos, un es iedomājos – cik forši būtu tā dziedāt lielajos svētkos! Un tā notika! Bijām trīs meitenes, kas dziedāja solo šajā skaņdarbā. Un ļoti īpaši, ka varēju dziedāt Latvijas simtgades Dziesmusvētkos!
Gatavojos tam pusotra gada, tad nāca tās četrarpus minūtes, un tad tas beidzās – tas bija izplatījumā, tas bija noticis. Man tā likās kā fiziska enerģija, kas ilgi krājusies un tagad varēja izplatīties. To sajūtu grūti aprakstīt – tev aiz muguras dzied tūkstoši koristu, priekšā ir tūkstoši klausītāju, un tu esi šim milzīgajam pūlim pa vidu. Bija sajūta, ka ar mani savienojas Latvijas pagātne un esmu daļa no lielā. Tas vienmēr ir īpašs brīdis – beidzas skaņdarbs, diriģents nolaiž rokas, un ir dažas sekundes klusuma. Un tajā klusumā koncentrējas viss, kas izskanējis, visa enerģija.
