Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2017. gada 5. numurā.
Slavenā latviešu diriģenta Edgara Tona meitas Juta un Arta ir pavisam atšķirīgas. Un tas ir dabīgi, jo katrai bija sava mamma. Jutai – Valsts akadēmiskā kora ilggadēja dziedātāja, maiga koloratūrsoprāna īpašniece Margarita Tone, bet Artai – ievērojamā aktrise Dina Kuple. Tikai pēdējos gados dzimtas atvašu kuplais pulks sadraudzējies, un par godu Edgara Tona 100. jubilejai viņi sanāca kopā Opernamā, kur 13 gadu laikā galvenā diriģenta amatā izcilais mūziķis paguvis iestudēt vairāk nekā 40 izrāžu.
Tons bija arī Radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents, Dziesmusvētku virsdiriģents, autoritāte visas padomju valsts mērogā. Diriģenta interešu loks neaprobežojās tikai ar mūziku, viņš bija literatūras un teātra pazinējs, lielisks tenisists, brīvi pārvaldīja vairākas svešvalodas, spēlēja šahu, teicami vadīja auto un fotografēja.
Mācījās visu pēc kārtas
Daļa tēva dotību atbalsojusies meitā Jutā, kas mūža lielu daļu strādājusi Rīgas Kinostudijā par montāžas speciālisti un tagad turpina jau digitāli montēt filmu reklāmklipus kanālam «TV21». Agrā jaunībā viņa aktīvi nodarbojās ar paukošanu, studēja angļu valodu un arī pie auto stūres jūtas lieliski. No bērnības Juta Brauna spilgti atceras tēva smēķētāja klepu, kas bija dzirdams, diriģentam kāpjot uz piektā stāva dzīvokli. Līdzīgu klepu viņa dzird arī tagad, tikai klepotājs ir Jutas vīrs, komponists Mārtiņš Brauns, kam garšo tāda pati pupiņu zupa kā savulaik Tonam. Pat tad, kad diriģentam jau bija cita ģimene, viņš gāja ēst zupu, kuru tik garšīgi gatavoja Jutas opaps, mammas tēvs. Opaps no makšķerkāta bija darinājis arī diriģenta zizli, ko znots paņēma līdzi, kad devās stažēties uz toreizējo Ļeņingradas Kirova vārdā nosaukto Operas un baleta, tagadējo Marijas teātri.
Toreiz Edgars atgriezās savā dzimtajā pilsētā. Uz Pēterburgu dzīves gaitas aizveda Tonu ģimeni – Otto un Minnu, un tur 1913. gadā pasaulē nāca viņu vecākais dēls, kam deva tēva vārdu Otto. 1917. gada 17. janvārī viņam pievienojās Edgars, bet vēl pēc dažiem gadiem – māsa Velta. Tad jau Toni bija atgriezušies Rīgā, kur apmetās Pīļumuižas ielā, mazā nomales šķērsieliņā Ganību dambja tuvumā. Netālu plūda Daugava, puikas ne tikai iemācījās peldēt, bet paši būvēja laivu. Ģimenes galva turēja zirgu stalli un strādāja par smago ormani. Dēli par staļļa tīrīšanu tika pie kabatas naudas kino apmeklējumam.
Otto Tons – no senčiem vāciešiem mantotais uzvārds izrunājams ar šauro o – bija muzikāls, pēc dzirdes iemācījās spēlēt klavieres, mandolīnu, vijoli un labi dziedāja. Tēvs lika mācīties arī dēliem: Edgaram tika klavieres, vecākajam – vijole, un, pievienojoties tēvam ar mandolīnu un apkaimes puikām ar mutes ermoņikām, bija gatavs Pīļumuižas orķestris.
Vasarās Tonu puikas aizveda pie radiem uz lauku mājām Lielās Juglas krastā, Upesciemā. Ūdeņi vilināja gan ar peldēšanās iespēju, gan zivju lomiem. Makšķerēšana Edgaram pie sirds bija visu mūžu, bet ziemās ļoti patika slidot. Taču to drīkstēja tikai pēc skolas un mūzikas stundām. Edgars iemācījās spēlēt trompeti un pamatskolā dziedāja bērnu korī. Uzsākdams mācības Rīgas 1. ģimnāzijā, Edgars kādudien pārsteidza vecākus ar ziņu, ka skolas orķestrī sācis spēlēt kontrabasu. Viņam veicās tik labi, ka, pabeidzis ģimnāziju, Tons iestājās Konservatorijā.
Edgaram bija tikai 14 gadu, kad pēkšņi, pie sava pajūga saļimis, nomira tēvs. Ap to laiku klejotāja gaitās devās arī Edgara vecākais brālis, kļūdams par jūrnieku uz bēdīgi slavenā kuģa «Vaidava», taču Otto laimējās katastrofā izglābties, un pēc trim gadiem viņš atgriezās mājās. Olava komercskolu beigušais jauneklis iestājās augstskolā un izmācījās par inženieri.
Arī Edgaram vecāki savulaik ieteica izraudzīties kādu nopietnāku profesiju, un, vai nu sekodams šim padomam, vai – kā vēsta leģenda – saderējis ar skolasbiedriem, jauneklis nokārtoja iestājeksāmenus Universitātes Tieslietu un ekonomikas fakultātē. Tur viņš izturējis vismaz gadu, varbūt pat divus, paralēli mūzikas studijām. Kad 1939. gadā jaunekli iesauca Latvijas armijā, viņš karavīru pūtēju orķestrī apguva alta, tenora un basa spēli.
Kāzas bez baltās kleitas
Viņi iepazinās radiofonā – Edgars orķestrī spēlēja kontrabasu, bet Iecavā dzimusī Margarita Tillere bija Teodora Kalniņa Radio kora dziedātāja kopš tā pirmās dienas. Edgars palūdzis Margaritas draudzenei nodot konfektes jaunajai dziedātājai, kuras glītais vaigs un kuplie, tumšie mati neatstāja vienaldzīgu ne vienu vien jaunekli. Bērnībā Margarita mācījusies spēlēt mandolīnu, vēlāk – klavieres, un divus gadus paralēli vidusskolai meitene mācījās Tautas konservatorijā. 1937. gadā viņa uzsāka studijas Konservatorijā, Adas Benefeldes vokālajā klasē.
Vācu laikā Aleksandrs Vinters radio izveidoja vokālo kvintetu, kas atskaņoja dziesmas no populārām filmām. Kad tapa raidījums «Latviešu karavīru pusstunda», tiešraidē Margarita, pieteikta kā Dzimtenes meitene, skandēja jaunākās patriotiskās dziesmas.
1944. gada rudenī Margarita un Edgars devās uz Kurzemi, cerot laivā nokļūt Zviedrijā. Nonākuši Ventspilī, sastapa vairākus mūziķus, un kopā devās uz Ēdoli, kur gaidīja ziņas par kādu laivu. Ventspilī Edgars ar Margaritu salaulājās, kas dziedātājai nācis kā pārsteigums.
Ejot pa ielu, Tons pēkšņi ieteicis iegriezties mājā, kas izrādījās dzimtsarakstu birojs.
Kā jau kara laikā, viss tika nokārtots ātri. Mazā melnā kleitiņa, ar ko uzstāties koncertos, bija līdzi, ar to mugurā arī laulājās. Tad ar mazbānīti brauca atpakaļ uz Ēdoli, un kāzu mielastā galdā tika celtas žāvētas zivis.
Kurzemes katlā mākslinieki izveidoja nelielu koncertbrigādi, kas uzstājās vācu karavīriem: Tons pie klavierēm, Margarita un aktieris Rihards Pelle dziedāja, balerīna Helēna Tangijeva-Birzniece ar audzēknēm dejoja, aktieris Edgars Zīle runāja dzeju. No laukiem nākusī Margarita ar prieku izslauca saimnieces gotiņu, vārīja cūkām kartupeļus un par to dabūja paēst. Edgars brauca līdzi saimniekam meža darbos un bēdājās, ka nav papirosi – smēķēšana jau tolaik bija kļuvusi par ieradumu.
Tikuši laukā no Kurzemes katla, Toni iesaistījās Filharmonijas koncertbrigāžu darbā. 1945. gada rudenī Edgars īstenoja savu lielo sapni – lai studētu diriģēšanu, otrreiz iestājās Konservatorijā. Margaritu uzaicināja pievienoties Valsts akadēmiskajam korim, taču viņa turpināja uzstāties arī ar solonumuriem. Reiz operteātra direktors, dzirdējis Margaritu dziedam, mudināja braukt studēt uz Maskavu, bet, krievu valodu nezinādama, dziedātāja atteicās no vilinošā piedāvājuma. Toties vēlāk nodziedāja koloratūrsoprāna lomu Rīgas Operā, 1950. gadā uzvestajā izrādē «Dons Paskvāle», kur uzstājās ar savu meitas uzvārdu – Tillere, jo Edgars Tons jau studiju laikā bija kļuvis par Leonīda Vīgnera asistentu Operā. Togad viņš izraisīja milzu sajūsmu, Dzintaru koncertzālē no galvas diriģēdams Dvoržāka 5. simfoniju.
Ar Ļeņingradas rūdījumu
Mūziķu aprindās Tonus uzskatīja par paraugpāri, un, kaut trūcīgi, viņi bija ļoti laimīgi. 1949. gadā piedzima meita Jana, pēc viņas – Juta un dēls Romāns. Dzīvot nācās lielā šaurībā, Miera ielas dzīvoklī ar malkas apkuri, kopā ar Margaritas vecākiem. Juta sākumā guldināta grozā, ko pa dienu uzcēla uz skapjaugšas. Viņa piedzima, kad tēvs stažējās Ļeņingradā. Šādu lielisku iespēju Tons ieguva pēc izcīnītās 2. vietas Vissavienības jauno diriģentu konkursā Maskavā.
1951. gada pavasarī Edgars devās uz Ļeņingradu un par tur aizvadītajiem diviem gadiem liecina gandrīz kilogramu smaga sievai sūtīto vēstuļu paka, kas glabājas pie Jutas:
«Vēstulēs paps mammai pārmet – kāpēc tu tik reti man raksti?
Viņam ļoti gribējās dalīties ar iespaidiem, piezvanīt nevarēja. Iespēju aizbraukt nebija. Un mamma bija noņēmusies ar bērniem un naudas pelnīšanu – šūšanu pa naktīm.»
Jaunā asistenta aldziņa bija niecīga, Krievijas ziemas – garas un aukstas, mētelītis – plāns un vecs. Sieva to izārdīja, apgrieza audumu uz otru pusi un uzšuva par jaunu. Frakas taurenīšus nopirkt nevarēja, tos arī šuva Margarita. Ar vilciena pavadoņu starpniecību uz Ļeņingradu ceļoja viņas ceptie pīrādziņi, karbonādes. Staigājot ar hūti, nevis ausaini, Edgars sasaldējās, saslima ar gripu, pat zaudēja dzirdi un nonāca slimnīcā. Turp ceļoja Ļeņingradas operteātra sūtītie saiņi ar augļiem, kūkām un konserviem. Izcilā talanta un mūzikas izpratnes dēļ Tons bija ārkārtīgi iepaticies ne tikai operas vadībai, bet visiem orķestrantiem un dziedātājiem.
Par Tona debiju pie diriģenta pults Ļeņingradā kļuva Čaikovska opera «Jevgeņijs Oņegins», un pēc tās tika prognozēts, ka diriģents «Rīgu vairs neredzēšot». Tika iestudētas arī operu «Tarass Buļba» un «Boriss Godunovs» partitūras. Pēc izrādes «Pleskaviete» diriģentam roka no apsveikumiem saspaidīta «tīri» sarkana. Pēc pirmā patstāvīgā darba, operas «Dubrovskis» uzveduma, Tonam piedāvāja palikt Ļeņingradā, taču, gan pēc paša gribas, gan no Rīgas sūtīta rīkojuma rezultātā, spožais mūziķis teica ardievas dzimtajai pilsētai, lai tur atgrieztos viesdiriģenta statusā.
Pēc atgriešanās Rīgā Edgaram Tonam sākās ārkārtīgi spraigs darba posms. Aristokrātisko manieru dēļ kolēģu saukts par Lordu, Tons bija izteikti intelektuāls mākslinieks, precīzs, reizē jūtīgs, apveltīts ar spēju pakļaut savai gribai kā mūziķus, tā klausītājus. Ļoti prasīgs pret sevi un citiem, apveltīts ar izcilu gaumi. Galvenā diriģenta Tona vadībā Rīgas Operā sākās īsts pacēlums: viņš tiecās pēc lieliem izaicinājumiem, piemēram, iestudēja Riharda Vāgnera monumentālās drāmas «Tanheizers», «Loengrīns», «Valkīra». Romantiskā mūzika, verisma operas, diriģentam varbūt šķita par vienkāršu, piemēram, primadonnai Žermēnai Heinei-Vāgnerei, kas baidījusies, ka pēc Valkīras un Ortrūdes lomām var palikt bez balss, Tons aizrādījis: «Labāk dziedāt piecus gadus, atdodot sevi visu un jūtot dzīves pilnskanību, nekā ilgus gadus apdomīgi izlietot savus spēkus tādām lomām kā Mimī!» (varone Pučīni operā «Bohēma» – aut.).
Nemainīga intensitāte
Mūzikā Edgars Tons bija īsts lietpratējs – visaugstāk vērtēja Baha un Bēthovena darbus, cienīja Riharda Štrausa, Sergeja Prokofjeva un Dmitrija Šostakoviča mūziku, uzdrošinājās iestudēt modernista Bendžamina Britena operu «Pīters Greimss». Uz tās pirmizrādi ieradās pats komponists, kas bija milzu notikums tā laika mūzikas dzīvē. Tona vadībā tika iestudēti arī jaunākie latviešu autoru darbi – Ādolfa Skultes balets «Brīvības sakta», Marģera Zariņa operas. Starp citu, 50. gadu vidū Tons divus gadus paguva vadīt arī vīru kori «Dziedonis».
Tona prasmes un autoritāte bija garantija, ka iestudējums izdosies.
Diemžēl vārdos grūti aprakstīt viņa meistarību, izcilo tehniku un artistiskumu, bet kinohronikās Tona darbs nav iemūžināts. Palikuši vien nedaudzi kadri no kāda mēģinājuma klavieru pavadībā. Arī Tona diriģēto skaņdarbu ierakstos saglabājies maz: mūziķis bija tik prasīgs pret sevi, ka allaž atrada nepilnības un bieži lika ierakstīto izdzēst. «Es uzskatu, ka par labu diriģentu var kļūt tikai ar laiku. Dabas dots diriģenta talants ir ļoti reta parādība,» uzskatīja Edgars Tons. Viņš noteikti cerēja uz skatuves ilgmūžību, nežēlodams spēkus nemainīgas intensitātes darbā. Jau 1956. gadā diriģentam piešķīra Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu, taču vēl lielāks pagodinājums bija kolēģu un audzēkņu lielā mīlestība. Izcilais diriģents savu pieredzi kā Konservatorijas mācībspēks nodeva tālāk, pēc izrādes vai koncerta neatteicās pasēdēt kopīgā pulciņā, tomēr darbā necieta familiaritāti un nekādas atlaides nedeva. Viņš nekad nekliedza, bet dažkārt pateica kaut ko ar sev raksturīgo, smalko ironiju.
Līdztekus darbam operteātrī Tonam 1963. gada nogalē uzticēja vadīt Radiofona orķestri – tagadējo Nacionālo simfonisko orķestri – līdzšinējā diriģenta Leonīda Vīgnera vietā. Viņš bijušajam audzēknim adresējis pārmetumu – esot sildījis čūsku azotē. Taču ne jau karjerisms dzina uz priekšu Edgaru Tonu, bet gan kaisle pēc jauniem muzikāliem izaicinājumiem. Panākumi neizpalika – gan Tona vadītie kolektīvi, gan viņš kā viesdiriģents guva spožus panākumus prestižākajās koncertzālēs, protams, galvenokārt PSRS. Pirmā plašā ārzemju turneja tika sagaidīta vien 1966. gadā, kad mūziķis Polijā iestudēja iespaidīga apjoma repertuāru ar vietējiem simfoniskajiem orķestriem.
Pielūdzēju ielokā
Var teikt, ka diriģenta bērni uzauga bez tēva, kurš vienmēr bija darbā. Arī mājās aizņemts – nereti apsēdās uz dīvāna ar partitūru uz ceļiem. «Klusu, netraucē, paps strādā – mamma mums aizrādīja. Viņš mums mājās bija kā elks. Izjutām abu vecāku mīlestību pret mums, bet pietrūka viņu klātbūtnes,» skaidro Juta, kurai reizēm nedaudz skauda, ka draudzenēm vecāki ir parasti cilvēki, nevis mākslinieki. «Vakaros, kad mammai bija koncerti, baidījos par viņu, uztraucos, kā mamma pa tumsu, cauri parkam atnāks mājās. Nevarēju aizmigt, līdz dzirdēju atslēgu noskrapstam.» Visbiežāk Jutu ar māsu veda uz baletu, kur varēja vērot, kā tēvs diriģē. Ir piedzīvots, ka paps diriģē un mamma dzied, turklāt tas bijis simfoniskā orķestra un Valsts kora vieskoncerts Ļeņingradā, kas Jutai dziļi iespiedies atmiņā arī ar dzīvošanu smalkā viesnīcā.
Jana un Juta bērnībā apmeklēja klavierstundas. Tēvs nesēdēja ar bērniem pie mājasdarbiem, toties iemācīja spēlēt šahu. 50. gados Margarita, draugu lokā saukta par Margitu, ieguva autovadītājas tiesības un ar laiku ģimenes īpašumā nonāca «moskvičs». Retas bija tās dienas, kad Edgars varēja izrauties no trauksmainās steigas un pastaigāt gar upmalu ar makšķeri vai pa mežu ar bisi – tad pie vannasistabas lodziņa ārpusē karājās aiz pakaļkājām pakārts nomedītais zaķis vai plītspriekšā plūkšanai tika nolikts krāšņs rubenis. Reizēm laivā līdzi bija Margita, turpat meldros tika saceptas zivis. Diriģents pat iekārtoja burtnīcu, kurā pierakstīja braucienus uz «copi» un lomus.
Pēc Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukuma piešķiršanas Tonu ģimene pārcēlās uz skaistu, plašu dzīvokli. Tur dažkārt notika lustīgas ballītes ar draugiem – diriģentu Jāzepu Lindbergu un viņa kundzi Ināru, komponistu Marģeri Zariņu un viņa kundzi Jolantu, kas kļuva par Margitas mūža draudzeni. Tad bagātīgi klātais, ovālais ozolkoka galds ticis izvilkts un pagarināts, un omulīgā jautrība situsi augstu vilni līdz vēlai naktij.
Diemžēl Margaritai pārpūles dēļ sašķobījās veselība, nācās ārstēt plaušas sanatorijā Krimā, un tad bērnus pieskatīja vecvecāki, auklīte, mājas solī palīdzēja mājkalpotāja. Līdz pienāca laiks, kad vakaros Juta dzirdēja, kā mamma blakus istabā nespēj apslāpēt raudas. «Mamma mums neko nestāstīja, ne par ko nežēlojās līdz sava mūža pēdējai dienai. Dažus faktus atklāja nesen, kad gribēju uzzināt ko vairāk. Varbūt viņa gribēja saglabāt mums papa idealizēto tēlu, jo ļoti viņu mīlēja,» saka Juta. «Lasot tēva vēstules, sapratu, cik ļoti svarīgs viņam bija darbs. Bet Ļeņingradā viņš ieradās kā jauns, skaists, talantīgs baltietis, tas taču tikpat kā ārzemnieks! Ir saglabājušās arī pielūdzēju vēstules. Dažas fanes pēc tam brauca uz Latviju uz viņa koncertiem, operu. Tēva brālis tajā sakarā reiz izteica salīdzinājumu: «Iedomājies, tu ej pa pļavu, kas pilna skaistām puķītēm. Kāpēc nenoplūkt kādu? Pasmaržo, aizmet un aizmirsti.» Bet vai viegli aizmirst tam, kurš ir blakus un to redz?»
Tālākie gadi Margitai nāca kā smags pārbaudījums. Ilgu laiku viņa cieta dziļas sirdssāpes un aizvainojumu, līdz neizturēja un iesniedza šķiršanos. Avīzē tika ievietots īss paziņojums par tiesas lēmumu Tonu šķiršanās lietā. Diriģenta bērniem tas bija īsts šoks.
Liktenīgā mīlestība
Skaidrs, ka izciliem māksliniekiem netrūkst pielūdzēju, dažiem – arī romānu.
Tomēr iepazīšanās ar aktrisi Dinu Kupli izvērtās Tonam liktenīga.
Abus vispirms tuvināja kopīgais darbs «Pēra Ginta» iestudējumā operteātrī, tad – garīgās intereses. Kādu brīdi pēc iepazīšanās uzsākuši kopdzīvi, Edgars un Dina pašķīrās, bet pēc laika atkal sagāja kopā. Tas bija liels skandāls radošās inteliģences aprindās, Kuple gadiem ilgi jutusies vainīga par Tona ģimenes izjaukšanu, taču, izturējuši tenkas un nenovīdīgos skatienus, abi kļuva arvien tuvāki.
1961. gada martā Tons beidzot izšķīrās, un pēc četrus gadus ilgas draudzības abi klusi, pat bez kāzu foto, apprecējās un apmetās pie Dinas tantes komunālajā dzīvoklī. Dzīvesvietas vēl divkārt tika mainītas, ģimeni papildināja meita – žurnāliste Arta Tone. Kaut gan pēc valodas likumiem sieviešu dzimtē uzvārds Tons būtu jāraksta kā Tona, visas dzimtas sievietes bijušas Tones. «Skaidrs, ka tēva iepriekšējā ģimene nebija priecīga par manas mammas parādīšanos viņa dzīvē. Pusmāsu Jutu es uzmeklēju pirms divdesmit gadiem, un kopš tā laika tiekamies daudzmaz regulāri. Šovasar ceram sapulcināt visus Tona mazbērnus un mazmazbērnus.»
Bērnībā Arta piedzīvoja līdzīgas izjūtas kā viņas pusmāsas un pusbrālis, jo tēvs burtiski ierakās darbā. 60. gados diriģenta slodzi jāsauc par ārprātīgu, sevišķi, kad Tons 1964. gadā sāka strādāt ar Radio simfonisko orķestri. Viņš iestudēja iepriekš nespēlētus, sarežģītus opusus – Respīgi «Balādi par gnomiem», Onegēra «Pacific 231» un daudzus citus, arī svītu no Štrausa operas «Rožu kavalieris», ko sapņoja uzvest operā. Tona vadībā tika atskaņoti mūsu jauno skaņražu drosmīgie opusi – Romualda Grīnblata klavierkoncerts ar spīdošo Raimonda Paula solo, Imanta Kalniņa Koncerts orķestrim.
Iespējams, viens no dzinuļiem bija arī vēlēšanās nopelnīt divām ģimenēm vienlaikus. Edgars jutās parādnieks Margaritas priekšā par viņas palīdzību stažēšanās laikā, jo toreiz dziedātāja upurēja savu karjeru ģimenes un vīra nākotnes vārdā.
Toni Berģos sāka celt vasarnīcu, un diriģents sapņoja, ka tajā sapulcēsies visi viņa bērni. «Bija laiks, kad tas šķita nereāli, bet tagad mēģinu šo tēva novēlējumu īstenot, cik iespējams,» saka Arta. «Tolaik vecāki dzīvoja pieticīgi, taču abi bija ar labu gaumi apveltīti estēti – prata lietas glabāt, uzpost un efektīgi pasniegt. Kaut gan mājās bija divi mākslinieki, nekad nebija haosa, spriedzes. Ar tēvu jutos priecīgi, droši un harmoniski.
Viņš bija cilvēks kā ūdens – ir un tek, un krastā jūties ļoti labi no tā vien, ka viņš ir tuvumā.»
Arta piemin arī Tona rakstītās vēstules mammai, kurās viņš Dinu nemitīgi uzmundrinājis, sniedzis atbalstu – bija ne tikai vīrs, mīļotais un mākslinieciskais konsultants, bet arī tēvs, kura aktrisei praktiski nebija. Tona jaunākā meita glabā arī tēva šaha pulksteni un diriģenta zizli.
Tons bija izteikti rietumnieciski orientēts cilvēks, kas gan nebija pretrunā ar viņa krievu mūzikas mīlestību. Turpinot brīvās Latvijas tradīcijas arī padomju pelēcībā, diriģents ģērbās eleganti, pat švītīgi. Lietusmētelis, savilkts viduklī, galvā hūte, vienmēr raudzījās, lai baltais krekls būtu izgludināts, un nu pie gludināšanas bija jāķeras aktrisei Kuplei. Savukārt no sievietes mūziķis sagaidīja, ka viņa būs kopta, ar stāju, un šī prasība attiecās ne tikai uz sievām, bet arī uz meitām, kas tēva mācību likušas aiz auss. «Viņš bija ļoti slims, pēc miokarda infarkta gulēja slimnīcā un burtiski piecas dienas pirms nāves mammai teica: «Tu aizej pie friziera, nogriez matus, sakopies, nevienam nav jāzina, ka mums pašlaik iet grūti,»» atceras Arta.
Viņas sirdī tēvs palicis draudzīgs, laipns, komunikabls un reizē ļoti noslēgts cilvēks. «Kad mamma par mani gribēja kaut ko uzzināt, savukārt es negribēju, ka to kāds zina, viņa teica – tu esi īsta tēva meita! Jā, viņš ieturēja distanci no cilvēkiem, ļoti sargāja savu patību.» Turklāt padomju sistēmā bija ļoti jāuzmanās no atklātības – nekad nevarēja zināt, vai sacītais nenonāks nevēlamās ausīs. Tons savā autobiogrāfijā ierakstījis, ka viņa māsa Velta pazudusi bez vēsts. Tas nebija tiesa – Velta ieplūda pēckara bēgļu straumē un nonāca Anglijā, ko diriģents zināja.
Jaunākās meitas atmiņā palikuši divi atpūtas braucieni, īpaši pēdējais uz Karēliju – uz Sortavalas sanatoriju, kur Artai roku skūpstījis pats Gija Kančeli. Pēc tam meitenīte stiepa roku arī pārējiem kungiem. Vienīgā reize, kad Arta apmeklējusi tēva diriģētu izrādi, bija balets «Doktors Aikāsāp». Tēvu viņa, arī pēc mammas nostāstiem, atceras kā ļoti aktīvu, zinātkāru cilvēku, kam bijis grūti mājās nosēdēt mierā. Visu laiku Tons atradās meklējumos, kustībā, gādāja par savu fizisko formu, tāpēc aktīvi spēlēja tenisu. Taču no pīpēšanas gan netika vaļā. Aktīvajam smēķētājam 60. gados uzliesmoja kuņģa čūla. Pēc atgriešanās no triumfālajiem vieskoncertiem Polijā Tonam kļuva slikti ar sirdi. Ārsti ieteikuši atstāt darbu, un viņš esot sacījis:
«Ja nevaru diriģēt, tad labāk mirstu.»
Mūzika Edgaram Tonam bija viss…
Pēc pirmā miokarda infarkta 1967. gada maijā diriģents nonāca slimnīcā. Kad notika otrā infarkta lēkme, medmāsa neatradās postenī, un diriģents nevarēja laikus saņemt ārsta palīdzību.
Pēc Edgara aiziešanas mūžībā Dina sacījusi, ka visvairāk viņai pietrūkst abu sarunu, kurās mākslinieki centās izprast, analizēt, kaut ko ieteikt viens otram. Tona vieta palika tukša arī Margaritas dzīvē – vēl līdz 90. jubilejai viņa dziedāja Mārupes vecmāmiņu korī. Jutas mazdēls spēlē klavieres un saksofonu. Savukārt Artas vecākais dēls dzimtas turpināšanai pieņēmis uzvārdu Tons, bet viņas trešais dēls nodēvēts pat par Edgara Tona reinkarnāciju – tik līdzīgs vectēvam!
Bet to, ka viņiem ārzemēs mīt pusbrālis, Tona bērni uzzināja samērā nesen. Edgars Tons 23 gadu vecumā esot apprecējis daiļo Vandu Kārkliņu, kas drīz vien samīlējusies kādā spāņu virsniekā un aizbēgusi. Savu dēlu Patriku Tons vairs nekad neredzēja. Daudzus gadus vēlāk Dinai Kuplei pienāca vēsts par Džeimsu Flečeru Tonu, Patrika dēlu, kas meklē savus Latvijas radus. Uzdotie dati diemžēl izrādījās neprecīzi, bet varbūt nākotnē Toniem vēl izdosies uziet šo dzimtas atzaru.
Populārākie raksti
