Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Hildai Žīgurei ilgus gadus piederēja Latvijas teātru vecākās aktrises gods. Pēdējos apsveikumus labā noskaņojumā viņa pieņēma vēl 104. dzimšanas dienā pagājušajā pavasarī. Aizvadīja vasaru un mūžībā aizgāja skaistā atvasaras dienā 6. septembrī. Viņa bija viena no profesionālās leļļu teātra mākslas iedibinātājām Latvijā un kopš Leļļu teātra pirmsākumiem 1942. gadā pavadīja tajā visu profesionālo dzīvi, ilgus gadus būdama vadošā aktrise un radot daudzas spilgtas lomas.
«Izredzētība un pamatīgums. Tie ir pirmie divi vārdi, kas nāk prātā, domājot par aktrisi Hildu Žīguri. Tā patiešām ir milzu izredzētība – būt klāt brīdī, kad dzimst jauns teātris un līdz ar to pilnīgi jauns virziens visā latviešu teātra mākslā,» tā Hildas Žīgures vietu latviešu teātra vēsturē iezīmējis teātra mākslas vēsturnieks Aldis Linē. «Kopš Leļļu teātra pirmsākumiem tajā klātesoša ir arī jaunā aktrise Hilda Žīgure. Ar prātu, sirdi un talantu. Ar milzu vēlmi apgūt visu jauno, nezināmo, darīt kaut ko pirmo reizi un darīt to tik labi, cik vien iespējams.
Hilda ir ļoti temperamentīga aktrise, kurai vistuvākās spilgtas raksturlomas – Sprīdītis (Sprīdītis), Buratino (Zelta atslēdziņa), Melnā māte (Zelta zirgs), Paija (Maija un Paija), Baronese (Velniņi), Šveiks (Šveiks, Šveiks frontē), Hugo Diegs (Diega zīmes, Diega darbi), Agate (Un atkal Pifs…) un vēl daudzi citi atmiņā paliekoši skatuves tēli. Atmiņā paliekoši tāpēc, ka Hildai Žīgurei ir labas rokas. Tā mēdz teikt par talantīgiem diriģentiem, kuri ar orķestriem strādā droši, pārliecinoši un spēj ar žestu no orķestrantiem un mūzikas izvilkt visu to burvību, kāda nu katrā mūzikā slēpjas.
Arī Hildas žests, lelli vadot, ir noteikts, plašs un pārliecinošs.
Klāt arī vēlme līdz pašam kodolam saprast tēla būtību. Kad jaunie aktieri apbrīnoja Hildas darbu, cik pamatīgi nostrādāta katra loma, Hilda mierīgi atbildēja: «Es mājās arī grīdu slauku pamatīgi.»»
Aktiermākslas pamatus Hilda Žīgure apguva Latvju dramatiskajos kursos – Zeltmata (Ernesta Kārkliņa) izveidotajā un vadītajā pirmajā profesionālajā aktieru skolā, mācīdamās tajā vienā laikā ar Kārli Sebri un Kārli Pamši, bet Leļļu teātrim viņu piesaistīja brālis – rakstnieks un tulkotājs Jānis Žīgurs. Sākoties karam, Hilda ar māsu Ernu devās līdzi brālim bēgļu gaitās uz Krieviju. Evakuējās daudzi pazīstami latviešu kultūras darbinieki un, apmetoties Ivanovā, nodibināja tur Latviešu mākslas ansambli, kura paspārnē Jānis un Hilda kopā ar dzejnieci Mirdzu Ķempi un vēl dažiem izveidoja leļļinieku ansambli. 1944. gadā, atgriežoties Latvijā, tas ieguva oficiāla teātra statusu. Jānis Žīgurs kļuva par jaundibinātā teātra direktoru, Mirdza Ķempe – par māksliniecisko vadītāju, Hilda Žīgure – par vienu no vadošajām aktrisēm.
«Palikt Leļļu teātrī viņu pierunāja brālis Jānis, jo viņam vajadzēja labu aktrisi,» stāsta Hildas meita Maija Žīgure. «Mammu aicināja uz Nacionālo (toreizējo Drāmas) teātri, bet viņa palika pie lellēm. Kad Zeltmatis, saticis kādu no mammas kādreizējā kursa, jautājis, kur palikusi Žīgure, izdzirdot, ka viņa ir Leļļu teātrī, iesaucies: «Raudupiete, Spīdola!… Ko viņa dara Leļļu teātrī?!…» Mammai bija ārkārtīgi spēcīga dramatiskā stīga, viņa bija raksturlomu aktrise. Arī Leļļu teātrī viņa nespēlēja romantiskas princesītes un sērdienītes.»
Leļļinieku pasaule
«Mamma manā dzīvē bija pats svarīgākais cilvēks. Mēs daudz ko izrunājām un viena otrai uzticējām,» saka Maija. «Reiz mammai teicu, ka manā ieskatā viņa dzīvē izdarījusi divas lielas kļūdas, un atļāvos tās pateikt: «Karam sākoties, tev vajadzēja braukt uz rietumiem, nevis austrumiem, un, paliekot Latvijā, tev bija jāiet uz Drāmas teātri, jo tur bija tava vieta.» Bet mamma savu dzīvi bija saistījusi ar Leļļu teātri un palika tam uzticīga.
Kādā intervijā par savu mūža darbu viņa teica: «Neparasts. Atdzīvināt, piešķirt rakstura, uzvedības un personības īpatnības nedzīvām lietām. Atļauties kariķēt vai nopietni atspoguļot cilvēka dabas kā saulainās, tā ēnainās puses. Neparasti, interesanti, viegli. Tas skatītājiem…» Par to, kas notika aiz širmja, viņa nerunāja. Tur palika satraukums, kļūmīgas situācijas, uzsisti puni, sāpošas rokas un kājas, stīvas muguras. Es atceros, ka mazāka auguma aktieri, lai lelles dabūtu pāri rampai, zem apaviem lika speciāli taisītas biezas zoles, kuras ar siksnām aplika ap kāju, un aktieris pacēlās augstāk. Stāvēja uz podestiem, bet bija jāuzmanās, lai, lomā aizrāvies un aizmirsies, kur atrodas, nenogāztos. Dažam gadījās arī tā.
Mamma gan vadīja lelles, gan kādās izrādēs pati nāca ārā uz skatuves, kā Velniņos, kur spēlēja Baronesi. Abās Šveika izrādēs uz skatuves Šveiku spēlēja Egons Maisaks, bet mamma aiz širmja vadīja lelli. Viņai bija ārkārtīgi laba ritma izjūta, izteiksmīga plastika un, vadot lelli lomas tēlā, līdz niansēm izkopta tehnika. Ļoti augsta pienākuma apziņa. Lai mamma neierastos darbā, vajadzētu notikt zemestrīcei, bet arī tad izrāde nenotiktu tikai tādā gadījumā, ja sabrucis izrādītos teātris…
Mamma bija īpaša visādā ziņā. Visu, ko viņa panāca, to panāca ar sev Dieva dotajām spējām.
Apbrīnojams bija viņas atmiņā turētais dzejoļu kopums, no kura jebkurā brīdī viņa varēja runāt situācijai vai noskaņai atbilstošu. To bija simtiem. Īpaši tuvi viņai bija Ziemeļnieks, Ādamsons, un viņas runātie dzejoļi nekad neatkārtojās. Tikpat apbrīnojamas bija viņas spējas nojaust. Viņai bija savs iemīļots teiciens, ko pati arī ievēroja: «Nekas tā neveicina labas attiecības, kā distance…» Mamma uzskatīja, ka Alberta Šveicera grāmatai Vēstules no Lambarenes būtu jākļūst par cilvēcisko attiecību morāles pamatvērtību piemēru.
Mammas dzīvē bijis daudz gan traģisku, gan traģikomisku, arī komisku notikumu, kurus viņa ar smalku pašironiju man atstāstīja. Atcerējās, kā kara gados Mirdza Ķempe viņu pēc pārslimota tīfa ragaviņās vilkusi no slimnīcas uz mājām. Ragaviņas apgāzušās. Mamma nevarējusi piecelties, Ķempe nejaudājusi pavilkt ragaviņas… Arī es daudz esmu uzturējusies dzejnieces sabiedrībā, dzīvojusies viņas dzīvoklī. Neparastāku sievieti savā mūžā neesmu satikusi. Ķempe bija liela personība. To nevar noliegt pat viņas nelabvēļi. Savas nodevas laikmetam Ķempe rakstīja, bet tā nebija viņas būtība un pārliecība. Viņai patika svinēt, un viņa to prata. Pie Ķempes gāja augsti. Viņa mudināja mani rakstīt dzejoļus, bet sapratu, ka dzejniece no manis neiznāks.
Es uzaugu Leļļu teātrī. Kad sēdēju savā iemīļotajā vietā pie rekvizītu kastēm, rekvizitore bieži vien nogrābstījās man gar kaklu, meklēdama āķi, aiz kura to lelli pakārt vietā. Mamma visur ņēma mani līdzi, jo nebija, pie kā atstāt. Braucu līdzi izbraukumos. Smagās mašīnas kravas kastē aktieri sēdēja kopā ar dekorāciju kastēm. Vēlāk teātrim iedeva žēlīga paskata autobusiņu. Aizbraucot galā, kur jāspēlē izrāde, vispirms atrada kādu pļaviņu, vēlams kartupeļu lauka malā (saprotamu iemeslu dēļ…), noklāja galdautus, un notika kopīga ēšana. Vakarā pēc izrādes bija mūžīgā stīvēšanās un iecietīga kašķēšanās, gulēšanai ierādītajā telpā meklējot, kurā kaktā katram iebīdīt savu saliekamo gultiņu. Tad cerīgas pārrunas, vai nākamajā skolā piedāvās pusdienas. Dažs naktī krāca, dažs blandījās apkārt.
Teātrī bija izcilas personības – Tīna Hercberga, Pāvils Šenhofs, Voldemārs Pūce, Alberts Terpilovskis, Arnolds Burovs. Pateicoties mammai, iepazinu Hildu Vīku, Kurtu Fridrihsonu un viņa kundzi Zentu. Atceros teātra administratoru Leinasāru un to, ar kādu dedzību viņš sargāja teātra naudas portfeli. Aktieri to gribēja plašāk atvērtu, bet Leinasārs vismīļāk to būtu turējis aiz lielas atslēgas. Neaizmirstamās Jaungada (Ziemassvētkus taču nedrīkstēja svinēt!) eglītes teātra darbinieku bērniem, mani un mammas pārdzīvojumi manu nepaklausīgo matu dēļ!
Teātrī par pianisti strādāja Eduarda Rozenštrauha māsa, arī pats Rozenštrauhs bija noformēts kādā darbā, un visas ballītes tur notika ar viņa dziesmām un akordeona spēlēšanu. Zilais lakatiņš vienmēr tika dziedāts. Vecmamma reizēm bažījās: «Jāni, Jāni, tu mūs visus uz Sibīriju aizvedīsi!…» Mammas brālis Jānis, būdams direktors, teātrī bija paņēmis leģionārus un citus izsūtītos, kas atgriezās no Sibīrijas un kurus nekur darbā neņēma. Jānim labs draugs bija kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, nacionāli noskaņots godavīrs. Viņš, tāpat kā Jānis, daudz tika riskējis. Es bieži dzīvojos pa Jāņa mājām. Satiku vēl Elzu Stērsti, Jāņa sievasmāti. Edvarta Virzas sieva bija atgriezusies no Sibīrijas, bet jau dikti slima.
Mammai, visādi citādi asa prāta cilvēkam, piemita tāda kā naiva uzticība. Pārliecība, ka neviens apzināti nemelo, nekrāpjas un netaisa baltu par melnu un otrādi. Par šo naivumu viņai nācās sāpīgi maksāt. Dzirdēju, kā reizēm vakaros, kad bijām jau devušās pie miera, viņa savā gultiņā klusi, klusi raudāja…
Par laimi, bērnības skarbais rūdījums un igauņu spīts neļāva viņai salūzt vai padoties.
Daudz kas tika uzticēts vecmammai, bet viņai kā igaunietei bija grūtības ar dzimšu izpratni. Tāpēc allaž, tiklīdz tika minēta kāda persona, vecmamma apjautājās, kas viņš ir – vīrietis vai sieviete. Reizēm mamma atmeta stāstāmajam ar roku un aizgāja uz mežu pavingrot. To viņa darīja katru dienu visa mūža garumā. Arī izbraukumos, kamēr citi rītos vāļājās cisās, mamma ārā jau bija atradusi klusāku stūrīti, kur iegūt dienai vingrumu.»
Žīguru likteņi
«Mana vecāmāte Jūlija Lele bija igauniete, dzimusi netālu no Vīlandes pie Vircezera. Skaidrā laikā pāri Vircezeram varot redzēt Tartu. Vectēvs Roberts Žīgurs, cēlies no Viļķenes, kādā dzīves posmā bija nonācis Igaunijā, tur saticis Jūliju. Laulājās viņi Vīlandes baznīcā, un pirmie četri no pieciem Žīguru bērniem piedzima Igaunijā. 1908. gada 29. oktobrī – Elvīra, 1910. gada 5. septembrī – Ervīns, 1915. gada 1. martā – Jānis, 1918. gada 2. martā – Hilda. Pastarīte Ernestīne, ģimenē saukta par Ernu, piedzima Latvijā, kad ģimene 1920. gadā pārnāca vectēva dzimtajā pusē,» stāsta Maija Žīgure.
«Apmetušies uz dzīvi Limbažos. Vectēvs sācis nodarboties ar ādu ģērēšanu un tajos laikos ar šo daudziem vajadzīgo amata prasmi varējis gluži labi nopelnīt. Ar laiku palīgos tika pieņemts zellis, un vectēvam sāka rasties citas intereses – arvien biežāk iegriezies Limbažu krodziņā Divas lauvas. Katrā cālunga dienā Žīgurs, nebūdams skops, tur ir uzstājies un vēlā vakarā, ar hūti galvā un apmetis ap kaklu šalli, gājis uz māju dziedādams. Tādā garā turpinot, ģērmaņa lietas, kā jau to varēja gaidīt, nogājušas uz grunti. Žīguri atnāca uz Rīgu, un viņiem sākās ļoti grūti laiki. Ģimene mētājās pa maziem īres dzīvoklīšiem – vienu laiku Ūdens ielā, tad Akmens ielā, Ziepju ielā. Visi saspiedušies vienā istabiņā, bērni gulējuši uz grīdas. Vectēvs dabūjis darbu Vildenberga ādu fabrikā Pārdaugavā. Vecmamma, lai pabarotu bērnus, gājusi piestrādāt, kur vien varējusi. Jau no bērnības mana mamma iepazina ļoti sūru izdzīvošanas skolu. Sākusi iet igauņu skolā, bet kārtīgu apavu nav bijis. Novembrī, aukstumā un slapjdraņķī, gājusi plānās tenisa čībiņās. Skolotājs, to redzēdams, nopircis viņai zābaciņus.
No mammas stāstiem zinu par viņas māsu un brāļu likteņiem. Vecākā māsa Elvīra, īsta skaistule, kā to rāda arī fotogrāfijas, nomira jauna. Viņas dēliņam Aleksandram bijis pusotra gada. Viņu uzaudzināja otra vecmamma – tēva māte. Arī brālis Ervīns bija ļoti izskatīgs, brauca uz kuģiem. Apprecēja polieti, bet vecmammai vedekla nepatika, un abi ar vecpapu pat uz kāzām negāja. Pirms sarkano ienākšanas Latvijā Ervīna kuģis stāvējis Liverpūlē, un brālis Jānis viņam rakstījis, lai nebrauc mājās, jo nav zināms, kas notiks. Ervīns teicis, ka neko sliktu nav darījis. Kāpēc lai nebrauktu? Rīgā viņu apcietināja, bet Ervīns pamanījās izbēgt no čekas filiāles Sarkandaugavā. Aizbēga uz Igauniju. Vairākus gadus tur nodzīvoja ar svešu vārdu, līdz viņu kāds nodeva, un Ervīns nokļuva Sibīrijā. Bēgot no ieslodzījuma, ticis nošauts. Vismaz tādu ziņu vecmamma saņēma no Ervīna drauga igauņa, ar kuru kopā viņš bija Sibīrijā. Bet ir vēl viena versija, un par to man bijis jādomā līdz pat šai dienai.
Padomju laikā piedzīvoju ļoti mulsinošu situāciju. Centrālajā pastā, kas bija pie stacijas, stāvēju pagarā rindā, lai nosūtītu ierakstītu vēstuli. Man priekšā stāvēja sieviete, un savu nosūtāmo vēstuli viņa bija nolikusi uz letes. Uzmetu tai acis, un, ieraugot adresāta vārdu, pār muguru man pārgāja karstas tirpas. Vēstule bija rakstīta Arvīdam Žīguram Austrālijā. Zināju, ka ģimenē vecpaps Ervīnu sauca arī par Arvīdu. Atvainojos priekšā stāvošajai kundzei, ka viņu uzrunāju, un jautāju, kas ir cilvēks, kuram adresēta viņas vēstule. Teicu, ka arī man rados ir Žīgurs ar mazliet citu vārdu, par kura likteni neko nezinām. Viņa ļoti noraidoši no manis atkratījās, neielaizdamās sarunā. Nē, nē, tas nevarot būt man zināmais cilvēks. Pateica vien to, ka tas esot gados vecāks kungs. Nu, Ervīns tajā laikā, ja bija dzīvs, bija kungs gados. Var jau būt, ka tikai sakritība, bet cerība, ka Ervīnu Sibīrijā nenošāva, mums vienmēr bija. Pēc šķiršanās no pirmās sievas polietes Ervīns apprecējās vēlreiz. Viņa otro sievu Elvīru bija uzmeklējusi sieviete, kura viņai stāstījusi, ka braukusi uz Sibīriju pēc sava smagi slimā brāļa, jo viņam tāpēc bijis ļauts atgriezties mājās. Vilcienā brālim kļuvis ļoti slikti, un viņš māsai pateicis, ka viņam vatenī ir iešūta vēstule Elvīrai Žīgurei, bet viņa to vēstuli nesaņēma, jo cilvēku, pie kura tā bija, noņēma no vilciena un aizveda uz slimnīcu. Vēstule palika viņa vatenī. Tas cilvēks savai māsai teicis, ka Ervīns nav nošauts, bet labo svešvalodu zināšanu dēļ paņemts kādiem darbiem. Mēs nezinām, vai tā bija taisnība, un Ervīna liktenis mums palika nezināms. Vēl tagad no tām domām netieku vaļā.
Mammas jaunākās māsas Ernas lielais sapnis bija medicīna. Viņa pierunāja Hildu iet viņai līdzi uz iestājeksāmeniem medicīnas māsu skolā un kopā ar viņu likt eksāmenus. Mammu jau tad vilka teātris, bet viņa padevās māsas lūgumam, un ironiskā kārtā Hildu uzņēma māsu skolā, bet Ernu neuzņēma, un tas viņai bijis tik briesmīgs pārdzīvojums, ka, ejot uz mājām pāri tiltam, Erna apstājusies un teikusi, ka lēkšot Daugavā. Bez medicīnas viņai dzīves nebūšot. Mamma no rīta aizbraukusi uz skolu, gājusi pie direktora un lūgusi, lai viņas vārdu uzņemto sarakstā nomaina pret Ernas vārdu. Viņš sapratis, un jautājums ticis nokārtots. Erna piepildīja sapni par medicīnu, Hilda – par teātri.»
Dejas mēnesnīcā
«Es apbrīnoju mammu, kā viņa no tik lielas pieticības, kādā ģimene dzīvoja, spēja piepildīt savu sapni un tik tālu izlauzties. Viņai bija daudz talantu – no visiem bērniem garākā un slaidākā, labi dejoja, viņai interesēja māksla, padevās zīmēšana, piemita smalka valodas izjūta. Palīdzēja brālim Jānim tulkot no igauņu valodas. Stāstot par savu dzīvi, mamma nekad nesūdzējās par grūtībām. Viņai sašutumu radīja citu pazemošana un necilvēcība, nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem. Viņa nekad nav bijusi līdēja, sava labuma un izdevīguma meklētāja. Daudz nesvārstījās, kad gribēja kaut ko pateikt, un nebaidījās to darīt. Tas notika, gan aizstāvot kādu cilvēku, gan savu viedokli un dzīves redzējumu.
Mārcienā, atzīmējot mammas 100. dzimšanas dienu, starp sveicējiem bija arī Rīgas sociālās nodaļas pārstāvji ar toreizējā Rīgas mēra Nila Ušakova parakstītu vēlējumu. Noklausījusies apsveikumu, mamma teica: «Jā, jā, paldies, paldies, paldies! Tikai pasakiet Ušakova kungam, lai liek mierā to kapu tramvaju!» Un es atcerējos, kā Katlakalnā abas gājām netālajā baltsūnu purviņā dejot. Purviņš atgādināja cirka arēnu, ko visapkārt apņēma kupli zileņu ceri. Deju atpūtas brīžos ogas labi noderēja. Reizēm siltos mēnesnīcas vakaros gājām tur padejot. Mammas mīļākais spīdeklis bija mēness. Tam parādoties, vienmēr lūdza atvilkt aizkarus. Bet dejas mēnesnīcā mūsu fantāzijās izvērtās par uzvedumiem, kuros miglas un gaismēnu plīvuros kopā ar mums dejoja meža gari un fejas, un mūs pārņēma savāda izjūta un jautājums, kas šajā dabas izrādē ir cilvēks… Šis jautājums manī nav radis atbildi līdz šai dienai… Mazā purviņa un meža sen vairs nav – varbūt tā arī ir atbilde…
Mani pirmie dzīves gadi, dzīvojot Katlakalnā pie vecmammas – teritorijā starp Rāmavu, Ziepniekkalnu un tautā dēvētajiem kūdras Baložiem –, pagāja Bišumuižas dārznieka mājiņā. Tuvākais sabiedriskais transports bija trīs kilometru attālais 10. tramvajs.
Vasarās līdz tramvajam cauri mežam un pļavām mamma devās basām kājām. Somiņā vienmēr bija vai nu samitrināta drāniņa, vai pat ūdens pudele, lai netālu no pieturas varētu notīrīt pēdas un uzvilkt pie rokas nestos apavus.
Bet… vienā reizē, vairāk domājot par jauniestudētās lugas tekstu, kurpes bija aizmirsušās mājās… Nu, neko! Kāpusi tik tramvajā. Sēžot kājas pavilkusi zem beņķa (tolaik tramvajos sēdvietām bija cits izkārtojums), lai pasažieri, garām ejot, nenomin, un braukusi uz Rīgu (tautā toreiz Rāmavu, Ziepniekkalnu un tamlīdzīgas vietas par Rīgu neviens neuzskatīja).
Pieturā pie tirgus bija jākāpj ārā. Šifona blūzīte, glīti svārki, bet kājas basas… Līdz teātrim ejams pieklājīgs gabaliņš, un mamma dzirdējusi, kā brīžiem cilvēki, uz viņu atskatīdamies, saskrienas. Dažs apstājies un pavisam atklāti ar lielu interesi nopētījis viņu no galvas līdz kājām, bet mamma nav gājusi ar zemu noliektu galvu, bet lepni turējusi paceltu, it kā pie viņas izskata viss būtu vislabākajā kārtībā.
Atceros, kā Katlakalnā pļaviņā pie lielajiem ozoliem vakaros sēdēju un gaidīju mammu mājās no izbraukumu izrādēm. Mēness jau bija uzkāpis debesīs, mirdzēja zvaigznes. Vecmamma sauca mājās, bet es sēdēju un gaidīju, līdz izdzirdēju soļu čaboņu zālē un laimīga skrēju mammai pretī.»
Nevienu citu tā neesmu mīlējusi…
«Man ir daudz atmiņu par mammu, bet nekādu par tēvu. Es piedzimu 1946. gadā, un man bija pusotra gadiņa, kad mamma pateikusi, lai viņš iet prom. Kad reiz jautāju par tēvu, mamma atbildēja: «Dzīvē nav nekā svarīgāka par brīvību, neatkarību un mieru…» Tuvāki paskaidrojumi nesekoja, un es arī neuzstāju. Arī tāpēc, ka tēva trūkumu neizjutu. Man bija Jāņonkulis, pie kura katrā laikā varēju atrast padomu un atbalstu.
Toties man ir atmiņas par Leinhartkundzi un Vanagkundzi – māsām, kuru elegantajā piecistabu dzīvoklī Dzirnavu ielā mācījos smalku uzvešanos. Kad mammai nebija, kur mani atstāt, viņas ar lielu prieku ņēma mani pieskatīt un uzskatīja par pienākumu mani audzināt. Leinhartkundze bija smalka šuvēja. Pie viņas nāca šūties Rīgas ievērojamākās kundzes. Māsas bija tik ļoti atšķirīgas, ka es pat kā bērns to sapratu. Leinhartkundze neslēpa, ka ir Dzērbenes barona ārlaulības meita. Viņas mamma bijusi ārkārtīgi izskatīga, un baronam viņa dienestmeita tik ļoti patikusi, ka iespēju garām nepalaidis. Nezinu teikt, cik no smalkas uzvedības likumiem, ko māsas man kā mazam bērnam mācīja, esmu ielāgojusi, bet zinu, ka vislielāko pateicību par dzīves izpratni un patiesi vērtīgo varu teikt mammai. Viņa man ir uzlikusi teātra augsto latiņu, labas literatūras izjūtu. Jau agri lasīju lielo pasaules klasiku.
Kad pusaudzes gados mamma man vaicāja, kādu es redzu savu tālāko ceļu, teicu, ka ar teātri pilnīgi noteikti negribu saistīties. Es būtu gribējusi dejot. Gāju deju studijā pie Angelinas Grimzes. Man patika raksturdejas. Par dejotāju nekļuvu, bet balets man ir vistuvākais no skatuves žanriem, un mīļākais balets – Žizele.
Esmu strādājusi dažādos darbos. Kad 1984. gadā mammai bija asinsizplūdums galvā un viņu operēja, trīs mēnešus nosēdēju Gaiļezera slimnīcā pie mammas gultas, un kopš tā laika pirmajā vietā man bija viņa. Mamma pēc tam vēl atgriezās teātrī, dažus gadus nospēlēja. Viņa bija teātra un sava darba fanātiķe. Viņa ir gājusi uz izrādēm ar augstu temperatūru, izmežģītu kāju. «Kā es varu neaiziet uz izrādi?! Tad taču viss nojuks. Biļetes pārdotas, skatītāji sanākuši. Manis dēļ taču nevar atcelt izrādi!»
Pirms piecpadsmit gadiem mums radās izdevība dzīvot lauku mājās Vestienā. Mammai te patika. Skaista daba, izpalīdzīgi kaimiņi. Līdz pēdējam viņa bija pie skaidra prāta un labas atmiņas. Kopā dzīvodamas, daudz ko izrunājām. Viņa stāstīja par saviem brāļiem un māsām. Atcerējās, ka Ervīns Spānijas Pilsoņu kara laikā vedis uz Spāniju ieročus un tur karojis. Ne tāpēc, ka būtu komunistu pusē, bet viņam bija tuva brīvības un miera ideja. Tas laikam raksturīgs visiem Žīguriem. Kad krievu laikā es vakarā izgāju pastaigāt ar suni, skatījos zvaigžņotajās debesīs un teicu: «Dievs, kāpēc man jādzīvo šī pelēkā dzīve tādā cietumā?…»
Mamma bija manas dzīves gaišums un viss manas dzīves saturs.
Galvenais cilvēks manā dzīvē. Protams, mīļi man ir dēls Erlens un mazdēls Roberts, bet viņiem ir savas gaitas un intereses. Es biju tik ļoti iekšā mammas dzīvē, ka dzīvoju viņas dzīvi. Zinājām, kas viena otrai esam. Mamma mani kā kaķene ir izstiepusi cauri visai dzīvei, nekur nav pametusi, vienmēr mīlējusi un sargājusi. Kad viņas dzīve iegāja pēdējā cēlienā, sēdēju pie viņas slimnīcā Jēkabpilī un sapratu, ka man viņai jāpasaka tas, ko jūtu. Citas iespējas vairs nebūs. «Mammiņ, es nevienu cilvēku neesmu mīlējusi tā, kā tevi…» Es tiešām viņu neprātīgi mīlēju. Kopš viņa aizgājusi, daudz par viņu domāju. Nav dienas, kad neatcerētos, un tikai tagad tā pa īstam novērtēju, kas ne tikai manā dzīvē, bet latviešu teātrī bija Hilda Žīgure. Nopelniem bagātā skatuves māksliniece, cilvēks ar ļoti spēcīgu raksturu. Tas viņas garīgais spēks arī palīdzēja tos garos gadus nodzīvot. Man mājās ir viņai mīļas lomas lelle – Ragainītis. Gribēju to ielikt mammai līdzi, bet tad pārdomāju – lai paliek piemiņai. Atdošu teātrim.»
