Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sapņu kāzas
Kā visas jaunas meitenes, viņa bija sapņojusi par īstām kāzām: ar torti, kūkām un baltu kleitu. Īstenība izrādījās pavisam citāda. Ceremonija notika nekurienē kaut kur pa ceļam no Savienotajām Valstīm uz Meksiku. Kāds pastūma pāri galdam papīrus, viņa tos parakstīja un nodomāja: «Tās tad nu ir manas kāzas.» Turklāt vēlāk izrādījās, ka arī ar pieticīgajām precībām viss nav īsti kārtībā, jo līgavainis nav papūlējies pienācīgi atbrīvoties no iepriekšējās laulības saitēm.
Ņemot vērā arī draņķīgo kopdzīvi, kas sekoja kāzām, kāds tur brīnums, ka turpmāk viņa no precēšanās atturējās. Un tikai pēc piecdesmit gadiem uzdrošinājās pamēģināt vēlreiz – pēc divdesmit septiņu gadu kopdzīves apprecoties ar vīrieti, kurš ir par viņu septiņpadsmit gadus jaunāks.
Šoreiz viss bija pavisam citādi – tā, kā bērnībā dziļos Amerikas laukos pat nebūtu iespējams izsapņot. Laulību ceremonija un kāzu svinības notika villā Cīrihes ezera krastā, kur pāris dzīvo jau gadus divdesmit. Gatavošanās svinībām piecarpus tūkstošu kvadrātmetru lielajā īpašumā – tik vērienīga, ka jau nedēļu pirms kāzām pašiem saimniekiem nācās… pārcelties uz viesnīcu!
Parks bija izrotāts ar tūkstošiem rožu, uz kuru fona brīnišķīgi izcēlās divi simti lūgto viesu, kas pēc līgavas lūguma bija tērpušies kā klavieru taustiņi – dāmas baltā, kungi melnā. Bet pati līgava modes dizainera Džordžo Armani darinātajā tērpā, kur pārsvarā tomēr melnā krāsa, bija satriecoša – šķita, gadiem pār viņu nav varas. Netrūka ne no helikoptera kaisītu rožu ziedlapiņu, ne, protams, vislabāko kūku.
Kaimiņiem jau laikus aizsūtīja zīmītes ar lūgumu «būt iecietīgiem pret visa veida akustiskajiem traucējumiem», bet no ziņkārīgu ļaužu skatieniem svinības sargāja iespaidīgi auduma priekškari un trīsdesmit apsargi.
Kāzu viesu vidū bija citas pasaules līmeņa zvaigznes, kas jau daudzus gadus ir Tīnas draugi, – Deivids Bovijs, Eross Ramazoti, Opra Vinfrija. Tīnas dēli gan uz viņas kāzām neesot bijuši ielūgti: «Mūsu attiecības drīzāk ir kā starp brāļiem un māsu. Es viņus mīlu, taču neesmu cāļu māte.» Un varbūt tas arī izskatītos mazliet neveikli – viņi taču ir vienos gados ar līgavaini.
Baznīcas korī
Tīna Tērnere, īstajā vārdā Anna Meja Buloka (Anna Mae Bullock) 1939. gada 26. novembrī piedzima mazā Tenesī štata pilsētiņā Natbušā, tipiskā tālaika melnādaino amerikāņu ģimenē. Annas tēvs Floids Ričards bija baptistu diakons, māte Zelma strādāja fabrikā. Zelmas dzīslās ritēja arī indiāņu asinis: «Es domāju, ka viņa it mierīgi varēja kļūt arī par burvi. Viņa stāstīja leģendas par dzīviem miroņiem, tumšajiem spēkiem, buršanos. Stāstu galvenais uzdevums gan bija mūs ar māsu ātrāk iedabūt gultā, bet es tos uzsūcu kā sūklis, jo dievināju mistiku.»
Kad vecmāmiņa un tēvs svētdienās apmeklēja dievkalpojumus, māte viņiem līdzi negāja, bet mazā Anna jau no piecu gadu vecuma dziedāja baznīcas korī. Ārpus baznīcas mūziku viņa dzirdēja tikai pa radio. Klausījās un sapņoja par citādu dzīvi, atšķirīgu no reālās, kurā vecāki pastāvīgi strīdējās, līdz māte pameta ģimeni un aizbrauca uz Sentluisu. Annai bija desmit gadu, viņas vecākajai māsai Eilīnai – trīspadsmit.
«Es raudāju un raudāju, bet tas nepalīdzēja. Ziniet, tas nekad nepalīdz,» vēlāk teiks Tīna.
Likās, ka ir noticis pats sliktākais, kas vien var būt. Tomēr nē – sliktākais bija vēl priekšā. Drīz vien tēvs apprecējās, bet pēc pāris gadiem arī viņš sakravāja čemodānus un pārcēlās uz Detroitu. «Es nespēju tam noticēt. Man bija tikai trīspadsmit gadi, nebija mātes, un tagad aizbrauca arī tēvs.» Meitenes palika pie radiniekiem.
«Bet, ja nu kāds par mani rūpējās, tad māsa.» Taču drīz vien arī Eilīna aizbrauca – uz Sentluisu pie mātes. Kad Annai apritēja sešpadsmit gadu, viņa sekoja māsai. Natbušā vairs nebija neviena no Buloku ģimenes.
Liktenīgais, nežēlīgais Aiks
Lauku meitenei šķita, ka Sentluisa ir ievērojama pilsēta un ka te viņas dzīvē beidzot jānotiek kaut kam nozīmīgam. Un savā ziņā Annai bija taisnība. Jaunākās māsas septiņpadsmitajā dzimšanas dienā Eilīna viņu uzaicināja uz savu iemīļoto klubu Manhattan. Meitenes apsēdās pie galdiņa.
Tovakar spēlēja grupa «The Kings of Rhytm». Vispirms sāka dārdēt mūzika, un tikai tad parādījās grupas līderis, devās pie mikrofona un sāka spēlēt ģitāru. Tas bija Aiks Tērners. Anna nekad mūžā nebija dzirdējusi tik satraucošu mūziku. Kopš tās dienas viņa klubā bija gandrīz katru vakaru. Viņa arī gribēja dziedāt kopā ar karaļiem. «Laba ideja,» piekrita Aiks. Bet pat negrasījās skuķēnam ļaut dziedāt savā grupā. Tomēr reiz nejaušības dēļ Anna nokļuva pie mikrofona.
Aiks bija pārsteigts: «Tu tiešām proti dziedāt.» Ļāva dziedāt grupā, sauca par mazulīti, pirka sudrabainas kleitas un rotas, un pat iedeva naudu, lai meitēns ieliek vienu spožu zelta zobu. Anna bija laimīga – sākās viņas jaunā, izsapņotā dzīve.
Māte par to uzzināja nejauši, kad piezvanīja kāds no grupas: Annai vajadzētu iemācīties dažas jaunas dziesmas. Zelma saniknojās ne pa jokam un aizliedza skolniecei klubā spert pat kāju.
Pēc dažām dienām Buloku mājas priekšā rozā kadiljakā pieripoja Aiks: «Jūsu meitai ir lieliska balss. Viņa varētu kļūt par zvaigzni. Vai tad to nevēlas katra māte?» Zelma padevās.
Kad Annai bija tikai astoņpadsmit, piedzima viņas vecākais dēls. Tēvs – viens no grupas dalībniekiem – savu jaunizcepto ģimenīti drīz vien pameta, Anna ar bērnu palika viena. Un – turpināja dziedāt arvien labāk.
Panākumu spārnotais Aiks izlēma doties uz šovbiznesam piemērotāku vietu – Kaliforniju – un dibināt jaunu grupu ar jaunu zvaigzni. Bērnībā Aikam patika stāstiņi «par Āfrikas mežoņiem», jo sevišķi kāds, kura nosaukums bija «Šīna – džungļu karaliene». Annai bija jākļūst par viņa personisko mežonēnu, personisko džungļu karalieni. Par Tīnu. Tīnu Tērneri. Projekts «The Ike & Tina Turner Revue» drīz vien kļuva gana populārs, lai dotos turnejā. Bet Tīnu nebaidīja ne ilgie pārbraucieni, ne piesmēķētie klubi, kur jāpagūst uzstāties pat divreiz vienā vakarā. Pūlis kliedza, jo gribēja viņu dzirdēt.
Un Tīna bija laimīga – dzīve sāka līdzināties pasakai, par ko viņa sapņoja bērnībā. Taču pamazām un nemanāmi viss mainījās.
Aiks vienmēr bija kontrolējis un ar stingru roku pārvaldījis viņu muzikālo dzīvi: izvēlējās mūziku, muzikantus un klubus, kuros uzstāties. Tagad viņš gribēja kontrolēt arī Tīnu – visos sīkumos. Patiesībā jau pēc gadu ilgas kopdzīves ar Aiku Tīna saprata, ka puisis rozā kadiljakā, kura šarms spēja uzveikt pat viņas māti, patiesībā var būt arī visai nežēlīgs. Bet narkotiku ietekmē vispār kļuva līdzīgs mežonīgam zvēram.
Par Aika dusmu iemeslu varēja kļūt jebkas. Pat ejot uz veikalu, viņai vajadzēja prasīt vīram atļauju, un viņš noteica, cikos jāatgriežas. Reiz, pirkumiem apkrāvusies, viņa ar draudzenēm aizsēdējās kafejnīcā. Pati neko daudz nestāstīja, bet labprāt klausījās meiteņu tērgāšanā par viņu puišiem. Tā ļāva noticēt, ka ir arī cita pasaule, kur vardarbību netiek uzskatīta par vīrišķības apliecinājumu. Nejauši ieskatījās pulkstenī – nokavēts!
Pat neatvadījusies Tīna aiztraucās mājās. Dzīvoklī televizors rādīja multfilmas. Tīnai nu jau bija divi bērni – arī Aika dēls, turklāt pie viņiem dzīvoja arī divi puikas no Aika iepriekšējās laulības.
Atmosfēra šķita tik miermīlīga: bērni skatās multfilmas, virtuvē Aiks dzer kafiju – varbūt šoreiz soda nebūs? Taču karstā kafija drīz vien jau iešļācās viņai sejā un apdedzināja rokas, ar kurām viņa centās pasargāt acis, un tūdaļ pat sitiens notrieca uz grīdas.
«Kaut tikai nesistu ar pakaramo!» paguva nodomāt Tīna, pirms sāpes nomāca jebkuru domu. Zilumus viņa bija iemācījusies nomaskēt ar pūderi, krēmu un acu ēnām, bet pakaramais atstāja rētas, kas ilgi nedzija.
Taču viņai gribējās ticēt, ka viss vēl var mainīties un Aiks kļūs citāds. Tomēr gadi gāja, un nekas nemainījās. Vēlāk Tīnai bieži jautāja, kāpēc viņa Aiku nepameta. «Es toreiz nevienu citu nepazinu. Bet man gribējās dziedāt.»
Izraušanās ar 36 centiem kabatā
Viņai bija jau trīsdesmit pieci gadi, un viņa saprata: ja grib gūt panākumus, pēc iespējas drīzāk ir jāpamet Aiks. Tas notika 1976. gada 2. jūlijā. Grupa devās viesizrādēs. Pirmajam koncertam vajadzēja notikt Dalasā. Pa ceļam uz lidostu Losandželosā Aiks piedāvāja sievai šokolādi. Tīna no tās atteicās. Aiks viņai iesita. Tīnas galvā pazibēja doma: «Šodien es viņam atriebšos.»
Bezgalīgajai, sešpadsmit gadus ilgušajai pacietībai pēkšņi bija pienācis gals. Viņa sita pretī. Vēl un vēlreiz. Aika mazulīte zvetēja, cik spēka. Viņš, protams, parādā nepalika. Tā bija īsta kauja uz dzīvību uz nāvi, kas ilga ne tikai visu ceļu līdz lidostai, bet neapstājās arī lidmašīnā un turpinājās ceļā uz Hilton viesnīcu.
Viesnīcā Aiks tūdaļ iekrita gultā un aizmiga, bet Tīna nomazgāja no sejas asinis, ar saulesbrillēm piesedza zilumus un ar trīsdesmit sešiem centiem mēteļa kabatā devās projām, lai nekad vairs pie Aika neatgrieztos. Viņa apmetās pie paziņām. Pārcēlās no vienas vietas uz citu – gan tāpēc, lai Aiks viņu neatrastu, gan tāpēc, ka nebija naudas, lai samaksātu par dzīvesvietu.
Taču arī Aiks negrasījās padoties. Vispirms viņš centās panākt, lai Tīna atgrieztos: aizsūtīja pie viņas visus četrus bērnus, paziņoja, ka viņa tam ir parādā pusmiljonu par lauztajiem līgumiem un nenotikušajiem koncertiem. Kad saprata, ka Tīna neatgriezīsies, viņa juristi šķiršanās prāvā cīnījās par katru centu, pat par rotaslietām, ko pats kādreiz bija dāvinājis. Bet viņai svarīgāka bija brīvība: «Tu vari paņemt visu, ko es sešpadsmit gados esmu nopelnījusi, toties es paņemšu sev savu nākotni!»
2,35 miljonus eiro vērtas kājas
Abi izšķīrās 1978. gadā. Gadu Tīna atpūtās no šķiršanās un no mūzikas, tad sapulcināja jaunu grupu un sāka jaunu dzīvi. «Man bija gandrīz četrdesmit gadi. Šajā vecumā daudzi mūziķi karjeru beidz. Man to vajadzēja sākt no jauna.» Un viņa sāka, savācot iespaidīgu titulu un balvu kolekciju. Viņu dēvē par rokenrola karalieni, labāko mūsdienu dziedātāju un vienu no desmit labākajām dejotājām.
Tīnai pieder Ginesa rekords – 188 tūkstoši ļaužu, kas 1988. gadā noskatījās viņas solokoncertu Riodežaneiro. Astoņas Grammy balvas. Un – vissatriecošākās kājas pasaulē, kas padara trakus ne tikai vīriešus, bet arī sievietes. Starp citu, pirms Tīnas pēdējās pasaules koncerttūres 2008./2009. gadā Londonas Lloyd’s tās apdrošināja par 2,35 miljoniem eiro. Tomēr uzvilkt ultramini, lai tās parādītu, viņa atļāvās tikai astoņdesmitajos gados, kad jau bija sākusi patstāvīgu karjeru.
Jaunībā tērpās garās kleitās un centās izskatīties kā dāma, bet: «Aiks gandrīz vai bija no manis izsitis mūzikas mīlestību. Laikā, kad mēs uzstājāmies kopā, mani tā bija nomocījis tas, ko pienākas saukt par mūsu ģimenes dzīvi, ka es pati sevi nedzirdēju. Ko es dziedu, kā dziedu – tam nebija nozīmes. Un tālaika fotogrāfijās es izskatos briesmīgi: drūma, pieri saraukusi būtne.»
Pēc šķiršanās no Aika Tīna septiņus gadus dzīvoja viena – baidījās ielaist savā dzīvē vēl kādu vīrieti.
Pārcēlās uz Eiropu, kur bija populārāka nekā Amerikā. Nopirka māju Londonā. 1986. gadā Hītrovas lidostā viņu sagaidīja jauns skaņu ierakstu kompānijas darbinieks, kuram bija uzdots palīdzēt zvaigznei iekārtoties jaunajā dzīvesvietā. Viņš nosauca savu vārdu: «Ervīns Bahs.» – «Izklausās, ka jūs neesat anglis.» – «Esmu vācietis.» Vairākus mēnešus Ervīns palīdzēja Tīnai iedzīvoties jaunajā mājā. Viņi sadraudzējās, līdz kādā jaukā dienā… attapās gultā. Tikai pēc tam dziedātāja pavaicāja: «Cik tev ir gadu?» – «Trīsdesmit viens.» Tīna, kurai toreiz bija četrdesmit septiņi, steigšus pavirzījās tuvāk gultas malai un kautrīgi piesedzās ar palagu: «Likās, ka tu esi vecāks.» Un dusmīgi piebilda: «Tad nu tā, dēliņ, – nekas tāds vairs neatkārtosies.» – «Mēs, vācu vīrieši, izskatāmies vecāki par saviem gadiem,» miermīlīgi noteica Ervīns.
Kad pēc trim gadiem Ervīnu pārcēla darbā uz kompānijas filiāli Francijā, Tīnai par lielu pārsteigumu, abi vēl arvien bija kopā. Viņa necentās Ervīnu aizkavēt, necentās pierunāt palikt Londonā – tā bija viņa dzīve un viņa karjera, un Tīna pagāja malā, necenšoties traucēt un iejaukties. Tomēr katrā izdevīgā gadījumā abi traucās viens otru apciemot, un galu galā Londonas māja tika pārdota un viņi kopīgi cēla villu Nicā, «īstenojot pašus trakākos sapņu».
«Trakie sapņi – tie ir tie, kas šķiet nepiepildāmi,» smejas Tīna. «Taču tu nevari aizliegt sev sapņot, lai gan dvēseles dziļumos jūti, ka sapnis nekad nepiepildīsies. Iedomājieties, kāda ir sajūta, ja tāds sapnis tomēr piepildās… Kādreiz es teicu, ka negribu dziedāt par savu dzīvi. Pasaulē arī bez manām baisajām atmiņām pietiek skumju un depresijas. Taču pēdējos nu jau gandrīz trīsdesmit gadus dzīve pret mani ir bijusi ļoti laipna. Par to ir vērts arī dziedāt!»
Vecums viņu nebaida: «Pirms daudziem gadiem es saslimu ar tuberkulozi. Nekādi nevarēju tikt no slimības vaļā, līdz vērsos pie homeopāta, un viņš paskaidroja, ka zāles, kuras lietoju, tikai nomāc slimību, nevis to ārstē. Kopš tā laika es nelietoju nekādu ķīmiju, tikai homeopātiskas zāles. Nelietoju alkoholu, cenšos pareizi ēst. Es nekad neesmu smēķējusi, un ikdienas lūgšanas pasargā mani no stresa.
Ja tu par sevi rūpējies, septiņdesmit gadi ir nieks.
Mūsdienu pasaulē sieviete var būt tāda, kā pati vēlas. Jebkurā vecumā.»
Pirms 10 gadiem Tīna kļuva par žurnāla «Vogue» visu laiku vecāko (bet kā lai to citādi pasaka?) vāka modeli. Līdz šim rekords piederēja Merilai Strīpai, kas «Vogue» amerikāņu izdevuma vākam pozēja sešdesmit divu gadu vecumā. Tīna Tērnere vācu izdevumam – septiņdesmit trijos gados!
Pēc divdesmit Šveicē nodzīvotiem gadiem Tīna arī kļuvusi par šīs valsts pilsoni un atteikusies no Amerikas Savienoto Valstu pilsonības. Protams, tas ļauj izvairīties arī no daļas nodokļu. Tomēr šķiet, ka Eiropa Tīnu un Tīna Eiropu vienmēr ir mīlējusi mazliet vairāk nekā Amerika: «Amerika ātri aizraujas ar jaunām zvaigznēm, bet jau nākamajā mirklī aizmirst. Vecenītei Eiropai ir laba atmiņa un uzticīga sirds. Viņa savus varoņus nenodod.»
Raksts oriģināli publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» – Nr. 24 21.11.2014
