Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saknes. Anši, Annas un Marijas
Tagad Andris un Māris jau daudzus gadus ir liepājnieki. Abi – 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieki, Andris – Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs. Bet brāļu saknes ir Skrundas tuvumā, Raņķu pagastā. Tur, kur bija sakuplojuši Zīderi: Anši, Annas, Marijas, Jāņi un Kristi – šie vārdi dzimtā vispopulārākie. Lūk, Raņķu pagasta Lūšu mežsarga Anša Zīdera meitas Annas pūrs 1858. gadā. Minam tikai daļu no tā: «90 pāru krusta dvieļu, pie katra pāris rakstainu dūrainu cimdu; 18 strīpainu vadmalas rinduku jeb svārku; 40 lina palagu; 20 lina kreklu; 30 rūtainu (spundaiņu) deķu; 20 linu galda drānu; 12 pāru kabzeķu; 15 pāru garzeķu; 4 gabali apsegu drānu, nātna, siltākā laikā ko apjemt, ejot baznīcā, uz kapiem, ciemā; divas lielas pēles; četri mazi spilventiņi. Baķi: maisu baķis, 5 sienas, katrā 15 uolektis; palagu baķis, smalku pakulu, 5 sienas; kreklu baķis, smalku linu, 6 sienas; pakulu baķis, silkšiem, kabatām, vestu mugurām, 4 sienas; dvielīšu baķis, pakulu, puišiem muti slaucīt, 4 sienas; kārstuvju baķis, pakulu, 1 siena, pusvadmalas baķi, pelēki baluodaiņas, 3 sienas». Lopus, iedzīves priekšmetus, stelles te nepieminam.
Garais pūra saraksts noslēdzas ar vienu vienīgu dziesmu grāmatu.
«Nu, vai tas nebija pūrs?» ar lepnumu jautā Andris Zīders. Uzskaitītu Annas bagātību senā Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumā atradis Māra Zīdera dēls Mārtiņš, kurš savācis datus par sava tēva dzimtas astoņām paaudzēm un vairāk nekā simt dzimtai piederīgiem cilvēkiem un izveidojis krāšņu ciltskoka grāmatu – to izdalījis arī radu ģimenēm, lai zina savu senču stāstu.
«Esmu ļoti lepns par savu dzimtu, tieši par senčiem, par viņu gājumu. Zemnieki, lielzemnieki, aizsargi. Tālākā pagātnē mežsargi, oficieri: tas nozīmē, ka daudzās paaudzēs esam bijuši izglītoti un brīvi cilvēki, mācēja rakstīt. Mežsarga amatu arī kuram katram neuzticēja,» saka Mārtiņš, kurš pats ir gleznu restaurators un fotogrāfs.
Mārtiņa vecvectēvs, Andra un Māra vectēvs Ansis, dzimis 1870. gadā, dienējis Krievijas imperatoru Aleksandra III un Nikolaja II armijā Pēterburgā, palicis virsdienestā pie Vitebskas gubernatora un dzīvojis Polockas apriņķī, tagadējās Baltkrievijas teritorijā. Tur apprecējis sievu Irēni, kura bijusi aristokrātiskas izcelsmes un dzīvojusi Prihabi muižā, tā atradusies kilometrus 40 no Polockas. Irēne bijusi pēc tautības poliete vai baltkrieviete.
«Vectēvs Ansis Pēterburgā dienēja, tur sapazinies ar muižnieka dēlu, kurš, kad vectēvs demobilizējās, aicinājis vectēvu pie sevis uz muižu, tur skaitījies agronoms vai dārznieks, pārvaldījis muižu un ieprecējies tai muižas saimniecībā,» stāsta Andris. Nostāstos dzirdēts, ka vectēvs valdījis ļoti straujos muižas zirgus.
Prihabi muižā Ansim un Irēnei 1903. piedzima pirmais dēls – Nikolajs. Vairākās Zīderu paaudzēs vārds Ansis dots vecākajam dēlam. Ar Nikolaju šī tradīcija aprāvās tāpēc, ka Krievijā latviešu vārdus mācītāji neatzinuši un nereģistrējuši, skaidro Mārtiņš.
Drīz Ansis ar sievu Irēni un pirmdzimto pārcēlušies uz vīra dzimteni un sākuši saimniekot Zīderu dzimtas mājās – Raņķu Iguļos, kas vēlāk pārdēvēti vārdā Ilgas. Saimniecība tolaik bijusi 66 hektārus liela. Saimnieks Ansis – sirsnīgs un nosvērtas dabas strādīgs vīrs, Irēne – stingra un pedantiska saimniece. Ansis bijis aktīvs sabiedrībā un darbojies Raņķu pagasta padomē. Iguļos 1907. gadā piedzima otrais dēls – Viktors, 1912. gadā meita Marija, bet 1919. gadā pastarītis Žanis.
Fotogrāfijā, kas uzņemta kādos svētkos 1926. gadā, mums pretī raugās glīti, kārtīgi un pilsētnieciski tērpta un stalta ģimene. Irēnei svārku ieloces nogludinātas kā ar nazi, Ansim un vecākajiem dēliem mugurā uzvalki, balti krekli un tauriņi pie apkaklītes, visiem kājās ādas šņorzābaki. Ansi rotā kopta bārdiņa un ūsas.
Ansim un Irēnei nebija jāpieredz savu četru bērnu likteņa traģēdija. Vectēvs Ansis un vecāmāte Irēne abi miruši 1939. gadā.
Nikolajs un Anna ieliek pamatus
Anša un Irēnes vecākais dēls Nikolajs bija mācījies vietējā tirdzniecības skolā, iesaukts obligātajā Latvijas Republikas armijas dienestā – bijis Daugavpils Jātnieku pulka dižkareivis. Vēlāk iestājies Latvijas aizsargu organizācijā, kurā pildījis kasiera pienākumus, pat apbalvots ar aizsargu medaļu Par centību. Darbojies arī Raņķu pagasta valdē. Apprecējās ar Annu Freimani un pārgāja saimniekot uz viņas ģimenes mājām Raņķu pagasta Lempēs. Tā bija 86 hektārus liela saimniecība. Anna arī darbojās aizsargu organizācijā, bija dziedātāja, tāpat kā daudzi radi, dziedāja Raņķu pagasta bibliotēkas biedrības korī un piedalījās VII latvju vispārējos dziesmu svētkos 1931. gadā.
Annai un Nikolajam Lempēs piedzima trīs dēli. Vilnis, Andris un Māris. Andris atminas: «Es kādreiz mammai prasīju – kāpēc tāda liela starpība? Vecākais brālis Vilnis dzimis 1927. gadā, es tikai pēc desmit gadiem. Viņa stāstīja: «Apprecējāmies, piedzima Vilnis, pēc tam sākām attīstīt saimniecību, strādājām no rīta līdz vakaram, iepirkām lopus un zirgus, ielikām pamatus saimniecībai.» Un pēc tam palaida pasaulē vēl divus bērnus. Redz’, tā dzīvoja, domāja uz priekšu! Zemi apstrādāja ar zirgiem. Nopirka divus beļģu smagsvara zirgus, kas varēja vilkt arklu ar diviem lemešiem.»
Andris no dzimtajām mājām atceras zirgus Olgu un Muzi, ķēvītes jūgtas tikai izbraucieniem ar droškām. Un Dārtiņu, jaunu kumeļu. Vēl bijis mazs baltiņš, ar kuru vecākais brālis Vilnis jājis uz skolu turpat Raņķos un pēc tam – uz skolu Laidos. Un vēl Andris atceras suņus – Musīti un Dolli. «Suņi bija godā. Vakarā laida iekšā mājā, priekštelpā.»
Dzīve ar domām par nākotni Lempēs aprāvās 1941. gada 14. jūnijā. No šīm mājām izsūtīja divas ģimenes: visus piecus Zīderus – vecākus ar trim dēliem, un Annas māsas Marijas Dazartes ģimeni – vecākus ar diviem dēliem. Abu māsu vīri, Nikolajs Zīders un Jānis Dazarts, miruši gulaga nometnē, Vjatlagā, kur nobendēti daudzi latviešu vīri un tēvi. Jāņa nāves datums ir 1942. gada 3. februāris, bet par Nikolaja nāves dienu uzrādīts 1943. gada 29. janvāris. Nikolaja likteni Anna uzzināja 1947. gadā, tiesa, toreiz viņa saņēma tikai īsu, paviršā rokrakstā uz dzeltenas darbdienu uzskaites veidlapiņas uzkricelētu paziņojumu, ka vīrs miris Orlas apgabalā. Paraksta vietā: Komendant.
Žanis: «Savu zvaigzni panākšu»
Žanis bija Anša un Irēnes pastarītis, dzimis 1919. gadā. No dzimtajiem Iguļiem viņš devies mācībās uz Kuldīgu un darba meklējumos uz Liepāju. Latvijas armijā obligātajā militārajā dienestā ieguvis seržanta pakāpi. Nav zināms, kā veidojusies viņa dzīve padomju okupācijas pirmajā, tā sauktajā Baigajā gadā. Mārtiņš Zīders izpētījis, ka Žanis 23 gadu vecumā, 1942. gada martā, brīvprātīgi iestājies pulkvežleitnanta Kārļa Plikauša tikko izveidotajā 25. Abavas bataljona 2. rotā, virsleitnanta Jaunliniņa pakļautībā. Aprīlī ieskaitīts 21. bataljona sapieru rotā un piedalījies kaujās pie Ļeņingradas. Jūlijā tur ievainots un nosūtīts atveseļoties.
Ārstēšanās laikā pabeidzis vada komandiera kursus Bolderājā. No turienes Žanis rakstījis vēstuli mīļajai māšelei Marijai: «…Iet uz labo pusi un sāku staigāt. Kad jau tik varēšu tikt, tad pārbraukšu arī mājās. (..) Mācībās iet labi un ceru, ka savu zvaigzni panākšu.»
Zvaigzne, kas viņam bija jāpanāk, – tā ir vācu armijas uniformas leitnanta pakāpes zvaigzne, Mārtiņš stāsta. Žanis to dabūja. Bet nākamajā vasarā, 1943. gada jūnijā, 24 gadu vecumā austrumu frontē leitnants Žanis kritis, šķemba trāpījusi galvā. Miršanas vieta – Mostki. Laikrakstā Tēvija par to piecus mēnešus vēlāk paziņojuši viņa tuvinieki ar piebildi: «Apbedīts varoņu kapos.» Bet kapa vieta nav zināma.
Žanis nepaspēja izveidot savu ģimeni. Palicis vien leģionāra fotouzņēmums kopā ar draudzeni. «Žanis dzīvi baudīt vispār nepaspēja. Es uzsveru – viņš labprātīgi aizgāja leģionā, jo redzēja, kā ir izpostītas dzīves. Brālis izsūtīts uz Sibīriju. Kas cits atliek otram brālim, kā stāties tajā karaspēkā, kas sit krievus. Tā bija viņa motivācija,» saka Mārtiņš.
Viktors: «Kaut tik varētu palikt…»
Anša un Irēnes otrais dēls Viktors saimniekoja Iguļos, vēlākajās Ilgās. Tāpat kā brāļi, izgāja obligāto dienestu Latvijas armijā, darbojās aizsargu organizācijā. Apprecēja savu Ievu, kas bijusi prasmīga saimniece – mācīta kaucmindiete. No represijām pirmajā padomju okupācijas gadā Viktoram izdevies izvairīties, un viņš turpināja saimniekot. Kad Latvijas teritorijā ienācis Vācijas karaspēks, Viktors atklāti kritizējis boļševistisko režīmu – dzimtas grāmatā raksta Mārtiņš Zīders. 1942. gadā Ilgu saimniekiem piedzima meitiņa Zaiga.
Anša un Irēnes vienīgā meita Marija bija apprecējusies ar jaunsargu instruktoru un fotogrāfu Voldemāru Jātnieku un pārcēlusies pie vīra uz dzīvi Liepājā, kur abi īrējuši mājiņu un tajā atvēruši konditoreju, tirgojuši pašceptas smalkmaizītes un dažādus saldumus. Padomju okupācijas laikā Voldemāru mēģināts apcietināt, bet viņam izdevies no aresta izvairīties. Kad Otrā pasaules kara fronte tuvojās Liepājai, Marija ar vīru devās bēgļu gaitās uz rietumiem. Vispirms uz Vāciju, tad uz Angliju, tālāk – uz Toronto Kanādā. Tur Marija strādāja par šuvēju, bet Voldemārs darbojies trimdas Latviešu biedrībā. Bērnu abiem nebija. Krustdēlam Mārim par piemiņu Marija atstājusi savu portretu no Liepājas laika 1940. gada rudenī. Liegs daiļas sievietes smaids, ondulēta frizūra. Tieši no Marijas, no Kanādas Latvijā atgriezās daļa dzimtas fotogrāfiju. Brāļu pēctečiem to bija saglabājies ļoti maz.
Mīļajai māsiņai Marijai 1944. gada decembrī Viktors rakstīja pirmo vēstuli no Ilgām uz Vāciju: «Mīļš paldies par Tavu vēstulīti, kuru saņēmu šodien. (..) Biju galīgā neziņā, vai pat būsiet vairs pie dzīvības, jo nebija vairs par jums nekādu ziņu no tās reizas, kad pēdējo reizi biju Liepājā. Toreiz arī izšķīrāmies, nekā galīgi nesarunājuši, toreiz es sastapu leitnantu Gulbi ar sievu un viņam arī vairs nebija kur iet, tāpēc sarunājām kopīgi un gājām kājām no Liepājas mājās. Otrā dienā vakarā bijām mājās un tā vēl dzīvojam pa māju, lai gan nava vairs tā kā pa vecam, jo atrodamies tikpat kā frontes jostā. Īstā fronte atrodas pie Skrundas. (..) Ceram, ka varbūt šis stūrītis vēl paliks no kara briesmām neskarts (..)»
Viktors vēstulītē māsai 1945. gada 24. janvārī: «(..) Dzīvojam vēl tāpat kā līdz šim. Šis tas mainās, bet tas vēl viss paciešams. Šodien mums bija zirgu mobilizācija, mums arī vienu paņēma. (..) Govis arī mums noņēma, atstāja tikai pa vienai govij uz ģimeni, un pa vienai aitai un cūkai, pārējais viss rekvizēts, bet tas viss vēl nekas, kaut tik varētu palikt uz vietas. (..)
Pie mums pašlaik stāvoklis ļoti saspīlēts, nezinu, kas būs, kas ne. Uguņo caurām naktīm (..)»
Trīs dienas pēc vācu kapitulācijas Viktoru 1945. gada 11. maijā arestēja un nosūtīja uz Kuldīgas buhenvaldi, stāsta Andris: «Tur vīri bija saspundēti ķieģeļu fabrīķī. No turienes viņu atveda uz Liepāju, bija zilajā brīnumā.» Kuldīgā par buhenvaldi sauc vietu, kurā apcietinātie vīrieši turēti filtrācijas nometnē, bet liepājnieki par zilo brīnumu iesaukuši māju, kurā atradās čeka jeb PSRS Valsts drošības komitejas struktūrvienība. Viktoru apsūdzēja par «pretpadomju darbību» aizsargu organizācijā un jūlijā nosūtīja uz Pečoras gulaga nometni Komi ziemeļos. Viktors bijis slims jau pirms aresta, un, nesaņēmis medicīnisko palīdzību, 26. oktobrī apcietinājumā miris.
Baidoties no tālākām represijām, Viktora sieva Ieva ar trīsgadīgo meitiņu Zaigu no Ilgām aizbēga, stāsta brāļi Andris un Māris. 1949. gada aprīlī Ilgu zemi pārņēmis kolhozs Venta.
Pirmā pensija – pēc reabilitācijas
Krusttēvs Andrītim uz četru gadu dzimšanas dienu bija uzdāvinājis saliekamo nazīti. To zēns pa nakti glabāja uz galdiņa pie gultas. «Kad mani pamodināja, es uzreiz ar roku meklēju nazīti. Nav! Mamma teica, tad ir bijis bļāviens: «Kur mans nazītis?!» Bet nazītis jau ielaists krievam kabatā.» Tā Andris atceras 1941. gada 14. jūnija rītu. «Kad mūs no Lempēm izveda, viss, kas tur bija, tā arī palika. Lopu mums bija… varbūt pat dažā kolhozā tik daudz nebija, cik mūsu stallī,» saka Andris.
Mārim tolaik bija divi gadi. Viņa dzīves pirmā atmiņu aina ir no ceļa uz Sibīriju, varbūt tas bijis jau ceļa gals: visi cilvēki sēž uz saviem maisiem, kaut kādas sievietes staigā apkārt un sauc: «Magazini, magazini!» Ka šis vārds krieviski nozīmē veikalu, viņš sapratis tikai krietni vēlāk.
Ka vīrus no ģimenēm šķirs uz visiem laikiem, viņi nezināja. Daļa līdzpaņemto mantu palika pie vīriem. Zīderus un Dazartus – divas māsas ar pieciem zēniem, no kuriem četri pavisam mazi, aizveda uz Krasnojarskas novada Ribinskas rajonu. Kā izdzīvoja? Abas ģimenes turējās kopā, cits citam palīdzēja. «Mamma izmainīja visu, kas bija. Gredzeni, viss, kas spīdēja, viss bija atdots pret ēdamo. Mēs jau tolaik neko no tā nesapratām,» stāsta Māris. Andris: «No Latvijas līdzi bija pašausta strīpaina sega. Mamma ārdīja to segu ārā un no segas diegiem adīja cimdus, zeķes, pārdeva, lai varētu nopirkt kaut ko ēdamu. Sega palika arvien tik mazāka.» Brāļiem prātā, ka ziemā sniegā izskrējuši līkumu basām kājām. «Kā jau puišeļi, ne jau mūs kāds dzina, paši,» saka Māris.
Bads bija. Mammas gāja strādāt, vecākais brālis, četrpadsmitgadīgais Vilnis, palika pieskatīt četrus mazos zēnus.
«Toreiz nebija ko ēst. Nātres, balandas… Vilnis cepa nātru pankūkas, vispirms nātres izvārīja, tad lika uz pannas.
Mazie tās negrib ēst. Vilnis saka: «Tu ēd, tad mazie skatīsies, lai tie arī ēd.» Un ēda,» atceras Andris. Māris piebilst: «Nātres un balandas vien… vēders jau aug.» Brālēni Dazarti – Guntis dzimis 1938. gadā, Kārlis 1940. gadā. Māris: «Kārlis jau vēl autiņos bija. Viņam bija caureja, kliedza un bļāva. Es viņu šūpāju, viņu nēsāja visi pēc kārtas.»
Drīz mamma ar Vilni samainījās, Vilnis gāja strādāt, mamma Anna palika mājās pie mazajiem. Anna nepārtraukti kaut ko šuvusi, dienu un nakti. «Mammai bija labi tas, ka zināja vācu un krievu valodu. Kad krievi karalaikā sāka sūtīt uz mājām lupatas, karā salaupīto, tāpat kā viņi tagad sūta no Ukrainas uz Krieviju, sievas gāja prasīt Annai – kas tas, tas atsūtītais? Viņa iemanījās arī likt kārtis. Pareģot. Mamma tik visiem teica, lai gaida mājās, vienalga, vai pārnāks cits bez rokas, cits bez kājas,» stāsta Andris. «Pēc kara bija citādi. Uztaisījām savu mājiņu, no kokiem uzcirta. Tad pašiem savs dārziņš jau bija. Audzējām trušus. Nopirka teļu. Gosniņa, kad atnesās, mums deva pienu cauru gadu, jo mājas galā mums uztaisīja no velēnām būdiņu, tur turēja vistas, bija govs, lai silti iekšā. Gosniņa nebija liela, kā jau Krievijā, bet deva pienu, kaut arī tikai četrus litrus ziemā, un vistas dēja olas. Saimnieciska pieeja.»
Ja tagad būtu tāda māja, to paši varbūt sauktu vien par suņubūdu, – saka Māris. Bet toreiz tā bija milzīga vērtība, pašiem sava būdiņa Sibīrijā. Prieks par to, ka dzīve kļūst labāka, nebija ilgs, jo 1953. gadā visus Ribinskā nometinātos izsūtītos – latviešus, somus, igauņus – sasēdināja vagonā un pārsūtīja tālāk, uz Širinsku Hakasijā. Visa iesāktā saimniecība bija jāatstāj. Speciālā pārvietošana organizēta tāpēc, ka netālu no Ribinskas bijušas raktuves, kurās uziets urāns. Širinskā, Itkuļa ezera krastā, abām ģimenēm bija jādzīvo zemnīcā. Tā bija jau izrakta, bet pašiem vajadzēja pielabot. «Durvis galā, pāri baļķi.»
Vecākais brālis Vilnis 16 gadu vecumā jau bija aizsūtīts no ģimenes prom – 500 kilometru uz ziemeļiem zāģēt un pludināt kokus. Pēc diviem gadiem viņam izdevies pie ģimenes atgriezties, tad strādāja par zirgkopi, vēlāk par traktoristu un šoferi. Sibīrijā viņš nodibināja ģimeni ar latviešu meiteni Zentu, tur piedzima trīs bērni.
Andris un Māris dažus gadus mācījās vietējā skolā. «Es tikai sešas klases, kamēr mamma neapturēja, tad teica – pietiek, sāciet kustināt rokas! Pēc tam – lauksaimniecības arodskolā,» stāsta Māris.
Vilnis ar ģimeni un mammu Latvijā atgriezās 1961. gadā. Dzimtajās mājās ne – tās viņiem bija aizliegtas. Apmetās Vilgālē, kur dzīvi iekārtot palīdzējis cits likteņa brālis izsūtītais, un visu mūžu strādāja par piena vedēju.
Vecāmāte Anna pateikusi, ka viņa kolhozā nestrādās. «Padomijas laikā viņai pat pasi nedeva. Viņa bija cilvēks, kurš neeksistē. Ja nemaldos, pirmo pasi viņai uztaisīja tikai, kad sākās atmoda,» atceras mazdēls Mārtiņš, kuram vecmāmiņa atmiņā palikusi kā ārkārtīgi dziļš cilvēks. «Vienmēr ļoti mierīga, klusa un smaidīga. No viņas staroja dzīves gudrība. Ja es būtu bijis tai laikā gadus desmit vecāks, jau kaut ko spētu no tās paņemt. Par Latvijas laikiem viņa mēdza stāstīt labprāt, par Sibīriju runāt negribēja.
Tas bija ļoti smagi: bija kupla ģimene, pašā ģimenes plaukumā mans vectēvs izsūtīts un, visticamāk, nogalināts – tā bija traģēdija, par kuru malt negribējās,» pārdomās dalās Mārtiņš.
Izsūtījumā mamma slimojusi ļoti, ļoti smagi. «Kad atbrauca mājās, slimības kā ar roku noņēma,» atceras Māris.
Pirmo pensiju Anna saņēma tikai pēc reabilitācijas. Atzinumu, ka ģimene izsūtīta nelikumīgi, Anna saņēma 1990. gada augustā no Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas. Viņas vecākais dēls Vilnis tad jau bija aizgājis. Nomira ar sirdi 60 gadu vecumā, 1987. gadā.
Jaunākie brāļi – uz Liepāju
Andris un Māris, lai gan tika atbrīvoti no izsūtījuma, Latvijā atgriezties drīkstēja tikai pēc trīs gadu dienesta padomju armijā. Andris dienēja pie Maskavas, Māris – Tālajos Austrumos, Čukču pussalā. Uz dienesta vietu Mārim un citiem jauniesauktajiem bija jābrauc ar kuģi pa Beringa jūru. «Domājām, ka neatgriezīsimies. Kravas kuģis, kā dziesmā – holodnije, mračnije trjumi. Auksta, drūma kuģa rūme. Ielaiž visus iekšā, sēdi un gaidi, kad vilks ārā. Vadāja kā cietumniekus. Atpakaļ braucām ar šauru un garu kuģi, kas bija sametināts no diviem citiem. Jūrnieki teica, ka pēdējo reizi jātiek līdz galam,» atceras Māris. Vētrā kuģis aizpūsts prom, divas nedēļas sēdējuši bez pārtikas. Vienā no braucieniem kuģis aizdedzies. Viņa dienests vien būtu grāmatas vērts, saka Mārtiņš, kurš ar tēvu ir ierakstījis vairākas stundas garu sarunu filmā.
Brāļi bija izmācījušies par šoferiem. Pēc dienesta Andris devās uz Liepāju, kur cits Sibīrijas draugs, atgriezies latviešu zēns, bija iekārtojies darbā autobusu parkā. Andrim izdevās iestāties darbā karaspēka daļā, tad dabūja vietu Karostas kopmītnē. Bet pēc pusgada atklājās, ka viņš ir no izsūtītajiem, un tāds materiālus vest uz Bārtu, Ezeri, Vaiņodi, kur būvēja padomju raķešu bāzes, nedrīkstēja. Andri atlaida. Pastāvīgu darbu un arī savas meitenes, Zinu un Guntu, Māris un Andris atrada celtniecības kantorī – Būvmehanizācijā. Māris ilgi bija prom no ģimenes, pārbraucis dzimtenē, sākumā latviski nemaz nerunāja. Nesaprata.
«Gunta jau arī bija politiski neuzticama, savu tēvu nebija redzējusi līdz 1978. gadam,» par sievas dzimtas- likteni pastāsta Andris. Guntas tēvs bijis paņemts darba dienestā uz Vāciju vēl pirms meitas piedzimšanas. Tēvs palika Vācijā. Mamma viena audzināja trīs meitas.
Kas palīdzēja izdzīvot? «Vienkārši – sava nostāja un apņēmība,» to vairāk par mammām saka Andris. Mārtiņš, spriežot pēc savu senču dzīves gājuma, piebilst: «Man liekas, cilvēks tādā situācijā ļoti mobilizējas. Jāņem vērā – viņi bija cilvēki no laukiem, kuri visās paaudzēs bija pieraduši ļoti smagi strādāt. Mums tur zeme ir tīrs māls. To apstrādāt ir bijis neiedomājami smagi. Viņi spēja izdzīvot paaudžu rūdījuma dēļ.
Smagais darbs, tas māls, ir ielikts asinīs.»
Viļņa, Andra, Māra dzimtas atzari ir sakuplojuši. Annai un Nikolajam kopā ir septiņi mazbērni, un nu jau viņiem seko mazbērni. Bet cik gan kupli būtu Mārtiņa zīmētie raduraksti, ja divas lielvaras nebūtu apcirtušas vairāku dzimtai piederīgo likteņa gājumu. Tas robs ciltskokā ir liels un ļoti sāpīgs.
