Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2010. gada 1. numurā.
Ir 2008. gada februāris, un esmu Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē, kur notiek Deivisa kausa izcīņas spēle starp vietējo izlasi un Latvijas valsts vienību. Latvijas tenisa federācijas vadība solījusi iespēju nointervēt Latvijas labāko tenisistu Ernestu Gulbi, un tādēļ esmu devies uz turieni. Pirmās dienas spēlē viņam jātiekas ar mazpazīstamo maķedonieti Lazaru Magdinčevu, un, it kā sajuzdams uzvaras tuvumu, tenisists laukumā iziet relaksētā noskaņojumā, Magdinčevs izrāda negaidīti sīkstu pretestību, Gulbis cīņai varbūt nepieiet tik nopietni, kā gribētos, un beigu beigās latvietis cieš vienu no kaunpilnākajiem zaudējumiem savā karjerā.
Pēc spēles Gulbis man pasaka, ka nekādu interviju sniegt negrasās, savukārt komandai paziņo, ka savainojis kāju un jau nākamajā dienā pametīs Maķedoniju, lai dotos uz Vīni. Tas līdz sirds dziļumiem satricina Latvijas komandu, pa kaktiem un neoficiāli tiek pausts šoks par Gulbja demaršu, taču pateikt to publiski neuzdrošinās neviens. Līdz Latvijai neatceļo ne stāsts par Gulbja dīvaino spēli, ne mieles par komandas pamešanu likteņa varā, jo visi baidās, ka tenisists varētu atteikties turpmāk pārstāvēt Latvijas izlasi.
Šiem notikumiem kā melna ēna tuvumā turas sportista tēvs Ainārs, kura ietekme uz viņa karjeru ir ne tikai nepārvērtējama, bet arī neviennozīmīga.
Es nezinu, vai nerunāt ar 1672 kilometrus mērojušo KLUBU bija paša Gulbja vai viņa tēva lēmums, tomēr jau viesnīcā pēdējais uzsāk sarunu, solīdams, ka pēc kāda laiciņa tenisists varētu piekrist intervijai. Seniors iedod sava e-pasta adresi, teikdams, ka regulāri to pārbauda, un vienojamies uzturēt sakarus. Liek teikt, ka ne uz vienu sūtīto elektronisko vēstuli atbildi neesmu saņēmis, tāpat kā neatbildēti palikuši visi zvani un īsziņas uz Ernesta paša iedoto mobilā telefona numuru. Šis, protams, ir tikai viens gadījums, un to varētu norakstīt uz nespēju pārdzīvot zaudējuma rūgtumu, ja vien līdzīga rīcība nebūtu kļuvusi par grūti izprotamu sistēmu, kas atsevišķos gadījumus sākusi mīties ar neviena neizprovocētu agresiju.
Tāpat Gulbja vārds pēdējā laikā iepinies vairākos neglītos skandālos – vispirms pasauli pāršalca informācija, ka viņš Sanktpēterburgā naktī, iespējams, nopietni sagriezis savas rokas, bet tad nāca ziņa, ka Zviedrijas varas iestādes Ernestu aizturējušas par prostitūtu pakalpojumu izmantošanu, kas šajā valstī ir aizliegts. Reizē ar šiem skandāliem būtiski sašķobījās arī Gulbja karjera un rezultāti sāka iet uz leju. Vai tas ir savstarpēji saistīts, pateikt grūti, taču nav noliedzams, ka spēlētāja un viņa ģimenes locekļu rīcība no malas brīžiem izskatās neadekvāta, un tas nevar neatstāt iespaidu uz spēli. Gulbja spēkos joprojām ir uzveikt ikvienu no pasaules labākajiem tenisistiem, bet jau nākamajā cīņā bezjēdzīgā spēlē zaudēt par sevi daudz vājākam sportistam. Spoži aizvadīt pirmo spēles daļu, pieļaut dažas kļūdas un pēkšņi apstāties, it kā vairs vispār necīnoties, un bezcerīgi zaudēt. Turklāt jāatceras, ka nu jau Gulbim ir divdesmit viens gads, viņš vairs nav tas jaunais perspektīvais tenisists, kurš pirms trim gadiem ielauzās pasaules tenisa elitē. Nu jau viņu apsteiguši ne tikai vairāki vienaudži, bet arī gados jaunāki tenisisti, un no Gulbja tiek gaidīta nobriedusi un stabila spēle, nevis tikai atsevišķas spožas uzvaras.
Draud sasist kameru
«Pirms nedaudz vairāk nekā gada tepat Latvijā biju devies uz Ādažu tenisa kortiem uztaisīt dažas bildes. Nobildēju kortos esošo Ernestu un arī viņa tribīnēs sēdošo tēvu. Burtiski pēc dažām sekundēm pie manis pienāca būdīgs vīrs, pēc visa spriežot viņa tēva miesassargs, un teica, ka fotografēt nedrīkstu. Kad teicu, ka varu gan, atnāca pats Ainārs Gulbis un skarbā tonī pajautāja – vai tevi Lembergs šurp atsūtīja? Nepaspēju pat īsti neko atbildēt, kad viņš jau bija piedraudējis sasist manu kameru. Tad gan teicu, ka tā ir apdrošināta un lai tik sit, turklāt šis ir publisks pasākums un varu bildēt ko vien gribu. Viņš atkal agresīvi draudēja sasist kameru, bet laikam noraustījās un to neizdarīja.
Pēc mača pie Ernesta pienāca viņa māte, uz galvas uzlika kaut kādu segu un pa taisno aizveda uz automašīnu – tāds paslēpies viņš arī iekāpa automašīnā,» atceras fotoziņu aģentūras F64 fotogrāfs Jānis Saliņš. Tas ir tikai viens stāsts, un līdzīgu ir daudz. Par Gulbja tēva ietekmi uz dēla karjeru runāts daudz, un viedokļi ir diametrāli pretēji. Skaidrs, ka viņš jau no bērna kājas ļāvis Gulbim trenēties pie labākajiem speciālistiem, ieguldījis dēla izaugsmē lielas naudas summas un sniedzis iespēju baudīt pilnu komfortu, uz turnīriem lidojot biznesa klases vietās un nakšņojot 5 zvaigžņu viesnīcās. Tā sportistu vidū nav ierasta prakse, par Gulbja dārgo dzīvesveidu rakstījusi arī ārzemju prese un vīpsnājuši pasaules vadošie tenisisti. Tomēr katrs dzīvo, kā grib, un piezīmes par pārlieku greznu dzīvi Gulbja gadījumā izteikt nav tiesību nevienam – galu galā valsts tenisistā nav ieguldījusi nevienu santīmu un viss sasniegt tikai paša un ģimenes spēkiem.
Tomēr svarīgs ir cits jautājums, kuru akcentē arī viens no Latvijas vadošajiem tenisa speciālistiem Jānis Juška, proti, vai šī visatļautība un faktiskā apzeltīšana nav sabojājuši Gulbja raksturu? «Galvenais, lai tas viss nedod pretēju efektu – ļoti aktuāls ir jautājums vai visas šīs privilēģijas ir nākušas viņam par labu, jo fakti ir tādi, ka viņš ir apstājies izaugsmē. Ir redzams, ka ar Gulbi kaut kas nav kārtībā,» saka Juška. Viņš arī piebilst, ka diskusiju vērta ir tēva nemainīgā klātbūtne – tā var nākt par labu, bet var arī kaitēt. Par šo tēmu pirms kāda laika rakstīja arī laikraksts Vakara ziņas:
Tēvs Ernestu tur tādā kā zelta krātiņā – ļaujot iedzert un izklaidēties ar uzaicinātām meitenēm, taču neizlaižot no savas kontroles loka.
Iesākumā šāds režīms viņa karjeru veicinājis, taču tad tēva pārliekā gādība sākusi to gremdēt. Cik šajos stāstos ir patiesības, grūti spriest, tomēr kā vienmēr, visticamāk, nav dūmu bez uguns. Turklāt ar Aināra Gulbja īpatno aizbildniecību pār dēlu saskārušies praktiski visi žurnālisti, kuri rakstījuši par jaunā tenisista gaitām. Ilggadējais tenisa apskatnieks un kādreizējais Sporta Avīzes žurnālists Rolands Norietis uzver, ka Gulbja tēvs vienmēr bijis pret runāšanu ar Latvijas presi un dēls vienmēr viņu klausījis. Tieši ar to arī var izskaidrot faktu, ka ārzemēs tenisistam ir atvērta un komunikabla cilvēka slava, bet Latvijā pat specializētiem sporta izdevumiem jāsamierinās vien ar neregulāriem, īsiem un aprautiem komentāriem. Norietis atklāj, ka saskarsme ar Gulbi viņam bijusi ļoti dažāda – sākot no veiksmīgas un beidzot ar pazemojoši augstprātīgu. 2008. gada Francijas atklātā čempionāta laikā, kad Ernests spēlēja teicami un aizkļuva līdz ceturtdaļfinālam, Gulbju ģimene bijusi ļoti pretimnākoša, atsaucīga un izturējusies draudzīgi. Ernests un viņa tēvs palīdzējuši sarūpēt akreditāciju Vimbldonas turnīram, pie kuras citādi tikt nebūtu iespējams. Tomēr tas bija vienīgais pozitīvais precedents.
Iepriekš, kad tenisists iekļuva pirmajā simtniekā, Sporta Avīzes žurnālists aptuveni pusgadu izmisīgi centies sarunāt interviju, taču nesekmīgi. Pašam Ernestam it kā nekas nav bijis pret, taču kategoriskā pozā nostājies tēvs un dēls viņam pakļāvies. Vienubrīd Ainārs un Ernesta māte Milēna solījuši palīdzēt sarunāt interviju, taču pēc tam sākuši izvairīties un neatbildēt uz telefona zvaniem. «Reiz zvanīju Ernestam uz Sanktpēterburgu, kur viņš spēlēja turnīrā, ar domu dabūt nelielu komentāru, taču tā vietā sanāca runāt ar viņa tēvu. Ainārs Gulbis paskaidroja, ka telefona saruna viņam izmaksājot dārgi un tēriņus, kas aizietu par telefona sakariem, piedāvāja izmantot, lai aizbrauktu uz turnīru un intervētu tenisistu uz vietas. Sanāca nedaudz absurdi, jo telefona sarunā ietaupīto naudu es labākajā gadījumā no Rīgas varētu aizbraukt līdz Valmierai. Tā kā raksts bija jānodod tajā pašā dienā un kaut kā lasītājiem bija jāpaskaidro kādēļ atkal nav Ernesta komentāru, atreferēju šo mūsu sarunu. Viņš par to uz mani bija ļoti apvainojies,» stāsta Norietis. Un tā uzskatāma par tipisku ģimenes rīcību.
Taču, arī atbraucot uz turnīra norises vietu, ne vienmēr vārdi saskanējuši ar darbiem. Reiz Norietis devies komandējumā uz Minheni cerībā saņemt nelielu komentāru oficiālajā preses konferencē, uz kuru pēc tenisa pasaules noteikumiem sportistiem pēc spēlēm jāierodas un jāatbild uz jautājumiem. Par šo noteikumu neievērošanu tiek piespriesti diezgan lieli naudas sodi, un gandrīz visi tos ievēro. Uzzinājis, ka turnīrā Minhenē atrodas žurnālists no Latvijas, Gulbis paziņojis, ka uz preses konferenci neies.
Arī treneris Juška atzīst, ka Ernests var pēkšņi pārstāt atbildēt uz savu biedru zvaniem un īsziņām un, neko nepaskaidrojot, sākt cilvēkus ignorēt.
Taču vienlaikus viņš saprot Gulbi, kurš «protams, ir lielīgs, bet, ja katrs muļķis viņam kaut ko prasītu, traks varētu palikt». Pēdējos Deivisa kausa izcīņas mačos tēvs gan vairs nepavadīja Gulbi, un atsevišķi avoti vēsta, ka abu ceļi nedaudz pašķīrušies, taču, cik tajā patiesības, pateikt nevar neviens.
Par Gulbja būtību daudz ko liecina arī divi neseni gadījumi – pērn viņš tika uzaicināts uz prestižu paraugturnīru Kooyong Classics, kas notiek janvārī nedēļu pirms Australian Open. Tur parasti spēlē vairāki TOP 10 vīri, un Gulbis tika uzaicināts kā jaunā zvaigzne. Šajā turnīrā ir garantēti vismaz divi vai trīs mači ar tenisa zvaigznēm, un labāku sagatavošanās turnīru pirms Australian Open grūti iedomāties. Gulbis apstiprināja dalību šajā turnīrā, taču tajā pašā nedēļā pieteicās ATP turnīram Oklendā. Tā kā par atteikšanos no dalības ATP turnīros pēc pieteikšanās laika beigām ir jāmaksā liela soda nauda, tenisists deva priekšroku Oklendai, bet paraugturnīrā nespēlēja. Lieki teikt, ka tuvākajā laikā līdzīgus uzaicinājumus viņš varētu arī nesaņemt. Kaut kas līdzīgs atkārtojās arī pērnā gada oktobrī, kad Gulbis bija izlēmis nebraukt uz turnīru Parīzē, taču nezināmu iemeslu dēļ dalību tajā neatsauca. Tā nu pretinieks piecpadsmit minūtes viens pats viņu gaidīja laukumā, līdz viņam piešķīra uzvaru bez spēles.
Vienlaikus Norietis atceras reizi, kad Ernests kopā ar tēvu pēc viņa lūguma palīdzējuši sarūpēt akreditāciju uz Vimbldonas tenisa turnīru, ko citādi saņemt nebūtu bijis iespējams. Šā turnīra laikā ģimene bijusi ļoti pretimnākoša un atsaucīga un izturējusies draudzīgi.
Dieva dotais
Ernestā Gulbī slēpjas milzīgs potenciāls un ranga ziņā viņš ne tuvu nav sasniedzis to, ko varētu, saka Latvijas izlases galvenais treneris Ģirts Dzelde. Taču viņš atzīst, ka pirmo desmitnieku bija gaidījis jau pagājušajā sezonā un īsti nesaprot, kas ar tenisistu notiek. «Viss ir Ernesta rokās. Viņa vietā es pieliktu pie gaisa spēles, viņš pārāk daudz spēlē uz gala līnijas, un ir pārāk daudz riska. Vajadzētu vairāk iet pie tīkla, bet Ernests to negrib. Nezinu, kādēļ viņa karjera ir apstājusies, varbūt pie vainas ir biežā treneru maiņa, varbūt tas, ka viņš īsti nezina, kā spēlēt, kā pavadīt brīvo laiku un kādus cilvēkus sev apkārt izvēlēties,» spriež Dzelde.
Treneris uzsver, ka reizēm izskatās, ka Gulbis laukumā necīnās, ja kaut kas nesanāk, viņš sāk steigties un kļūst paviršs. Reizēm tenisists var nospēlēt fantastiski, bet reizēm var nospēlēt arī tā, kā to izdarīja Skopjē, spēlē pret Lazaru Magdinčevu. «Visu laiku viņam daudz kas notiek, reizēm viņš pārāk bieži zaudē tādiem spēlētājiem, kuriem nedrīkst zaudēt. To es nesaprotu. Viņš arī par to negrib runāt, bet varu iedomāties, ka tas ir koncentrēšanās trūkuma dēļ,» skarbs ir Dzelde. Viņš arī vaļsirdīgi atzīst, ka nu jau vairs neņemas prognozēt, kad Gulbis varētu sākt atkal kāpt augšā pa ranga kāpnēm, jo tam vajadzēja notikt jau sen. Vienlaikus treneris uzsver, ka ir tenisisti, kuri līdz galam nobriest tikai kādu divdesmit piecu gadu vecumā, un, iespējams, tā notiks arī ar Gulbi. Katrā ziņā norakstīt viņu ir stipri par agru, un pilnīgi iespējams, ka jau pēc dažiem gadiem Ernests būs tur, kur viņam būtu jābūt, – pašā tenisa Olimpa virsotnē. Līdzīgu viedokli pauž arī Juška, kuraprāt, nevar izslēgt iespēju, ka zināmā mērā jānoraksta būs arī šis gads un panākumi nāks vēlāk. Taču viņš akcentē, ka, nokļūstot tenisa elitē, talants, kurš Gulbim ir Dieva dots, vairs nav noteicošais. Šajā līmenī visu nosaka raksturs, griba un darbs. Viņš atceras, ka līdz četrpadsmit gadu vecumam Gulbis nav īpaši izcēlies uz vienaudžu fona, Kārlis Lejnieks pat bijis par viņu labāks, taču tad noticis lūzums. Gulbis sācis uzvarēt pretiniekus citu pēc cita, un tālākie notikumi jau bijuši ļoti strauji.
Speciālists uzsver, ka, iespējams, šis augstais lidojums izdarījis mūsu talantam sava veida lāča pakalpojumu. Proti, ielaušanās pirmajā simtniekā bija pārāk ātra, un labāk būtu bijis, ja Gulbis pie tā robežām būtu dažus gadus pamīņājies. Tad arī kritumi spēlē nebūtu tik acīmredzami un sāpīgi, un šādā veidā apdedzināties iznācis ne vienam vien vīram. «Gulbja talants ir ekskluzīvs, tā ir Dieva dota dāvana. Ticiet man, viņš netrenējas vairāk kā citi, taču ne visi talanti ir izcili. Viņam tāds ir,» uzsver Juška, piebilstot, ka šāda līmeņa sportisti pa lielam savu spēli īpaši uzlabot vai izmanīt vairs nemaz nevar. Visu izšķir psiholoģija un raksturs, un šobrīd aktuāls ir jautājums – vai Gulbim tas būs pietiekami stiprs. Arī Norietis KLUBAM stāsta, ka Gulbja personība ir liela un sarežģīta. Tie, kuri regulāri seko līdzi Ernesta spēlēm, būs pamanījuši, ka viņš ne vienmēr spēj sevi noskaņot mačam un cīnīties ar maksimālu atdevi. Taču runāt par nenopietnu attieksmi, zinot, ka viņš par treneriem tagad piesaistījis tāda līmeņa speciālistus kā Pets Ečeberijs un Ernans Gumī, būtu muļķīgi. «Var jau būt, ka brīžos, kad viņam šķiet – viss ir kārtībā, Gulbis palaiž tos grožus vaļīgāk, bet, kad sākas kritiens, viņš saņemas. Tāds ir mans skaidrojums rezultātu svārstībām,» spriež Norietis.
Brīvais puisis
Pēdējā laikā daudz runāts arī par Gulbja aizraušanos ar uzdzīvi un šo procesu iespējamo ietekmi uz viņa karjeru. No informācijas druskām, ko iespējams atrast ārzemju masu medijos, var noprast, ka tā ir aktuāla problēma, un to starp rindām atzīst arī Latvijas tenisa virtuves pārzinātāji. Dzelde uzver, ka tenisists brīvo laiku pavada tā drusciņ paintensīvi, taču spriež, ka noteikti zina, ka labāk ir nedzert, nekā dzert. «Viņš varbūt ir pieredzējis, ka iedzerot var vienalga labi nospēlēt, un tad palaiž to drusku uz tādu vieglāku pavedienu. Bet viņš nav muļķis, viņš ir vairāk inteliģents, nevis dumjš. Deivisa kausā lielu pārkāpumu viņam nav bijis, katrā ziņā neesmu personīgi pieķēris,» stāsta Dzelde. Līdzīgi izsakās Juška, kurš uzver – tusiņi Gubim patīk. Runājot par Zviedrijas prostitūtu skandālu, abi ir vienisprātis, ka tur no mušas uzpūsts zilonis. Ernestam nav pastāvīgas draudzenes, un nav nekas nosodāms, ja jauns, brīvs vīrietis iziet izklaidēties ar meitenēm. Turklāt prostitūtu pakalpojumus izmantojot arī citi tenisisti, tikai viņi nav šāda nepatīkamā veidā iekrituši un par viņiem neraksta visas pasaules masu mediji. «Jā, viņš izdarīja kļūdu, bet tas ir cilvēcīgi. Ernestam varbūt ir par daudz tās tusēšanas, lai gan nav jau tur nekā tik briesmīga. Vienlaikus – skaidrs, ka viņam vajadzētu būt nopietnākam,» skaidro Juška.
Visam jāizdodas
Lai vai kā, šim vajadzētu būt visai izšķirošam gadam, un pilnīgi iespējams, ka jau janvārī Gulbis būs kļuvis par vienu no Latvijas varoņiem, spoži nospēlējot prestižajā Australian Open. Vienlaikus bažas rada Juška teiktais, ka Gulbis esot deklarējis – ja divu līdz trīs gadu laikā neizdosies tikt ranga pirmajā desmitniekā, viņš tenisu pametīšot. Tas būtu sāpīgs trieciens Latvijas sporta pasaulei, kurā tāda kalibra zvaigznes nav bieži viesi. Tādēļ sirdi vairāk glāsta Dzeldes vārdi – patiesībā Gulbis ir normāls džeks, domāju, ka viņš spēs un viņam izdosies.
Gatavojot šo materiālu, KLUBS mēģināja sazināties gan ar Ernestu Gulbi, gan ar viņa tēvu Aināru, taču nesekmīgi.
Savukārt viņa māte Milēna, uzzinājusi, ka gatavoju šāda veida materiālu, piekrita atbildēt uz jautājumiem rakstiski. Mūs interesēja tas, kā Ernestam izdevies sasniegt galvu reibinošos panākumus un kādēļ viņš tik noraidoši izturas pret savu tenisista gaitu atspoguļošanu Latvijas presē. Gulbes atsūtīta atbilde bija cilvēcīga un silta, taču jau pēc dažām dienām viņa atsūtīja citu e-pastu, kurā informēja, ka runājusi ar Ernestu un vairs nevēlas, lai viņas atbildes tiktu izmantotas šā raksta tapšanā. Publicējam Gulbes pirmo vēstuli nerediģētā veidā un pilnā apjomā.
Milēnas Gulbes vēstule
Ernests Gulbis kļuvis par TOP 100 Pasaules tenisistu galvenokārt pateicoties savai ģimenei. Pirmkārt, savai vecmammai, otrkārt mammai un tēvam. Pirmā, kas saskatīja Ernesta sportista talantu bija vecmamma (mīļvārdā BABA, jo viņa pēc tautības krieviete), es studēju un strādāju teātrī, tētis dzīvoja citā ģimenē, tāpēc ļoti daudz laika un enerģijas Ernestā ieguldīja vecmamma. Jau no 5.g.v. viņš sāka trenēties Lielupes tenisa kortos un Ernesta tenisa izaugsmei sekoja vecmamma. Viņa mīl un saprot šo sporta veidu, tāpēc Ernestam bērnībā bieži vien varēja palīdzēt gan ar padomu, ja nebija skaidrs trenera teiktais, gan ar līdzjušanu un rūpēm. Šī sporta veida izvēli atbalstīja arī Ernesta tēvs un palīdzēja finansiāli, gan apmaksājot treneru darbu, kortus, gan piedalīšanos ETA (ārzemju) turnīros. Visas izmaksas, saistītas ar Ernesta profesionālo izaugsmi sedza tēvs. Nebija svarīgi, vai Ernests ir Latvijas tenisa izlasē, vai nav, vai ir Latvijas čempions katru gadu, vai nav, vai ir Eiropā U-16 3 rietingā, vai nav – finansiāla palīdzība (vismaz tenisa korti ar atlaidēm sportistam izdevīgos laikos) netika piedāvāta. Līdz ar to, protams, gribot, negribot, lielākā interese par sava bērna sportisko izaugsmi un nākotnes izredzēm ir tikai ģimenei.
Jā, lai nopietni nodarbotos ar sportu ir daudzas lietas no kā jāatsakās ne tikai pašam sportistam, bet arī ģimenei jāpakārtojas šim dzīves modelim. Laikā gulēt, laikā ēst, ēst, to, kas veselīgs, izvairīties no sadzīves traumām( piem. Ernests dēļ tenisa, lai negūtu kādu traumu slēpojot, uz slēpēm uzkāpa tikai 16. g. v.), ja turnīru dēļ kavēta skola, papildus brīvlaikā mācīties ar privātskolotājiem, skolā censties visos priekšmetos būt sekmīgam, nekādas izklaides ar draugiem uzreiz pēc stundām, jo jābrauc uz treniņiem. Visi ceļojumi ārpus Latvijas saistīti ar tenisu, nevis tikai atpūtu. Un, kad Ernestam palika 12.g., un viņš nebija noguris no šāda režīma, bet tieši otrādi, godīgi sekoja tam, klausīja un izpildīja + veiksmīgi piedalījās sacensībās un bija viens no labākajiem, mēs sapratām, ka bez laba ārzemju tenisa speciālista, kurš varētu palīdzēt Ernesta tenisa attīstībai, vairs neturpināsim šo ceļu uz profesionālo tenisu. Turpinās mācīties, trenēties priekš sevis, lai ar tenisa stipendijas palīdzību varētu studēt labākajās ASV augstskolās. Jo mācības gāja viegli un tenisa līmenis būtu atbilstošs. Bet, tad nejauši atradām slaveno Niki Pilic no Minhenes tenisa akadēmijas un, kad viņš ieraudzīja Ernestu, viņam kļuva skaidrs, jā tas būs TOP spēlētājs. Mēs pilnībā paļāvāmies Piličam, uzticējāmies un, kā par brīnumu, mums izdevās…
Domāju, tālāko periodu var pastāstīt tikai Ernests pats, bet zinu, ka gāja diezgan smagi, bija traumas, bija vilšanās, zaudējumi, atkal cerības, bija grūti būt prom no mājas, ģimenes. Nebija viegli ne mums, ne viņam…Līdz 16.g.v. vēl domājām, ka nekas profesionālā jomā nesanāks un metīsim mieru.
P.S. Ar presi, ne tikai Latvijas, ir jābūt ļoti uzmanīgiem un es uzskatu,(domāju, Ernests piekristu), ka mēs ar cieņu izturamies pret profesionalitāti žurnālistikas jomā, kas saistīts ar sporta, analītisko u.c. žurnālistiku, bet tā saucamo dzelteno presi cenšamies ignorēt. Uzskatu, ja pats sportists nevēlas atklāt visai pasaulei kur, kāpēc, ar ko, kādā veidā viņš dzīvo un atpūšas ārpus sporta laukuma, tad tas ir jārespektē.Ir taču tik daudzi, kuri paši vēlas eksponēties žurnālu lpp.!
