Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
2
-
Dzejas bacilis
Novembris aizrit Ojāra Vācieša zīmē. 13. novembrī, pieminot Tautas dzejnieka astoņdesmito dzimšanas dienu un trīsdesmit septiņus gadus, kopš viņš devies mūžībā, dzejnieka atdusas vietā Carnikavas kapos iemūrēs arhitektes Ingunas Rībenas un tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidotā pieminekļa pamatakmeni.
Ojārs Vācietis dzimis 1933. gada 13. novembrī Trapenes pagasta Dumpjos. Šīs mājas gan viņš nekad nav saucis par savējām, jo katros jurģos kalpu ģimenei nācies pārcelties uz citu dzīvesvietu. Dzejnieks raksta: «Nepagūsti pierast, kad jau atkal esi ceļa jūtīs. Tā nu man par dzimto pusi, vismīļāko vietu Latvijā, kļuva vesels novads, kur nācu pasaulē, pirmo reizi ieraudzīju mazītiņu, bet tolaik milzīgu pasauli, mācījos un iemācījos zemes un visa uz tā mītošā valodu.»
Ojārs agri pats iemācījies lasīt un rakstīt, zinājis no galvas visu dziesmu vārdus no ģimenes dziesmu klades un jau no trīs gadu vecuma pieaugušajiem dziedājis līdz.
Citi lasa
Dzeja ir vārdiska mūzika – viņš sev vēlāk formulēs.
Būdams apdāvināts zēns, Trapenes pamatskolā uzreiz uzņemts 2. klasē. Latvijā ienākot krievu armijai, Ojāra tēvs Oto strādājis izpildkomitejā, bet, mainoties varai, arestēts. Vācieši viņu atbrīvojuši no cietuma 1942. gadā. Oto ilgi nav varējis atrast darbu, ģimene dzīvojusi trūkumā, un Ojārs vairākus mēnešus nav varējis apmeklēt skolu. Pēc kara vecāki strādāja kolhozā. Berta Vāciete teikusi: «Esmu reizēm domājusi, kur Ojāram rodas tie dzejoļi, kas cilvēkiem izrādās vajadzīgi. Man visvairāk liekas – no trūkuma un grūtuma, kas piedzīvots. Dzīvē tā ir bijis – ne izsacīt.»
Ar dzejas bacili Ojārs saslimis Gaujienas vidusskolā, kur mācījās no 1948. līdz 1952. gadam. «Ojārs skolā bija ļoti pamanāms,» atceras Ojāra Vācieša skolas biedrene Dzintra Račevska. «Viņš bija skaistulis, ar gaišiem, kupliem matiem. Ojārs visu laiku bija kustībā, visu darīja strauji un ātri. Šķita, ka viņā ir urdzošs avotiņš, kas laužas uz āru. Ap viņu vienmēr bija pulciņš skolēnu. Mums, mazākajiem, likās, ka viņš vienmēr strīdas ar kādu. Skolēnu žargonā runājot, pat bija diezgan lecīgs, bet ne pret mums, mazākajiem. Ojāram domas steidzās ātrāk par vārdiem, viņš nespēja tās uzreiz noformulēt, taču gribēja pārliecināt citus, jo viss viņu interesēja, par visu viņam bija savs redzējums. Ar Ojāru Vācieti mūsu skolā ienāca dzejas bacilis, kas joprojām nav izslimots. Dzejas gars skolā valda aizvien. Ojārs rakstīja dzejoļus, gribēja izpausties, viņam bija nepieciešama publikas uzmanība, tāpēc viņš uzstājās visos skolas sarīkojumos. Ojārs skaisti runāja, dziedāja, zīmēja, aizrāvās ar sportu. Skolas jauno autoru vakari sākās ar Ojāra atnākšanu, iznāca arī literārais žurnāls Gauja, kurā pārsvarā bija viņa dzejoļi.»
Pirmo Ojāra Vācieša dzejoli Traktorists publicēja 1950. gadā, jau pēc gada nākamo dzejnieku aicināja uz jauno autoru dzejas lasījumu Rīgā, bet pirmais krājums Tālu ceļu vējš iznāca 1956. gadā.
Ojāra Vācieša memoriālā muzeja direktore Ieva Ķīse stāsta, ka pirmos dzejoļus savai padomdevējai Mirdzai Ķempei jaunais dzejnieks sūtījis, kad mācījies Gaujienas vidusskolā. «Ojāra jaunākais brālis Imants arī savus dzejoļus sūtījis dzejniecei, viņiem ir līdzīgi rokraksti. Mirdza Ķempe Ojāram Vācietim raksta, ka viņa dzejoļi ir interesanti, bet «vēl jau nevar zināt, vai no jums iznāks dzejnieks. Jums vēl ir daudz jāmācās, jāstrādā.»
Kādā citā vēstulē viņa atzīmē: «Protams, ir iespējams, ka dzejnieks raksta bez pieturzīmēm, bet viņam jāmācās gramatika un jāzina, kur likt pieturzīmes.» Imanta daiļradi viņa pirmajā mirklī vērtējusi atzinīgāk.
Rakstnieku savienībā kādreiz smējās par Mirdzas Ķempes nāves bataljonu, par to, cik viņa reizēm iejūtīgi izturējās pret grafomāniem. Dzejniece zināja, kas ir laba dzeja, tāpēc, iespējams, pret Ojāru Vācieti izturējās stingrāk nekā pret citiem. Ķempe palīdzēja veidot dzejnieka personību, deva padomus, kā uzvesties, mācīja džentlmeniski izturēties pret sievietēm. Viņa palīdzēja arī praktiski un materiāli. Kad Ojārs Vācietis nostājās uz kājām, viņu attiecības kādu brīdi mainījās. Varbūt viņa sajuta sev konkurentu. Mūža beigās gan kādā intervijā atzina, cik lieliski ir apzināties, ka skolēni aizgājuši tālāk par tevi pašu.»
Gaujienas vidusskolā jauno autoru vakarus rīkoja katru otro piektdienas pēcpusdienu. Dzintras Račevskas tētis Jānis Račevskis, Gaujienas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs, savās atmiņās raksta: «Es eju pa gaiteni, un man pretī nāk pirmās klases skolniece. «Kur tad tu, Olga, tā iedama?» es viņu uzrunāju. «Uz autoriem, skolotāj, uz autoriem,» viņa saviļņota saka. «Tu arī kādu dzejoli runāsi?» jautāju. «Nē, bet Ojārs tik skaisti dzied!»»
Ojāra Vācieša solabiedrs un draugs Gunārs Grāvis, kas vēlāk kļuva par Padomju Savienībā ievērojamu zinātnieku un sasaluma pētnieku, inficēja viņu ar akmeņu slimību. Dzejniekam piederēja plaša minerālu kolekcija, ko draugs sūtīja no Sibīrijas, Tālajiem Austrumiem, Mongolijas un Ķīnas, viņš arī pats vāca akmeņus ceļojumos un pastaigās.
Lēciens no pilskalna
Klasesbiedri atminas, ka stundu laikā klasē ceļojušas mīlestības vēstulītes. Lai skolotājs neatšifrē, kurš sūtījis un kam adresētas, parakstījušies ar numuriem. Ojāram bijis trīspadsmitais numurs.
Gaujienā leģendām apvīts Ojāra Vācieša lēciens no pilskalna mūriem neatbildētas mīlestības dēļ.
Šāda rīcība tik ļoti piedienēja jaunam, karstgalvīgam dzejniekam. «Mēs, mazākie, Ojāru dievinājām, bet vecāko klašu meitenes bija viņā iemīlējušās. Arī viņam viņas patika,» stāsta Dzintra Račevska. «Nelaimīgas mīlestības dēļ viņš skolas izlaiduma eksāmenu laikā nolēca no pilskalna mūriem. Mans tēvs tajā laikā bija seminārā Valkā. Viņam zvanīja no slimnīcas un jautāja: «Vai jūs zināt, kur ir jūsu skolnieks?» Ojārs internātā bija atstājis zīmīti, kurā norādījis, kur viņu meklēt. Tātad gribēja, lai viņu atrod… Ojāram konstatēja smadzeņu satricinājumu, tāpēc izlaiduma dienā viņš ārstējās slimnīcā. Zobgaļi teica, ka pēc lēciena viņš sācis arvien vairāk dzejot. Lūk, ko dzejnieks dara mīlestības dēļ!»
Pēc traģiskā lēciena jaunais dzejnieks neatzinās, kura ir meitene no manas klases un kurai augstskolas laikā veltījis šo dzejoli, kas ir himna skolas gadu mīlestībai. Klasesbiedri prāto, ka viņam patikušas divas meitenes no klases. Dzintra Račevska: «Es vēlāk par šo jaunības neprātu ieminējos Ludmilai Azarovai, bet viņa tikai nosmaidīja. Neatzinās. Lai tas notikums paliek noslēpumā tīts.»
Ojārs Vācietis iestājās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē, viņa ietekmē kursu pārņēmis dzejošanas drudzis. Ojāra Vācieša ārējais tēls – melnā berete un tumšās brilles – parādījās sešdesmito gadu beigās, bet jaunībā viņš ģērbies kā švīts, nēsājis hūti. «Vecāki strādāja kolhozā un daudz nevarēja palīdzēt studējošajam dēlam,» atzīmē muzeja direktore. «Studiju biedri atceras, ka viņš nēsājis smalku, garu putekļu mēteli. Bet tajā staigājis arī ziemā.»
Latviešu grupā dzīvespriecīgajam, zinātkārajam jaunietim bijis par šauru, un viņš gājis klausīties lekcijas arī uz krievu plūsmu.
«Tur ir jaukas meitenes, un es atkal esmu iemīlējies, vienreizēji un neatkārtojami,» viņš minējis vēl kādu iemeslu.
Viņa mīlestība bija Ludmila Azarova, centīga studente un komjauniete, kas bija gatava ar Ojāru iet uz divām filmām pēc kārtas. Ieva Ķīse stāsta: «Ludmila bija sienas avīzes redaktore, bet nav varējusi savākt materiālus, ar ko to aizpildīt. Sēdējusi un raudājusi pie lielās, baltās vatmaņpapīra lapas. Pienācis jauns, trauksmains, blonds jauneklis un teicis: «Neraudi, es uzzīmēšu un uzrakstīšu!» Lai gan interese par puisi radusies, pirmajā mirklī viņa dzejoļi un aizrautīgā, gailīgā uzvedība izraisījusi smaidu. Taču, klausoties kādu Ojāra dzejoli, Ludmila sajuta: tas ir mans cilvēks.»
Ludmila Azarova un Ojārs Vācietis apprecējās 1956. gada maijā, svinīgajā mielastā piedalījās tikai paši tuvākie. Pēc kāzām jaunā ģimene dzīvoja Maskavas ielā vienistabas dzīvoklī pie Ludmilas mammas. Tur viņi 1958. gadā sagaidīja dēlu Žani. Pēc diviem gadiem Rakstnieku savienība jaunajai ģimenei piešķīra dzīvokli Altonovas ielā, netālu no Māras dīķa. Dzejniekam sacīts, ka mājoklis būšot tālu no centra, bez ērtībām un siltā ūdens, bet viņš nesūdzējās, jo mīlēja daudz staigāt kājām. «Viņi devās garās pastaigās. Ne tikai ap Māras dīķi un uz Āgenskalna tirgu, bet viņiem bija tā sauktās pastaigas no govīm līdz govīm. Viņi gāja no viena pilsētas gala, kur ganījās govis, līdz otram, kamēr ieraudzīja govis. No Altonovas ielas kājām devās pat uz Juglas Neredzīgo biedrības bibliotēku. Kaimiņi novērojuši, ka viņi gāja klusējot.
Ojārs Vācietis agri cēlies, izkurinājis krāsnis un pēc tam rakstījis. Mājas rūpes gūlās uz Ludmilas mammas pleciem. Viņa znotu ārkārtīgi sargāja un saudzēja.»
Manis nav mājās
«Tēvs strādāja tikai no rītiem,» apstiprina dēls Žanis Vācietis, «pēc tam viņš uzkrāja informāciju, nodarbojās ar visādiem niekiem, piemēram, tvaicēja sērkociņu kastītes, lai dabūtu nost etiķetes. Pēc tam tās žāvēja. Viņam varbūt bija simts vienādas etiķetes, bet svarīgs bija pats process, jo darbojoties viņš sakopoja domas nākamajiem dzejoļiem.
Tēvs kolekcionēja arī markas, nozīmītes, termosus, zīmēja grafikas. Es krāju padomju laika monētas, tēvs ieteica veidot katalogu, pierakstīt katrai klāt izgatavošanas gadu. Man ar tēvu bija maz kopīgu darīšanu. Viņš vairāk turējās kopā ar mammu. Viņiem bija ļoti tuvas attiecības, viņi bija kā roka ar cimdu. Tēvam kā dzejniekam bija daudz talanta cienītāju, pielūdzēju, bet viņš palika uzticīgs mammai. Es esmu citādāks, dzīvoju savā pasaulē. Varbūt vēl neesmu īsti novērtējis savus vecākus. Esmu izdomājis salīdzinājumu.
Ja ābele aug kalna galā, kāds ābols nokritis aizripos labu gabalu no tās. Tas esmu es.
Man nepiemīt ķēriens uz literatūru. Tas ir mīts, ka dzejnieku bērniem jāseko vecāku pēdās. Mani interesē tehnika. Laikam esmu atsities vectēvā.» Žanis Vācietis rāda fotogrāfiju pie sienas. Tajā viņš kā mazs zēns sēž uz kāpurķēžu traktora, bet blakus stāv vectēvs Oto Vācietis. «Interese par militāro karjeru savukārt man ir no mammas tēva, kas bija krievu armijas pulkvedis, kara tehnikas konstruktors. Viņš kara laikā mira.
Bērnībā mani pieskatīja tante, jo vecmamma strādāja, bet vasaras es pavadīju laukos pie tēva vecākiem Trapenē. Gāju ganos, strādāju kolhozā.
Skolā man bija daudz interešu – es zīmēju, Pionieru pilī dejoju modernās dejas, nodarbojos ar paukošanu, aizrāvos ar kartingu. Mācījos Rīgas 4. vidusskolā, tagadējā Angļu ģimnāzijā. Man bija labas attiecības ar klasesbiedriem, bet izjutu spiedienu no vairākiem skolotājiem. Īpaši mani nemīlēja skolas partijas sekretāre Maiga Plotniece. Viņa bija dzejnieka Jāņa Plotnieka šķirtā sieva, bet Jānis Plotnieks bija mana tēva studiju biedrs un draugs.
Kad sāku mācīties pirmajā klasē, ģimenē bija stipri švaki ar līdzekļiem. Pēc Hruščova atkušņa 1964. gadā sākās kampaņa pret jaunajiem dzejniekiem, kas skāra arī tēvu – viņa dzeju vairs nepublicēja. Vien jauniešu un bērnu žurnālu Draugs un Zīlīte galvenā redaktore Inese Spura atļāvās publicēt viņa dzejoļus. Tā kā Inese Spura bija bijusi frontē, viņai bija liela teikšana. Lai gan mammas tēvs ir krievs un viņa dzimusi Maskavā, uzskatu, ka viņa ir latviete. Padomju gados gan bija izdevīgāk būt krievietei, jo mamma par latviešiem būtiskām lietām varēja izteikties asāk, nekā to drīkstēja latvieši. Viņai nepiesēja nacionālismu, lai gan tāpat pārmeta akcentu latviešu valodā.
Jaunībā pie tēva viesojās daudz cilvēku, cits par citu skaļāk gudri runāja.
Atceros, komponists Imants Kalniņš ar cigareti izdedzināja galdā robu.
Vēlāk, vīlies ideālos, tēvs noslēdzās sevī un lāgā negribēja nevienu redzēt. Es biju kā durvju sargs. Kad kāds atnāca, viņš teica, lai saku, ka viņa nav mājās. Tas bija viņa standarta teiciens: manis nav mājās. Māja bija tēva svētnīca. Beidzamajos gados viņš vispār atteicās piedalīties pasākumos. Viņš bija spītīgs, izteikts sava ceļa gājējs, un viņa dabu nebija iespējams mainīt.
Tēvs pret dzīvi nebija prasīgs. Viņam nebija untumu, iedomības, viņš varbūt bija pat pārāk vienkāršs savam statusam. Tēvs pirka tikai grāmatas un melnos ikrus. Padomju laikā veikalā nevarēja dabūt gandrīz neko, bet caur pazīšanos viņš kādreiz dabūja bundžiņu melno ikru. To viņš atļāvās.
Es desmit gadus strādāju Tehniskās Universitātes pētniecības laboratorijā. Kad Latvija atguva neatkarību, devos uz barikādēm un nedomājot iestājos zemessardzē. 1998. gadā, dažas dienas pirms 18. novembra svētkiem, smagi saslimu ar insultu. Četrdesmit gadu vecumā mana dzīve apstājās. Man ir invaliditāte uz mūžu.»
Mīlestības upuris
«Ojārs Vācietis bija dzejnieks, un viņa dzīve bija pakļauta dzejai. Ludmila Azarova vairāk jutās kā dzejnieka, nevis kā vīrieša Ojāra Vācieša sieva,» teic Ieva Ķīse. «Tos divdesmit deviņus gadus pēc vīra aiziešanas viens no viņas dzīves uzdevumiem bija Ojāra Vācieša radošā mūža iedzīvināšana, tā turēšana dzīva. Dzejnieces pašas radošais darbs palika otrā plānā. Viņa savu talantu nolika Ojāram Vācietim pie kājām.
Es strādāju Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, sadarbojos ar dzejniekiem, manā pārziņā bija ap astoņdesmit autoru darbu, bet Ludmilai Azarovai sava krājuma nebija, viņas dzejoļus es Ojāra Vācieša laikā nebiju lasījusi. Viņa bija zināma tikai kā Ojāra Vācieša sieva. Dzejnieks telefona klausuli necēla un, ja man vajadzēja ar viņu sazināties, zvanīju uz izdevniecību Liesma Ludmilai Azarovai. Pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā, kad viņu mājā tika nolemts izveidot muzeju un ģimenei ierādīja dzīvokli pie Zemitānu tilta, Ludmila mani uzaicināja strādāt uz Ojāra Vācieša muzeju. Atklājot to apmeklētājiem, 1992. gadā veidojām dzejas programmu Es ļoti stipri klusām saucu tevi. Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas mīlas liriku lasīja aktieri Jānis Reinis un Lāsma Kugrēna. Tā man un apmeklētājiem bija fantastiska atklāsme, kā viņi savstarpēji sarunājās dzejā, cik ļoti viens otru saprata un mīlēja. Dzejnieka dzīve ir ļoti bagāta – intereses, pielūdzējas, mūzas –, bet Ojāra Vācieša mūža cilvēks bija Ludmila Azarova.
Ludmila man stāstīja, ka dzejniekam neinteresēja dzīves materiālā puse. Ojāram Vācietim vajadzēja jaunu uzvalku, jo bija jāuzstājas Vissavienības Rakstnieku kongresā Maskavā. Ludmila to nopirka bez uzlaikošanas, jo vīrs atteicās iet uz veikalu.
Viņš gāja tikai uz grāmatnīcām, kur pirka visas grāmatas pēc kārtas, ieskaitot brošūru par mušu kaitīgumu un to iznīcināšanu. Tajā viņš ierakstīja veltījumu Ludmilai.
Kad sešdesmito gadu sākumā starp poēmas Einšteiniāna un dzejoļu krājuma Elpa izdošanu viņa darbus nepublicēja un ģimenei bija trūcīgi ar līdzekļiem, dzejnieks pēdējos rubļus izmainīja kapeikās un par tām pirka avīzes un žurnālus. Viņa garu nekas nevarēja apslāpēt.»
Dzintra Račevska atceras: «Mēs ar Ludmilu vairāk satuvinājāmies, kad Ojārs aizgāja mūžībā. Rīgā mēs dzīvojām pretējās mājās. Vācieši ļoti mīlēja dabu, pazina putnus, un mēs ar Ludmilu strīdējāmies, vai tā pūce dzīvo manas vai viņu mājas pagalmā, dalījām arī ezīšus. Reti esmu sastapusi tik smalkas kultūras, iekšējas inteliģences bagātu un kautrīgu cilvēku. Lai visiem būtu tāda pilsoniskā nostāja, lai visi latvieši būtu tik latviski kā krievu dzejniece Ludmila Azarova. Viņa apzināti palika Ojāra ēnā, bet bija viņa īstais, labais gars. Ludmilas upurēja savu dzīvi dzejniekam. Tas bija mīlestības upuris.»
Guļu vecajos Carnikavas kapos
Jānis Peters ir teicis: «Lai tiktu pie rakstīšanas, Ojārs ir ar mieru neatnākt uz sapulci, piešmaukt ciemiņus, atstāt sabiedrību normām neatbilstošā brīdī…» Tas nebija vienīgais iemesls, kāpēc tautā mīlētais dzejnieks izvēlējās vientulību. «Dzejnieks radošā mūža sākumā bija atvērts, labprāt apmeklēja literāros pasākumus, tikās ar lasītājiem, bet pamazām viņš noslēdzās no ārpasaules,» atzīst muzeja direktore.
«Pēdējais lūzuma posms bija Čehoslovākijas notikumi 1968. gadā, kas Ojāru Vācieti salauza kā personību, kā dzejnieku un kā cilvēku, kas jutās laika piesaukts un kam jācenšas laiku labāku darīt. Viņš saprata, ka šajā sistēmā tas nav viņa spēkos. Viņš neatteicās no dzejoļiem, ko bija rakstījis daiļrades sākumā, jo uzskatīja, ka tas tikai parāda to milzīgo ceļu, ko viņš ir nogājis.
Vairāk nekā puse sarakstīto dzejoļu viņa dzīves laikā netika publicēti.
Ne tikai cenzūras dēļ, tā bija arī viņa paša kvalitātes cenzūra. Viņš uzskatīja, ka publicēšanai derīgs tikai katrs desmitais dzejolis. Liriskos dzejoļus autors nelaboja, rakstīja vienā paņēmienā. 318 skolēnu burtnīcās rakstītie dzejoļi, ko Ludmila Azarova ir atstājusi ģimenei un kas muzejā būs pieejami digitāli, ir bez svītrojumiem, labojumiem, straujā rokrakstā rakstīti. Dzejnieks teica: «Vajag tikai ietrenēt roku.» Viņš sacīja, ka nevar ar vēsu prātu dzejoļus labot, jo tie nav rakstīti ar prātu.
Ojāram Vācietim nebija draugu, viņam bija savējie – Imants Auziņš, Māris Čaklais, Vizma Belševica, Gunārs Priede, Imants Ziedonis, Jānis Peters. Imants Ziedonis pēc Ojāra Vācieša aiziešanas savās piezīmēs rakstīja, ka Ojārs bija vēzis vientuļnieks: «Kopš Ojkas aiziešanas es jūtos tāds vientulīgs.» Abi ir dzimuši vienā gadā, bet Ojārs Vācietis Imantu Ziedoni ieveda dzejā, žurnālā Liesma publicēja viņa pirmo dzejoli.»
Dzintrai Račevskai emocionāli spilgti iespiedusies atmiņā pēdējā tikšanās ar Ojāru Vācieti. «Tas bija 1983. gada oktobrī. Mans brālēns diriģents Edgars Račevskis bija atvedis manus vecākus uz Rīgu pie ārstiem. Ar vecākiem lēnā solī gājām pa taciņu apkārt Māras dīķim. Mums pretī nāca Ojārs ar cepurīti galvā, rokās viņam bija iepirkuma tīkliņš. Viņš bija vienkāršs, kluss, nemanāms. Es teicu: «Tēti, mamma, skatieties, Ojārs nāk!» Mēs palēninājām soļus, Ojārs mūs nemanīja, viņš nebija šeit, viņš bija iegrimis savās domās. Kad mēs satikāmies, viņš ieraudzīja, ka pretī stāv viņa skolotāji. Tētis paspieda Ojāram roku un teica: «Turies, Ojār!» Viņš atbildēja: «Turēšos, skolotāj.» Tad Ojārs izdarīja to, ko, manuprāt, nevienai sievietei nebija darījis, – klusi noliecās un noskūpstīja manas mammas, savas skolotājas, roku. Mamma viņu noskūpstīja uz pieres.
Pēc tam es aizgāju uz Ojāra piecdesmit gadu jubilejas svinībām Dailes teātrī. Daudzi šaubījās, vai jubilārs ieradīsies, bet Ojārs iznāca uz skatuves. Viņš bija uzvilkts kā stīga, viss vibrēja. Tā bija atvadīšanās no saviem dzejas cienītājiem…
Ojārs Vācietis bija traģiska personība. Viņš sevi dedzināja un sadega… Tas bija vienīgais glābiņš, lai viņš nesajuktu prātā. Tā notiek ar lielām personībām. Viņš nešaubīgi ticēja pareizajai iekārtai, bet, kad saskārās ar tās falšumu, pamazām salūza.
Viņš nespēja liekties un piemēroties sistēmai. Viņam vajadzēja īstumu.
Ludmila man ir stāstījusi, kā viņi ir dzīvojuši, tikuši izsekoti. Vairākos pēdējos dzejoļos Ojārs raksta, ka viņam vairs ilgi nav atlicis dzīvot. Man dabūt zemu krist un celties augstu (..) un neko labāku es nevaru sev novēlēt. Viņš izdzīvoja savā dzīvē gan labo, gan nelabo, gan zemisko, gan cēlo. Tikai uz beigām tā zemiskā bija vairāk.»
Ieva Ķīse atceras: «Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbinieki Ojāra Vācieša piecdesmito dzimšanas dienu biju iecerējuši svinēt Rīgas pilī. Es veidoju scenāriju. Ja dzejniekam bija rakstāmais brīdis, viņš varēja neatnākt, tāpēc lūdzu, lai Jānis Peters pasākumā sarunājas ar viņu. Tauta svētīja Ojāra Vācieša piecdesmitgadi Dailes teātrī, viņam ienākot zālē, piecēlās kājās. Izjutis cilvēku mīlestību, Ojārs Vācietis bija gatavs vēlreiz tikties ar sava talanta cienītājiem. Tā bija pēdējā tikšanās.»
Ojārs Vācietis no dzīves aizgāja 1983. gada 23. novembrī.
«Dzejnieks nesaudzēja sevi,» saka muzeja direktore. «Viņš kopš skolas gadiem bieži slimoja ar plaušu karsoni, Ludmila domāja, ka slimība ir uz nervu pamata. Pirms aiziešanas dzejniekam bijusi augsta temperatūra, bet viņš nav ļāvis saukt ārstu. Kad Ludmila sapratusi, ka šī nav tā reize, kad vīrs jāklausa, bija par vēlu.»
Žanis Vācietis piebilst: «Tēvs hroniski slimoja ar plaušu karsoni, varbūt jutīgās plaušas bija papirosu Belomorkanal dēļ. Viņš ļoti daudz pīpēja. Viens no nāves iemesliem bija plaušu tūska. Pie viņa nāca ārsts, bet varēja rūpīgāk izmeklēt, nosūtīt uz izmeklēšanu slimnīcā. Taču bija pārāk pavirša attieksme, liela vienaldzība.»
Ojāra dzejnieka mūžs sākās pie Gaujas Gaujienā, un viņa pēdējais šīs zemes ceļš veda gar Gauju uz Carnikavas kapiem. Šo vietu izcīnīt nebija viegli, jo pēc dzejnieka nāves, Ludmilai Azarovai nejautājot, tika nolemts Tautas dzejnieku apglabāt Raiņa kapos. «Carnikavā pie Gaujas Ludmilas mammai bija vasaras māja, kurā tagad dzīvo dzejnieku mazdēls Mārtiņš,» skaidro Ieva Ķīse. «Ojārs un Ludmila bieži gāja staigāt gar Gauju, Ojāra mūžības un mīlestības upi. Es tevi tā mīlu, ka asiņu vietā man var tavi ūdeņi plūst, viņš raksta dzejolī.
Reiz zvejnieku kapsētā uzkāpuši pašā kāpas virsotnē, lapās čabinājušies eži. Ojāram kādi piecpadsmit gadi bija atlikuši, un viņš teicis: «Te gan ir jauki. Ja nedomātu, ka traks palicis, es uzrakstītu testamentu, ka gribu, lai mani te apglabā.» Testamentu viņš neuzrakstīja, bet uzrakstīja dzejoli par Carnikavas kapiem – Guļu vecajos Carnikavas kapos un gājputnu ceļš man iet pāri. Dzejolis nebija publicēts, un satraukumā Ludmila nav varējusi atrast tā manuskriptu rokrakstā. Dramaturgs Gunārs Priede līdzējis izpildīt dzejnieka gribu.
1983. gada 2. decembris bija ļoti auksta diena. Zemi klāja plāna sniega kārtiņa, Gaujai pāri bija ledus vāks. Atvadoties no Ojāra Vācieša Universitātes aulā, ziedus vēl nosargājām, bet, kapu kalnā kāpjot, tie skanēja salā sastinguši. Muzikantiem aizsala taures.»
Dzintra Račevska: «Kad ieraudzīju to krauju, veroties no Carnikavas kapiem lejā uz Gauju, man elpa aizrāvās – tā taču Gaujienas pilskalna krauja…»
Nu dzejniekam blakus atdusas viņa mūza un likteņa sieviete Ludmila Azarova.
