Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ierašanās Latvijā šoreiz ir neierasta: Covid-19 tests, negatīvā rezultāta sagaidīšana un tikai tad mēģinājums ar orķestri. Bet tāds neierasts jau ir viss šis gads. Ieplānotie koncerti Amerikā, Āzijā, Austrālijā un tepat Eiropā atcelti. Arī Vox Amoris Cēsīs no pavasara pārcelts uz septembra sākumu, kad mēs vēl dzīvojam iedomās, ka latviešiem varbūt ir kāds īpašs gēns, kura dēļ vīruss skar mazāk nekā citus.
Kad piesēžam parunāties tukša Doma laukuma tukšā āra kafejnīcā, Baiba atzīstas, ka gaisotne šeit ļoti atšķiras no tās, kas valda Vācijā. Tur – arī mazajā pilsētiņā Bādkreicnahā, «stundas brauciena attālumā pa kreisi no Frankfurtes», kur viņa ar vīru un abiem puikām pēdējos gados dzīvo, – veikalos un kafejnīcās, pilsētas sabiedriskajā transportā, vilcienos jāvalkā maskas. Lai gan uz ielas tās drīkst noņemt, tik un tā visur redzami cilvēki maskās un jūtamas bailes. Rīgā cilvēkus maskās uz ielas tikpat kā neredz. «Šeit sajūta ir citāda. Izskatās tik mierīgi. Neviens nav tā uztraucies.»
Vācijā arī bērniem uz skolu jādodas maskās, un noņemt tās drīkst tikai klasē. «Ir tik savādi vērot, cik ātri mani bērni pie tām pieraduši un ka viņiem jau šķiet normāli staigāt maskās.» Baibas Emilians mācās septītajā, Leanders – trešajā klasē. Vācijā skolas gads sākas augusta vidū, un pašlaik bērni dodas uz skolu. Bet pavasarī arī tur vecākiem nācās pārtapt par mājskolotājiem. Pirmās pāris nedēļas tas šķita gluži jauki.
Citi lasa
Bērniem patika, ka mamma tagad būs skolotāja, un «arī man bija ļoti interesanti, piemēram, mācīties vācu valodas likumus. Es valodu esmu mācījusies tikai runājot un visus tos likumus nemaz nezināju. Arī vēsturē uzzināju daudz jauna un latīņu valodā, ko vispār neesmu mācījusies. Savukārt vīrs bija atbildīgs par matemātikas mācīšanu vecākajam dēlam, kurš jau ir ģimnāzists. Taču tas, ka vecāki pārņem skolas funkcijas, maina arī attiecības ar bērniem.»
Lai gan tagad ir iestājies klusuma laiks, kad koncertu ir ļoti maz, mūziķiem tik un tā ir jāspēlē un jātrenējas. «Ļoti grūti uzturēt disciplīnu. Man tas arī neizdodas, un esmu tik priecīga, ja arī kāds cits mūziķis atzīstas, ka viņam tāpat ir. No piecu sešu gadu vecuma vienmēr bijis jāskrien, jāmācās, jāgatavojas koncertiem, un tagad pēkšņi vairs nav.
Esmu iesprūdusi tādā mājas sievas lomā. Pāris nedēļas tā pavadīt jau nav slikti, man nav nekas pretī arī mazgāt veļu.
Bet, kad tas ievelkas, diezgan grūti pieņemt, ka nav vairs iespēju izdzīvot to, kas tev ir dots, kas visu mūžu ir darīts. It sevišķi tāpēc, ka nezini, kad tas viss beigsies un kaut kas sāks mainīties.
Mūziķa dzīve, protams, atkarīga no tā, kā cilvēki tevi pazīst, kur viņi tevi dzird. Sākumā daudzi mēģināja kaut ko darīt internetā. Bet tas ir kontraproduktīvi, jo rada iespaidu, ka dzīvie koncerti nemaz nav vajadzīgi. Taču dzīvo koncertu nevar aizstāt nekas. Tas vienkārši nav iespējams. Un, paldies Dievam, tajos dažos koncertos, ko šajā laikā esmu spēlējusi, arī publika ir bijusi tikpat pacilāta kā es. Atskaņot un dzirdēt dzīvo mūziku – tas ir svarīgi mums visiem.»
Prom no Latvijas – četrpadsmit gadu vecumā
Baiba ir dzimusi mūziķu – kordiriģenta Arnolda Skrides un pianistes Līgas Skrides – ģimenē. «Mēs vienkārši augām mūzikā,» saka Baiba. «Laikam jau talants bija iedots no augšas. Kad vecāki to pamanīja, viņi mēģināja darīt mūsu labā visu, lai dotu vislabāko izglītību un vislabākos skolotājus.» Baibai liktenis ielika rokās vijoli, vecākajai māsai Lindai – altu, bet jaunāko māsu Laumu nosēdināja pie klavierēm.
Jau agri viņas sāka visas kopā uzstāties un kļuva pazīstamas kā talantīgās māsiņas Skrides. «Reizēm sēdējām dzīvojamā istabā un sapņojām, kā tas būtu, ja varētu aizbraukt, piemēram, uz Ameriku, kur dzīvoja mūsu attālu radinieku ģimene… Nebija pat jautājumu, kā to varētu izdarīt. Pat mums, bērniem, bija pilnīgi skaidrs, ka tas nav iespējams. Jo mēs dzīvojām Padomju Savienībā.» Tikai dažus gadus jaunāka paaudze šo noslēgtības sajūtu vairs nepazīst, jo viņiem, par laimi, nav bijis jādzīvo, ar neredzamu, bet nepārraujamu dzelzs priekškaru nodalītiem no visas pārējās pasaules.
Taču sākās atmoda, Latvija atguva neatkarību, un pēkšņi viss mainījās, kļuva iespējams. «Viss sākās ar Liepājas orķestri, ar kuru es kā soliste biju Malaizijā. Organizators bija paturējis mani prātā un ielūdza mūs ar māsām, un arī mamma un tētis drīkstēja braukt līdzi. Šis cilvēks bija pārņemts ar ideju, ka jāved klasiskā mūzika uz vietām, kur tā nekad nav skanējusi. Tiešām uz džungļiem. Viss, kas mums bija līdzi, arī elektroniskās klavieres, tika sabāzts minibusiņā, un mēs krustu šķērsu izbraukājām Malaiziju un Taivānu.
Nebija nekādu koncertzāļu, spēlējām gandrīz zem klajas debess. Klausītāji bija pieraduši pie pavisam citādas mūzikas nekā tā, ko spēlējām mēs.
Bet patiesībā jau jebkurš cilvēks ir atvērts jauniem mūzikas virzieniem, ko nekad nav dzirdējis. Drīkstējām palikt viesnīcā par to, ka nospēlējām tur koncertu. Neko nenopelnījām, bet izbraukājām visu valsti, un mums – 14, 15, 16 gadu vecām meitenēm – tas bija milzu piedzīvojums. Kopā ar māsām divreiz bijām nedēļām ilgās tūrēs Japānā, un katrā koncertā mums bija jādzied Raimonda Paula Dāvāja Māriņa, kas tur bija ārkārtīgi populāra. Tekstu japāņu valodā es jau sen esmu aizmirsusi, bet Linda to noteikti vēl atceras. Dzīvojām ģimenēs, lai labāk iepazītos ar japāņu dzīvesveidu, un tas bija īsts piedzīvojums.»
1995. gadā Baiba sāka mācīties Mūzikas un teātra augstskolā Rostokā. Mamma devās līdzi toreiz vēl tikai četrpadsmitgadīgajai pusaudzei un sāka strādāt – sākumā uz pusslodzi – tajā pašā skolā, kur mācījās meita. «Kopš tā laika – visu savu apzinīgo pieauguša cilvēka dzīvi esmu nodzīvojusi Vācijā,» atzīst Baiba. «Taču man vienmēr ir bijusi sajūta, ka Latvija ir tepat vien, aiz stūra. To nevar salīdzināt ar milzīgo upuri, ko nesa mūziķi un citu jomu mākslinieki, kas aizbrauca no Padomju Savienības, zinot, ka nekad vairs nevarēs atgriezties mājās.»
Mācīties uz Vācijas mūzikas augstskolām devās arī abas māsas. Mamma kļuva par klavierspēles profesori Brēmenes un Augsburgas augstskolās. Bet Rīgā, Tērbatas ielas dzīvoklī, viņas gaidīja tētis un vecmāmiņa.
Liktenīgais karalienes Elizabetes konkurss
Liktenīgu pavērsienu Baibas muzikālajā karjerā ienesa piedalīšanās un uzvara Beļģijā – Karalienes Elizabetes konkursā 2001. gadā, divdesmit gadu vecumā. Šo konkursu uzskata par visgrūtāko un prestižāko izpildītājmākslinieku sacensību pasaulē. Pirms Baibas tajā panākumus guvuši tikai divi – toties kādi! – Latvijas vijolnieki. 1967. gadā Filips Hiršhorns ieguva pirmo, Gidons Krēmers – trešo vietu. Konkursa laureātu vidū bijuši arī vijolniece Vineta Sareika 2009. gadā un pianists Andrejs Osokins 2010. gadā.
Lai gan Baiba pieticīgi saka, ka uzvara konkursā tiešām bija laimīga sagadīšanās, tā kļuva par pagrieziena punktu, kas pavēra brīnišķīgas iespējas – ierakstīt diskus, spēlēt pasaules labākajās koncertzālēs, ar slavenākajiem orķestriem un diriģentiem un izcilākajiem instrumentiem.
«Tieši pirms koronas spēlēju Vašingtonā. Kongresa bibliotēkas muzejā ir diezgan plaša izcilu instrumentu kolekcija. Un pēkšņi man piedāvāja nospēlēt koncertu uz Gvarnēri vijoles no muzeja!
Šī vijole tiek ļoti uzmanīta, nekad netiek vesta projām no muzeja. Tā tika atnesta līdz skatuvei, un es tiku pieskatīta, lai nenodarītu tai pāri.
Instrumentu saņēmu apmēram pusstundu pirms koncerta, kopumā to spēlēju varbūt stundas divas, un, protams, ne viss skanēja pilnīgi tīri, bet – tā skaņa! Fantastisks instruments! Tie ir īpaši brīži, kad vari tam pieskarties.
Visus pēdējos gadus esmu spēlējusi Stradivāri vijoles. Gadus piecus man bija Gidona Krēmera vijole, tagad cita. Šai vijolei ir ļoti skaista skaņa, briljanta, skan pāri jebkuram orķestrim. Bet, salīdzinot ar Krēmera vijoli, kurai bija tik nenormāli daudz skaņas iespēju, šai pietrūkst to neizskaidrojamo vietu, kuru nav jebkuram instrumentam. Taču tās, protams, jau ir luksusa problēmas. Instruments ir fantastisks, un es nevaru sūdzēties ne par ko. Turklāt šī vijole nav kaprīza, ir ļoti uzticama, nav katru mēnesi jādod meistaram.Mūsdienās retajam mūziķim pašam pieder šāda mēroga instrumenti. Bet cilvēki, kuriem instrumenti ir, dod tos mūziķiem, lai instrumenti tiktu spēlētu un dzīvotu. Parasti māksliniekiem pašiem jāmaksā par instrumenta apdrošināšanu, un arī tas nav maz.
Bērnu dienās es nesapņoju, ka gribētu spēlēt, piemēram, ar Berlīnes filharmoniķiem. Tad bija prieks par to, ka izturēju eksāmenu skolā un labi nospēlēju. Kad tas notiek, protams, ir satraukums. Tu zini visus māksliniekus, kas ir spēlējuši uz šīs skatuves. Tie ir vārdi, par kuriem esi lasījis grāmatās. Tagad tu pats stāvi uz šīs skatuves, un cilvēki no tevis gaida ko īpašu… Vismaz tev tā liekas. Un tu arī pats no sevis gaidi… Lai ar šīm sajūtām tiktu galā, vajadzīga vismaz kaut kāda pieredze. Bet reizē tas ir arī ļoti skaisti.
Kad pirmoreiz mūžā spēlēju koncertu ar Berlīnes filharmoniķiem, diriģēja Andris Nelsons. Var teikt, ka viņš ir mans tuvākais diriģents, un tas bija tāds atvieglojums – spēlēt ar Andri! Labāka situācija nemaz nevarēja būt. Man tas bija ļoti īpašs koncerts arī tāpēc, ka tētis jau bija ļoti slims, tomēr viņš atbrauca uz Berlīni, lai to dzirdētu.
Taču ir vēl kāds orķestris, ar kuru vēl neesmu spēlējusi, bet ļoti gribētu, – Vīnes filharmoniķi. Skaistajā Mūzikas biedrības zālē, ko visi var apskatīt vismaz televīzijā slavenajā Jaungada koncertā, esmu spēlējusi gandrīz katru gadu. Tā ir viena no manām mīļākajām zālēm, lai gan tik cieša un skatuve tik tuvu, ka skatītāji sēž tieši zem kleitas. Vēl man mīļa ir Amsterdamas Concertgebouw, lai gan nepatīk nākt lejā pa skatuves kāpnēm, kur ir tādi kā puspakāpieni. Katru reizi liekas, ka visu acu priekšā nokritīšu. Lai gan nekad vēl neesmu nokritusi, reiz tiešām paklupu. Tāpat kā Vīnē, arī Maskavā un Sanktpēterburgā. Man ļoti patīk šīs vecās, taisnās Schuhkasten (kurpju kastes – vācu valodā) zāles, to atmosfēra un vecmodīgā akustika, savā ziņā neperfekta, un no katra orķestra, no katra mūziķa atkarīgs, ka radīsies kaut kas savā ziņā perfekts. No katra orķestra atkarīgs, kas tur notiek.
Esmu spēlējusi arī Latvijas jaunajās koncertzālēs – Cēsīs, Liepājā – un ceru, ka arī Rīga beidzot tiks pie jaunas zāles. Rīga ir to pelnījusi.»
Mūzika – stiprākā saikne ar Latviju
Pirms desmit gadiem – 2010. gada rudenī – mūžībā devās vecmāmiņa un drīz pēc viņas arī tētis. Vēl kādu laiku pēc tēta nāves ģimenei bija grūti šķirties no Tērbatas ielas dzīvokļa, kas glabāja atmiņas par viņu visu dzīvi.
Taču galu galā ar draugu balli un dziedāšanu līdz rīta gaismai tika nosvinētas atvadas: «Atceros atvadu ballīti, bet kopš tās vairs tajā ielā neesmu bijusi. Visu mūsu dzīve bija tajā dzīvoklī – gan mammas un tēta kopīgā dzīve, gan omītes, gan mūsu, visu trīs māsu. Nieki un emocionāli un kulturāli vērtīgas lietas – skaņuplates, grāmatas, gleznas… Gandrīz kā muzejā. Tas viss bija jāsašķiro, un Lauma ar Lindu to izdarīja. Es, kā jau parasti, biju kaut kur ceļā, un man nebija laika. Paldies māsām par to! Ne jau visu var paņemt līdzi. Man līdzi visur, kur dzīvoju, ceļo gleznas no mūsu bērnības mājām. Viena no gleznām pat nepieder man, bet visai mūsu ģimenei. Taču man vienīgajai bija dzīvoklis ar tik lielu sienu, kur tai pietika vietas.
Diezgan ilgu laiku nodzīvoju Hamburgā – tur jau bija jaunākā māsa Lauma, lidosta ļoti tuvu pilsētas centram, un mūziķim, kam lielākā dzīves daļa paiet pārlidojumos, tas ir ērti. Lai gan lielpilsēta, Hamburga ir ļoti mājīga. Taču pirms trim gadiem, kad jaunākajam dēlam bija jāsāk iet skolā, pārcēlāmies uz Vācijas dienvidiem. Mana vīra Kristiana tēvam tur pieder nekustamo īpašumu birojs. Tēvam ir jau pāri septiņdesmit, un birojs bija vai nu jāpārdod, vai arī dēlam jāiesaistās tajā.
Kad iepazināmies, Kristians darbojās mūzikas menedžmentā. Kad piedzima Emilians, manā koncertu grafikā bija tikai trīs mēnešu pauze. Mums bija pilnīgi skaidrs: es braukšu strādāt un pelnīt naudu – par manu darbu taču maksā labāk –, un vīrs audzinās bērnu. Iespējams, kādam tas radītu kompleksus vai pašapziņas problēmas. Taču Kristians nav ne tipisks vācietis, ne tipisks vīrietis.
Viņš bija ļoti laimīgs, jo tas taču tiešām arī ir milzīgs uzdevums – izaudzināt bērnus, un to viņš darīja ar sirdi un dvēseli. Mūsu bērniem nekad nav bijušas auklītes, vienmēr tikām galā paši. Mēs pat apprecējāmies Jaunzēlandē starp koncertiem, kad Emilianam bija pusgadiņš, un vecāku kāzu bildē viņam kājās ir oranžas zeķes, jo citādas nebija laika nopirkt. Taču nu bērni ir gana paaugušies, nav vairs tik ļoti jāpieskata, Kristianam ir laiks darīt arī ko citu, un tēva piedāvājums nāca tieši laikā. Turklāt darbs viņam patīk, padodas un arī nes ienākumus. Un, jāatzīst, ka drīzāk tas sagādā problēmas man. Visu mūžu – kopš sešu gadu vecuma – esmu bijusi atbildīga par savu ģimeni, tā, kura nes naudu uz mājām.
Pēdējos piecpadsmit gadus esmu bijusi vienīgā pelnītāja ģimenē. Nekad mūžā neesmu bijusi ne no viena atkarīga.
Un pēkšņi tā vairs nav. Es ne gluži mierīgi pieņemu faktu, ka neesmu tā, kurai vienmēr konts pilns.
Mēs dzīvojam mājā ar milzīgu dārzu, un bērniem tur ir ideāli. Hamburgā bērni nekad nevarēja vieni paši iziet no mājas, jo blakus iela, pilsēta, uz skolu bija jāvadā ar mašīnu. Šeit pat mazais viens pats var iet uz skolu, jo tā ir tieši blakām. Abi ar draugiem caurām dienām ņemas pa lauku, brauc ar riteņiem, kaut kur aizskrien… Apkārtne ir fantastiski skaista – kalni, meži un vīna dārzi. Cilvēki ļoti atvērti, sirsnīgi un atsaucīgi, un mans vīrs, arī dienvidnieks, kurš tikai manis dēļ bija pārcēlies uz ziemeļiem, tūliņ ar viņiem sadraudzējās. Vienīgais, kā man tur pietrūkst, ir kultūras dzīve. Rīga šajā ziņā mūs tiešām ir izlutinājusi. Bērnībā mēs katru ceturtdienu gājām uz koncertu filharmonijā.
Vācijā dzīvo mamma, un arī jaunākā māsa Lauma pēc dažiem Turcijā nodzīvotiem gadiem ir atgriezusies Berlīnē, vecākā māsa Linda ar ģimeni – Nīderlandē. Vismaz reizi gadā cenšamies visi satikties. Parasti tas notika pie manis, bet nu jau mūsu ir tik daudz, ka visiem nepietiek gultu. Tāpēc pagājušajā vasarā mamma bija noorganizējusi ģimenes tikšanos Švarcvaldē. Visas trīs māsas kopā esam spēlējušas diezgan sen – Linda vairāk pievērsusies ģimenei un tik aktīvi nespēlē. Mēs ar Laumu kopā muzicējam gan divatā, gan klavieru kvartetā Skride Piano Quartet, kurā pārējie mūziķi mainās. Abas spēlējām arī Latvijas simtgades koncertu sērijā Dzimuši Latvijā Dzintaru koncertzālē.
Tieši mūzika ir mana visstiprākā saikne ar Latviju. Nekad neesmu īpaši augstu vērtējusi dažādas balvas. Taču, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni, gan skudriņas skrēja pār muguru un asaras bija acīs. Un es biju ļoti priecīga, ka tajā dienā kopā ar mani var būt mamma. Viņa ir tik daudz atdevusi, lai es varētu būt tā, kas esmu.
Abiem maniem bērniem ir Skrides uzvārds. Likās netaisnīgi, ka tas beigsies ar mums, trim māsām. Tāpēc, kad piedzima Emilians, devu viņam savu uzvārdu. Vīram solīju: ja mums būs vēl bērni, tie būs Mekles – kā viņš. Taču izrādījās, ka Vācijā ir noteikums – visiem vienu vecāku bērniem vienāds uzvārds. To mēs nebijām zinājuši. Tā nu Skrides ir abi.»
Projektu «Latviešu mūziķi pasaulē» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Latviešu mūziķi pasaulē» saturu atbild «Žurnāls Santa».
