Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
3
-
0
-
2
-
1
-
Bez piecām minūtēm motosportists
«Vēl es Liepājā gribēju uztaisīt mūzikas naktsklubu vecākiem cilvēkiem – tā no trīsdesmit pieci un uz augšu. Jo Liepājā mums tiešām nav, kur aiziet. Jau meklēju telpas, ievadīju sarunas, bet tad sākās TV šovs, un vairs nav laika šo ieceri īstenot. Taču esmu nolēmis – tiklīdz viss beigsies, ar sirdi ķeršos tam atkal klāt un izdarīšu līdz galam. Esmu diezgan uzņēmīgs, tāpēc domāju, ka tieši tā arī notiks. Šim projektam gan ir vajadzīga liela nauda, bet cilvēkiem nekad neko neesmu lūdzis, tāpēc sponsorus laikam nemeklēšu. Ir taču bankas, kur var paņemt kredītu…
Es gan vienmēr visu desmitreiz nomēru un tikai tad pieņemu galīgo lēmumu.
Šoreiz esmu jau visu nomērījis un zinu, ka mans iecerētais klubs ir tas, ko vēlos, un ka tas ir vajadzīgs cilvēkiem. Pēc tam tas paliks maniem bērniem, tāpat kā viss pārējais, piemēram, ierakstu studija, ko pirms diviem gadiem Liepājā atvēru.
Jaunākais dēls – septiņgadīgais Rihards Ričards (mēs viņu gan saucam vienkārši par Riču) – tiešām labi dzied. Bet Deivids Deivis, kuram nu jau ir divpadsmit gadu, ļoti nopietni aizrāvies ar basketbolu. Es par to priecājos, lai gan sākumā man šķita – ko ta’ viņš tur dara, tikai iet, pamētā bumbu, un viss. Kad pāris reižu pavēroju viņa spēli klātienē – super, tāds talants! Es viņu noteikti atbalstīšu. Viņš sapņo satikt Andri Biedriņu, un, domāju, es viņam to noorganizēšu. Arī man šis basketbolists ļoti patīk. Vispār fantastiski, ko Biedriņš savā vecumā sasniedzis!» Ivo acis burtiski mirdz. Sports viņam ir īpaši mīļa tēma. Kas zina, kā viss būtu izvērties, ja ne tās problēmas ar plaušām. Visticamāk, Jānim Vinteram vajadzētu pasvīst vēl vairāk, jo Ivo bija sasniedzis vērā ņemamus panākumus ne tikai boksā, bet arī motosportā.
«Nebiju domājis dziedāt, es gribēju sportot. Nodarbojos ar futbolu, basketbolu, motosportu, boksu, riteņbraukšanu… Ar visu, ko vien var iedomāties. Jaunības maksimālisms. Biju azartisks, traks puika, jau bērnībā dienas vidu nekad negulēju. Ilgi nodarbojos ar boksu, ar motosportu. Pēdējais sporta veids, ar ko nopietni nodarbojos, bija motosports. Pametu to tikai tāpēc, ka bija slikti ar plaušām – klepus nepārgāja, iekšā viss burbuļoja… Ārsti man ieteica un arī pats sapratu, ka jāmet miers, jo pret vēju braukt nedrīkstu. Bija žēl, protams, tā uzreiz visam svītru pāri, bet labāk gribēju būt vesels.
Tad sekoja periods, kad nedarīju neko, ja neskaita skolas apmeklējumu, kur tāpat nemācījos.
Vispār skolā biju baigais huligāns. Ko tik es nedarīju?!
Metu pa mašīnām ar sniega pikām, trāpīju šoferim pa seju, pēc pamatīgas pakaļdzīšanās mani noķēra un aiz auss veda pie mammas. Tad vēl dzīvoju kopā ar viņu.
Skolā man nepatika, ka lielie vienmēr aiztika mazākos. Lai kaut kā viņiem atriebtos, pusdienas pārtraukumā, kamēr citi ēda, saliku lielajiem somās ķieģeļus. Tās no smaguma daudziem saplīsa. Es, protams, neatzinos, ka esmu vainīgs.
Atceros, man bija vēl kāds niķis. Visiem bērniem bija riteņi, bet man ne. Tad es gāju uz šķūnīšiem, atmūķēju tos, paņēmu riteni un vizinājos. Biju tik godīgs, ka vienmēr atliku tos atpakaļ. Dažreiz mani izmantoja lielie bērni – viņi iedeva pavizināties ar saviem riteņiem, bet man vajadzēja par to maksāt.
Pats pie sava riteņa tiku sešu gadu vecumā. Vecāki man to beidzot uzdāvināja dzimšanas dienā. Cik priecīgs biju! Braucu, kritu – ak Dievs, ko tik es nedarīju. Bet visdārgākā, mīļākā dāvana man ir… Pati, pati lielākā ir no manas sievas – viņa man ir dāvājusi divus bērniņus! Un arī šogad viņa man dzimšanas dienā uzdāvināja lielu un mīļu dāvanu – divu nedēļu ilgu ceļojumu uz Franciju. Šovs beigsies 27. aprīlī, bet jau pēc trim dienām mēs laidīsimies prom. Divi vien. Bērni paliks pie omas, pie sievas mammas Valentīnas.
Man pašam vairs nav ne tēta, ne mammas, ne omas…»
