Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
3
-
0
-
2
-
1
-
Raksts publicēts žurnalā Ievas Stāsti 2008. gada 9. numurā
Kavalieri bija svarīgāki
«Ja man vēlreiz būtu jāizvēlas, kas zina, kā es rīkotos. Mamma ir vajadzīga katram cilvēkam. Vismaz es visu mūžu esmu izjutis viņas trūkumu.
Mamma… Var teikt, ka viņa mani vienkārši pameta, un tad es aizgāju dzīvot pie tēta. Mamma par mani neinteresējās, skolā man sāka parādīties ļoti sliktas atzīmes… Tētis tolaik jau bija aizgājis no mums, jo ģimenē sākās nesaskaņas. Vecāki izšķīrās.
Tētis piedāvāja iet dzīvot pie viņa. Es piekritu, jo jutu, ka mammu es neinteresēju. Un tas nebija tāpēc, ka viņa daudz strādātu, jo no darba viņa nāca mājās laikus.
Mamma noteikti bija aizņemta ar saviem kavalieriem.
Viņa bija ļoti skaista sieviete, un kavalieru viņai bija daudz. Arī mans tētis bija ļoti skaists.» Un atkal Ivo balss nodevīgi aizlūst.
Pavisam īsu mirkli valda klusums, un tad viņš turpina stāstu. Taču nu jau kā pavisam cits Ivo – nevis tas, kas runāja pirms mirkļa. Jā, Ivo Fomins vienmēr iet paceltu galvu un tikai tajos retajos brīžos, kad sarunas laikā aizmirstas atmiņās, ārā izlien pa kādam pārdzīvojumam. Taču Ivo attopas ātri un, izmetis kādu joku, turpina stāstījumu:
«Mammai esmu vienīgais bērns. Un īstenībā tolaik, kad tiesnesis man, mazam puišelim, prasīja, pie kā gribu dzīvot, man bija grūti pieņemt šo lēmumu – pārvākties uz dzīvi pie tēta. Es gan cerēju, ka mamma mani tomēr meklēs, interesēsies par mani. Nu, vismaz dzimšanas dienās atnāks ciemos, parunāsies… Bet viņa pat svētkos nekad mani neapsveica. Ja būtu palicis pie mammas… Varbūt tad man trūktu tēta? Bet man tomēr šķiet, ka mamma ir svarīgāka, jo bērns taču veidojies mātes puncī.
Es neturu ļaunu prātu uz savu mammu.
Ja viņa būtu dzīva, noteikti aizietu pie viņas izrunāties un pajautātu, kāpēc tiku atstumts. Kāpēc?
Ja mani negribēja, vajadzēja to darīt citādi. Nu… nu… ir taču visādas iespējas, kā atbrīvoties. Tad vajadzēja pieņemt tādu lēmumu, bet… Viegli tas man nebija. Kurš gan grib, lai viņu atstumj.
Arī tad, kad vecāki vēl dzīvoja kopā, mājās nekad neko labu neredzēju – tētis ar mammu nemitīgi strīdējās. Mēs nebijām materiāli labi situēti, trīs cilvēki dzīvojām divpadsmit kvadrātmetru istabiņā, tualete bija ārā. Diezgan smagi. Bet tad tētis saņēmās, sāka celt pats savu māju, kurā es joprojām dzīvoju un droši vien nodzīvošu visu mūžu. Jo man tā māja ir ļoti mīļa un pat svēta. Vienu brīdi gribēju to pārdot, bet tad apsēdos un prātoju: nē, es taču esmu te uzaudzis, te visa mana bērnība pagājusi, tētis to cēlis ar mīlestību savai ģimenei, es te katru kaktiņu zinu. Tā arī te dzīvoju. Kaut ko rekonstruēju –realizēju tēta ieceres. Tā ir trīsstāvu māja, bet dzīvojam divos stāvos, jo trešajā ir tikai liela istaba, kādi divdesmit kvadrātmetri. Tagad esmu to aiztaisījis ciet, jo nezinu, ko tur darīt.
Vienu brīdi man bija doma uztaisīt tur tādu kā kluba gaisotni – ielikt klavieres, bāra leti, atbilstošus krēslus… Atnāktu draugi, mēs tur pasēdētu, uzspēlētu klavieres, padziedātu. Bet tam visam nav laika, jo tagad man ir citas idejas.»
