Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tu par sevi tik braši teici: esmu gudra, pašapzinīga sieviete ar ambīcijām. Pilnīgs pretstats Laurai – tavas grāmatas Tūlīt paliks labāk galvenajai varonei. Kā tu izdomāji rakstīt grāmatu?
– Iesāku Rīgā. Mans dēls vēl bija mazs, mēs gatavojāmies atkal pārcelties, un, lai izvēdinātu galvu, es katru otro sestdienu gāju uz Literāro akadēmiju. Kursu vadīja Ieva Melgalve un Ronalds Briedis, man tik ļoti patika! Literārās akadēmijas noslēguma darbam ļoti viegli tapa stāsts par meiteni, kam mazpilsētas stacijā uz soliņa uzrakstīts dzejolis. Ieva lasīja un teica: o, šis man patīk – šo es gribētu redzēt pabeigtu un publicētu. Toreiz domāju – pabeigtu? Es jau visu pabeidzu! Arī kursabiedri izlasīja un jautāja: un kas notika tālāk?
Vēl pēc dažiem gadiem, mēģinot glābt irstošo laulību, pārcēlāmies uz Hāgu. Meklēju darbu, bet tas nav vienkārši – tur ierodas daudz gudru cilvēku, kas ir precējušies ar tikpat gudriem cilvēkiem, kuri atbrauc līdzi un arī meklē darbu. Turklāt sākās kovids, viss vērās ciet, manas norunātās darba intervijas citu pēc citas atcēla. Dzīvoju ar bērniem, skrēju garus gabalus un rakstīju, jo stāsts gribēja izstāstīties. Draudzene Ilze visu manu romānu izlasīja WhatsApp ziņās – cik dienā uzrakstīju, tik aizsūtīju. Viņa atbalstīja, uzmundrināja, līdz man radās sajūta: te tiešām kaut kas sanāks.
Citi lasa
– Pasaki godīgi – vai grāmata ir par tevi?
– Sievietes parasti jautā, vai grāmata ir par mani, savukārt vīrieši – vai krūtis uz grāmatas vāka ir manas (smejas). Patiess notikums grāmatā ir tikai viens – arī man vidusskolas laikā stacijā uz soliņa ir bijis uzrakstīts dzejolis no slepenā pielūdzēja. Taču emocionāli – jā, tā esmu es. Cerot, ka tūlīt paliks labāk, esmu bijusi gatava iekulties šausmīgās bedrēs, domādama, ka otrs cilvēks TIEŠĀM nevar tā melot un ka nevar būt TIK slikti. Esmu ļoti empātiska – saprotu pat cilvēku, kas dara man pāri. Franču valodā ir labs, parupjš teiciens: trop bon, trop con, ko latviski pieklājīgi varētu iztulkot: pārāk labs ir arī pārāk dumjš.
Tomēr šodien starp mani un Lauru ir liela atšķirība – man vairs nav 16 gadu, esmu sevi stipri pāraudzinājusi un saprotu, ka arī empātijai ir robežas.
Nedrīkst censties saprast cilvēku, kurš tev dara pāri! Tagad zinu, ka vispirms man jāaizstāv pašai sevi un jāsargā savas robežas. Gan jau ir situācijas, kurās iekrītu, bet noteikti daudz mazāk nekā kādreiz.
– Vai tas ir arī stāsts par tavu šķirto laulību?
– Jau kādu laiku pa drusciņai šķīros, bet pirms diviem gadiem tiešām izšķīros ar vīru. Šīm attiecībām atdevu pārāk daudz. Īstenībā nekad neesmu gribējusi dzīvot ārzemēs, un pirms bērniem mums bija noruna, ka tieši viņš pārcelsies uz Latviju… Bet, nujā, es atkal un atkal pārcēlos, pēc laika atgriežoties un tad atkal pārceļoties. Mēs esam mainījuši dzīvesvietu vienpadsmit reižu – dzīvojuši dažādās vietās Rīgā, Francijā un arī Hāgā Nīderlandē. Kad pēdējoreiz atgriezos Rīgā, zinādama, ka nu gan viss – vairs vīram nesekošu –, es nopirku sev dzīvokli. Toreiz deviņgadīgā meita teica: «Man ir sava istaba! Es tagad drīkstu pie sienas likt plakātus?» Un tad man saskrēja acīs asaras, jo ārzemēs izīrētāji saskaita sienās caurumiņus un pleķīšus – cik to ir, īrniekam ienākot, un cik aizejot, tāpēc pie sienām nekad neko nedrīkstēja likt. Man šķita – paciešoties es dodu bērniem ģimeni, bet vienlaikus arī esmu atņēmusi, piemēram, stabilitāti, iespēju nodibināt draudzības, kas sākas jau agrā bērnībā, kādas ir man pašai.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Ieva» jaunākajā numurā!
