Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kamēr vēl nav sarecējuši pēdējie iespaidi no filmas Dārzs, kurā vientuļa sieviete Indiana pasauli uztver kā nemitīgu apdraudējumu virkni, pavaicāšu: no kā visvairāk baidāties jūs?
– Tas, iespējams, ir labākais jautājums, ko man varējāt pavaicāt.
– Kāpēc tā?
– Tāpēc, ka tas ir galvenais jautājums. Kas tu patiesībā esi? Ziniet, es no daudzām fundamentālām lietām nebaidos, piemēram, nāves. Bet man visvairāk būtu bail zaudēt tos, ko mīlu.
– Bet tas jau notiek vienmēr.
– Jā, tā notiek, bet man bail piedzīvot sāpes, zaudējot tuvāko.
– Varbūt tam patiesībā ir saistība ar mūsu egoismu, ka pieķeramies lietām, sajūtām un nevaram eksistēt pasaulē, neizveidojot attieksmi pret kaut ko?
– Es domāju, ka mēs nevaram eksistēt bez citiem cilvēkiem. Dzīves galvenā būtībā ir komunicēt un veidot saikni ar citiem cilvēkiem.
– Kādēļ jūs veidojat filmas, rakstāt arī lugas, radāt stāstus?
– Lai radītu izpratni, vēsturi. Galvenais radīšanas draivs, vai tā būtu filma vai ģimene, kad radāt kaut ko no sevis, – ir radīt to, kas ir mantojams. Kad esam bērni, sākam domāt, vai varam padarīt savu eksistenci par kaut ko nozīmīgu, par to, kas paliks pēc mums, kad nomirsim.
Vai es varu ko mainīt pasaulē, vai es atstāšu nospiedumu dzīvē? Domāju, ka galvenais draivs māksliniekam ir padarīt atmiņas dzīvas, mugurkauls visam ir bailes, ka tava dzīve neko nenozīmēs. Ka esi nodzīvojis, neko neizdarot.
– Visu jūsu filmu tēma ir attiecības starp bērniem un vecākiem. Slavenais krievu režisors Andrejs Tarkovskis teicis, ka bērnība ir mākslinieka daiļrades avots.
– Jā, tas ir stāsts par to, kas padara tevi par to, kas esi. Tas ir jautājums, kāpēc esmu tāds, kāds esmu. Tā ir dažādu apstākļu kombinācija. Viens ir gēni, otrs – pieredze, savstarpēja komunikācija ar citiem cilvēkiem. Pirmie cilvēki, ar ko komunicē, atstās lielu nospiedumu tavā dzīvē, un tie ir vecāki, ģimene. Tā ir fundamentāla lieta ikviena cilvēka dzīvē – bērnība. No bērnības rodas visas drāmas.
Ja tev ir ļoti dramatiska bērnība, izaudz no situācijas, kurā ir emocionāla vardarbība, likumpārkāpumi, tas veidos tevi par to, par ko kļūsi.
Manā pēdējā filmā Dārzs stāsts ir par to, vai tu vari pārraut šo ķēdi. Filmā galvenie raksturi ir māte un dēls, viņu attiecības nav veselīgas. Dēls izaudzināts pāraprūpēts, jo pašu sievieti uzaudzināja māte alkoholiķe, viņas bērnībā bija daudz fiziskas vardarbības. Mēs pastāvīgi sastopamies ar ģimenes jautājumiem, traumām, grūtībām, cauri kurām gājuši mūsu vecvecāki. Tas ir kaut kādā veidā izgājis cauri mūsu gēniem, un mēs joprojām ar to reaģējam.
– Un te nonākam pie psihoanalīzes, kura uzstāj, ka tajā ir darīšana ar mazo, netīro noslēpumu, kas neapzinātā veidā izpaužas mūsu dzīvē, rīcībā utt.
– Galvenais stāsts filmā Dārzs ir par to, vai persona spējīga pārraut šo ķēdi un būt brīva, būt labāks cilvēks.
– Jūs minējāt vārdu – salauzt. Šķiet, tas bija Hemingvejs, kurš rakstīja, ka dzīve salauž ikvienu cilvēku.
– Ikvienam dzīvē jāsastopas ar smagām lietām, un tas savā ziņā salauž. Pat ja tevi kaut kas ir sagrāvis līdz putekļiem, tu vari izmantot šo pieredzi, lai radītu sevi no jauna, kļūtu par labāku cilvēku. Hemingvejs dzīvi raksturo ļoti pesimistiski, bet, ja neesi salauzts, tevi nevar salabot. Mans viedoklis ir tāds, ka sevi ir iespējams salabot.
– Esmu redzējis divas jūsu filmas. Vienā – Bjarns Fedarsons – aktieris man atgādina Ļeņinu, krievu revolucionāru, kurš ar savām idejām sačakarēja teju puspasauli. Un, ziniet, cilvēki, kas ir dzīvojuši iekārtā, kuru ļeņini uzbūvēja, rūgti smaida, ka Rietumos cilvēki koķetē ar kreisām idejām, jo nezina, pie kā tas var novest. Viņi nezina neko ne par Staļina koncentrācijas nometnēm, ne citu veidu šausmām.
– Protams, esmu ļoti tāls no sociālistiskās vai komunistiskās sistēmas šausmām. Filma par Bjarnu ir beigu nodaļa garākā stāstā – vispirms bija filmas Nakts maiņa un Dienas maiņa. Bet visam pamatā ir ideja, ka mana paaudze uzauga bailēs no aukstā kara. Tas radīja jauna veida šausmas.
Atomkara iespējamība starp divām lielvarām – komunistiem Krievijā un kapitālistiem Amerikā. Islande atrodas pa vidu starp šīm lielvalstīm. Mans koncepts bija izmantot aukstā kara koncepciju, bet filmas varonim atveidot cilvēku, kas ir pa vidu starp Tolstoju un Ļeņinu.
– Latvijas prezidents saka, ka Islandes iedzīvotāji izjūt tādu kā ētisku pienākumu ko paveikt savas valsts labā. Tajā pašā laikā esat teicis, ka cilvēki domā, ka Islande ir teju perfektākā valsts, taču tā tomēr gluži nav, ja skatās no iekšienes.
– Manas filmas, seriāli un lugas, ko esmu sarakstījis, ir par apstākļiem, ko piedzīvo sabiedrības malā stāvoši cilvēki, tie nav par laimīgām ģimenēm. Tēls, ko Islande par sevi ir radījusi, ir ļoti pozitīvs. Ka mums ir teju perfekta sabiedrība, zems bezdarba līmenis, labākā valsts pasaulē, kur dzīvot bērniem, ka visiem ir vienādas tiesības, ka mums ir tīrs gaiss, brīnišķīga daba un pārējais bla, bla, bla. Uzskatu, ka tā nav taisnība.
Ja salīdzinām Islandi ar citām valstīm, es teiktu, ka Islande ir viena no labākajām vietām, kur dzīvot. Mums ir zems kriminogēnais līmenis, taču mums ir tādas pašas problēmas kā citiem, tikai mazākā mērogā. Mums ir tikai 300 000 iedzīvotāju, bet mums ir arī cilvēki, kuriem nav māju, Islandē ir alkoholisms, vardarbība, rasisms un citas negatīvas parādības, kuras ir jebkurā citā sabiedrībā.
Ja runājam par rasismu, mums nav nacistu, skinhedu, kas staigā ādas jakās un piekasās ārzemniekiem, taču interneta komentāros mēs viņus redzam. Ja šo mērogu salīdzinām ar nelielo iedzīvotāju skaitu, es teiktu, ka mums ir tādas pašas problēmas kā citur. Tāpēc es domāju, ka mans kā mākslinieka uzdevums ir izglītot cilvēkus. Neesmu gan politisko filmu veidotājs, bet lieku uzsvaru uz cilvēcisko faktoru, attiecībām starp cilvēkiem.
– Kā jūs rakstāt, strādājat? Vai tas ir metodisks vai haotisks process?
– Esmu ļoti metodisks, bet idejas pie manis nāk ļoti dažādos veidos. Piemēram, saistībā ar filmu Dārzs pie manis atnāca divas savstarpēji nesaistītas idejas. Intervija ar trīs paaudžu pārstāvjiem no vienas ģimenes Reikjavikā. Visi trīs cilvēki dzīvoja no labklājības sistēmas pabalstiem. Nevienam nebija darba, viņiem bija slimības. Trīs paaudzes vienā ģimenē – vectēvs, māte un meita. Kā tas strādā?
Runāju ar cilvēkiem no labklājības sistēmas, ka 99 vai 95% cilvēku nepieciešams šāds pabalsts slimības dēļ, bet ir daži procenti, kuri apiet šo sistēmu. Iedomājos – ja redzi, kā māte dzīvo, kā vecvecāki dzīvoja, to iemācies no viņiem. Pēc tam avīzē izlasīju ziņu, kurā Vides ministrija, raksturojot augus un kokus, komentēja, kuri pieder Islandes faunai, kuri ne. Tas mani sasmīdināja, jo tā ir rasistiska ideja, ka kaut kas ir islandisks.
Mums vispār nekas nav islandisks, viss, kas mums ir kultūrā un citās jomās, nāk no ārpuses. Mēs esam ļoti jauna nācija, kura ir labi ja tūkstoš gadu veca.
Viss ir nācis no ārzemniekiem, imigrantiem – ēdiens, mūzika, nekas nav islandisks. Domāju, ka divas šīs idejas ir filmas Dārzs pamatā. Pēc tam sāku strādāt ļoti metodiski, uzrakstīju pamata struktūru ar galvenajiem raksturiem, iekļāvu aktierus un teicu, ka ir šādas lomas, vai interesē? Sākām improvizēt, kā varam stāstu uzlabot un padarīt cilvēciskāku. Tas aizņēma kādus sešus mēnešus, izstrādāju savu ideju ar komandu, pirms sāku rakstīt scenāriju. Tas bija ļoti klasisks simts lappušu garš scenārijs. Tādā ziņā esmu ļoti metodisks, bet pārējā laikā es domāju, dzeru kafiju un domāju.
– Vai lietojat vārdu junk cinema?
– Nē. Esmu ļoti atvērts dažādu veidu kino. Filmas ir mans hobijs, es mīlu kino. Es pastāvīgi skatos kino, tā ir viena no manas dzīves galvenajām interesēm. Protams, ir labas un sliktas filmas. Taču dzīve ir pārāk īsa, lai skatītos sliktas filmas, tāpēc mums vajag līdzsvaru, vai tās būtu filmas par supervaroņiem, komēdijas, mums vajag tās visas.
– Jūs salīdzina ar Tarantīno, kurš strādāja filmu nomā un skatījās visu pēc kārtas.
– Tā ir gandrīz patiesība, taču es nestrādāju videonomā, tur strādāja mana draudzene, kura tagad ir mana sieva. Tas bija agrajos deviņdesmitajos. Maiņas beigās viņai gāju pretī un paņēmu divas kasetes. Vairākus gadus skatījos divas filmas dienā un tā bija mana filmu skola. Ja šādi salīdzina ar Tarantīno, daļa patiesības tur varētu būt. Videonoma bija mana filmu skola, jo es klasiskā filmu skolā neesmu mācījies.
– Radošus cilvēkus vienmēr māc šaubas, vai tas, ko viņi dara, ir kas jēdzīgs.
– Divdesmit gadu vecumā domāju, ja uztaisīšu filmu un tai būs lieli panākumi, pirmizrādē būs daudz cilvēku, tas man noraus jumtu. Nekas nenotika. Skatījos filmu, biju ļoti depresīvs, jo sapratu, ka tas nav par to. Veidot filmu ir… veidot filmu. Tev ir tās jāuzņem visu laiku. Galvenais ir gūt baudu no tā, ko dari. Kad gūsti atsauksmi no publikas…
Pēc filmas Metāliste saņēmu daudz vēstuļu no visām pasaules malām, un viena 14 gadu veca meitene no Indonēzijas rakstīja, ka mana filma izmainīja viņas dzīvi, jo viņa saprata, ka daudzi cilvēki ir tādi paši kā viņa, it kā filma būtu par viņas dzīvi. Un šī vēstule man ir kā pozitīva enerģija, mīlestība un spēks radīt citas filmas.
