Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes
- Dzimusi Ņujorkā, ASV, 23 gadus dzīvo Latvijā.
- Komunikācijas, lietišķās etiķetes un diplomātiskā protokola eksperte.
- Politiķe, 14. Saeimas deputāte, ievēlēta no Jaunās Vienotības.
- Darbojas Saeimas Ārlietu komisijā un Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā.
- Nodibinājusi un vada deputātu grupu sadarbībai ar diasporu.
- Bija laulībā ar diplomātu, politiķi Ojāru Ēriku Kalniņu (1949–2021).
- Mamma 3 bērniem un 3 mazbērniem.
- Sarakstījusi grāmatu bērniem par etiķeti Pie galda.
Mirklī, kad zvanu Irmai Kalniņai, lai uzrunātu viņu sarunai, deputāte ir ceļā no Rīgas uz Vaidi Kurzemes jūrmalā, kur ir viņas lauku mājas. Irmas vīrs – diplomāts, politiķis Ojārs Kalniņš – savulaik apgalvoja, ka tā ir vieta ar visskaistākajiem saulrietiem pasaulē. Šobrīd Irmas dzīve joprojām rit starp galvaspilsētu un šo mazo piekrastes punktu. Saulrieti te joprojām ir visskaistākie, kaut arī Ojārs jau pusotra gada kā aizgājis no šīs pasaules. Bēdas bijušas dziļas, taču viņa tām nav ļāvusi sevi uzvarēt, jo – kurš gan būtu turpinājis vīra iesākto?
Irma sagaida smaidīga, ar pērļu kaklarotu ap kaklu un sniegbaltā blūzē. Uz galda pašā priekšā – Saeimas Kārtības rullis. Uz darba kabinetu Vecrīgā atceļojis arī kāds īpašs krēsls no Irmas mājām – tieši tādi atrodami arī Baltajā namā Vašingtonā un viņai atgādina par laiku, kad vīrs Ojārs pildīja Latvijas vēstnieka pienākumus Vašingtonā. Ieņemu īpašo krēslu un mēs sākam sarunu – par Latviju un par jauno dzīves posmu.
–Tūlīt būs 4. maijs – Latvijas Neatkarības atjaunošanas diena. Daudzi tos arī sauc par Baltā galdauta svētkiem, citiem savukārt šāds traktējums liekas vienkāršots un neiet pie sirds. Ko jūs par to domājat?
–Es to atbalstu – jo cilvēki sanāk kopā, un baltais galds cilvēkus savieno. Balts ir tīrs, skaists un svaigs, tāpat kā brīvība ir tīra, skaista un svēta lieta – tā ir dāvana! Agrāk katrreiz 4. maijā Ojārs bija šeit, Saeimā, – notika svinīgā Saeimas sēde, un es tikmēr vienmēr gaidīju mājās ar pusdienām vai vakariņām. Šogad es pati noteikti būšu Saeimā – ir svarīgi visiem saprast, ka tas, kā mēs svinam šodienu, ir arī mūsu nākotne! Un šogad svinēt 4. maiju ir vēl svarīgāk nekā jebkad – saistībā ar Ukrainas karu, jo mēs vēl labāk apzināmies, ko tas nozīmē – atjaunot neatkarību.
–Jūs visai sarežģītā laikā esat sākusi savas darba gaitas parlamentā.
–Ļoti. Pēc Ojāra aiziešanas man bija neticams šoks. Nevaru to pat vārdos izstāstīt – nobučot savu vīru no rīta, novēlēt viņam jauku dienu un tad pieredzēt, kā, pārnācis mājās, viņš nejūtas labi un nomirst manās rokās… Visa dzīve aizgāja pilnīgi ciet! Sapratu, ka nu esmu atbildīga par tik daudzām lietām, tik daudz kas bija jānokārto. Bija lokdauns, nebija pat nebija skaidrs par atvadīšanos – vai būs baznīcā, kādā teltī vai nekur? Sākumā tiku galā ar oficiālajām lietām un tālāk skatījos – kabinets, lietas, grāmatas, arhīvi. Kur to likt, ko ar to darīt? Bija arī jāmeklē jauna dzīvesvieta, bērni aizbrauca atpakaļ savos darbos. Es neteicu sev – tu esi stipra, tu vari. Es vienkārši darīju lietas kā robots. Bija daudz papīru, jo Ojārs nekad neko nemeta prom – viņam bija papīri vēl no vidusskolas! Pārcēlos uz citu dzīvesvietu, pārkrāsoju virtuvi, ieliku jaunu iekārtu, plauktus, skapjus un pati pie sevis pasmējos – tas ir tas, ko dara atraitne, kurai salūzusi sirds! Vienkārši automātiski dara. Tālāk sapratu, ka man tomēr ir liela atbildība par Ojāra darbiem – kurš tos turpinās? Kurš Saeimā zina ārpolitiku tā, kā zināja Ojārs? Un tad vienā naktī es izlēmu – jādara! Jākandidē. Piecēlos no rīta tā, it kā man kāds būtu uzsitis pa galvu! Draugi teica – tas bija Ojārs, kas mani no debesīm pastūma šito lietu darīt.
–Līdz tam nebija pat domas, ka reiz varētu būt parlamentā, amatos?
–Nē, bērni teica, ka viņus tas nepārsteidz. Viņi man teica: «Tu esi tam bijusi gatava jau sen!» Lai paskatoties, ko esmu darījusi visus šos gadus – jau sākot ar laikiem, kad Amerikā 1988. gadā nodibināju Latviešu renesansi, pirmo organizāciju no Amerikas, kas palīdzēja mātēm un bērniem Latvijā. Vēlāk, jau esot blakus Ojāram visus šos gadus diplomātijā, redzēju visu plašo starptautisko loku – tas man arī bija darbs.
Uzskatu, ka būšana šeit, Saeimā, nav mans darbs – tā ir mana misija.
Man nav tādu jaunām sievietēm raksturīgo ambīciju, ka es kādu dienu gribu būt tur, tur un vēl tur! Es skatos uz dzīvi mazliet citādi. Skatos uz izdarītajiem darbiem, prasu sev, vai esmu visu pietiekami labi izdarījusi, vai varu nākamreiz izdarīt labāk. Re, uz galda man stāv Kārtības rullis – esmu to izlasījusi krustām šķērsām. Ja kaut ko nesaprotu – lasu vēlreiz. Stāvēt un būt Ojāram blakus bija viena lieta, bet saprast visas tās tehniskās lietas – tas ir kaut kas pavisam cits.
–Kas ir devis tam visam spēku?
–Pēc Ojāra aiziešanas es nokritos svarā par 16 kilogramiem, un lielākā problēma, ka nav ko vilkt mugurā! Bet citādi – es vienkārši saprotu, ka man ir jāiet un jādara. No rīta ir agri jāceļas, jāvingro. Vingroju un klausos Latvijas ziņas, saprotu, kas notiek pasaulē, un, ja kāds deputāts runā, tad ar visu matu fēnu rokās cenšos neko nepalaist garām! (Smejas.) Iepriekšējā vakarā jau izlasu visu, kas paredzēts nākamajā dienā, – kas Mandātu un ētikas komisijā, Ārlietu komisijā, kāda uz ceturtdienu ir Saeimas darba kārtība. Piektdienās mums bieži ir izbraukumi ārpus Rīgas, lai redzam, kas notiek tur. Tāda brīva laika man nav, ja ir, es visu laiku kaut ko lasu – Foreign Affairs Magazine, Foreign Policy, The Economist, The New York Times… Es tiešām gribu darboties Latvijas labā.
–Bija laiks, kad likās – patriotismam Latvijā bija tāda kā putekļu kārtiņa pārklājusies, bet tagad tas ir strauji mainījies. Kā jūs to izjūtat?
–Neesmu droša, ka varu runāt par citiem, bet manā draugu burbulī visi ir ļoti patriotiski. No Ņujorkas un Vašingtonas šogad ļoti daudz manu draugu brauks uz Rīgu, jo latviskums uzpeld uz augsta viļņa tieši Dziesmusvētku laikā. Bet es arī redzu, ka cilvēki šobrīd Latvijā ir tādā ļoti satrauktā psiholoģiskā stāvoklī, ļoti neapmierināti.
–Piemēram?
–Bieži dzirdu negatīvas sarunas par Latviju – te nav labi, Lietuvā viss esot skaistāks un lētāks. Pensijas mazas! Saprotu, ka tas ir mans darbs – klausīties un ņemt vērā cilvēku teikto. Diskusijās frakcijā es stāstu, ka cilvēki ir noraizējušies. Bet mēs jau to visu zinām – ir raizes par izglītību un skolotāju streiku, par veselības aprūpi un mediķu algām, energoresursu cenām, pensijām, arī par to, ka cilvēki brauc prom no Latvijas, bet – viņi arī brauc atpakaļ. Tieši tāpēc es nodibināju Diasporas grupu, kāda ir pirmo reizi Saeimas vēsturē. Es daudz klausos apkārt – kā cilvēki jūtas. Klausos arī Amerikā, klausos Skotijā, kur meita šobrīd dzīvo, jo mēs dzīvojam ļoti sarežģītā laikmetā.
Man šobrīd ļoti aktuāla kļuvusi NATO tēma. Esmu pacifiste, man ir bail no ieročiem, tankiem. Kad Ojārs sāka strādāt ar NATO Parlamentāro asambleju, es iebildu. Bija 2010. gads, un tolaik teicu, ka nauda ir jāliek veselībā, izglītība, kamdēļ NATO? Tagad es dziedu citu dziesmiņu, tagad saprotu, kas vispār notiktu Eiropā bez NATO!
–Kā jūs redzat savas iespējas ietekmēt situāciju?
–Es gribētu lielāku balsi un saprašanu, ko mēs kā Latvija varētu virzīt NATO Politiskajā komitejā. Vakar par to runāju ar jauno Amerikas vēstnieku, jo – es NATO pasākumos varu publiski piecelties, atbalstīt, uzdot jautājumus.
Un es tādas lietas varu darīt – man ir drosme, man nav kauns piecelties un skaļi pateikt lietas.
Savulaik vienmēr lielās konferencēs esmu apbrīnojusi to cilvēku, kas pirmais pieceļas un uzdod jautājumu. Ojārs bieži bija tas pirmais cilvēks, un es sekoju viņa pēdās!
–Jūsu vīrs noteikti būtu apmierināts ar to, kā turpināt viņa darbu.
–Es gribētu ticēt, ka jā. Kādreiz domāju – kas viss nav bijis! Savulaik mans pirmais darbs Latvijā bija veidot filantropiju ar Latvijas uzņēmējiem. Vienmēr esmu bijusi NVO cilvēks, esmu arī Sorosa cilvēks, jo tieši Džordžs Soross te nodibināja Nevalstisko organizāciju centru. Kad kāds sūdzas par Sorosu, es viņam prasu – esat kādreiz noziedojuši naudiņu organizācijā Ziedot.lv? Un tad man atbild – protams! Brīnišķīgi! Jo mēs to savulaik nodibinājām, es stāvēju klāt pie šīs organizācijas šūpuļa kopā ar Rūtu Dimantu. Tad visiem parasti ir mute ciet.
–Kad piemin jūsu vārdu, man nereti pirmā asociācija prātā ir fotogrāfija, kur jūs ar vīru esat kopā ar Bilu un Hilariju Klintoniem. Turklāt jūs esat tautastērpā. Jums vēl ir kāds kontakts ar Klintoniem?
–Diemžēl nav. Mēs ar Hilariju strādājām kopā projektā saistībā ar palīdzību mūsu slimnīcām. Toreiz panācu, ka Hilarija uzņēmās nodrošināt finansējumu šai Latvijas-Amerikas programmai – tas bija vesels mūsu sadarbības laikmets! Bet faktiski jūs man tagad iedevāt ideju! Tā komunikācija būtu jāatjauno! Bet iedvesmu tikties ar Klintoniem Bārtas tautastērpā patiesībā man deva Madlēna Olbraita (ASV valsts sekretāre 1997–2001 – red.). Jo pirmo reizi to uzvilku uz tikšanos ar viņu – tā teikt, izmēģināju, kā tas strādā, kā būs. Bija iespaidīgi. Šķirojot Ojāra kastes, atradu albumu ar to bildi un pārfotografēju telefonā – skatieties! To bildi vēl neviens publiski nav redzējis, visi ir redzējuši to bildi ar Klintoniem, bet iedvesma iesākās ar tikšanos ar Olbraitu. Vispār – kādu dienu man būs jāķeras pie grāmatas rakstīšanas.
–Tā būs vairāk kā vēsturiska liecība vai personiska?
–Tā būs par mūsu laiku Vašingtonā. Par delegācijām, kas tolaik ieradās, – Repše, Godmanis, Jurkāns, Birkavs, Ulmanis, un kas tika darīts. Atceros, ka Ojāram tika teikts – ja Vaira Vīķe-Freiberga nevarēs laikus sakārtot dokumentus no Kanādas, tad viņš būs tas prezidenta kandidāts. Lidojām no Vašingtonas uz Rīgu, un viss bija noticis, kamēr bijām gaisā. Nolaidāmies un redzam, ka visi tik priecīgi – mums esot sieviete prezidente! Mēs bijām tik laimīgi! Nebija tā, ka viņš nebūtu vēlējies kļūt par prezidentu, bet tieši Vaira Vīķe-Freiberga bija arī mūsu iecerētā un vislabākā prezidenta kandidāte. Vēl neesmu sākusi rakstīt grāmatu, bet tas būs, un pati esmu par to stāvā sajūsmā.
–Būs jāiet cauri vīra atstātajiem arhīviem.
–Jā, bet viņš jau pats bija dzejnieks, rakstīja vārdus dziesmām Marijai Naumovai, Prāta vētrai, Katrīnai Gupalo, kamēr es vairāk esmu bijusi tas darba rūķis, kas tikai visu laiku iet un dara.
–Joprojām pārlasāt vīra jums rakstīto dzeju?
–Jā, protams! Esmu pārlasījusi arī visas viņa 92 dienasgrāmatas. Man pietrūkst viņa klātbūtnes. Atnākt mājās un izstāstīt, kā gāja, ko darīja… Jo viņam pirmā lieta mājās bija izstāstīt visu, visu. Atceros, kādreiz domāju – varbūt pavaicā arī bērniem, ko viņi ir darījuši? Atgādināt, ka viņi arī ir šeit! (Iesmejas.) Bērniem viņš bija ļoti svarīgs, sevišķi mazdēliem – ar katru viņš atrada ko īpašu kopā. Sevišķi vecākajam mazdēlam Niklāvam viņa pietrūkst – abi vienmēr aprunājās, Ojārs deva padomu. Ar mazdēlu Lari viņiem bija kopīgs beisbols. Laris arī ir bijis Saeimā, un viņu trīspadsmit gados ļoti interesē politika, grib sekot opīša pēdās. Smejamies – ģimenes dinastija.
–Tai jābūt labai sajūtai – redzēt, kā interese, idejas turpinās.
–Jā, tikai tagad Laris dzīvo Ņujorkā, bet kādu dienu tas viss var mainīties. Un trešais mazdēls Vilītis savos astoņos gados ir tāds mīlulītis, grib sēdēt vēl klēpī, lai paburza matiņus. Es mazdēliem arī mācu komunikāciju un etiķeti, un viņi to ievēro. Vilītis pie lifta durvīm apstājas, pietur durvis un saka: «Ladies first!» (Dāmām priekšroka! – red.) Redzu sava darba augļus.
–Kam jūs tagad izstāstāt savu dienu, ar ko dalāt priekus un bēdas?
–Man ir senas draudzenes – gan tādas, kas dzīvo tuvumā, gan arī tādas, ar ko varu sazvanīties. Ir tādi dvēseles cilvēki, ar ko šeit iedraudzējos, kad izdevu savu grāmatu, – varu piezvanīt jebkurā laikā. Es jūtu līdzi draudzenēm, kuru vīrs ir ļoti slims vai ir pēkšņi aizgājis, jo tā ir noticis pēdējos divos gados.
Tad domāju, ka Ojārs aizgāja ķēniņa nāvē, par ko var tikai sapņot, – savā mājā un savas sievas rokās.
Bez sāpēm, kaut gan par sāpēm es īsti nevaru runāt.
Es atrodu lietas, kas man interesē. Mans hobijs ir dārzniecība – Vaidē ir sakņu un augļu dārzs. Man ir lavandas, zemenes, bumbieri, ābeles – kas nav viegli, jo esmu vien 125 metrus no jūras. Māja man ir paradīze, es tur atslēdzos pilnīgi!
–Miera osta?
–Ziniet, es tur varu sēdēt ārā un vienkārši skatīties tālumā – nedomāt ne par politiku, ne par bērniem Es nemāku meditāciju, domas tik un tā šaujas galvā, bet tur ir miers. Un tas viss ir radīts ar manām rokām divdesmit divos gados. Tagad ir grūti vienai pašai – tur es atzīšos. Bet apzinos, ka esmu vesela un varu darīt. Lūdzu pazīstamam cilvēkam no Kolkas, lai uztaisa vēl arī malkas šķūnīti. Un tad es visu malku viena pati sanesu un sakrāmēju tajā šķūnīti – bija jāpabeidz, ko Ojārs nevarēja pabeigt. Četras dienas no astoņiem rītā līdz vēlam vakaram. Un izdarīju! Es varu, jo es sportoju, darbojos ar hantelēm. Kādreiz sen es vingroju pēc Džeinas Fondas videoierakstiem, tagad pati veicu mājās stiepšanos, izvingrojos. Tam noteikti vajag disciplīnu, un man tā ir.
–Jūs esat lietišķās komunikācijas eksperte, bet mūsdienās cilvēku komunikācija ļoti mainās. Saziņā ienākušas emocijzīmes, visādi saīsinājumi. Skatos, ka nu jau arī jūsu Facebook kontā tiek lietotas emocijzīmītes. Laiki mainās?
–Absolūti – laiki mainās. Un, ja tie nemainītos, tas būtu slikti. Bet jānotur vērtības – cieņa pret citiem cilvēkiem, respekts, tolerance, iecietība, konfidencialitāte, smalkjūtība. Tas nemainās.
–Ko jūs pati savā komunikācijā tagad pieļaujat, kaut agrāk domājāt, ka to nu gan nekad nedarīsiet?
–Jāpadomā, tas ir grūts jautājums… Ziniet, šad tad, kad esmu viena, es lietoju tādu sālītāku valodu. Kaut kas nokrīt uz kājas un tad es saku… (Izrunā vārdu bez skaņas.) Tas notiek, jo apkārt dzirdu šos vārdus visu laiku – filmās un seriālos, uz ielas. Noskatījos HBO seriālu Succession (satīrisks melnā humora seriāls – red.) un saķēru galvu, jo katrs otrais ir lamuvārds! Vēl kopā ar puikām skatījāmies Netflix platformā Jack Whitehall: Travels with My Father (dokumentāls komēdijseriāls – red.) – ļoti interesanti, viņi tur ceļo pa pasauli, bet šis tēvs visu laiku nemitīgi lamājas! Mani puikas sēž un brīnās, bet tā tagad ir ikdiena. Es uzaugu, vispār nezinot ko tas «f» vārds vispār nozīmē. Biju tik naiva, līdz vēlāk universitātē man izskaidroja. Nezinu, vai šo vajag stāstīt, bet tā ir taisnība. Tas ir mainījies.
–Savstarpējā komunikācija tiek vienkāršota. No vienas puses, tas ir labi, no otras – kurp tas ved?
–Man krīt acīs tie mobilie telefoni, ko pusdienās izliek uz galda. Arī es tā daru, lai gan nekad tā nedarītu oficiālā pasākumā! Bet, ja ēdam kopā Saeimā, telefons visiem ir uz galda, jo esam nemitīgā darba režīmā. Vēl – man ir četrpadsmit gadu veca mašīna, hondiņa, mana meitene. Kad iekāpju, saku: «Sveika, meitene!» Tur nolieku priekšā telefonu un pie luksoforu sarkanās gaismas ar vienu aci lasu, ko kāds ir atsūtījis. Nekad nebūtu agrāk tā darījusi, bet – viss mainās.
–Klausos jūsos un domāju – jūs esat labs piemērs, kā restartēt dzīvi!
–Jā, es dzīvoju un nebēdājos. Nav vērts.
Skatīties dzīvē atpakaļ ir lieks laika tēriņš.
Varu mācīties no savām kļūdām, bet teikt, ka man nevajadzēja darīt to vai to, – nē. Esmu nolēmusi plānot dzīvi un lietas tikai uz priekšu: ko es darīšu šovasar, kas nāks ciemos… Dziesmusvētki būs piesātināts laiks, jo būs daudz darba Diasporas grupā, un tur man visur jābūt klāt.
–Ne visiem izdodas tā tikt pāri bēdām. Kā jūs iedrošinātu citas sievietes skatīties dzīvē uz priekšu?
–Kas strādā vienam, nestrādā otram. Es atšķiros, jo neesmu uzaugusi Latvijā, un, lai ko te darīšu, citiem vienmēr būšu no turienes. Bet es par to nekautrējos, jo ir tā, kā ir. Tas bija mans lēmums – apprecēt Ojāru, pārcelties uz Latviju, strādāt šeit kā pasniedzējai, kā konsultantei, un tagad, jau bez vīra, tas ir mans lēmums turpināt dzīvi, iet uz priekšu sevis un Latvijas labā. Es esmu nogurusi, bet nedrīkst teikt – es nevaru, esmu par vecu vai man nav zināšanu. Ja tev nav zināšanu – mācies, ej kursos! Ja nav darba – meklē! Ja tev nepatīk kaut kas Latvijā – dari kaut ko, ej brīvprātīgā darbā, veltī savu laiku, lai lietas te būtu labākas. Kāpēc es joprojām sestdienu rītos strādāju Anglikāņu baznīcas zupas virtuvē, kur vāru putru simt cilvēkiem? Jo man sāp, ka Rīgā ir bezpajumtnieki. Ir vienkārši noziedot naudu, bet vajag atrast fiziski laiku iet palīgos, piemēram, ukraiņiem noliktavās Ventspils ielā, – tas ir svarīgi! Dzīvē vispār ir jāizmēģina viss, ko vari, – ir jāriskē! Svarīgākais ir nevaimanāt, piecelties kājās un darīt. Vēl – latviešiem vajag vairāk pozitīvisma un mīlēt savus tuvākos, jo ģimene ir vissvarīgākais. Un vēl viena ļoti svarīga lieta – jo sliktāk tu jūties, jo labāk tev ir jāizskatās!
