Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
«Mācoties Jaungulbenes arodvidusskolā, iepazinos ar Edgaru. Pavisam drīz sākām dzīvot kopā, un pieteicās bērni. Skolu pabeidzu ar nelielu puncīti, vasarā noliku tiesības. Puišiem vajadzēja piedzimt decembra beigās vai janvāra sākumā, taču viņi sadomāja nākt pasaulē daudz agrāk.
Kad uzzinājām, ka mums būs dvīņi, biju ļoti nobijusies, baidījos, vai tikšu galā. Turklāt nebiju pabeigusi skolu. Edgars, kā vienmēr, mani mierināja un teica, ka esam stipri. Bet, kad pasaulē nāca puiši, tad tikai sākās,» stāsta Jana.
Slimnīcā piecus mēnešus
«Grūtniecības laikā man viss bija kārtībā, bet dvīņi piedzima 28. nedēļā. Dakteri jau brīdināja, ka dzemdības varētu sākties agrāk, bet neviens nedomāja, ka tas notiks tik drīz. Mani aizveda uz Valmieras slimnīcu, visu atceros kā pa miglu, jo biju ļoti uztraukusies. Nedēļu biju uz saglabāšanu, bet puiši nāca pasaulē 8. oktobrī. Man taisīja ķeizaru, jo, kā dakteris sacīja, ar dupšiem pa priekšu nekur nevar iet.
Likās, ka pagāja vesela mūžība, kad man beidzot parādīja bērnus. Dakteri cīnījās par viņu dzīvību, un viss pārējais tobrīd nebija svarīgi.
Tikai dienas beigās man pateica, ka viņiem nav attīstījušies orgāni un Tomiņam nav apakšstilba.
Vēl viņam ir ļoti sarežģītiem vārdiem uzrakstīta gara diagnoze, taču, vienkāršiem vārdiem runājot, slimas plaušas, ar caurumiem un cistām, tāpēc viņš piedzimstot ilgstoši pats nespēja elpot. Toms visus pirmos piecus dzīves mēnešus katru dienu cīnījās par savu dzīvību. Kāja tajā laikā nebija primāra.
Edžus piedzimstot svēra vienu kilogramu un 144 gramus, bet Toms tikai vienu kilogramu un 26 gramus. Ārsti mazāku svaru skaidroja ar to, ka viņam nebija kājiņas. Tikai pēc divām nedēļām drīkstēju dēliņiem pieskarties. Dakteri katru dienu man stāstīja, kāda ir situācija, taču es tolaik biju pavisam jauna un neko daudz nesapratu – tikai to, ka nav labi.
Kad atbrīvojās vieta Bērnu slimnīcas jaundzimušo reanimācijas nodaļā, mūs pārcēla uz Rīgu, kur sākās liela cīņa. Zīdainīši bija dabūjuši dažādus vīrusus. Turpat inkubatoros mācītājs bērnus nokristīja. Kad viņi sasniedza pusotru kilogramu, abus no inkubatora pārcēla uz siltuma gultiņām, kas ir līdzīgas, tikai bez korpusa virsū.
Piecus mēnešus visi trīs pavadījām slimnīcā. Edgars tikmēr strādāja, jo viss maksāja naudu, valsts apmaksāja tikai slimnīcu. Skaidri zinājām, ka daudz naudas vajadzēs arī turpmāk. Edžiņam elpošanas aparātus diezgan ātri noņēma, un viņš varēja dzīvot kopā ar mani palātā, bet Toms ļoti ilgi bija viens pats reanimācijas nodaļā. Es gāju viņu apciemot, bet tikmēr māsiņas pieskatīja Edžu. Kad nomainījās ārstējošā ārste, viņam beidzot izoperēja trūci.
Iepriekšējā daktere Tomā neredzēja dzīvošanas potenciālu un lūdza parakstīt papīrus, ka laižam viņu prom, bet es to nedarīju, jo bija iekšēja sajūta, ka viss būs labi.
Pamazām Tomiņam mākslīgo elpināšanu varēja aizstāt ar elpināšanas aparātiem, kas atbalstīja viņa elpošanu, un viņu pārcēla pie manis. Vēl kādu laiku nogulējām slimnīcā, un 5. februārī mūs laida mājās.
Slimnīcā likās, ka Edžum viss ir kārtībā, bet, kad pirms izrakstīšanas abiem vēlreiz pārbaudīja galvu, konstatēja, ka viņam no skābekļa trūkuma smadzenēs ir cista, kuras dēļ būs ierobežotas kustības un veselība. Neirologs sacīja: priecājies, ka viņš pats ēd. Tolaik vairāk uztraucos par Tomu, jo viņa dzīvība karājās mata galā.
Mani sagatavoja bērnu aprūpei un reanimācijai mājās, lai nepieciešamības gadījumā varētu viņu elpināt. Lai aizvestu Tomu mājās, vajadzēja ļoti dārgus skābekļa balonus. Mājās bija nepieciešams aparāts, kas taisa gaisu, maskas un ierīces, lai pārbaudītu, vai netrūkst skābekļa. Invaliditāti abiem palīdzēja nokārtot sociālā darbiniece jau slimnīcā. Es pat nespēju noticēt, ka beidzot tiekam mājās.
Mājās Tomam skābekli vajadzēja vēl divus mēnešus. Kad viņš beidzot elpoja pats, nopirkām ratus un gājām pastaigāties. Skābekļa balons bija tik dārgs, ka izmantojām to tikai tāpēc, lai apmeklētu ārstus, citādi ārā nemaz negājām.
Toreiz dusmojos uz tām, kā mēs ar draudzeni mēdzam sacīt, mamaškām, kas nerūpējas ne par sevi, ne par bērniem, taču viņi ir veseli, un paldies Dievam, ka tā, jo viņiem nāktos cīnīties vieniem pašiem. Reizēm domāju – kāpēc gan mums ar Edgaru ir tā?»
Nekaunamies, ka esam citādāki
«Kad bijām atgriezušies mājās, katru pusgadu braucām pie neirologa. Regulāri vajadzēja pārbaudīt acis un apmeklēt pulmonologu.
Kad bija jāsāk velties, sapratu, ka ar Edžu nav labi. Viņš lēnām to sāka darīt 8–9 mēnešu vecumā, bet, kad bija pusotrs gads, iemācījās līst uz rokām, kājas velkot līdzi. Divu gadu vecumā viņam papīros ierakstīja vēl vienu diagnozi – bērnu cerebrālā trieka. Kad bija divi gadiņi, mācījāmies rāpot, bet tas sagādāja grūtības, un viņš to īsti negribēja. Toties vēlāk rāpošana ievilkās. Viņš mājās joprojām lielākoties pārvietojas rāpus. Kad piespiežu, drusku pastaigā, uz skolu dodas ar rolatoru asistentes pavadībā. Viņa palīdz pārvietoties no klases uz klasi, aiziet uz tualeti, saģērbties, atved mājās.
Tomam bija gads, kad dabūjām kājas protēzi un viņš mācījās staigāt. Pirmoreiz kārtīgi nostājās gada un divu mēnešu vecumā. Vispirms viņš uzvelk tādu kā silikona zeķi ar skrūvi galā. Protēze sastāv no pēdas daļas, dažādām metāla konstrukcijām un cietas čaulas, kas veido kājas izskatu. Mēs to saucam par zābaku.
Pavisam nesen ar projekta CAF grant foundation palīdzību dabūjām skriešanas protēzi. Skriet ar parasto protēzi ir grūti, jo tā nav tik elastīga. Cenšos Tomu virzīt uz sportiskām aktivitātēm, lai neapveļas, jo, kad bērns ir pilngadīgs, protēzi vairs nevar tik bieži mainīt. Ja viņš pieņemsies vai nokritīsies svarā, tā nederēs. Kamēr vēl aug, ja paliek par mazu, par valsts līdzekļiem nevar mainīt biežāk kā reizi pusgadā.
Kad puišiem palika trīs gadi un mēģināju viņus laist dārziņā, mazāk uztraucos par to, ka Edžus lien uz vēdera, bet vairāk – kā Tomam klāsies ar protēzi, kā to uztvers citi bērni.
Saviem puišiem esmu iemācījusi nekaunēties par to, ka viņi ir citādāki. Ja par sevi kaunēsies, citi jutīs, ka esi vājš, un tevi apsmies.
Toms par savu protēzi, kura, ejot gulēt, jānoņem, nekaunas. Par ko vispār kaunēties? Malacis, ka viņš ir iemācījies staigāt un pat piedalās sporta nodarbībās.»
Viens otru māca
«Kā jau puiši, brāļi šad tad sakaujas, bet, ja kāds cits viņus aiztiek, viens otru aizstāv. Viņi ir identiskie dvīņi, ļoti līdzīgi, tikai Tomam no elpošanas aparātiem ir drusku citādāka seja. Viegli var pazīt pēc tā, ka Edžus nestaigā, bet, ja sēž pie galda vai guļ, reizēm neatšķiru. Es nemaz nekaunos, ja viņus kādreiz sajaucu, un smejos: jūs tāpat abi esat mani!
Arī balsis viņiem ir līdzīgas, taču izteikšanās veids gan katram atšķirīgs. Edžus mēdz filozofēt, bet Toms visu pasaka īsi un konkrēti.
Mēs ar Edgaru mēdzām runāt, ka mums iedoti divi bērni, tieši tādi, kādi viņi ir, lai viens otru mācītu. Toms Edžum māca fiziskās aktivitātes – viņš visas darbības apguva pirmais, taču Tomam sākumā gāja grūtāk ar runāšanu, jo viņam ir šķērsveida sakodiens.
Spītība puišiem ir no manis, bet miermīlība un ass prāts no Edgara. Varbūt mana spītība nemaz nav tik slikta, jo palīdz sasniegt iecerēto, piemēram, lai arī ir grūti, es iespītējos un skrienu. Lai gan dvīņi savā būtībā ir pilnīgi vienādi, tikai katrs savus ieročus lieto citā laikā un citādāk. Toms savu spītību izmanto, lai kaut ko sasniegtu, bet Edžus – lai viņa labā kāds kaut ko izdarītu.
Prognožu par turpmāko maniem bērniem ārstiem nav, vismaz man tās nav teikuši. Mēs vienkārši augam un vērojam, kas notiek.
Tomam tagad ar elpošanu it kā viss kārtībā, bet viņš ir ļoti alerģisks. Nevaru mazgāt drēbes ar aromātiskiem pulveriem, lietot mīkstinātājus. Viņam ir alerģija pret putekļiem, ļoti ātri ķeras klāt visi elpceļu vīrusi.
Edžus joprojām nevar patstāvīgi staigāt un atrasties viens. Rokas un pirksti nav tik veikli, kā gribētos, griezt ar šķērēm neizdodas tik perfekti, kā vajadzētu, arī rakstīt nesanāk pietiekami labi. Ja viņa rakstītos ciparus vēl var saprast, ar burtiem ir grūtāk. Taču viņi ir ļoti centīgi un gudri. Abi pagājušajā gadā beidza pirmo klasīti ar izcilību.»
Diena, kad sabruka pasaule
«Kad uzzinājām, ka mums būs dvīņi, biju drusku nobijusies, ka Edgars pazudīs. Baidījos par to arī tad, kad viņi piedzima, taču viņš visu laiku bija ar mums. Acīmredzot es viņu pietiekami nenovērtēju.
Kādu dienu, kad vēl mācījos Universitātes Pedagoģijas fakultātes 3. kursā un man bija sākumskolas prakse Stāķos, zvanīja Edgara draugs. Tā kā strādāju, neatbildēju, bet viņš turpināja zvanīt ļoti neatlaidīgi. Kad pacēlu, viņš sacīja, ka notikusi liela nelaime un Edgaru ved uz slimnīcu. Es steidzos uz turieni, bet pusceļā redzēju, ka ceļa malā stāv ātrās palīdzības mašīna. Jutu, ka viņš nav ticis līdz slimnīcai. Ārsts izkāpa un pateica, ka vairs neko nevarot izdarīt. Tas notika servisā, kur viņš strādāja par automehāniķi. Tas bija Edgara sirdsdarbs. Es dažkārt pat biju greizsirdīga un viņam pārmetu – tu ar mašīnām esi vairāk nekā ar mums.
Tas notika 2017. gada 7. decembrī. Viens no darbiniekiem bija palaidis mašīnu uz pacēlāja, neizspiežot sajūgu, un tā bija aizlēkusi uz priekšu, kur atradās diagnostikas dators. Edgars tajā brīdī stāvēja pie datora un runāja pa telefonu. Tas vīrietis iedarbināja mašīnu, un Edgaru saspieda starp datoru un mašīnu. To dabūjuši nost, un Edgars pats iekāpis ātrās palīdzības mašīnā, bet… Pēdējo reizi viņu satiku uz ceļa starp abiem Litenes krustiem īsi pirms Alūksnes pagrieziena. Viena cilvēka kļūdas pēc.
Kad pateicu puišiem, ka tēta vairs nav, Edžus uzreiz sāka raudāt, bet Toms nav raudājis līdz pat šai dienai.
Reizēm šķiet, ka viņš ir uzņēmies būt par mūsu stipro vīrieša plecu. Vectētiņu viņiem nav, tikai omītes. Edgara tēvs nomira ar vēzi pāris mēnešus pirms Edgara nāves. Pati uzaugu bez tēva. Tagad puiši par opi mēdz saukt mammas draugu. Viņš ir foršs! Vienmēr ar viņiem aprunājas, uztaisīja pagalmā smilšu kasti un neiebilst, ja viņi paliek tajās mājās pa nakti.
Pēc Edgara nāves mācījos dzīvot no jauna. Man bija sabrukusi visa pasaule. Sākumā bija tāds periods, kad puišiem maz pievērsos. Es biju nevis kā mamma, bet gan robotiņš. Mazos pabaroju, apģērbu, aizvedu uz dārziņu, bet viņus nemīļoju, negribēju ar viņiem neko kopā darīt. Vienīgi, lai to kaut daļēji kompensētu, aizvedu uz kino. Bet šis periods, par laimi, pārgāja, un tagad esmu viņiem pielipusi kā dadzis. Kad atkal kārtējo reizi eju mīļoties, viņi saka: nu ko tu atkal nāc, mums jau apnika.»
Lai nav jāraud, skrienu
«Mana dzīve sadalās divās daļās: pirms Edgara nāves un pēc tās. Mani atbalstīja ļoti daudzi cilvēki, bet pirmos mēnešus, kad tas notika, atceros kā pa miglu. Kad lēnām sāku celties, vispirms meklēju citu cilvēku pieredzi grāmatās. Nesapratu, ko man darīt, kā rīkoties, jo vairs negribēju dzīvot, taču bērnu dēļ pamazām saņēmos.
Sociālais dienests man piešķīra desmit apmaksātus psihoterapijas seansus. Lai ieekonomētu naudu, ar dažādu projektu palīdzību izdevās dabūt vēl pa desmit reizēm. Kad Pogā sāka strādāt Aina Poiša, periodiski konsultējos ar viņu. Psihoterapijai ir liela nozīme, jo speciālists redz situāciju no malas. To nevar aizstāt izrunāšanās ar draudzeni.
Cenšos atrast laiku sev un daudz lasu grāmatas. Ja nesanāk citādi, tad pa naktīm. Pirmā grāmata, ko izlasīju pēc Edgara nāves, bija Dvēseles mājas – personīgas pieredzes apkopojums, stāsts par sievieti, kura redz aizgājējus. Kādā citā grāmatā izlasīju, ka sēru periodam ir piecas fāzes, un sapratu, ka esmu tikusi galā tikai ar diviem posmiem. Katra sāpe jāizdzīvo līdz galam, lai nav tā, ka jūties laimīga un pēkšņi atgriežas pagātnes rēgs. Pašlaik lasu un cenšos izprast Bībeli.
Es vēl tikai mācos iet uz priekšu. Vairs ne uz ko neceru, neplānoju, vienkārši dzīvoju un daru, kas jādara. Protams, ja Edžus staigās, es ļoti priecāšos.
Pēc Edgara nāves man vairs nekad nerodas svētku sajūta. Tādu nedaudz noķēru tikai vienu reizi, aizbraucot uz pasākumu rehabilitācijas centrā Poga. Taču es apsolīju puišiem sarīkot desmit gadu dzimšanas dienas ballīti.
Mēģinu no puišiem nedaudz atkāpties un uzticēt viņus arī omēm. Pavisam nesen esmu sākusi atstāt viņus uz brīdi vienus. Toms principā ar visu nepieciešamo tiek galā pats. Edžum dažkārt ar tualeti neiet, kā gribētos.
No rītiem ceļos piecos, atstāju viņus guļot un dodos skriet uz skolas stadionu netālu no mūsu mājas. Ja puiši pieceļas un viņiem mani vajag, tad zvana, un jau pēc minūtes esmu mājās. Mūsu kaķis Mīlītis man atskrien līdzi līdz stadionam un, kad beidzu savas aktivitātes, abi dodamies atpakaļ.
Pēc skriešanas rodas sajūta, ka esmu no kaut kā atbrīvojusies. Lai nebūtu jāraud un pēc tam nesāpētu acis, lai labāk pasāp muskuļi.
Distanci pakāpeniski palielinu.
Es visu daru pati. Man nepatīk paļauties uz citiem, jo negribu piedzīvot vilšanos. Tikai tad, ja galīgi netieku galā, sarunāju omes vai savu draudzeni, kura man palīdzēja tikt uz strīpas pēc Edgara nāves. Es gan nevaru apgalvot, ka tas man ir pilnībā izdevies un viss ir izsāpējis. Gadu no gada iekšēji dzīvoju vienā un tajā pašā Edgara nāves dienā. Šķiet, ka tas notika tikai pirms nedēļas.
Lai gan no citiem joprojām saņemu morālu atbalstu, man ir sajūta, ka esmu viena un tikai pašai ar visu jātiek galā. Joprojām katru dienu mācos un cenšos adaptēties. Agrāk domāju, ka dzīvi vajag plānot, taču tagad uzskatu citādi, jo nekad nevar zināt, vai piedzīvosim rītdienu. Tāpēc jānovērtē katrs mirklis un katrs cilvēks, kas ienācis mūsu dzīvē.
Kad rokas pavisam nolaižas, aizbraucu pie mammas uz Beļavu, atstāju puišus pie viņas un uzkāpju skatu tornī.
Man ir bail no augstuma, taču tur sajūtos kopā ar Edgaru, tuvāk viņam.
Uznāk arī čīkstošās reizes, tām man ir draudzene. Reizēm, kad ir grūti, viņai piezvanu un saku: man vajag tev stāstīt. Viņa ļoti labi prot klausīties, īpaši manas gaudu runas, jo ir izgājusi cauri tam pašam – kopš viņas vīra nāves pagājuši pieci gadi.
Citreiz, kad jūtu sevī vājumu, metos iekšā darbos, piemēram, tīru māju, kas nekad tā arī nav perfektā kārtībā. Reizēm puiši ar savu nevīžību pat izved mani no pacietības. Atnāk no skolas – bams, bams –, nomet kurpes, kur pagadās, un no rīta prasa – kur manas kurpes? Lai gan neesmu pedantiska, man patīk noteikta kārtība. Kā paklājs nolikts, tā tam arī jāstāv.»
Man labi sanāk!
«Nenolaist rokas man palīdz darbs. Edgars autoservisā rakstīja papīrus un kārtoja lietvedību. Kad viņš aizgāja, pabeidzu viņa iesāktos darbus un vaicāju priekšniekam Artim, vai es to nevaru darīt arī turpmāk, jo esmu mācījusies lietvedību. Man ļoti gribējās atrasties autoservisā, jo Edgaram te ļoti patika, viņš te pavadīja visvairāk laika. Šeit man bija sajūta, ka viņš ir te, kopā ar mani. Edgars palīdzēja tā īpašniekam Artim izveidot servisu. Viņš strādāja ar tādu degsmi! Agrāk te bija tikai mazs būcenītis. Atceros, ar kādu prieku Edgars pirms remontdarbiem runāja, kā te izskatīsies pēc tam un kur stāvēs rakstāmgalds, bet diemžēl viņš to nepiedzīvoja. Telpā, kur remontē mašīnas un kur izdzisa Edgara dzīvība, gan vairs nespēju ieiet. Ja kaut ko vajag, piezvanu, un vīri atnāk pie manis.
Es varētu strādāt par skolotāju, bet pēc Edgara nāves sapratu, ka to nevaru darīt, jo vairs nebiju komunikabla. Draugi pat teica, ka izskatās – man uz pieres rakstīts: atkāpies, nerunā ar mani! Skolotājai jākomunicē ar bērniem, vecākiem un jāsmaida, bet es negribēju piespiest sevi smaidīt. Man nepatīk uzspēlēt un liekuļot.
Tagad daļēji esmu atguvusies, taču nav iespējams strādāt savā profesijā, jo man divas vai pat trīs reizes gadā puiši jāved uz rehabilitācijas centru Poga Rīgā, kur nodarbības ir trīs nedēļas no vietas, kā arī uz Vaivaru rehabilitācijas centru, kur nodarbības ilgst divas nedēļas. Man ir arī lietvedes un grāmatvedes diploms, bet arī šādu darbu atrašanu ierobežo mans dzīvesveids.
Turklāt mani bērni ir vecumā, kad bieži slimo, bet es esmu viena pati. Ja viņi saslims, manis nebūs darbā. Kuram gan tāda darbiniece ir vajadzīga?
Taču, kad pati beidzu šādā veidā prātot un vienkārši sāku sūtīt savu CV uz visām iespējamām vakancēm, šā gada pavasarī sagaidīju atbildi no šūšanas uzņēmuma Nemo. Jutos kā pirms eksāmena, kā nu tagad būs. Agrāk dzīvojām Jaungulbenē, taču, kad aprīlī sāku strādāt Nemo, pārcēlāmies uz Gulbeni. Biju pārsteigta, ka man tik labi sanāk šūt un varu arī kaut ko nopelnīt. Agrāk strādāju pilnu darba dienu un bērnus atstāju omēm, taču viņas sāka piekust. Tad man atļāva pāriet uz pilnu darba dienu trīsreiz nedēļā, bet tagad, skolas laikā, strādāju katru dienu no pusdeviņiem līdz diviem.
Šujam sporta jakas, maskas – visu ko pēc pasūtījuma. Man patīk šūt, turklāt mums ir foršs sieviešu kolektīvs! Nav nekādu kašķu, jo mums maksā par padarīto, un esam pārņemtas ar darbu.»
Vieni paši Čehijā
«Tiklīdz ir brīvs laiks, tā visi trīs ar puišiem sēžamies mašīnā un braucam – uz kino Madonā, uz Rīgu, jūru vai citur, kur ienāk prātā. Pagājušajā gadā mūsu tālākais kopīgais ceļš trijatā bija uz Čehiju, kur notika Edžus muskuļu pagarināšanas operācija pēc Ulzibat metodes. Latvijā ar šādu metodi operācijas neveic, bet pēc šīs metodes ir labāki rezultāti un vieglāk atkopties. Iestājos rindā, ārsti palīdzēja sakārtot papīrus, taču nevarēju saprast, ko darīt ar Tomu, jo negribēju viņu veselu nedēļu nevienam atstāt. Ņēmu līdzi, un tagad vienmēr visur dodamies trijatā.
Pirms Čehijas brauciena biju panikā, jo bez Edgara vēl nekad nebiju bijusi ārzemēs vai viena pati devusies tik tālā ceļā ar abiem bērniem. Baidījos, vai paspēsim laikā. Taču to, ko iesāku, vienmēr pabeidzu līdz galam. Kā iesēdāmies mašīnā, tā aizbraucām, tikai divreiz apstājāmies, kā saka puiši, čuru pauzēs. Ieradāmies krietni par agru. Viesnīcā varēja iestāties divpadsmitos, bet mēs bijām klāt jau sešos no rīta. Labi, ka mūs tomēr uzņēma uzreiz.
Par spīti manam uztraukumam un valodas barjerai, visu nokārtojām. Nākamajā dienā bija operācija, un vēl pēc dienas mūs izrakstīja. Palikām vēl kādu dienu viesnīcā un tad braucām mājās. Nekur īpaši pastaigāt nevarējām, jo Edžum bija rati, bet Toms tolaik nekāds lielais gājējs nebija. Viņam ļoti ātri piekusa un sāpēja kājas. Toties izbaudījām atpakaļceļu uz mājām. No Čehijas atvedu piparu dzirnaviņas.
Atkopšanās pēc muskuļu pagarināšanas operācijas bija smaga, taču galvenais, ka Edžus sāka drusku staigāt. Pirms tam nostājās tikai uz dažām sekundēm, paspēra vienu vai divus soļus, un – viss.»
Visu darām kopā
«Nezinu, ko gan mēs iesāktu bez mūsu fizioterapeitu, rehabilitologu un ergoterapeitu komandas Pogā un Vaivaros! Pirmoreiz rindā uz Pogu mūs pieteica Edgars, taču nedēļu pirms tam, kad pienāca mūsu kārta, viņš gāja bojā.
Puiši saprot, ka viņiem nepieciešamas rehabilitācijas nodarbības, taču, kā jau visi, piekūst. Kad gāja dārziņā, Edžus sacīja: paskat, cilvēki taču dzīvo ratos, kāpēc gan es nevarētu?! Bet, kad viņš jau mazliet varēja nostāvēt, audzinātāja un bērni dārziņā par viņu ļoti priecājās: Edžiņ, tu vari, tev sanāk! Tad arī viņam radās lielāka motivācija vingrot.
Pagājušajā gadā, kad mūsu asistente mācījās, reizi nedēļā pati gāju līdzi Edžiņam.
Katrs sīkākais viņa sasniegums mums šķiet ļoti liels.
Agrāk par to nerunāju, visu turēju sevī, bet tad izdomāju publicēt internetā nelielu stāstiņu par Edžus sasniegumiem. Un viņam, ieraugot tik daudz īkšķīšu un sirsniņu, radās tāds azarts! Tagad Edžus, cepuri nost, strādā no visas sirds līdz spēku izsīkumam. Pogā fizioterapijas nodarbības ir trīs stundas ar piecu minūšu pārtraukumu. Pat nezinu, vai es to spētu izturēt. Un tā trīs nedēļas no vietas, izņemot brīvdienas. Tas ir smags darbs! Kad bērns ir piekusis, es pat ļauju viņam drusku paslinkot.
Bet sestdienu rītos, kamēr Edžus vēl guļ, abi ar Tomu iemēģinām viņa jauno sporta protēzi. Arī viņu ļoti motivē laiki, šēri un sirsniņas sociālajos tīklos, tas, ka citi par viņu priecājas.
Pagājušajā gadā puišus nelaidu uz pulciņiem, jo tad vēl braukājām no Jaungulbenes un atpakaļ, un viņi, kā jau pirmīši, bija piekusuši, bet šogad abi iet uz dambretes un šaha pulciņu. Es neprotu spēlēt šahu, bet, ja viņi man iemācīs, spēlēsim visi kopā. Vēl viņi iet kokapstrādes pulciņā, Tomiņš spēlē teātri, bet Edžus dzied. Abiem ļoti labi padodas dziedāšana. Kad braucam mašīnā, uzliekam kādu dziesmu un visi dziedam līdzi. Zinām gandrīz visas Dona dziesmas, kas patīk vislabāk.
Mums ir tradīcija braukt uz Madonas kino skatīties multenes, un darām to arī mājās. Tomam patīk spēlēt kārtis un klavieres – internetā ir tāda lietotne, kuru izmantojot var mācīties spēlēt. Spēlējam arī galda hokeju un citas galda spēles.»
Vienīgais sapnis
«Mēs ar Edgaru nepaspējām apprecēties. Kad pieteicās bērni, plānojām sarakstīties un svinības rīkot pēc tam. Viņš gribēja lielas kāzas, es – mazas, un tā tas ievilkās. Pēc bērnu piedzimšanas visa nauda aizgāja viņiem, un mēs aizmirsām, ka neesam precējušies. Tas nelikās tik svarīgi, visu uzmanību un rūpes veltījām tikai puišiem. Mēs tāpat bijām ģimene. Kad beidzot atkal sākām runāt par kāzām, iejaucās liktenis.
Ja patiešām ir kāds, kas ir noteicis un veidojis manu likteni, es gribētu viņam kārtīgi sadot.
Es vairs nepiekrītu teicienam: viss, kas notiek, notiek uz labu. Taču esmu pārliecināta – par to, ka ir smagi un grūti, nevajag runāt skaļi. Izteikt skaļi vajag tikai labo. Es saku, ka esam stipri un forši, jo viss, ko pasakām skaļi, dod spēku.
Man agrāk bija dažādi plāni. Gribēju stāties Policijas akadēmijā vai armijā. Taču tagad vienīgais, kas palicis no iepriekšējiem sapņiem, ir izremontēt Edgara lauku mājas Līgo pagastā, jo tur ir mūsu sirdis. Kad viņš mani pēc mūsu iepazīšanās aizveda uz tām mājām, uzreiz tās jutu kā savu vietu. Māja ir diezgan bēdīgā stāvoklī, taču pamazām bijām sākuši to iekopt. Ir teiciens, ka mājas ir tur, kur tava sirds, un mūsu sirdis ir tur. Varbūt kāds sacīs, ka nometīšu zemē naudu, taču būšu izdarījusi to, ko mēs abi gribējām.»
