Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
25
-
0
-
0
-
14
-
0
-
1
-
0
-
Gribu lielu ģimeni!
«To, ka man būs liela ģimene, izlēmu vēl skolas laikā. Zināju, ka vēlos vismaz trīs bērnus. Varbūt pat piecus? Biju veselīgs bērns, tikai angīna reizēm pieķēra pie kakla, jo vienmēr piemirsu aplikt šalli un necietu cepures.
Kad man bija seši gadi, mamma aizbrauca uz slimnīcu pēc brālīša. Biju ļoti vīlusies, jo gaidīju māsiņu, ar kuru kopā spēlēties, bet – še tev! – būšot brālītis. Mazliet paraudāju, bet drīz vien samierinājos.
Mammīte ilgi bija slimnīcā, tāpēc tētim vajadzēja vienam tikt ar mani galā. Pat siet astītes pirms došanās uz bērnudārzu! Tētis to arī varonīgi darīja, bet viņam nesanāca tik labi kā mammai – zemāk nekā parasti, vaļīgas… Atceros, ka man tas bija liels pārdzīvojums. Bet kādu nelaimi tajā pašā laikā pārdzīvoja mani vecāki!…
Rihards, mans brālītis, nepiedzima vesels. Mammas vēderā viņš gulēja nepareizā pozā, dzima ar dupsi pa priekšu, tāpēc smadzenēm pārāk ilgi nepiekļuva skābeklis. Cieta arī nieres un citi iekšējie orgāni. Dzemdību trauma, samocīts bērniņš… Ginekologs bija pieteicis dzemdības ar ķeizargriezienu, bet nezin kādēļ beidzamajā brīdī tās atcēla. Mūsdienās nekas tāds nenotiktu vai tam vismaz sekotu tiesu darbi, bet tie bija citi laiki.
Nevaru pārmest vecākiem, ka viņi rūpētos tikai par slimo bērnu, mani, veselo, pametot novārtā. Tā nebija. Tikai tagad saprotu, cik grūti viņiem bija tikt ar visu galā.
To, ka brālītis ir slims, ar īpašām vajadzībām, apzinājos krietni vēlāk, kad pusaudzes gados man lika viņu ņemt līdzi, ejot pie draugiem. Ne jau es viena tāda, kam jāstaipa līdzi jaunākais brālis vai māsa, tāds ir vecāko bērnu liktenis. Taču Riharda pasaulīte ir krietni ierobežotāka. Viņš ir apveltīts ar burvīgu atmiņu, lieliski atceras notikumus un situācijas, bet tajā pašā laikā sadzīviskās lietas viņam sagādā raizes. Piemēram, kā saģērbties atbilstoši laikapstākļiem.
Nereti brālis sakautrējas un stresa situācijās mūk prom. Rihards īsti nemāk rīkoties ar naudu. Tikai vienu viņš zina skaidri: par diviem eiro var nopirkt bulciņu un kokakolu… Tātad kādam vienmēr jābūt viņam līdzās. Sākumā dusmojos, ka tai pieskatītājai jābūt man, kautrējos par savu brāli.
Augot lielākai, sapratu, ka Rihardam nav savu draugu, uzticības personu, tikai mēs daži – vecāki un es.
Tagad man ar brāli ir pilnīgi citādas attiecības, varu būt tikai pateicīga, ka viņš man ir. Viņš ir mans atbalsts, ļoti īpašs brālis. Mēs esam tuvi un viens otram palīdzam.»
Ēriks – draugs un mīļotais
«Kad man bija sešpadsmit, kā no zila gaisa uzradās Ēriks. Mūs iepazīstināja kopīgie draugi. Simpātijas es jutu, taču Ērikam tolaik bija draudzene. Skaidrs, ja kādam ir draudzene, mēs tur nemaisāmies pa vidu, vai ne? Gadījās, ka pēc trim gadiem mēs ar Ēriku atkal satikāmies. Šoreiz abi bijām brīvi. Sākām sazvanīties, šur un tur aiziet kopā.
Tomēr tie pat nebija randiņi, drīzāk divu draugu kopā būšana. Tas nozīmēja, ka varējām atļauties būt mēs paši, dabiski un īsti.
Nevajadzēja sevi tēlot labāku, gudrāku, kā mēs to mēdzam darīt, lai kādam iepatiktos.
Nevajadzēja pucēties vairāk, lai otram patiktu. Tomēr ar laiku viss sāka mainīties. Kad, pieskaroties viņa rokai, pa manējo skrēja skudriņas, kad gribēju vienmēr būt viņam blakus, sapratu – mīlestība ir klāt! Draudzība bija pāraugusi citās jūtās, bet pamats, ko abi pirms tam ielikām, bija palicis labs un fundamentāls.
Pa šo laiku biju beigusi Rīgas Franču liceju un iestājusies divās augstskolās uzreiz – Latvijas Universitātē dabūju ārpuskonkursa budžeta vietu Pedagoģijas fakultātē un sāku studēt arī franču un latviešu starptautiskās attiecības Kultūras akadēmijā. Par starptautiskajām attiecībām drīz vien kļuva skaidrs – tas mani neinteresē, bet no pedagoģijas gan neatteicos. Smējos – ja nenoderēs nekam citam, vismaz pareizi audzināšu savus bērnus un vīru.
Vienlaikus arī strādāju, jo gribēju pati savu naudu, arī dzīvot atsevišķi no vecākiem. Abi mani vecāki ir mākslinieki dizaineri, mājās vienmēr valdījusi radoša gaisotne, un tas droši vien ir pielipis arī man. No visa visvairāk mani interesēja skaistumkopšana. Ēriks tobrīd Rīgas Celtniecības koledžā apguva arhitekta palīga profesiju.
Un tad kādu dienu viņš man pēkšņi saka: «Precamies!» Labi, precamies! Kāpēc neteikt jāvārdu vīrietim, kuru mīli?
Tas nekas, ka man tikai divdesmit un Ērikam – divdesmit četri! Arī mani vecāki apprecējās jauni un dzīvo labi. Tā jau runā, ka sieviete meklē sev vīru, kas līdzinātos viņas tēvam. Tieši tā! Manējo līdzība nav noslēpjama. Sāksim ar to, ka viņi abi ir Ēriki un abi – Karlsoni, jo mans vīrs pēc kāzām pieņēma manu uzvārdu. Viņi ir apmēram vienādā garumā un līdzīgas komplektācijas, abiem pat ir 42. apavu izmērs. Abi mani Ēriki raksta drukātiem burtiem un ir introverti. Es savukārt līdzinos mammai – sabiedriska, atvērta un komunikabla. Pagaidām esam precējušies tikai deviņus gadus, bet, par spīti visām grūtībām, kas bija jāpārcieš, saprotamies lieliski. Abi esam auguši, pieauguši un, pats svarīgākais, darījuši to, viens otru atbalstot!»
«Taisām bērniņu!»
«Ēriks bija iniciators arī mūsu pirmajam mazulim. Nevar noliegt, ka esmu emocionāla, taču vienlaikus arī pragmatiska. «Vai tu spēsi mūs uzturēt?» pavaicāju. «Jā, spēšu!» Vienmēr esmu priecājusies, ka bērniem ir jauni vecāki, tad ir lielākas iespējas kopējām draiskulībām. Tomēr uzreiz brīdināju Ēriku, ka viņam būs ne vien tēva gods, bet arī pienākumi. Toreiz viņš apsolīja un tagad vienmēr pilda savu solījumu.
Ilgi gaidīt nevajadzēja, drīz jau staigāju ar lielu punci. Bijām apzinīgi vecāki. Kopā apmeklējām jauno vecāku kursus, jo arī Ēriks gribēja piedalīties dzemdībās. Pat vārdiņus bijām jau laikus izgudrojuši: ja būs zēns, tad Lūkass, ja meitene, tad Mia. Dzemdēju pati. Iepriekš vecmāte bija stāstījusi, ka dzemdības ir process, kuru noteikti uzreiz atpazīšu, tomēr man tās sākās ļoti negaidīti: pašu sākumu palaidu garām!
Man laimējās, ka kliente, ar kuru tobrīd strādāju skaistumkopšanas salonā, varēja mani aizvest uz Dzemdību namu.
Domāju, ka braucu tikai konsultēties, taču izrādījās – dzemdēt!
Kad Ēriks uzzināja, ka esmu Dzemdību namā, viņam sākās panika. Prasīju atvest man piemērotas drēbes, bet viņš neko nespēja atrast – atveda savu T kreklu un sporta bikses. Tā arī dzemdēju – krekliņā ar triāla kluba Karters emblēmu uz krūtīm. Mums piedzima vesela, ņipra meitenīte, tātad Mia. Kad Miai bija apmēram pusgadiņš, nolēmām, ka vajag vēl vienu bērniņu. Ērikam ir desmit gadus vecāka māsa, man – sešus gadus jaunāks brālis, tāpēc zinām, cik neinteresanti, ja bērniem tik liela vecumu starpība. Lai notiek, taisām Miai brālīti!»
Tur jābūt diviem
«Nu man viss jau bija zināms. Dzemdību nams tepat netālu, pat kājām varu aiziet. Dažas topošās māmiņas izvēlas dzemdēt privātklīnikās, bet es uzticos vecajam labajam Dzemdību namam. Ja nu kas, tā būs pati drošākā vieta, jo viņiem ir vislielākā pieredze un iespējas.
Gaidot Miu, biju meitene ar lielu vēderu, bet tagad tas man bija milzīgs. Mans burvīgais dakteris, Rīgas 1. slimnīcas ārsts ginekologs Gunārs Seržants, jau uzreiz, ar aci vien, noteica – tur ir jābūt diviem. Tā arī bija. Noskaidrojām, ka gan man, gan Ērikam rados bijuši dvīņi.
Lai tad būtu divi, gan jau galā tiksim! Un tā pusotru gadu pēc Mias nākšanas pasaulē skaistā, saulainā 2011. gada 15. decembra rītā mani atkal veda uz Dzemdību namu. Šoreiz bija paredzēts ķeizars. Diemžēl jau sākumā viss gāja šķērsām. Ārste, ar kuru iepriekš bijām tikušās un kura šķita jauka un sirsnīga, patiesībā bija gadījusies šerpa un nejauka. Esmu numeroloģijas piekritēja, tāpēc lūdzu viņai atlikt operāciju pusstundu vēlāk. Var jau būt, ka tās ir muļķības, ne visi tam tic, bet vai tad grūti pagaidīt pusstundu?! Nē, nevarot… Mātes pase bija aizpildīta ļoti rūpīgi, iztrūka vien lapa, kur atsevišķi būtu noteikta mana asinsgrupa. Dzemdību nama datos noteikti bija ziņas par manām pirmajām dzemdībām, arī dakteris Seržants mātes pases pirmajā lapaspusē ar roku bija to ierakstījis, taču nē – daktere mani nosūtīja par maksu veikt analīzes vēlreiz! Nākamajās dienās daktere pat neparādījās pie apvāršņa. Lai tas paliek uz ārstes sirdsapziņas, bet man bija sāpīgi.
Operācija noritēja bez starpgadījumiem, tomēr bija smaga – man bija plīsusi vēderplēve, bija trūces. Bērniņus man tikai aši ļāva aplūkot un nesa prom tētim uz palātu. Pēc ķeizara sāpēja visas maliņas. Nesaprotu sievietes, kuras maksā naudu, lai tikai veiktu ķeizargriezienu, ja pēc tā nav nekādas vajadzības. Mani bērniņi pēc skata piedzima veseli. Pirmais pasaulē ieradās Olivers Kurts, pēc tam viņa mazā māsiņa Olīvija Keita.
Atgriežoties mājās, sākās ierastā zīdaiņu kopšanas ikdiena. Man tas bija īpaši grūts laiks: trīs mazi bērni, darbs, kuru nevēlējos pamest, turklāt klātienē starptautiskajā mācību centrā mācījos par kosmētiķi estētiķi. Tur tuvojās noslēguma eksāmenu laiks.»
Dzīvildze – septiņi gadi
«Pirmos trīs mēnešus dzīvojām kā jau dvīņu – trīņu (jo mazajai Miai bija tikai pusotrs gadiņš!) – zīdaiņu vecāki: daudz darba, maz miega. Paldies abām mammām, kas ļāva atvilkt elpu un pagulēt.
Kad Kurtiņam bija trīs mēneši, pamanījām, ka viņam dīvaini trīc rociņa.
Jau pirms tam ievēroju, ka dēliņš neparasti atliec atpakaļ galvu, bet nu tas jau bija nopietni. Liku Kurtu mašīnā un vedu uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu Vienības gatvē. Pēc mēneša atgriezāmies mājās ar baisu diagnozi – migrējoša parciāla zīdaiņu epilepsija. Iespējamā dzīvildze – apmēram septiņi gadi.
Kāpēc, no kurienes tāda slimība radusies? Atbildes nav. Ar šādu diagnozi plašajā pasaulē dzīvo tikai daži bērni!
Kurta epilepsija izpaudās jo aktīvi. Viņam nepārtraukti bija dažādas lēkmes – krampji, putas pa muti. Pašas briesmīgākās bija smieklu lēkmes. Šķiet, Kurtiņam smadzenēs kaut kas ieklemmējās, un viņš varēja smieties no rīta līdz vakaram, kamēr ar spēcīgu miega zāļu devu izdevās viņu restartēt. Skābekļa aparāts mums bija vairāk nepieciešams nekā veselam bērniņam pamperi.
Nopietnu ieteikumu ārstēšanai nebija. Zāles neiedarbojās. Pēc slimnīcas mums ieteica bērnu nekustināt, lai ārējie faktori neizprovocētu jaunas lēkmes. Bet kas notiks ar zīdaini, kurš mēnešiem gulēs bez kustībām? Sameklējām bērnu fizioterapeiti Klaudiju Hēlu, kas neatteica palīdzību. Klaudija ir gudra, burvīga, optimisma pilna sieviete, kura pārcēlusies uz Latviju no Vācijas. Viņa ne tikai vingrināja Kurta ķermenīti, bet arī sazinājās ar Schön Klinik Minhenē, Švābingā, – šī klīnika specializējusies neiroloģijā –, nokārtoja visus dokumentus, lai Kurtu tur pieņemtu.
Bija nepieciešama augstas izšķirtspējas magnētiskā rezonanse un diennakts elektroencefalogramma, kas tobrīd Latvijā nebija pieejamas. Vācu klīnika bija ar mieru veikt to visu un vēl citas analīzes, tikai par bargu naudu – trīsdesmit pieciem tūkstošiem latu. Tajā brīdī mums rokas nolaidās. Kur diviem jauniem trīs bērnu vecākiem, kuri vēl tikai studē, ņemt tādu summu?!»
Tikai nekrist depresijā!
«Ko dara cilvēks, kas nonācis bezizejā? Meklē līdzcilvēku palīdzību. Mājās mums viss bija saplānots, no palīgiem varēja izveidot gandrīz vai futbola komandu – mēs ar Ēriku, mana mamma Gundega un tētis Ēriks, mammas māsa Līvija un Rintas tante, Ērika mamma Anita un māsa Anda, Kurta lieliskie krustvecāki Māris un Evita… Vēlāk iesaistījās pat mans slimais brālis Rihards, kam pašam nepieciešams atbalsts. Taču tādas naudas mums nebija. Par laimi – paldies cilvēkiem! – palīdzēja ziedot.lv. Īsā laikā daudzie tūkstoši tika savākti, un mēs cerību pilni varējām doties uz Vāciju.
Lidot baidījāmies, jo, kas zina, kā uz Kurtiņu iedarbosies lidojums, tāpēc tētis veda mūs ar auto – mani, dēliņu un skābekļa aparātu. Ceļš tāls, bet Kurts to lieliski pārcieta – nevienas nopietnas lēkmes. Klīnikā uzturējāmies nepilnas divas nedēļas. Tētis visas naktis gulēja automašīnā, lai netērētu naudu viesnīcai. Visu laiku redzot apkārt slimos bērniņus, mani sāka pārņemt depresija, tāpēc brīvos brīžos starp procedūrām tētis mūs ar Kurtu lika mašīnā un vadāja pa skaisto Bavāriju.
Diemžēl vācu ārsti diagnozi apstiprināja un nekādus uzlabojumus nesolīja. Kurtam noteica ketogēno jeb keto diētu, ko bieži izmanto epilepsijas slimniekiem. Tas nozīmē – nekādu ogļhidrātu, tikai taukvielas.
Kurta ēdienreize tagad sastāvēja no sviesta gabaliņa pupas lielumā, klāt saldais krējums, eļļa, kriksītis vistas filejas vai pusīte no mellenes.
Tās bija mazas cālīša porcijas, bet jādod bieži, arī naktīs. Katrs produkts bija jānosver precīzi, ar aptiekas svariņiem, ar divām nullēm aiz komata. Juvelierdarbs! Tomēr šī diēta vēlamos rezultātus nedeva. Tika izmēģinātas arī citas, it kā ļoti iedarbīgas zāles. Diemžēl tobrīd Latvijā tās nevarēja nopirkt. Vajadzēja pasūtīt no Vācijas vismaz pāris mēnešiem uz priekšu, jo pat īss pārtraukums lietošanā nebija pieļaujams. Samaksājām apmēram divus tūkstošus latu. Taču zāles nelīdzēja, Kurtam pat palielinājās lēkmju skaits. «Pārtraukt lietot!» ārsti deva komandu, bet zāles, protams, neviens atpakaļ neņēma.
Ja saskaitītu to naudu, ko Kurtiņa dēļ esam izdevuši… Bet cita varianta nav. Vecāku uzdevums ir darīt visu, kas ir, un pat to, kas nav mūsu spēkos!
Ārsti apsprieda dažādas metodes. Vēl neizmēģināts palicis variants par klejotājnerva stimulatora implantāciju. Ja cilvēkam diennaktī ir, piemēram, desmit lēkmes, šo skaitu varot samazināt vismaz uz pusi. Bet Kurta smadzenes visu laiku darbojas nepareizi, epileptiskā aktivitāte –
95 procenti pat naktsmiega laikā! Tātad miljoniem lēkmju diennaktī. Vai būtu vērts šo skaitu samazināt uz pusi?
Kurta ikdiena ir stingri saplānota. Vingrošana, masāžas, peldēšana. Kurtam vienmēr ir aukstas rokas un kājas, jo, kā jau bērniņam, kas nestaigā, nestrādā asins cirkulācija. Viņam nedarbojas zīdaiņu reflekss visu saņemt rociņās, aptaustīt. Tikai īkšķus viņš vienmēr bāž mutē, bet arī to nedrīkst ļaut, citādi tiek traumēti nadziņi. Ne sinepes, ne speciālā nagu laka neiedarbojas.
Reizēm pat vasarā velkam Kurtiņam biezos ziemas cimdus, jo tie nelaiž cauri siekalas. No rīta mēs vedam Miu un Olīviju uz Franču liceju, bet mans brālis Rihards ved Kurtu uz Rīgas 1. pamatskolu – uz attīstības centru. Savulaik viņš pats tur ir mācījies, tāpēc visu labi zina. Kad paši esam darbā, ar Kurtu nodarbojas kāds no mūsu futbola komandas vai auklīte. Darām visu iespējamo, lai katrs no mūsu trim bērniem justos labi. Gan Olīvija, gan Kurts tagad iet otrajā klasē. Tikai reizēm, skatoties uz dvīņu māsiņu, pēkšņi iedomājos: ja nu Kurts būtu vesels…»
Kristību brīnums
«Ko dara slimu bērnu vecāki? Viņi tic brīnumam. Un ir tik laimīgi, ja kādreiz pamana kaut nelielu brīnuma atblāzmu. Mums tāda bija. Pirms braukšanas uz Vācijas klīniku izlēmām Kurtiņu nokristīt. Tas notika Rīgas Svētā Jāņa baznīcā Vecrīgā. Ļoti gatavojāmies šim brīdim. Biju salocījusi no papīra simtiem dzērvīšu un sakārusi tās bērnistabā, viss bija izrotāts un skaists. Tikai problēma: kā nogādāt Kurtu baznīcā ar visu skābekļa aparātu? Un, iedomājieties, Kurtam kristību dienā nebija lēkmju! Nevienas pašas!
Reiz redzēju poļu filmu par zēnu Mateušu. Visi domāja, ka viņš ir garīgi neattīstīts, un tikai divdesmit sešu gadu vecumā atklājās, ka Mateušs visu saprot, jūt un ar viņu var pat sazināties – ar acu mirkšķināšanu. Ja nu tāpat būs ar Kurtiņu?
Kurts nespēj mums dot ziņu, kā viņš jūtas, vai grib ēst, vai ir izslāpis, kas viņam garšo. Tomēr, vērīgi raugoties, var daudz ko pamanīt.
Kad Kurtam bija pieci gadi, mēs viņu vedām uz citu skolu. Tur Kurtam blakus bija Ričards, nosacīti teiksim, viņa draugs. Tur bija arī brīnišķīga audzinātāja, kas par viņiem labi rūpējās. Viss bija labi. Bet nākamajā mācību gadā situācija mainījās – Ričards gāja citā klasē, arī audzinātāja cita, un nekas vairs nebija labi. Vienīgais veids, kā Kurts spēja to izrādīt, bija nevis raudot vai smaidot, bet ar spēcīgu vemšanu un caureju. Ikreiz, kad viņš bija skolā, viņu piemeklēja šīs kaites, bet, kad jau sēdēja automašīnā un braucām mājās, viss bija kārtībā. Vēl vairāk Kurts smaida ik vakaru, mājās apguļoties savā gultiņā. Tātad viņš jūt savu teritoriju un viņam te patīk.
Ja vien ir iespējams, visur, kurp ejam, ņemam līdzi bērnus, arī Kurtiņu. Sākumā daudz domājām, kā sabiedrība viņu uztvers, baidījāmies no publiskas žēlošanas. Man uzreiz bija vienalga: tas ir mans bērns, ja gribat pieņemt mani, tad, lūdzu, arī viņu! Svarīgi, kā mēs paši izturamies. Ja paši nekautrēsimies, mainīsies arī citu attieksme. Mēs abi apzināmies, cik uzmanīgiem jābūt, lai slimā bērna dēļ neatstātu bez uzmanības veselos, lai, izvairoties no viena grāvja, netrāpītu otrā. Ļoti ceru, ka ar meitenēm viss ir kārtībā. Mia jau kļuvusi par īstu modes dāmu, arī Olīvija ir apzinīgs un jautrs bērns. Savu brālīti viņa mīļo, sabučo, baro ar biezeni. Varbūt reizēm mums iet kā pa celmiem, taču mēs ļoti cenšamies.
Katrā situācijā mēģinu saskatīt pozitīvo. To es atradu pat mūsu slimā bērniņa gadījumā. Daudzas māmiņas nožēlo, ka bērni tik ātri izaug: tikko bija mazs mīlulītis, bet nu jau liels – klēpī nākt atsakās, no glāstiem un bučiņām izvairās. Tāpat notiek ar mūsu Miu un Olīviju. Bet Kurtiņš vienmēr paliks mans mīļumiņš – paijājams, skūpstāms, ucināms.»
Kurta kafijas biznesiņš
«Neticam ārstu prognozei, ka mūsu dēliņš dzīvos tikai septiņus gadus. Viņam jau tagad ir pilni septiņi, un viss vēl priekšā. Bet kas notiks pēc tam, kad mūsu vairs nebūs? Viņš taču vienmēr būs pilnas aprūpes bērns, un atbildību par viņu mēs nedrīkstam uzlikt uz māsu pleciem.
Man jau kādu laiku Rīgā, Cēsu ielā, ir savs skaistumkopšanas salons Auch. Tajā darbojas kosmetoloģes, manikīres, pedikīres un vaksācijas speciālistes, mēs rīkojam arī bērnu ballītes. Kopā esam jau piecpadsmit darbinieces. Man ļoti patīk mans darbs. Jauki, ja klientes aiziet apmierinātas, skaistas un laimīgas, saka paldies, ja bērns apķeras man ap kājām un čukst: «Tā bija skaistākā ballīte manā mūžā!»
Arī Ērikam ir savs bizness, viņš ir kļuvis par atzītu un sertificētu interjera dizaineru. Es pat teiktu – interjerarhitektu! Abi esam laimīgi atraduši profesijas, kas mums patīk, kas sagādā prieku, ļauj augt, attīstīties un pilnveidoties.
Tomēr izlēmām, ka, domājot par Kurta nākotni, viņam vajadzīgs arī pašam savs bizness. Ideja radās Ērikam: atvērsim Kurta kafijas namiņu!
Vispirms tāds bija viens – Krišjāņa Barona ielā pie Bērnu pasaules. Tad atvērām vēl divus – Tērbatas ielā 2I (pie Leļļu teātra) un Meierovica bulvārī 8 pie Pulvertorņa. Nopelnām nedaudz, taču gadu gaitā kaut kas sakrāsies. Pateicoties kafejnīcu apmeklētājiem, šogad bija iespēja vest Kurtu uz jauniem izmeklējumiem Maskavā – turpināt šķetināt kamoliņu, cerot, ka kādu dienu izdosies atrast zāles, kas atvieglotu Kurta ikdienu.
Diemžēl Barona ielas kafijas namiņu 2019. gada nogalē bijām spiesti slēgt. Tās ir vasaras telpas, rudenī un ziemā kafijas namiņā ir auksti, arī apmeklētāju skaits krasi sarūk. Kafejnīcas logā bija uzraksts: «Šis kafijas namiņš ir veltījums mazajam Kurtam, puisēnam ar īpašām vajadzībām. Viņa spēju, veselības un prieka vairošanai.» Pat ja cilvēki tur nenāca dzert kafiju, varbūt viņi to izlasīja un domās aizlūdza par mūsu dēliņu. Pozitīvā enerģija ir ļoti svarīga, un labās domas taču materializējas, vai ne? Citu slimu bērnu māmiņas zvanīja un lūdza, lai neslēdzam ciet: «Turieties! Lai pasaule uzzina, ka ir arī tādi bērni, kam vajadzīga palīdzība.» Diemžēl peļņa arvien samazinājās. Mēs varam pelnīt maz, bet nevaram atļauties piemaksāt, lai biznesu uzturētu pie dzīvības. Nekas, ir vēl divi pārējie namiņi un mazs kafijas stūrītis manā skaistumkopšanas salonā, kur var baudīt gardo Kurta kafiju, kas tiek grauzdēta Latvijā.
Gaidot puisīti, mēs ar vīru sapņojām, kā kopā braukāsim ar riteņiem, Ēriks cerēja, ka arī dēls profesionāli nodarbosies ar velotriālu tāpat kā viņš pats jaunībā. Nesanāca… Viegli nav, patiešām. Bet mēs vēl esam jauni un spējam daudz. Lai arī līdz sirds dziļumiem ir liela sāpe, zinām, ka neesam vieni – mums ir brīnišķīga ģimene un līdzcilvēki, kas ir blakus priekos un bēdās. Mums ir rokas un galva uz pleciem.»
Kurts mums ir devis iespēju apzināties, cik patiesi laimīgi mēs esam pat savā nelaimē. Kaut dēliņš zinātu, cik ļoti es viņu mīlu!
Novērtē rakstu
-
25
-
0
-
0
-
14
-
0
-
1
-
0
-
