Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Stāsts
Dzimis Kuldīgā, jaunību pavadījis Rīgā, Jaunciema papīrfabrikas ciematā. Anda Pikāna dēkaiņa gars un ceļošanai obligātā prombūtne no mājām, iespējams, nodarījusi pāri trim meitām, taču sniegusi iespēju pārbaudīt ģimenes un viņa vadītā biznesa pamatīgumu. Bez ceļošanas viņš iztikt nevar! Klases audzinātāja gan esot teikusi: «Pikān! Es neredzu tev citu ceļu kā labošanas iestādes!» Pedagoģes teiktais radījis spītu un vēlēšanos cīnīties, iet pavisam citu ceļu. Par spīti vētrainajai dzīvei pirms dienesta, dalībai motobraucēju bandā, pateicoties augstākiem spēkiem, skolotājas teiktais nav piepildījies.
Maršruti
Mūsu loģistikas centrs apkalpo autodīlerus visā Baltijā. No ražotāju noliktavām Rietumeiropā uz Latviju ik nedēļu piegādājam konkrētu apjomu. VW rūpnīcā Poznaņā un Fiat ražotnē Tihi vai Opel Glivicē autovedēji tiek nokomplektēti un pa ceļam piegādā auto arī noliktavām Rietumeiropā. Lielākās jaudas ir no VW un Audi. Pie Berlīnes atrodas noliktava, no kuras piegādājam auto mūsu reģionam. Otra lielākā auto noliktava ir Škoda Mlada Boleslavā. Arī no Paldiski ostas Igaunijā vedam Toyota, BMW, Hyundai, Citroën, Peugeot. Porsche autombiļus kraujam rūpnīcās gan Leipcigā, gan Štutgartē.
Iebraucot rūpnīcu teritorijā, tiek veikta īpašā autovedēja tehniskā stāvokļa pārbaude ,pēc kuras vējstiklā tiek ielīmēta speciāla kvalitātes atbilstības uzlīme ,kas ir derīga aptuveni gadu.
Līdzīga kārtība ir arī Mercedes-Benz. Tiesa, MB saņemam Ventspilī, kur tie tiek atvesti ar Lībekas – Ventspils prāmi. Arī pēc Ford dodamies uz Ventspils ostu, kur tos piegādā no Rostokas.
Darbinieki
Mans uzdevums un vienlaikus izaicinājums ir 120 darbinieku apstākļus padarīt tādus, lai mūsu šoferi nebūtu starp tiem, kas staigā no firmas uz firmu. Bijām pirmie Baltijā, kas uzticamākajiem pārvadātājiem, kas nobraukuši vairāk nekā 1 miljonu kilometru, iegādājāmies autovedējus uz FH bāzes ar pilnizmēra kabīni. Patiesībā uz vedēja zaudējam vienu auto vietu (parasti ir deviņas mašīnas). Kad atbildēju, ka tā šoferim ir vieglāk strādāt, konkurenti uz mani skatījās kā uz jukušu. Toreiz 2006. gadā SIA Kurbads bija 15 autovedēji, pašlaik jau 38.
Kurbads
Nosaukums uzņēmumam dots nevis par godu senlatviešu varonim, bet gan ielai Rīgā, kurā izkrāvām vienu no pirmajiem no Vācijas atvestajiem autovedējiem. Tā ir neliela šķērsiela starp Elizabetes un Satekles ielām. Jaunā ēka leģendāro Rumbulas tenisa kortu rajonā un zeme ap to patiesībā ir piedzīvojuma kāres, adrenalīna tieksmes rezultāts. Atceramies 2006. gadu un situāciju, kad nauda bija jāiztērē par nekustamo īpašumu. Ja nepērc zemi, tad visi nav mājās. Apmēram tāda bija devīze vismaz piektdaļai Latvijas iedzīvotāju.
Līdz pat 2009. gadam šeit nekas nenotika, jo SIA Kurbads jau piederēja pietiekami moderna, 2004. gadā uzcelta bāze, kas atradās tuvāk Rumbulas lidlaukam, Salaspilij. Neilgi pēc tam, kad atgriezos no sava Jukonas ceļojuma, sākās dižķibele, un es vienīgais paliku cīnīties ar svaru stieni, kas saucās kredīta galvojums par zemes iegādei nepieciešamo naudas summu.
Starp citu, 2008. gada Jukonas ekspedīcija bija pēdējais ceļojums, kuru atbalstīja Parex. Kad atgriezāmies, tāda banka vairs nebija. Pamatīgs slogs uzgūla arī biznesam. Dzima doma apvienot gan auto loģistikas bāzi un noliktavas, gan remontazonu. Tas bija vēl 2004. gadā, kad mums piederēja 12 autovedēji. Tolaik jau darbojās līgums ar Ford par jaunu vieglo auto piegādi no Hanko un Turku bāzēm Somijā. Mūs fraktēja loģistikas kompānija Hualintta Keskus, kura nodrošināja SIA Baltic Motors. Pēc somu parauga izveidojām šeit loģistikas centru.
Kā jau minēju - paliku viens ar visām saistībām par šo nekustāmā īpašuma darījumu. Bija nepieciešams ceļš, kā pierādīt bankai, ka mēs spēsim ģenerēt naudu, ka krīzes apstākļos ir iespējams pelnīt un izlīst no lieliem parādiem. Apgalvojām, ka zinām, kā konfiscēto auto un traktortehniku pārdot, lai banka nezaudētu. 2009.gadā tika nodibināts Daugavas Biznesa centrs, kas uzsāka komercdarbību ar bankas atņemtajiem auto. Vecajos angāros sākām attīstīt kravas auto apkopes un remonta servisu. Vislielāko jaudu iedeva banku atņemto kravasauto tirdzniecība.
Tie bija nežēlīgi gadi, kad Rumbulas lidlauks bija stāvgrūdām piedzīts ar komersantiem atsavinātajiem kravasauto, celtniecības, ceļu būves un lauksaimniecības tehniku.
90% visu pārdoto auto tolaik tika eksportēti no Latvijas. Pircēji bija no tik eksotiskiem reģioniem un valstīm, kā Dienvidamerikas, Apvienotiem Arābu Emirātiem, Irānas, Irākas. Protams, bija daudz klientu arī no bagātās Rietumeiropas, jo nav jau noslēpums, ka bankas atņemtās mašīnas tika realizētas par mazāku cenu nekā tirgus vērtība.
Mums tā bija unikāla iespēja tikt pie biznesa kontaktiem. Tas uzņēmumam ļāva ne tikai noturēties virs ūdens, bet arī neatlaist nevienu darbinieku. Tolaik eksporta apjoms pret importu mainījās vietām. Uz Rietumeiropu no Latvijas frakta cena bija augstāka nekā atpakaļ. Bieži no Rietumiem autovedēji brauca tukšā, jo imports uz Latviju praktiski bija slēgts.
Skarbie deviņdesmitie
No 1987. līdz 1989. gadam dienēju padomju armijā Karakalpakijas Autonomajā Republikā, Turkestānas kara apgabalā. Viens no dienesta biedriem dzīvoja Tadžikistānā. No viņa uzzināju faktu, ka tur moskviči un žiguļi ir lētāki nekā Latvijā. Biju uzkrājis nelielus līdzekļus, kaut ko vēl papildus aizņēmos. Izdomāju lidot pie dienesta biedra uz Dušanbe, lai iegādātos VAZ-2106, kuru pārdot Latvijā. Braucu kopā ar paziņu cauri visai Vidusāzijai un Azerbaidžānai.
Ar prāmi no Turkmenistānas cēlāmies pāri uz Baku. Tolaik uz katra krustojuma atradās bruņu transportieri. Tas bija reāls piedzīvojums!
Pārdodot šo auto, Rumbulā cenas starpība bija tāda, ka varēju atkal lidot uz Dušanbe, lai iegādātos citu žiguli. Turpināju to darīt kādu laiku. Vēlāk izveidojās kontakti ar rūpnīcu Naberežniji Čelni, kur ražoja okas, un ar Toljati, kur izgatavoja žiguļus. Sākoties tā saucamajam Polijas periodam, mēs VAZ-2108 un 2109 vedām uz Poznaņas tirgu. Notika starpgadījumi arī ar baltkrievu, ukraiņu, un krievu reketieriem. Bija jādomā, kā saglabāt veselību, dzīvību un naudu. Tas deva milzīgu adrenalīnu.
Tajā brīdī mums piederēja jau septiņas vai astoņas mašīnas. Vienā brīdī iedomājos, ka varētu šos auto transportēt ar autovedēju, jo tad nevajadzētu saistīties ar pār dzinējiem. Drīz Polijas tirgus sakārtojās, vairs neatmaksājās turp dzīt žiguļus. Sākām mašīnas ievest no Vācijas un Holandes. Ar vienu vāģi, kuru iegādājāmies Rietumos, kas turklāt līdz Latvijai ceļā – muitās un robežkontrolēs – pavadīja līdz pat četrām dienām, bija grūti izturēt konkurenci, kas valdīja Rumbulas autotirgū.
Ar kompanjonu iegādājāmies savu pirmo autovedēju. Sākumā – lai vestu tikai savas mašīnas. 1992. gadā Vācija jau bija atbrīvota no second hand auto, tādēļ meklējām iespēju tikt Šveices tirgū. Freiburgā pamanījām, ka mūsu darījuma partneri (visbiežāk arābi) piedāvā auto ar Šveices numuriem. Sapratām, ka tajā valstī iekšā jātiek pašiem.
Šveices brīnums
90. gadu sākumātas bija ļoti sarežģīti. Atceros pirmo Šveices braucienu. Šķērsojot robežu pie Bāzeles un ripojot pa autobāni, nojautām, ka straujāk jātiek no tā nost, lai sāktu meklējumus. Gandrīz kā tajā pasakā! Apstājāmies krustcelēs un domājām, kurp braukt? Pa labi vai pa kreisi? Izlēmām, ka vienmēr labāk doties pa labi! Iebraucot mazajos ciematiņos, ieraudzījām autoplačus, azartiski skrējām pie mašīnām un...
Ātri pārliecinājāmies, ka tās ir divas trīs reizes dārgākas nekā auto, kurus pirkām no arābiem Freiburgā. Nesapratām, kas notiek? Zinājām, ka kaut kur ir jābūt atrisinājumam. Dienas beigās pārguruši sākam komunicēt ar autoplaču vadītājiem. Kā par brīnumu, kaut gan atradāmies franču kantonā, viens šveicietis labprāt runāja vāciski. Teicām, ka meklējam lētas mašīnas eksportam. Viņš bilda: «Labi, nu nāciet paskatīties!» Pagalmā aiz ēkas stāvēja milzums apputējušu auto bez cenu lapām logos.
Pilns pagalms, kādi 50 auto! Šveicietis mums prasa: «Zēni, cik jūs vienā reizē varat paņemt auto ? » Teicām :«Nu, iebrauksim ar autovedēju, paņemsim astoņas.» Viņš atbild: «Labi, nu vajadzētu par katru auto 100 Šveices franku!» Mums bija tāda sajūta kā Klondaikas zelta racējiem, kas uzgājuši šī dārgmetāla dzīslu. Knapi noturējāmies, lai nesāktu kliegt aiz prieka.
Skatījāmies viens uz otru, palikām sarkani aiz izbīļa un adrenalīna. Mēs tos auto izcēlām reāli par velti! Šveicieša uzdevums bija tikt vaļā no mašīnām. Acīmredzot saremontēt viņam iznāca par dārgu, arī utilizēt neatmaksājās. Izdevīgāk bija auto kādam atdot par smieklīgu cenu. Mēs vienkārši gadījāmies nepieciešamajā vietā vajadzīgajā laikā.
Ar autovedēju atbraucām tikai līdz Grenctālei. Tur pārpircēji ar kabatas lukturīšiem nakts melnumā auto vērtēja tieši uz vedēja. Tā īsā laikā ieguvām pietiekamu kapitālu, kas ļāva nopirkt vēl pāris autovedēju. 1998. gadā Šveices tirgus jau bija izslaucīts. Sapratu, ka man nav tik interesants tirdzniecības process, pastiprinājās interese par auto transportēšanu, loģistiku.
Trakas idejas
Mums patīk trakas idejas, kas sekmē attīstību. Piemēram, 2002. gadā iegādājāmies pilnīgi jaunu autovedēju ar Volvo FM šasiju un Kasbohrer iekārtu. Visiem toreiz bija tikai lietoti autovedēji, 150 000 eiro. Viegla matemātika parāda, ka par šo naudu varēja nopirkt septiņus lietotas tehnikas vienības. Toreiz bija konkurenti, kas zvanīja un teica, ka esmu galvu saspiedis. Man bija vīzija, kurā redzēju normālus amortizācijas izdevumus, priekšrocības, ko sniedz jauns autovedējs.
Zināju, cik izmaksāja lietotu autovedēju remonts, to aizvilkšana no autobāņa, ja notikusi ķibele. Zināju izmaksas, kad jāmaina motori, tilti un piekares. Tajā brīdī dzima plāns pāriet uz jaunu tehniku, tāpēc pirmie Baltijā tādu nopirkām.
Krīzes laikā, protams, iegādājāmies arī mazlietotus vedējus, ko konkurentiem atsavināja bankas. Toreiz dabūju izjust arī negatīvu attieksmi pret sevi par to, ka pirkām auto, kurus citiem atņēma. Mēģināju paskaidrot, ka nav dižas atšķirības, kas pērk. Ja ne es, tad būs norvēģis vai dānis. Tas nelīdzēja, un diemžēl zaudēju labus paziņas.
Karadarbības zonas
Agrāk bija unikālas iespējas – frakti uz karadarbības zonām Eiropā. Bijusī Dienvidslāvija, jo sevišķi Kosova. Tur samaksa bija tik iespaidīga, ka ļāva strauji attīstīt uzņēmumu. 90. gadu vidū Kosovā iebraucām no Grieķijas un Maķedonijas puses, jo vedām ne tikai vecos auto vietējiem tirgotājiem, bet arī jaunus spēkratus miera uzturētāju korpusa somu karavīriem. Somu valdība miera spēkiem deva nodokļu atlaidi 100% apmērā.
Militāristi reizi gadā varēja iegādāties Somijā jaunu mašīnu bez nodokļiem. Viss, kas bija jāizdara, – šis auto pēc iegādes bija jāaiztransportē uz Kosovu un ar to jānobrauc visu dienesta laiku (parasti seši mēneši). Tas bija laiks, kad somi bija jau novērtējuši mūsu sadarbību ar SIA Baltic Motors. Rezultātā katru nedēļu pāris mūsu autovedēju no Somijas uz Kosovu transportēja jaunus, Somijā reģistrētus auto miera uzturēšanas spēkiem.
Ceļotāja gars
2006. gadā uzņēmumam jau bija 15 autovedēji un jaunais loģistikas centrs. Pienāca brīdis, kad jau aptuveni gadu pēc ilgstoša skrējiena domāju, kā atpūšoties ķert adrenalīnu. Biju sapazinies ar Jāni Kļaviņu, zināju, ka viņš ir ceļotājs – avantūrists labā nozīmē un pirmais latvietis PSRS junioru čempions 125 cm3 klasē motokrosā. Tajā laikā Jānis vadīja SIA Kurbads jaunās bāzes celtniecības projektu.
Biju skatījies filmu par ČeGevaru, kas kopā ar draugu apceļoja Dienvidameriku. Tad arī dzima doma, kā no Rīgas iespējami tālu uz dienvidiem nokļūt pa sauszemi ar motocikliem. Apskatījāmies, ka, iekļaujot dažas prāmju līnijas Klusā okeāna valstīs, varam ar močiem nokļūt līdz Melburnai. Tajā laikā jau bija pieejams internets, tāpēc zinājām gan par britu moto ceļotājiem, gan skotu aktiera Jūena Makgregora un viņa drauga ceļojumu apkārt pasaulei.
Bija doma braukt maršrutā, kuru iepriekš neviens nebija veicis. Diemžēl Ķīnas birokrātija neļauj ārvalstu pilsoņiem pārvietoties bez Ķīnā izdotas vadītāja apliecības. Ir iespēja nokārtot tranzīta atļauju, bet ceļu veikt var tikai Ķīnas pilnvarota drošības struktūru pārstāvja pavadībā.
Šādas atļaujas nokārtošana prasa pusgadu un 50 000 dolāru. Tā ir neadekvāta nauda. Divas nedēļas pavadījām uz Mongolijas – Ķīnas robežas un tā arī netikām. Rezultātā močus izjaucām, nosūtījām ar lidmašīnu uz Bangkoku. Paši lidojām caur Pekinu.
Epizodes
Musūlmaņu zemēs, Indonēzijā, Javas salā, Sumatrā jābūt visu laiku kustībā, lai tos gudriniekus, kurus pāris kristiešu kaitinātu, ar savu klātbūtni neuztrauktu ilgāk par vienu dienu. Austrālijas braucienā kavējām grafiku. Bijām plānojuši Ziemassvētkus sagaidīt ar ģimenēm. Rezultātā 4,5 tūkstošu kilometru veikšanai no Darvinas līdz Melburnaimums palika 12 dienas. Dienā vidēji braucām 1000 km. Tumsā braukt nedrīkstējām ķenguru dēļ. Sadursme ar viņiem motociklistam ir nāvējoša.
Uz Jukonu mani uzaicināja Jānis Kļaviņš. Par spīti tam, ka pēc atgriešanās no Austrālijas kādu pusgadu viens ar otru nekontaktējāmies. Atceros pat situācijas, kad gribējām viens otram iedot pa muti. Taizemē vairākas nedēļas braucām atsevišķi, tad sapratām, ka jāsazinās vismaz pa telefonu, jo braukšana vienatnē ir pārāk bīstama dzīvībai. Pēc pāris nedēļām iedzērām šņabi, izrunājāmies un turpinājām ceļot kopā.
Sapnis par hokeju
Esmu uzaudzis trūcīgā ģimenē. Manā bērnībā Jaunciemā mums bija atklātais hokeja laukums. Papīrfabrikas komanda ar labiem panākumiem startēja republikas čempionātā. Vecākiem nebija iespēju man nodrošināt pilnvērtīgus treniņus, jo brauciens 11. autobusā no Jaunciema līdz Rīgas centram ilga stundu, bet treniņi Sportapilī vai Daugavas stadiona ledus hallē sākās pulksten sešos. Mums nebija ģimenes auto, bet celties pulksten četros nebiju gatavs.
Vienīgā iespēja spēlēt bija uz Ķīšezera ledus un piedalīties Zelta ripas turnīros. Tā tas sapnis aizgāja, lai atgrieztos 90. gadu beigās. 1996. gadā nodibinājām amatieru klubu Kurbads, kas joprojām piedalās Latvijas čempionātā. Amatieru hokejus pēlēja tie čaļi, kas, līdzīgi kā es, nebija realizējuši sapni. Sapratu, ka no dzīves nevar tikai ņemt, jādod kaut kas pretim. Daudziem liekas, ka tā ir kāda statusa izrādīšana. Cepuri nost HK Prizma priekšā, kas jau ir izveidojusi savu jauniešu hokeja piramīdu, kur no mazākajām vecuma grupām bērni tiek līdz pat Latvijas čempionāta komandai. Nenoliedzami tas ir arī mārketings, zīmola nostiprināšana utt. HK Kurbads dos iespēju jauniešiem sasniegt savus mērķus. Tas ir būtiski, jo īpaši tagad, kad nav obligātā karadienesta. Puikas izaug tizli un nevarīgi, jo viņiem nav iniciācijas.
Jaunieši ar dzīves grūtībām var sastapties tikai armijā. Ja tādu nav, labākais veids, kā cilvēks var norūdīties, ir sports.
Tā ir vienīgā iespēja, kur jauniešus sagatavot dzīvei. Šī doma man sniedz milzīgu enerģiju. Palīdz gan biznesā, gan personīgajā dzīvē. Moderna treniņhalle mums izmaksā divi miljoni eiro, jauns autovedējs –180 000 eiro. Domāju, ka, nenopērkot 11 vedējus, bet uzbūvējot hokeja halli bērniem, sabiedrībai dosim vairāk.
Intervijas publikācija - 2015. gada marts
