Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
195
-
1
-
2
-
42
-
0
-
9
-
2
-
No kalpu bērna un guvernantes par literatūras granddāmu, diženāko latvieti, Tērvetes dāmu tautiskā villainē. Skaidru, stipru, spītīgu, mazkaislīgu. Bet patiesībā viņa bija cita. Līdz krāsmatām plosīta kaislību pilna sirds ar rūpīgi aizplīvurotu sievišķību. Šo noslēpumu atminēt nevar. Var tuvoties pagātnei, mēģināt minēt un uzburt. Spītējot pašas Brigaderes vēlējumam: «Pētījiet manus darbus, bet ne manu dzīvi; pirmā vietā stāv mans darbs, bet ne mana dzīve.»
Rakstniecības muzejā ienirstu Brigaderes fotogrāfiju arhīvā. Anna iesvētīšanas dienā baltā kleitā. Anna sēž krēslā ar zīda lakatu pāri plecam, izceļas ļoti glītas rokas pulētiem nagiem. Anna tautastērpā, baltā villaine met kuplu vilni. Anna atlaidusies Sprīdīšu verandā, balti vasarīga. Anna labsirdīgi nopietna Rīgas dzīvoklī. Anna pie bagātīgiem grāmatu plauktiem. Kopā ar brāli Jāni, viņa sievu un abām istabmeitām. Jāņzālēs ieskauta Sprīdīšos.
Bet vispārsteidzošākā ir Brigaderes fotogrāfija, kurā viņa iemūžināta stāvam pie verandas sienas ar vaļā izlaistiem matiem. Lūk, Annas sievišķā būtība. Tobrīd viņa ir sastapusi mīlestību.
Citi lasa
Zviedrijas sūtņa Fridriha Grosvalda ģimenes arhīvā reiz uzgāju dēla Džo vēstuli, kas man pavēra jaunu skatu arī uz Brigaderi. Grosvaldu dzīvoklis bija tā laika izglītotāko latviešu salons, kur reizi nedēļā uz pēcpusdienas tēju nāca arī Anna Brigadere… Dēls Džo raksta, ka vēlas reiz tikt projām no savas famīlijas, kas pulcējot ap sevi vien garlaicīgus mietpilsoņus, «izņemot vienīgi Brigader madāmu, kas tomēr ir galvas tiesu augstāka par citām viešņām, kuras vispār ir nulles»… Grosvaldu bērni turklāt Annu Brigaderi dēvējuši par jaunkundzi Bī. Viņa pratusi uzklausīt.
Brīvs gars
Brigaderes dzīve sajūsmina ar gara brīvību. Viņa nevienam neseko, nevienu neatdarina. Lēciens no kalpu bērna līdz rakstniecei – apbrīnojama drosme. Anna ir tēva mīlule, sirsnīgas trīs bērnu ģimenes pastarīte. Tēvs Krišjānis Brigaders ir cēlies no Kalnmuižas pagasta saimniekiem, bet savulaik atteicies no mājām, lai brālim nebūtu jāiet armijā. Viņš mudina bērnus nepalikt laukos un sisties dzīvē augšup. Annas vecākā māsa Līziņa aizprecas līdz Ventspilij, bet drīz nomirst dzemdībās. Šī nāve, tāpat kā tēva aiziešana, Annai sāpēs visu dzīvi. Lielais brālis Jānis kļūst pazīstams aktieris un Nacionālā teātra direkcijas loceklis… 19 gadu vecumā arī Anna dodas uz Rīgu, lai strādātu brāļa grāmatu bodītēs, apgūst svešvalodas, pat skolojas dziedāšanā.
21 gada vecumā Brigadere aizceļo uz Krieviju, kur Maskavā nokļūst guvernantes darbā vācu fabrikanta Vēbera daudzbērnu ģimenē, pēc tam – bagātās aristokrātes Berjozovas ģimenē Jaroslavļā.
Krievijā Anna nelaimīgi saslimst ar tīfu. Tā sekas viņas veselību plosīs visu dzīvi.
Atgriezusies Rīgā, Brigadere absolvē prestižus meiteņu pedagoģiskos kursus, kļūst par pilntiesīgu mājskolotāju un teju līdz 40 gadu vecumam strādā turīgās vācu ģimenēs. Tā nu tas ir – mājskolotājas amats privāto dzīvi neparedz. Rakstniecība vientuļos vakaros – īsti vietā.
Augusi vientuļi, Anna sevī attīstījusi redzēšanu, visa pamanīšanu, ieklausīšanos. Un top viņas pirmais publicētais stāsts Slimnīcā, tas vēsta par piedzīvoto Maskavā, slimojot ar tīfu. Pēc pieciem gadiem iznāk Annas pirmā grāmata Vecā Karlīne. Sākoties 20. gadsimtam, Brigadere jau kļuvusi pilntiesīga rakstniece. Cits aiz cita top viņas krāšņākie darbi. Tikmēr privātās piezīmes atklāj nepārliecinātību un šaubas. Rakstīdama viņa stiprina sevi.
Antihetēra
Brigadere ārēji nav klasiski skaista, toties viņas domas ir gleznainas un plaukstām ir samtains maigums, to atceras katrs, kam viņa ir pieskārusies. Dziļās sāpēs Brigadere raksta garas un skaistas mīlestības vēstules, bet nekad nav tās devusi publiskai lasīšanai. Stāstīt par savām jūtām svešiem Annai šķiet neiespējami. Viņa ienīst publicitāti.
Pretstatā skaļajai Aspazijai, ko Blaumanis nosaucis par visīstāko hetēru, kas publicē visu intīmo, Brigadere lolo noslēpumu. Kauna jūtas, viņasprāt, ir sievietes garīgā noslēpuma simbols. Tādēļ Blaumanis Annai pareģo likteni tā arī stāvēt Aspazijas ēnā.
Neko darīt – Brigadere nav hetēra. Viņa cītīgi dedzina mīlestības vēstules.
Kad par to ieminos literatūras zinātniecei Līvijai Volkovai, viņa uzsver, ka Brigaderes mīlestības vēstules varbūt bijis dziļākais un patiesākais, ko viņa savā mūžā sarakstījusi, bet tās nemūžam neredzēšot sveša acs. Vien savā piezīmju blociņā Anna atļāvusies ierakstīt: «Šķiršanās, vairīšanās un atsacīšanās ir mana likteņakmens rakstu zīmes. Un es, protams, atkal kļūšu padevīga un mierīga.»
Toties Rakstniecības muzejā es uzeju Brigaderes rakstītās vēstules tuvai draudzenei Luīzei Stumbergai. Ja spēj izburtot rokrakstu, tad tajās var uztaustīt Annas jūtu būtību. Luīze bija precējusies ar žurnālistu un juristu Jēkabu Stumbergu, dzejo un ar pseidonīmu Melnupju Marija mazliet dzejoļus publicē. Anna viņai ļoti uzticas. Luīze saņem, piemēram, ar sarkanu tinti aprakstītas lapas: «Neizbrīnies no sarkanās tintes, (..) dzejoļus arī ar viņu tagad rakstu…» Tinte kā asinis vietumis izplūdusi mitrumā. Vai asarās…
Turklāt vairāki inteliģenti vīrieši, uz nāves gultas gulēdami, esot saukuši tieši Annas Brigaderes vārdu.
Ūdens lējējs
Pirmais ir Rūdolfs Blaumanis, draugs, uzticams un sirsnīgs. Intelekta līdzinieks. «Nu nav nemaz zemē metama,» tā viņš par 24 gadus veco Annu ir sacījis, ieraugot viņu drauga Jāņa Brigadera mājās. Jānis un viņa sieva Maija 19. gadsimta beigās ap sevi pulcina vietējās inteliģences loku un grib palīdzēt Blaumanim nokļūt Rīgas Latviešu teātra vadības krēslā. Tad arī klīst baumas, ka laikam jau Blaumanis un Brigadere ir pāris.
Draudzenei Luīzei Anna raksta, ka viņai šīs baumas nepatīk: «Atrada nu reiz, ar ko salaulāt Annu Brigaderi. Bet, ja nu arī tagad no tās lietas nekas neiznāk, tad tur nu ļaudis nav vainīgi. Tie ir darījuši visu, kas viņu spēkos stāv.»
Blaumanis Annai ļoti patīk – šīs vērīgās acis, stūrainās kustības, līdz kaklam aizpogātais krekls ar sniegbaltu krādziņu, kontrasts ar kuplajiem matiem, ūsām… Viņai patīk arī kopīgās iešanas uz kafejnīcu. Rīgā pēc honorāra saņemšanas Blaumanis mīlējis apstellēt kafeju un kūkas un pasēdēt. Tad Anna viņu satikusi.
Blaumanim vajadzējis norunāt rūpes no sirds, vajadzējis draudzīgu kritiku un apstiprinājumu plāniem, lai kļūtu viegls un apņēmīgs.
Tomēr Rūdis ir nelabojams vecpuisis: labprāt precina citus, pats par laulību nedomā. Ir nojaušams, ka Anna mīl Blaumani spēcīgāk, nekā viņš spēj draudzēties ar sievieti. Bet tēma ir ļoti diskutabla. Muzejā Brakos zina teikt, ka mātes dēļ nevar veidoties Blaumaņa personīgā dzīve. Viņš bijis sievišķīgs, nepraktisks jūsmotājs, dzīvojis iztēlē un savu kaisli īstenojis pie rakstāmgalda. Par mākslas radīšanas pamatu dēvējis fizisku šķīstību.
Daudz runāts par Blaumaņa latento homoseksualitāti. Kāds bilst, ka Blaumanis vienkārši ir līdzjūtīgs. Piedzīvodams vientulības pilnu jaunību, viņš zinājis, kā ir ap sirdi jaunajiem. Gribēdams tiem mazināt vilšanās rūgtumu, piedāvājis draudzību. Tā diemžēl nezinājusi robežu, tādēļ daudzreiz Rūdis pārprasts un nicināts. Tā viņš Brakos uzstājīgi aprūpē sasirgušo pasaku ģēniju Skalbi – liek kompreses, vanno, silti sedz un baro, pat ziemas mēteli nopērk. Savukārt Melngailim kādā vēstulē esot rinda: «Es to Rūdi beidzot esmu atšifrējis, un nu es no viņa varu izspiest visu, ko gribu.»
Bet es rakstniecības muzeja Blaumaņa fotoarhīvā uzduros bildītei, kurā jauniņš Rūdolfs pozē ar kādu draugu, saņēmis viņa plaukstu tā, kā pieskaras tikai mīļotajam. Un tas ir tik burvīgs foto, patiesi.
Vēl literatūras aizkulisēs figurē frāze, ka Blaumanim bijis no sievietēm bail. Vai Brigadere to zina? Viņa tik ļoti kāro nonākt Brakos, pat aizbrauc pie Blaumaņa mātes.
Tas nelīdz, jo Rūdis Annu nemīl. Toties visu mūžu pret viņu izturas ar lielu sirsnību un cieņu – kā pret dzejnieci un draugu.
Iesaka saules peldes reimatisma mocītai rokai, rekomendē paša tik iecienīto aukstā ūdens dziedniecību pēc Kneipa metodes. Blaumanis ir apsēsts ar šo metodi, gan aplaistās pats, gan cītīgi laista ikvienu draugu. Kādu brīdi viņa paša veselību šī dziedniecība tiešām stabilizē.
Kad 1908. gada pavasarī tomēr atdzīvojas plaušu kaite, jūtot, ka ir patiesi slikti, Blaumanis sūta Brigaderei ļoti atklātu izmisuma vēstuli, tādu, ka šermuļi iet pār kauliem. Un tā ir Anna, nevis jauno draudziņu plejāde, kas acumirklī ir kājās, lai modinātu sabiedrību rakstnieka ārstēšanai. Un tūliņ uz Brakiem aizbrauc ārsts, līdzi ir Annas sūtītā zāļu tēja, kas mīkstina klepu. Sievietes jūtīgumā Brigadere ir precīzi uztvērusi, ko Blaumaņa vēstulē sacītais patiesībā nozīmē. Bet ir par vēlu. Pēc četriem mēnešiem Blaumanis mirst no tuberkulozes.
Svešinieks
Viņš ir nepazīstams ceļinieks vilcienā, tad – gadiem ilgi – vēstules, vēstules… Visbeidzot – dziļas sāpes un izdedžu klajums. Viņš ir 32 gadus vecs Šveices vācietis Augusts Langmesers. Annai tobrīd ir 37 gadi. Viņi iepazīstas vilcienā uz Davosu. Anna tur sēd kā bagātā Rīgas fabrikanta Baloža meitas līdzbraucēja.
Kad turīgā dāma pirms kāzām vēlas pusgadu uzlabot trauslo veselību Šveices kūrortā, bažīgie vecāki viņai atļauj turp doties vienīgi kopā ar uzticamu pavadoni. Tā nu tiek uzaicināta prātīgā Anna Brigadere.
1898. gada oktobrī abas dāmas sēžas vilcienā uz Davosu, un netālu no galamērķa kupejā ienāk jauns vīrietis. Viņš aizrautīgi klausās svešajā valodā, līdz skaļi paziņo, ka dāmas laikam būšot no Baltijas. Izrādās, ka ceļinieču apmešanās vieta pieder tieši šim kungam. Noskaidrojas, ka Langmesers atgriežas no Cīrihes, kur nupat aizstāvējis filozofijas doktora grādu un studē teoloģiju, bet viņa angļu sieva tobrīd devusies uz dzimteni kārtot mantojuma lietas.
Tā nu tas ir – kamēr ļoti bagātā sieva ir ārzemēs, tikmēr viņas vīrs aizraujas ar rakstnieci no Rīgas. Tās ir pastaigas, ilgas sarunas, piedalīšanās vietējā Zilā Krusta literārajā vakarā un – nebijusi laimes izjūta. Beidzot Anna satikusi vīrieti, kuram piemīt viss, ko vien viņa vēlētos vīrietī sastapt, – erudīts, iejūtīgs, pašdisciplinēts, turīgs.
Sirds sāp nepanesami, kad pusgads ir galā un dāmām jāceļo mājup. Seko maigas atvadas miglainā vakarā kalnu mežā… Rīgā Anna atgriežas slima, bet viņas mīlestība pārplūst sarakstē, kas izdeg pret vīrieša gļēvumu. Brigadere Langmeseram nosūtījusi vairāk nekā 200 vēstuļu, saņēmusi arī tikpat. Bet viņi nekad vairs nesatiekas.
Toties šīs attiecības atmodina Annas sievišķo būtību: šis ir laiks, kad Tērvetes dārzā viņas garie mati ir izlaisti brīvībā un krīt pār plecu…
Pēc daudziem gadiem savās piezīmēs Anna ieraksta: «Es domāju par savām vēstulēm Dr. L. (..) Vairākus gadus es nekā cita nerakstīju kā šīs vēstules. Garas un biezas. (..) Šī posma sākumā man nebij neviena cilvēka, ar kuru runāt kādu vārdu. Ar Luizi St. iepazinos vēlāk. Tajā laikā es biju tiešām kā verdošs krāters. Cietu bezgalīgi. Miesīgi, garīgi. Sevī iegrimusi. Noslēgusies kā alā.»
Seksomāns
Ārēji nekas par to neliecina. 20. gadsimta sākumā, Langmesera iedvesmota, Brigadere darbojas pretalkohola biedrībā Auseklis, vada tur Dāmu komiteju. Un tad viņas dzīvē parādās jauniņais Fallijs… Sieviešu mīlulis, dzejas dekadents, kura vīrietiskā apliecinājuma pseidonīmu pieklājīgi cilvēki pat kautrējas izrunāt. Viņš iekāpj tieši Annas sirdī. Biržu pagasta saimniekdēls, īstajā vārdā Konrāds Bullāns. Pēterburgā studējis tieslietas, Dionīsa pielūdzējs.
Viņš atnāk pie Jāņa Brigadera, lai runātu par savas lugas Selgā uzvešanu Rīgas Latviešu teātrī. Anna izkūst un aizraujas, vēl vairāk – patiesi iemīlas, un tas ir tik pēkšņi…
Annai tolaik ir jau gandrīz 40, bet Fallijam – vien 24 gadi. Jā, tieši tik nepiedienīgi tas tolaik izskatās.
Kad par šo Brigaderes jūtu epizodi iejautājos literatūrzinātniecei Līvijai Volkovai, viņa atbild īsi – pilnīgi nesaprotama savienība, absolūti bez nākotnes: «Blaumanis necieš Falliju. Arī mākslinieciski viņš ir pilnīgi cita personība, viņi pat kādā reizē pamatīgi salecas. Fallijam patīk sevi demonstrēt, gandrīz Dieva kārtā iecelt. Un dekadenti jau tolaik ir modē. Blaumanis Annu no šā cilvēka brīdina.»
Anna nav apturama, un Fallijs ir egocentrisks. Drīz vien seko emocionāli rūgta vilšanās. Draudzenei Luīzei adresētajās vēstulēs izlasu ārkārtējas dvēseles sāpes: «Ir slikti, skumjas, nelabi… Vakarā es ar Falliju netikos…» Kāds to sauks par pelēkas peles kompleksainību un bailēm no izskatīgiem un aktīviem vīriešiem. Kad Fallijs vēlējies atklātu tuvību, Anna šausmās aizbēgusi. Tas esot tādēļ, ka apzinājusies savu vājo intīmo pievilcību. Bet kaisles ziņā – tik karsta, ka pašai no sevis bail: ka tikai nepasprūk no valga.
Bet Fallijs nebēdā ne nieka – apgrozās Rietumu kultūras centros Parīzē, Venēcijā, Romā un gan izglītojas, gan raksta, gan ārstē nervus. Visbeidzot salaulājas ar vēlāk pazīstamo filozofi Mildu Paleviču. Taču literatūras vēsture glabā arī leģendu, ka Fallija pirmsnāves vēlēšanās (viņš nomira 1915. gadā) bijusi vēlreiz satikt Annu Brigaderi.
Bitenieks
Augumā pasīkais, garā prātīgais Jānis Rapa ir par Brigaderi 24 gadus jaunāks attāls radinieks no Tērvetes Ķipjiem. Ar laiku viņš kļūst kas vairāk par radu bērnu…
Pirmais grāmatnieks Latvijā ar pabeigtu komercizglītību, Brigaderes rakstu pirmais un vienīgais izdevējs. Puisis ar veikalnieka ķērienu (leģendārā grāmatu nama radītājs) un – ar bitenieka talantu. Rapa ar bitēm aizraujas ļoti zinātniski un spoži ienesīgi: 1911. gadā Rapam ir 33 saimes, kas ienes medu veselu 500 zelta rubļu vērtībā.
Kad valsts, godinot Brigaderes nopelnus, uzdāvinās rakstniecei Sprīdīšu mājas, Rapa arī tās prasmīgi uzraudzīs.
Līvija Volkova min, ka pret Jāni Rapu Brigaderes jūtas vēlāk tapušas ļoti sievišķīgas: «Romantiskas, jā.»
Vēstulē radiniekam Anna uzrakstīs: «Ko līdz, ka tauta tevi mīlē, ja tevi nemīlē tas, kam jāmīlē.» Bet viņu sarakstē redzams, ka tās nav tikai draugu vēstules – tajās ir kas vairāk. «Manu Jānīt! Mīļo Jānīt. Manu draudziņ,» 1913. gadā Brigadere viņam raksta katru nedēļu… 1912. gada 31. maijā: «(..) labprāt būtu pie Tevis (ne tik domās vien), lai noburtu visus saviļņojumus.»
Atkal bez atbildes? Ļoti iespējams. Tomēr Rapa Brigaderes labā darījis neizmērojami daudz. Tiesa, viņš apprec sava vecuma sievieti. Bet notiek traģēdija: dzemdībās mirst tikko dzimušais dēliņš un jaunā sieva Marta. Par laimi, pēc dažiem gadiem Rapa apprecas otrreiz, ar burvīgu skolotāju Elfrīdu. Viņiem piedzimst dēls. Tas būs viņš, kurš 90. gados atjaunos komunistu atņemto grāmatu namu, kā arī Sprīdīšos iekārtos Brigaderes muzeju.
Bet līdz pat Annas nāvei tieši Jānis Rapa ir redzams, viņu pavadot Rīgas teātros. Anna viņam ir kā vecākā māsa, Jānis Annai – tuvākais cilvēks gadiem ilgi. Daudzi no Brigaderes labākajiem dzejoļiem veltīti Jānim Rapam. Viņam savā testamentā Brigadere novēlējusi arī Sprīdīšus.
Taču tas būs tieši Rapa, kurš pēc rakstnieces nāves pasaulei atklās stāstus par viņas trim mīlestībām – Blaumani, Falliju, šveicieti Langmeseru.
Kāda muzejniece pačukst: laikam tā gribējis novērst uzmanību no savas divdomīgās lomas Brigaderes dzīvē.
Jaunkundze vecmeita
«Pusseptiņos jau esmu augšā. Apģērbos, vingroju. Pustumsa laukā. Viena tase tumes… Mīlestība… Daudzi domā, ka man par to nav ne jausmas, man – neprecētai, bez bērniem. It kā bez mīlestības šajā pasaulē vispār nevarētu dzīvot?!»
Nu jau Brigadere vairs neatklājas nevienam vīrietim. Vēl tikai lugā Ilga aizplīvuroti tēlo savas vientuļās mīlestības ceļu, un izskatās, ka tēlos ielikusi savu mūža vīriešu prototipus un neviļus atsegusi arī pati savus kompleksus. Tur ir gan profesors Zendborgs (Langmesers), pašapmierināts un bailīgs, sievietes spontanitātes sabiedēts, gan Grants ar Fallija raksturu, gan Krons, kurš esot Rapa. Varbūt.
Kāds teic, ka drāma Ilga atsedzot Brigaderes personības dominanti – bailes no fiziska kontakta ar vīrieti un seksualitātes nicināšanu.
Bet varbūt tā ir tikai Annas spēle, kurā viņa rāda savu sievietes ideālu – tādu, kas dzīvē prot sabalansēt garīgo un miesisko. Šķiet, pati to nespēj.
1933. gadā dzejniecei Aīdai Niedrai Anna teikusi, ka viņas sapnis vienmēr bijis liels pulks bērnu, pat 12, ja Dievs būtu tā vēlējis. Un piebildusi: «Bet esmu vientule, un man nav nekā…»
Saistībā ar Brigaderes bezbērnu dzīvi ir dzirdēts par traģiskām kādas operācijas sekām. Kaut vai tādēļ vien atļaujos apšaubīt mūslaikos kultivēto versiju, ka rakstnieces pēcnācēju trūkuma iemesls ir viņas bailes no dzemdībām, saskatoties māsas, divu draudzeņu, mīļas kalponītes nāvi radību mokās.
Taču bērni un jaunieši Annu mīl. Visu mūžu viņa gan garīgi, gan materiāli atbalsta kalpones Olgas Dedzes meitiņas Zentu un Ilgu, aicina dzīvoties Tērvetē, strādāt, iet kopīgās pastaigās. Un meitenes dāvā Brigaderei savas fotogrāfijas, ko šodien uzeju Rakstniecības muzejā, – laimīgas skaistās iesvētību kleitās, baltos cimdiņos un rozēm rokās, iespējams, rakstnieces dāvātām. Ilgu un Zentu zinātāji pat sauca par Annas Brigaderes audžumeitām.
Bet tas elektrizētais cīniņš, kas plosījies starp Brigaderes miesu un dvēseli, ir maģisks. Trakoti intriģējošs noslēpums.
Smaržo jasmīni
1933. gada ziedos tvanīgā rītā pēc Jāņiem Sprīdīšu mājinieki Annu nesagaida pie brokastu galda. Viņa ir aizgājusi. Miegā – kā karaliene. Viņas rakstāmgalda apcirkņos atklājas nepublicēta dzeja – intīmākā, sāpīgākā. No pašcenzūras tajā izrāvusies maiga, iemīlējusies sieviete.
Gundega Repše kopš gadumijas raksta romānu par Brigaderi. Viņai biogrāfiski pārāk daudz sakritību: mamma un krustmāte taču ir Dedzes meitiņas. Rokas Repšei brīvas iedvest siltumu lielajā, monumentālajā rakstnieces tēlā, patiesību atstājot autoritatīviem pētniekiem. Netraucēsim, gaidīsim. Tikmēr… fantazēsim un klaiņosim Tērvetē.
