Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2015. gada 22. numurā.
Līga: Noslēdzot sezonu, Dailes teātrī pēc pēdējās izrādes ballīte ir daudzu gadu tradīcija, un tajā vienmēr dziedāja Harijs Spanovskis. Tagad jūs dziedāsiet viņam?
Intars: Pirms kāda mēneša man piezvanīja Artūrs Skrastiņš un teica, ka viņi ar Rēziju (aktrise un režisore Rēzija Kalniņa – L. B.) iecerējuši Spanovska ballīti, bet Rēzijai mainījušies plāni, un, tā kā man šogad maģistrantūrā jābeidz režijas studijas, bet pieredze bijusi tikai mazo formu izrādēs, lai kopā ar viņu veidoju Harim koncertu. Mums bija ilgs posms, lai saprastu, kādā formā un ar kādiem paņēmieniem šī saruna ar skatītāju notiks. Apzinoties, kas bija Haris, sapratām, ka tam jābūt koncertam, taču ar lielāku pievienoto vērtību nekā tikai padziedāšana. Savu ideju pirms divām nedēļām prezentējām kolēģiem, kurus esam aicinājuši piedalīties koncertā, un tagad viss ir finiša taisnē – aktieri mācās dziesmas, kuras dziedāja Haris, mēs ar Artūru visu liekam kopā. Negribam skumīgu atmiņu vakaru, bet gribam visi kopā padauzīties, atpūsties, jo sezona bijusi smaga. Mums ir iecere Spanovska ballīti iedibināt par tradīciju, kā skaisti noslēgt sezonu.
Citi lasa
– Kāda tev bijusi šī sezona?
– Sezona man nav beigusies – līdz 10. jūnijam vēl paredzētas trīs pirmizrādes. Jānis Lūsēns uzaicināja mani dziedāt kopā ar Anci Krauzi un Zigfrīdu Muktupāvelu muzikālajā mistērijā Piederība. Kad iznāks šī IEVA, pirmizrāde 30. maijā būs jau notikusi Kandavas svētkos. Otrs darbs, par kuru skaļi nedrīkstu runāt, jo, strādājot pie šā režisora, uzrunātais aktieris līdz pēdējam nezina, vai lomu nospēlēs viņš, bet ceru, ka 5. jūnijā Jaunajā Rīgas teātrī Vladislava Nastavševa iestudējums būs mana pirmizrāde, un tad 10. jūnijā mēs ar Artūru šaujam gaisā Spanovska ballītes pirmizrādi Dailes teātrī. Darbi saskrējuši lielā gūzmā. Jābeidz arī skola. 11. jūnijā Kultūras akadēmijas maģistrantūrā man paredzēta režisora diplomdarba aizstāvēšana. Esmu pa naktīm to uzrakstījis un nodevis. Tas krusts ir no kakla nost, un 19. jūnijā būs izlaidums. Visam klāt mājās man iet remonts, kas nekad nebeidzas, – beidzas tikai nauda.
– Personīgā dzīve tev tomēr arī ir?
– Tas ir ļoti emocionāls jautājums. Pirms uzsāku mācības maģistrantūrā, runāju ar sievu un teicu, ka divus gadus mums visiem būs saspringtāks režīms. Zanda vienmēr mani ir atbalstījusi, un arī šajā gadījumā tas notika. Mums ir divi bērni, man jābūt arī tētim, bet Zanda pieņēma manu lēmumu un visu šo laiku vilka ģimenes ikdienas un sadzīves vezumu. Ceru, ka tagad, kad viss būs beidzies, es kā pazudušais dēls atgriezīšos mājās. Ģimene man ir vissvarīgākais, kas var būt, bet manas meitenes praktiski to nejūt, jo manis gandrīz nekad nav mājās. Apzinos to un pārdzīvoju. Ja mājās gadās kādas nesaskaņas, nespēju darbā profesionāli strādāt. Tikai tad, kad ģimenes dzīvē nav nekāda diskomforta un manām meitenēm viss kārtībā, varu radoši strādāt. Tiklīdz iekšā tremolo, esmu kā no laivas izmests. Tāpat jau sevī cepos, ka lielāko ģimenes dzīves daļu Zanda šobrīd velk uz saviem pleciem.
Lielā meita Elīza Marija beidz otro klasi, Grētai Marijai tūlīt būs trīs gadi, iet bērnudārzā. Abām otrs vārds Marija likts tāpēc, ka stiprs. Dievmāte ir Marija, mana vecmāmiņa bija Marija. Mēs viņai bijām kupls mazbērnu pulks, taču no visiem mazbērniem bija divi mīlulīši – mana māsīca Ineta un es. Tēva māte man bija ļoti mīļa, un Marija būs vārds, kas paliks manām meitām un vienos abas māsas, kad viņām kādreiz mainīsies uzvārds. Dēla, kas tālāk turpinātu Rešetina uzvārdu, man diemžēl vēl nav.
– Aktiera gaitu sākumā tev bija loma Nārbuļu dzimtas drāmā televīzijas seriālā Likteņa līdumnieki, un arī tavā ģimenē bijuši dramatiski notikumi.
– Pirmā loma, ar kuru ieguvu atpazīstamību, bija Edgars Likteņa līdumniekos. Tajos piecos sešos gados, kamēr filmēja seriālu, pie Virdžīnijas Lejiņas iemācījos profesiju. Kultūras akadēmijā iedod tikai nojautu. Tautas likteņsāgā mans Edgars nebija sliktais tēls, tāpēc viņa pārdzīvojumi skatītājiem radīja līdzpārdzīvojumu. Ar šo lomu es ieguvu to spozmi, kāpēc cilvēki mani ievēroja. Nekad neesmu mēģinājis par visām varītēm iepatikties. Ja esmu skatītājiem paticis, gribu domāt, ka tas bijis mana darba nopelns, uzrunājot viņus caur lomām, to, ko tajās paužu, savu attieksmi. Es sajūtu pozitīvo enerģētiku, to atgriezenisko saiti, kas īpaši izjūtama saskarsmē ar cilvēkiem, vadot pasākumus, izlaidumus, koncertējot. Banāli to var saukt par mīlestību, kas dod tos spārnus, kuri aktierim vajadzīgi, lai noticētu – tas, ko dari, nav veltīgi un rada motivācija turpināt. Par lutekli un veiksminieku es sevi nesauktu. Katru lomu, kas man uzticēta, esmu mēģinājis un spēlējis ar sirdi.
Bet par tiem dramatiskajiem notikumiem… 1. maijā man palika trīsdesmit pieci gadi.
Puse mūža nodzīvota, un manī iestājies zināms mulsuma mirklis.
Manā dzīvē bijuši pārdzīvojumi, ko nevaru aizmirst, kas velkas līdzi kā gara šlepe, un kādā brīdī sev teicu: «Ja tā šlepe traucē, jāatrod veids, kā no tās atbrīvoties. Nu, iespied to asti durvīs un norauj!» Pagātnes notikumi, ja tajos ieciklējies, bremzē, un man ir pārdzīvojumi un emocijas, kas vilkušies līdzi un traucējuši dzīvot. Man bija lieliska iespēja manā pagaidām vienīgajā režijas iestudējumā, ar kuru beigšu arī Kultūras akadēmijas maģistrantūru, Kamerzāles izrādē Nakts vēl nav galā ne tikai emocionāli, bet arī ar prātu nogriezt kaut ko nevajadzīgu. Tā man bija kā laba terapija, jo tēmas, par ko runā izrāde, kā šlepe man ļoti ilgi vilkās līdzi paša dzīvē. Man beidzot bija iespēja no tās atbrīvoties, un es sapratu: jā, tas posms patiešām ir beidzies!
– Ko tu nogriezi kā nevajadzīgu?
– Kādu daļu savas pagātnes.
– Dzīves sitieni cilvēku dara arī stiprāku.
– Pagājuši četrpadsmit gadi, kopš avārijā cieta mana ģimene – tēvs, mamma, brālis, māsa. Pirms nedēļas man zvanīja māsa: tieši tajā vietā uz Rūjienas–Valmieras ceļa, kur pirms četrpadsmit gadiem notika avārija, viņa notriekusi stirnu. Tieši tajā vietā! Par laimi, ar māsu viss kārtībā, bet toreiz viņi visi smagā stāvoklī nonāca slimnīcā. Kad tas notika, es biju Dailes teātrī uz skatuves. Studēju Kultūras akadēmijā un spēlēju mūsu kursa muzikālajā izrādē Leģenda par Zaļo jumpravu. Bija 26. janvāris, nospēlēju dienas izrādi, pa starpu līdz vakara izrādei braucu mājās un saņēmu zvanu. Zvanīja svešs cilvēks, garāmbraucējs, un teica, ka mana mamma, pirms zaudējusi samaņu, paguvusi nosaukt manu numuru. Visi pārējie jau bija komā. Vakara izrādi, kas bija arī pēdējā, vairs nenospēlēju, skrēju pie savējiem. Viņi bija Valmieras slimnīcā, mammu atstāja ārstēties Valmierā, pārējos veda uz Rīgu, un man bija jāparakstās, ka nevainošu dakterus, ja viņi ceļā nomirs… Visi varēja aiziet… Visiem bija smagi roku un kāju lūzumi, galvas traumas… Avārijā aizgāja bojā vadītājs, ar kura vadīto mašīnu manējie sadūrās. Tas bija mans Rūjienas vidusskolas skolotājs. Ļoti gaišs, erudīts cilvēks, mēs kopā spēlējām amatierteātrī. Viņš savā mašīnā no olimpiādes veda sešus bērnus, viens no viņiem smagi cieta, ilgi gulēja slimnīcā ar mugurkaula lūzumu.
Man bija divdesmit viens gads, un tas man bija drūms pārbaudījuma laiks. Tā ir tāda dzīves pieredze, ko nevar aizmirst…
– Tolaik biji viens?
– Es biju kopā ar pirmo sievu, bet nebijām vēl precējušies. Ja Inese (režisore Inese Mičule – L. B.) tolaik man nebūtu blakus, es nezinu, kas ar mani notiktu. Lai kādas mums tagad attiecības, vienmēr atcerēšos, ka viņa mani noturēja dzīvē, sargāja, bija kopā ar manu ģimeni. Mani vecāki vēl arvien to atceras. Kad manējie bija laukā no slimnīcas, mēs ar Inesi apprecējāmies. Ineses tēvs bija ļoti sirsnīgs cilvēks. Viņam bija plāni, kas mums abiem kopā jāizdara. Viņam pie Preiļiem ir lauki, lieli plašumi. Miera osta, kur no visa un visiem aizbēgt. Gribējām tur celt pirti. Kad mēs ar Inesi jau bijām izšķīrušies, viņas tēvs man zvanīja un teica: «Intariņ, es te staigāju pa vietām, kur mēs gājām un plānojām, kā te būs… Vai tiešām jūs ar Inesīti atkal nevarat degunus sabīdīt kopā?» Ko es varēju teikt? Inesei jau bija cita dzīve, man arī. Es biju kopā ar Zandu. Šķiršanās bija ļoti sāpīga. Tobrīd, kad tā notika, man emocionāli palīdzēja Varis Vētra. Viņš teica: «Ko tu pārdzīvo? Laid vaļā! Novēli viņai visu labāko un arī pats dzīvo!» Tas bija grūti, bet izdevās, un tagad varu teikt: abi ar Inesi esam ieguvēji.
Tagad, atceroties tālaika notikumus, gribas pasmaidīt, bet toreiz tas man bija kā nokdauns.
Biju aizbraucis pie vecākiem uz Ziemassvētkiem un, braucot atpakaļ, gribēju patriekties zem fūres, bet vienīgais iemesls, kas atturēja, bija doma – tas šoferis taču nav vainīgs, ka ar mani tā noticis un man tik briesmīgi sāp…
Jā, trakas lietas bijušas. Tagad man ir brīnišķīga ģimene un arī tai sāpīgajai pieredzei esmu pateicīgs.
– Tavai ģimenei liktenīgs bijis ceļš…
– Mammas pirmais vīrs, mana brāļa tēvs, aizgāja bojā autoavārijā. Viņš bija autobusa šoferis, un turpat Rūjienā pie skolas ietriecās pretimbraucošajā kravas mašīnā. Stūrei kaut kas atnāca vaļā, tā kļuva nevadāma, un autobuss aizgāja brīvgaitā. Brālim tolaik bija nepilni divi gadiņi. Mamma satika manu tēvu, apprecējās, piedzimu es, pēc septiņiem gadiem māsa. Runājot par skaitļiem, es tos slikti atceros. Pagājušajā gadā apsveicu mammu sešdesmit gadu jubilejā, bet viņai palika piecdesmit deviņi. Bija komiski. Man ir foršākā ģimene, kādu vien var vēlēties. Mamma ir bērnudārza audzinātāja, tētis strādā Rūjienas domē. Pirms tam bija agronoms Vilpulkā pie Igaunijas robežas – kolhozā Gaisma. Atceros, kā bērnībā braucu bulkvāģī tētim līdzi. Viņi ar mammu tos dzīves pamatus manī ielika – attieksmi pret darbu, ģimeni, vērtībām. Mēs ar brāli lasījām no laukiem akmeņus, kaplējām bietes, cēlām linus, strādājām govju fermas šķūnī, cilājot siena ķīpas. Savu lauku mums nebija, esmu uzaudzis mazpilsētā, divistabu dzīvoklī Rūjienā, Liepu ielā 13–22, bet biju tur laimīgs. Ir tāda mazliet dīvaina sajūta, jo it kā vairs nav, kur atgriezties, – dzīvoklis līdz ar visām bērnības un skolas gadu atmiņām pārdots. Starp citu, diezgan bieži redzu šo dzīvokli sapņos, kad uzpeld kādas bērnībā piedzīvotas ainas. Vecāki tagad dzīvo mammas mātes mājās, ar kurām man nesaistās īpaši labas atmiņas. Tai vecmāmiņai es nebiju mīļais mazdēls. Mans vectēvs, viņas vīrs, aizgāja bojā. Viņš bija meistars, kas varēja uzcelt māju no pamatiem līdz pilnai būvei. Strādāja galdniecībā, ierīkoja kanalizācijas, un kādā ēkā, liekot kanalizācijas trubas, viņam virsū uzgāzās zeme. Manai mammītei bijuši ļoti smagi pārdzīvojumi – traģiski zaudēt vīru, tēvu, ar visu ģimeni pašai būt uz dzīvības un nāves robežas. Kaut kas tajā dzimtas karmā laikam ir sabojājies, kāpēc nāves eņģelis virs tās riņķo.
– Tu kādreiz domā, kāpēc tā notiek?
– Cenšos par to nedomāt, bet tā nāves eņģeļa klātbūtne savu zīmogu ir atstājusi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc esmu apdrošinājis dzīvību. Ja ar mani kaut kas notiek, manām meitenēm vismaz trūkums nebūs jācieš. Man ļoti daudz iznāk būt pie mašīnas stūres. Dzīvoju Berģos, pēc izrādēm vēlu atgriežos mājās, man ir bieži braucieni pa visu Latviju, jo koncertēju, vadu dažādus pasākumus, kāzas. Iztika ģimenei jāpelna. Braucot naktīs mājās, cīnos ar nogurumu. Alkoholu nelietoju, nekad neesmu lietojis. Es īsti pat nezinu, kā tas garšo, un arī negribu zināt.
Vadot pasākumus, redzu dažādas situācijas – gan cilvēkus, kas prot atpūsties, gan tādus, kas kļūst nebaudāmi, un tad gribas tikt ātrāk no viņiem projām. Dzeršanas kultūra ir jāiemācās, bet daudzi bieži vien nejūt mēru.
Mana pārspīlētā pašdisciplīna varbūt reizēm mani pārlieku kontrolē, bet es nevēlos radīt neprognozējama cilvēka iespaidu.
Man nevajag apreibināties, lai varētu atbrīvoties un labi justies. Es gribu redzēt dzīvi pie pilnas apziņas un bez aizmiglotas uztveres – tādu, kāda tā ir.
– Teātra bohēmā tava atturība netraucē?
– Kad priekškars pēc izrādes aizveras, es nomazgājos un braucu mājās. Pirmizrāžu banketos paēdu vakariņas, parunājos ar kolēģiem un divpadsmitos esmu mājās. Aktiera darba specifika jau tā ir šausmīga. Tu strādā vakaros, brīvdienās, svētkos. Pēc piecu stundu garajām izrādēm darbs beidzas gandrīz pusnaktī, otrā rītā desmitos teātrī ir mēģinājums. Kad manām meitenēm ar visu jātiek galā pašām, nejūtos priecīgs.
– Kur tu satiki savu skaisto Zandu? Ieraudzīji bildi uz žurnāla vāka?
– Nē, es taču nezināju, ka viņa ir skaistumkaraliene un modele! Ar mums notika tā, kā dzīvē notiek. Kad satikāmies, es tikko biju emocionāli traumēts iepriekšējās attiecībās. Diezgan labilā stāvoklī vadīju pasākumu Pupu Lounge bārā, kur Zanda tolaik strādāja. Viņa redzēja, ka vadītāja lomā turos, bet, nogājis maliņā, kļūstu nelaimes čupiņa. Gluži cilvēcīgi – bez jebkāda nodoma un zemteksta – viņa pienāca pie manis parunāties. Ne es uz viņu skatījos, ne viņu pētīju. Viņa bija vienkārša, draudzīga meitene, kura, redzot, ka man ir ļoti slikti, gribēja atbalstīt, un es pakratīju viņai dvēselīti. Pēc pasākuma iedevu viņai savu vizītkarti un teicu, lai zvana, ja grib atnākt uz kādu izrādi, un puspajokam izmetu, ka var zvanīt arī tad, ja grib paraudāt, – mans plecs jau diezgan slapjš noraudāts. Pēc četrām dienām, kad diezgan patālu no Rīgas atkal vadīju kādu pasākumu, telefonā saņēmu īsziņu: «Sveiks, Intar! Te Zanda. Vai piedāvājums paraudāt uz pleca vēl ir spēkā? Mani tikko pameta puisis…» Novadīju pasākumu, ap pustrijiem naktī biju Rīgā, piezvanīju Zandai, aizgājām uz kafejnīcu, kas vēl bija vaļā, un kopš tās nakts esam kopā.
– Tās astes, kas tev vilkās līdzi, pamazām esi nocirtis?
– Jā, lai gan mūsu nācijā iekodēts, ka mums patīk mazliet ciest. Atceros, kad šķīros no pirmās sievas, manā dzīvē bija Krodera periods. Evita Sniedze uzaicināja mani izrādē Idiots spēlēt kņazu Miškinu. Caur to lomu es izsāpēju savu sāpi. Braucu uz Valmieras teātri kā uz svētnīcu, lomā atdevu sevi visu un izrādēs attīrījos. Nospēlējis braucu mājās, sēdēju mašīnā pie stūres un biju laimīgs. Tā loma mani izvilka.
– Tev ir jūtīga sirds?
– Nezinu, iespējams. Aktieriem jau tādiem jābūt – mazliet vaļā. Vispār es salīdzinoši bieži raudu! Piemēram, aizeju uz labu izrādi vai kino, skatos, kā aktieri spēlē, un, ja tās viņu emocijas ir patiesas, arī man birst asaras. Vai, piemēram, gadās, kad apraudos, vadot kāzas. Skatos uz līgavu un līgavaini, ieraugu tīru emociju, viņu saviļņojumu un aizkustinos. Iztēlojies: princesīte savā skaistākajā dienā, kad viņa ar atvērtu sirdi visu klātbūtnē pasaka jāvārdu, un līgavainis, kamolu kaklā rīdams, atbild zemo, samtaino – jā! – viņu acīs var nolasīt vīziju par to skaisto, mīlestības un laimes pilno dzīvi, kas viņiem būs. Viņi vēl nezina, ka nāks sitiens, kādā brīdī atkal nākamais, ka notiks atgriešanās uz zemes, bet tā viņu paļaušanās tam, kas būs, ir tik tīra, skaista un aizkustinoša, ka mēs, dzīves sistie ciniķi, arī gribam noticēt viņu sapnim un cerēt – tādu smagu sitienu viņiem nebūs. Tajā brīdī no visas sirds es novēlu, lai viņiem izdodas! Lai izdodas! Jā, es esmu emocionāls! Tas man no tēta, viņš ir emocionāls, un mana vecākā meita ir ļoti jūtīga. Elīzai bija kādi četri gadi, viņa skatījās multeni un raudāja. Prasīju: «Meitiņ, kas noticis?» Viņa raudāja, jūtot līdzi filmas tēliem, un es sapratu – mana meita, mana!
– Un kāda ir tava Zanda?
– Vislabākā! Esmu laimīgs, jo zinu, ka mani bērni vienmēr būs aprūpēti, paēduši, samīļoti, pieskatīti, un esmu Zandai par to ārkārtīgi pateicīgs. Es nevarētu mīlēt sievieti, kura nebūtu laba mamma maniem bērniem. Tikai… reizēm arī man gribētos to dupsīti bērnam nomazgāt, ne tikai bučiņu iedot, pārbraucis vēlā vakarā mājās. Arī es gribu piedalīties viņu dzīvē. Arī es kādreiz gribu tikt uz savu bērnu koncertu, kad viņas dejo, dzied, vai dzirdēt, kā viņas spēlē klavieres. Un tas man rada diskomfortu, kad to nevaru. Esmu domājis, ka man savā dzīvē kaut kas jāmaina. Profesionālā ziņā tāda stabila pamata man nav. Tā viena izrāde, ko salīdzinoši veiksmīgi kā režisors esmu uztaisījis, vēl neko nenozīmē. Man vēl tāls ceļš ejams, lai es stabili nostiprinātos jaunajā profesijā. Piecpadsmit gadu esmu teātrī, saprotu aktiera virtuvi, esmu strādājis pie vairāk nekā piecpadsmit režisoriem, bet īstas stabilitātes nav.
– Esi domājis, ka varētu aiziet no teātra?
– Tas notiek gandrīz katram aktierim, kad neizdodas viena loma, otra un rodas nepārliecinātība par sevi, izjūta, ka esi viduvējība. Dzīve sit, režisors sit, un tad sev jautā: «Ko es te daru? No manis taču nav nekādas jēgas! Lai nāk citi, kam tas izdosies daudz labāk!» Tādas pārdomas –dzīve paiet, mājās ar ģimeni nekad neesi, visu atdod tikai mākslai un mākslai, bet gandarījuma tik un tā nav, kaut ko esi nospēlējis, bet patiesībā neko neesi nospēlējis, iešu prom, ierunāšu filmas, vadīšu pasākumus, būšu daudz brīvāks, pietiks laiks ģimenei, draugiem, pašam sev, copei, – uznāk laiku pa laikam. Copes vairs nav, draugus esmu zaudējis. Paldies Dievam, ka ir bērni! Zinu, ka mani kāds gaida, un vienmēr ir, kur atgriezties. Tas ir tāds apburtais loks, kas dzen stūrī, – bet neuztver to kā žēlošanos! Tās ir lietas, par kurām domāju un kuras mēģināšu sabalansēt. Man ar Džili ir vienošanās, ka nākamajā sezonā būšu ļoti jaudīgā darbā pie viņa, sezonas sākumā iestudēšu savu izrādi, piedalīšos Ziemassvētku koncertos, ir iecere iestudējumam Nacionālajā teātrī. Četri jauni darbi gadā – divas paša režijas un divas lomas – būs pietiekami.
– Kā tu domā, ko Spanovskis tev tagad teiktu?
– Tu zini, kāds bija Haris. Kad mana ģimene cieta avārijā, iedams uz mēģinājumu, teātrī satiku Hari, un viņš nevis līdzjūtīgi mierināja, bet paprasīja: «Nu, zeme kapiņos vēl nav jāpērk?» Tāds bija Haris! Ko viņš tagad man teiktu? Ieblieztu, lai saņemos. Kad iestudējām izrādi Eņģeļi Amerikā, mums bija arī dziesmas, un pēc tam, kad es nodziedāju, Haris pateica: «Tev, Rešetin, otrais labākais dziedājums. Segliņa tev izgriež pogas.» Tas sapurina – centies, puika, centies! Veidojot koncertu, mēs par to domājam. Tajā būs tikai dziesmas, ko Haris dziedāja. Skatītājus speciāli nejūtināsim, bet emocionāli akcenti būs neizbēgami. Sievietes, kas sēdēs zālē, caur vārdiem, kas tiks dziedāti citā izpildījumā, dzirdēs Hari. Dziesmas būs asociatīvi un emocionāli tik spēcīgas, ka Haris tajās būs, viņu jutīs. Artūrs ar Dzelzi (Lauris Dzelzītis – L. B.) to visu vadīs, viņi arī dziedās. Pats šoreiz nedziedāšu. Pieskatīšu visu no malas. Dievs, dod, lai mums izdodas un Haris ir kopā ar mums!
