Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
1
-
2
-
0
-
0
-
0
-
– Jau pirms vairākiem gadiem stāstīji, ka grasies kopā ar ģimeni uz Talsiem pārcelties pavisam.
Tāda vēlēšanās ir, bet vēl nav pienācis īstais laiks. Joprojām nepieciešama Rīgas dzīve. Tad jau redzēs, kā būs. Tā lēnām, pamazām paši savām rokām esam ar māju līdz pusgalam tikuši. Vasarā tur var pilnībā dzīvot. Kā trūkst, lai varētu arī ziemā? Elementāras lietas, durvis, piemēram. (Ironiski iesmejas.) Logi nu jau beidzot ir ielikti. Palikuši tikai sīkumi, kas prasa vislielākos spēkus un finansiālos ieguldījumus. Pašreiz mums tādu nav, mēs gaidām. Tagad sāksies sezona (koncertsezona – red.), un tad jau atkal varēs kaut ko padarīt. Tur jau tā nauda aiziet, nekur citur.
– Savulaik man rādīji skapīšus, ko pats biji taisījis, precīzāk – pārtaisījis…
Diemžēl nav laika tā baigi aizrauties ar galdniecību, bet ļoti jau nu gribētos. Visi galdnieka piederumi man ir, vieta, kur ņemties ar galdniecības lietām, arī ir. Es gaidu… Gaidu, kad Talsos varētu pabūt ilgāk par četrām dienām pēc kārtas. Piektajā jau varētu domāt, ko darināt. Nu negribas atbraukt, kaut ko iesākt un aizbraukt. Gribas kaut ko iesākt, pabeigt un tikai tad aizbraukt.
Tie skapīši laikam ir pēdējais, ko esmu uztaisījis. Patiesībā toreiz bija jāpārtaisa vesela virtuves iekārta. Bija jāiebūvē veļasmašīna, trauku mazgājamā mašīna, viss bija jāpiemēra, jāapgriež, jāpiegriež, jāapkrāso. Ā, vēl vienu āra galdu arī esmu uztaisījis – uz tā saucamās āža kājas. Vairāk gan laikam neko. Nav laika, nav laika… Tur vajag pamērīt, pasēdēt, padomāt.
Es sāku ar mašīnu, kurai bija karburatora dzinējs un visu varēja izjaukt. Savu Fiat Uno zināju no galvas.
– Galdniecība ir tavs sirdsdarbs?
Es to nekad neesmu tā līdz galam izbaudījis, bet nu ķimerēties man patīk. Es, piemēram, visādas lampiņas, gaismas instalācijas esmu salicis gan mājā, gan ap māju. Ļoti kvalitatīvi, starp citu, visaugstākajā līmenī!
– To tu saki, lai tad, kad beigsi koncertēt, atrastu sev jaunu robu?
Jā, es varētu. (Iesmejas.) Varētu mazliet pakonsultēties, paiet līdzi kādam meistaram uz haltūriņām, paskatīties, kā viņi to dara. Iespējams, gada laikā varētu apgūt prasmes normālā līmenī, bet var jau palikt arī šajā, man ir ērti arī šādi.
Neesmu nekāds baigais galdnieks, elektriķis, bet galva man strādā, ja (ironiski savelk pieri krunkās)? Sievastēvam ieliku izlietnītes, skapīšus sazāģēju, visu ko izdarīju. Ā, mums vēl ir arī šķūnītis, arī tur uztaisīju galdu. Tā ka – ar koku kaut ko daros, ar elektrību. Kā mans brālis – tā es vispār nekad neiemācīšos, bet nu fīrējos, fīrējos.
– No kurienes tev šie talanti?
Kā es daru – apmēram izdomāju, vai būs stabili, un tad vienkārši skrūvēju. Bet man ir vēlme pamācīties, paskatīties, kā to dara īsti veči. Ir jau čaļi, kas izgatavo apjomīgas lietas trīs dienu laikā. Pat trepes var uztaisīt! Turklāt ļoti, ļoti labas. Jā, un blakus es gribētu stāvēt kādam galdniekam, kam nav drausmīgākie aparāti. Tādam, kas vairāk strādā ar rokām. Tā, lai ir parastais galdnieka galds no koka, kāda elektriskā ēvelīte. Varētu arī kādu garinātāju, bet principā tas arī viss.
No kā es mācījos? Man skolā darbmācība bija labā līmenī, tēvs arī tāds tehnisks džeks, nu kā jau kārtīgs padomju vīrietis. Īsts lauku vecis, izbijis brigadieris, brauc ar traktoriem, tāds riktīgs zemnieks. Kādreiz tā tehnika bija, kāda nu bija, pašiem bija jāķimerējas, jāmetina un jādomā, kā vienu detaļu aizvietot ar citu. No viņa mācījos arī es. Velosipēdi lūza un plīsa, pašam vien bija jālabo, ķimerējos ar visādiem konstruktoriem, lidmašīnu modelīšiem.
Nujā, tagad beigušies tie laiki, kad katram bagāžniekā bija jābūt uzgriežņu atslēgām. Tu atver motora pārsegu un neko nesaproti – pilns ar vadiem… Es sāku ar mašīnu, kurai bija karburatora dzinējs un visu varēja izjaukt. Savu Fiat Uno zināju no galvas. Bet tagad neko nesaprotu, viena vienīga elektronika.
Ja tev ir slikts garastāvoklis, tiec galā. Ja netiec galā pats, pasaki, un tiksim galā kopā. Ja ne – tad smaidi un vismaz pietēlo, ka tev ir labs garastāvoklis.
– Pieminēji tēvu – kā panākt, lai attiecības no garāžas līmeņa pāraugtu tādā sirsnīgā kopābūšanā? Redzēju bildes, kur abi kopā frizējaties, pucējat bārdu…
Galvenais ir pieņemt to, kāds tavs tēvs vai māte ir. To, ka esam dažādi – visi skaisti un forši –, bet katrs tomēr ar savām dīvainībām. Grūti jau ir saprast, kā var dzīvot pēc tādiem principiem, ja es dzīvoju pēc pilnīgi citiem. Esam tēvs un dēls, bet reizē pilnīgi dažādi cilvēki. Cenšos šīs atšķirības pieņemt, necepties. Piemēram, to, ka attieksme pret sevi ir nesaudzīga. Vajadzētu sevi vairāk saudzēt, nestrādāt tik daudz. Ļauties hobijiem – braukt ar mašīnu, mierīgi dzīvot.
Es esmu tāds baigais patstāvīgais. Nē, nevienam neko neesmu prasījis, un man nekad arī nav bijusi tāda vajadzība. Man pietiek ar sievas, bērnu atbalstu. Tad, kad tāds brīdis pienāks, tad gan. Pašlaik vēl taupos. Kā spēlē Gribi būt miljonārs? – izmantoju dažādas iespējas: zvans draugam, 50 uz 50, publikas atbalsts… Bet arī tāds brīdis, kad būs vajadzīgs radu atbalsts, noteikti pienāks. Agri vai vēlu tāds pienāk visiem.
– Bet vai tad nav tā, ka cilvēki, kas ir pa īstam tuvi, bez vārdiem nolasa tavas izjūtas?
Kad satiekamies, neviens neko nelasa un citiem nerāda, jo negribas sabojāt pārējiem garastāvokli ar kaut kādu savu besi. Mums ir tāds stiliņš – ja tev ir slikts garastāvoklis, tad labāk nebrauc vispār. To mēs arī savā mazajā ģimenē mācāmies – ja tev ir slikts garastāvoklis, tiec galā. Ja netiec galā pats, pasaki, un tiksim galā kopā. Ja ne – tad smaidi un vismaz pietēlo, ka tev ir labs garastāvoklis. Bet es zinu arī tādus, kas nāk un stāsta – vai, vai, vai, vai… Labi, ka tie nav rados (ironiski iesmejas). Tādam tu nevari arī tuvoties, jo zini – ja slikts garastāvoklis, tad nekāda runāšana tur nesanāks.
Es jau sen zinu, ka esmu labs cilvēks, ar mani viss kārtībā, es nevienam nevēlu ļaunu.
Kaut gan man jau arī tā ir gadījies, ka bijis besis un esmu to izgāzis uz sievu, bērniem. Tāpat ir sanācis arī sievai. Bet nu ģimene paliek ģimene… Labāk mācīties ģimenē citam no cita, nevis laist to tālāk. Man, piemēram, nepatīk, ja kāds pie manis nāk ar sliktu garastāvokli. Man patīk labs, uzmundrinošs garastāvoklis, tāpēc arī citiem mēģinu to uzlabot ar savu uzlabojumu. Jo – man viss ir forši!
– Tagad, kad tev ir jau četri bērni, droši vien nav pārāk viegli?
Būsim atklāti, bērni brīžiem izbesī. Taču kopumā lielākoties rada prieku. Kad vēl padomā, ka tā ir tava nākotne… Viņi rada dzīves jēgu. Pēctecību. Tu caur viņiem dzīvosi arī tad, kad tevis vairs nebūs. Ja vēl bērns ir noderīgs sabiedrībai… Bet nu besīgi tomēr arī reizēm. It sevišķi pusaudžu vecumā.
– Tavam Jānītim vēl nav gadiņš. Kā ir, kad mājās atkal viens tāds maziņš?
Dzīve atkal kārtējo reizi sākas no sākuma. Tagad gan ir pluss – ļoti daudz palīgu, asistentu, asistentu palīgu. Katram savs darbiņš, pienākums. Nupat bijām mazā ceļojumā kopā ar zīdaini, un bija baigi labi. Lielie bērni palīdz, stiepj ratus. Kopā tos demontējam, tad atkal saliekam. Daudz vieglāk nekā tai lielajā sākumā pirms sešpadsmit gadiem. Bet tas sešpadsmitgadnieks ir baigi foršais sanācis. Brīnos, kā mēs, tādi jauni un dumji būdami, esam spējuši uzaudzināt tik foršu džeku ar augstu intelekta līmeni, kāda nav vecākiem (ironiski iesmejas). Viņš mācās vidusskolā Sarkandaugavā, nevis kaut kur centrā. Spēlē basketbolu, trenējas hokejā.
Jau trīspadsmit gadu dzīvojam Sarkandaugavā, mums te patīk, un arī bērniem mēģinām ieaudzināt stabilitāti. Neskraidīt no vienas skolas uz citu. Nav jēgas skriet uz citu, ja negrasies mācīties. Ja to darīsi, tad nav svarīgi, kurā skolā. Un mums tikai jātiek līdzi – pulciņiem, tehnoloģijām, visam pārējam.
Mīlas dēļ var pastrīdēties, visas pārējās lietas vienkārši vajag risināt.
– Pieminēji gadus, stabilitāti. Tev 2018. gadā palika četrdesmit.
Nav jau deviņdesmit! Nav arī ne piecdesmit, ne sešdesmit. Nesen svinējām Marhilevičam piecdesmit. Toreiz likās – jau baigais onkulis… Bet nu paskaties – jau nosvinējām sešdesmit, un džekam nav ne vainas. Ja par sevi… It kā nopietns skaitlis, tai pašā laikā man ir pilnīgi vienalga. Drīzāk pat patīk, ka tas četrinieks priekšā un viegls sirmums matos.
– Bet slavenā četrdesmitgadnieku krīze?
Man šķiet, tā jau bija, to es jau esmu izslimojis. Kad piedzima pirmais bērns, krīze beidzās. Man tas notika divdesmit četru gadu vecumā. Tad uzreiz kļuva skaidrs, kas es esmu, kur es esmu. Sākās jauna dzīve. Bet vispār es laikam neesmu krīžu, garīgo pārdomu cilvēks. Es jau sen zinu, ka esmu labs cilvēks, ar mani viss kārtībā, es nevienam nevēlu ļaunu. Man arī pašam ar sevi ir viegli sadzīvot, tikai citiem, iespējams, nav viegli. It kā arī tāds iekšējais miers ir, un es spēju to saglabāt. Tas laikam jau no dabas. Mani nespēj satricināt kādas globālas lietas. Jā, es piedomāju: tam ir slikti un tam ir slikti, kā es varētu palīdzēt. Bet tā, ka sevī krāju un ļoti līdzpārdzīvoju, – tā nav. Es vairāk domāju, kā palīdzēt, kā novērst radušos situāciju, nevis – kā nu es tagad pārdzīvošu vai bēdāšos līdzi.
Protu sev iestāstīt daudz ko, arī to, ka stresa nav. Pats jau tu to dzīvi veido. Ja gribi to pilnu stresa vai negāciju – lūdzu! Zinu daudz tādu cilvēku, kuriem ir tikai un vienīgi problēmas, nekā cita viņu dzīvē nav. Man vispār nav nekādu problēmu, ar mani notiek tikai labais! Viss ir forši! Jā, šad tad kaut kas nav izdarīts līdz galam, bet tas vairāk attiecas uz darbu. Bet kas tad tas par darbu, viena vienīga izklaide, tāds liels hobijs (smejas)! Tā ka baigi vienkārši – tikai atrodi pareizo formulu, un viss ir forši!
Protu sev iestāstīt daudz ko, arī to, ka stresa nav. Pats jau tu to dzīvi veido. Ja gribi to pilnu stresa vai negāciju – lūdzu!
Arī bērni vairs nerada tik daudz stresa kā kādreiz. Par ko mums kreņķēties? Kad skatāmies apkārt, redzam, kādas nelaimes ir citās ģimenēs. Mūsu bērni – tpu, tpu, tpu – ir veseli. Mums ir paveicies, ka bērni ir tik veselīgi, cik vien var būt. Viss pārējais – atrisināms!
Jā, reizēm esam kā tāda meksikāņu ģimene. Es šad tad psihoju, diemžēl šad tad arī bērni dabū iekšās. Kad mājās nav kaut kas izdarīts līdz galam vai padarīts, ko lūdzām, vai neierodas laikā. Sieva papsiho, bērni papsiho, un atkal ir baigi forši. Tā mēs trenējam bērnus – viņi mājās izpsihojušies, ar psihiem komunicējuši, līdz ar to sabiedrībā viņiem un ar viņiem būs vieglāk. Bijis arī, ka dažs labs ģimenē psihodams izsit sienā caurumu. Pieliekam bildīti, un viss ir kārtībā! It kā nekā nebūtu bijis.
Brīnos, kā mēs, tādi jauni un dumji būdami, esam spējuši uzaudzināt tik foršu džeku ar augstu intelekta līmeni, kāda nav vecākiem!
Kādreiz, kopā ar dārgo risinot problēmas, pagāja pat divas dienas. Nu esam iepraktizējušies un tiekam galā dažās stundās. Ļoti tālu esam tikuši! Mums viss ir kārtībā, viss ir forši! Mīlas dēļ var pastrīdēties, visas pārējās lietas vienkārši vajag risināt. Kā Ziedonis teicis – grūstīšanās, atpakaļtīšanās… Tas ir skaisti, tas patiešām ir skaisti…
– Zinu, ka vārdus no tevis izdabūt grūti. Atzīšanās sievai mīlestībā notika caur dziesmu Miglas rīts.
Ar mums ir tā – ja viens otram pasakām tos zīmīgos trīs vārdus, tad skaidrs, ka tur kaut kas nav tīrs. Tas vienmēr tiek darīts ar ironiju un arī atbildēts ar ironiju. Dziesmā tiešām var pateikt daudz vairāk, un dārgā Miglas rītu arī uztver ļoti personīgi. Tas ir tiešām forši, ka man izdevās tā trāpīt. Reiz nodziedāju šo dziesmu Laimai, un dārgā to nesaprata, ne tā to uztvēra.
– Precējušies esat septiņpadsmit gadus, kopā esat vēl ilgāk.
Tas ir pieradums, vienkārši pieradums (ironiski iesmejas). Ir dienas, kad sieva besī, un tad atkal tādas, kad saproti – nevienu citu viņas vietā negribētu. Un ir riktīgi forši, ka tas tā joprojām notiek. Scēnas, kaislības… Tas, ka galu galā atkal varam salabt, nozīmē – mums ir svarīgas attiecības.
Mēs tomēr esam no akvārija – padomju laikiem –, kad šitā lieta nebija baigi populāra. Mūsu vecāki jau arī nekad neapķērās, nebučojās tiekoties, to tik mēs ievazājām.
– Esi tik populārs, ka, tevi redzot, meitenes raud kā The Beatles laikos. Esi noturīgs pret meiteņu valdzinājumu?
Jā, ļoti noturīgs. Es to uztveru kā mākslu, psiholoģiski sevi mierinu, ievirzu pareizi domas. Nē, nu ir reizes, kad iedomājos, kā būtu, ja būtu. Taču pārmaiņas būtu tik radikālas, ka es negribētu tām iet cauri. Jaunas attiecības, pēršanās, iepazīstināšana ar radiem, bērniem… To iedomājoties vien, jau bail kļūst. Tāpēc labāk – kā ir, tā ir. Un ir labi. Tiešām – ir forši.
– Attiecības nepieciešams mazliet uzturēt mākslīgi?
Varbūt jāatrod kāds brīdis divvientulībai, varbūt kopā kaut kur jāaizbrauc. Pat ne divatā, ar visu ģimeni – tas baigi palīdz. Un man tā kompānija, ar kuru parasti braucu, baigi patīk (ironiski iesmejas). Arī puķes pēc koncertiem šad tad atnesu. Saku dārgajai: tās speciāli tev… Protams, tas ir smieklīgi, bet es esmu par viņu padomājis, kaut vai tādā smieklīgā veidā.
– Kāpēc tik grūti pateikt, ka mīli sievu, tēvu, mammu?
Mēs tomēr esam no akvārija – padomju laikiem –, kad šitā lieta nebija baigi populāra. Mūsu vecāki jau arī nekad neapķērās, nebučojās tiekoties, to tik mēs ievazājām. Es to ievazāju no sievas ģimenes, viņiem bučošanās uz satikšanos un promiešanu ir baigi aktuāla. Bet mūsu ģimenē tiešām nekad tā nedarīja. Zinu, ka arī citu četrdesmitgadnieku ģimenēs tā nedarīja. Nu jau mums tas ir bišķiņ iegājies. Baigi forši, vismaz kaut kas. Bet tāds es tevi mīlu, tu mani nē, nav iegājies. Es nevaru pateikt: «Tu mani mīli? Es tevi arī,» – bet krievi, redz, var. Viņi to saka priekšā un pakaļā: «Ja ļubļu tebja. Ja tebja tože.» Vairāk mēģinām to parādīt ar darbiem, ar attieksmi – izjūtu līmenī.
– Kā tu izrādi savu mīlestību?
Ar kādu labu vārdu, aiziešanu ciemos uz trim, varbūt piecām minūtēm. Jo mana māte nav no tām sievietēm, kam baigi daudz laika. Mazliet parunājies, viss – klienti, klienti… Neko daudz jau nevajag. Painteresēties, vienkārši painteresēties par cilvēku. Es jau zinu, ka māte mūs visus mīl, bet viņa arī to nekad nesaka. Mēs vienkārši saprotam – kā, nu kā var nemīlēt savus bērnus, savus mazbērnus?!
– Un kāpēc tavi vecāki nedzīvo kopā?
Ai, tas jau sen tā ir – es taču teicu, ka Busuļi ir dīvaini. Bet viņi joprojām ir labākie draugi. Viņu dzīvokļi atrodas blakām, viņi katru dienu tiekas, viens pie otra iet ciemos. Tēvs iepērkas tikai mātes veikalā. Interesantas attiecības… Nav tā, ka piezvani vienam un tad zini – otrs arī visu zinās. Lai ar viņiem abiem kaut ko sarunātu, jāzvana katram atsevišķi.
Angliski runājošiem diemžēl neesmu vajadzīgs vispār. Tie man tulkot neprasa. Savukārt krieviski runājošie savā laikā lūdza, lai patulkoju, ko FB latviski pie bildēm esmu uzrakstījis.
– Pieminēji krievus, kuri nekaunas izteikt savas jūtas. Daudzi pārmet, ka esi tik draudzīgs ar cittautiešiem un pat komentārus Facebook raksti abās valodās.
Nu traki. Mēsls. Nodevējs. Piektā kolonna. Mankurts… Ko vēl es varu pateikt? Facebook ir ne tikai latviski runājošie. Arī krievi un citu tautību cilvēki. Angliski runājošiem diemžēl neesmu vajadzīgs vispār. Tie man tulkot neprasa. Savukārt krieviski runājošie savā laikā lūdza, lai patulkoju, ko tur latviski pie bildēm esmu uzrakstījis. Jo gribēja zināt, kāda ir mana attieksme pret dzīvi, ko ar konkrēto bildi esmu gribējis pateikt. Viss. Muļķis. Nodevējs. Mēsls… Ko es vairāk varu pateikt. Lūdzu, piedodiet, ja kādam esmu sagādājis vilšanos. Taču mēs neesam vienīgā valsts uz pasaules. Ir vēl dažas. Un man šķiet baigi forši draudzēties. Satikties divām dažādām sabiedrībām. Koncertos tas notiek – cilvēki satiekas, komunicē, ir kopā. Brīvdienu latviešu valodā dzied krievi, bet Я тебя рисую krievu valodā latvieši. Tā ir baigi labā sajūta. Mēs tikai un vienīgi par draudzību. Krieviski runājošie mūs gaida. Es arī saprotu krievu valodu, man nav nekādu problēmu tajā dziedāt, krieviski gramatiski pareizi rakstīt. Uz Krieviju braucam tāpēc, ka tur mūs gaida. Un tāpēc, ka ar trim četriem koncertiem gadā, kā tas ir Latvijā, nevarētu izdzīvot. Šāgada beigās un nākamā gada sākumā uzstāsimies Pēterburgā, Maskavā, arī Ukrainā un Kijevā. Bet 31. martā Arēnā Rīga. Nu un tad Mežaparks, Talsu pļavas un tā tālāk (ironiski smejas).
