Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viņa ir trīs pieaugušu meitu mamma, sieva un šefpavāre Cēsu valsts ģimnāzijas un Cēsu pilsētas vidusskolas ēdnīcā. Izskatīga sieviete, kurai pilns skapis kleitu un patīk pucēties – kādreiz pat uz veikalu neesot varējusi aiziet, ja acis nav bijušas uzkrāsotas. Iepriekšējais gads gan Ingūnas Tēraudas dzīvē ienesa nopietnas pārmaiņas – skatu uz pasauli nācās pārvērtēt, kad dakteri viņai atklāja ļaundabīgu audzēju. Pavisam nelielu, tomēr – vēzi.
Pumpiņa uz plakstiņa
Aptuveni pirms desmit gadiem krāsojoties Ingūna pamanīja, ka uz kreisās acs plakstiņa ir pumpiņa – tieši uz skropstu līnijas. Maza, necila, nekādi netraucējoša. Kamēr to vēl varēja aizšpaktelēt, aizkrāsot ar kosmētiku, Ingūna daudz nebēdāja, tomēr pirms pāris gadiem tā sāka nedaudz palielināties. Drusku traucēt.
«Daudzi pie ārstiem iet reti, bet manā gadījumā tā nebija – Cēsīs ik pēc diviem gadiem aizgāju pie kāda acu ārsta. Teicu, ka tā pumpa man nepatīk, jo kļūst arvien lielāka un lielāka. Taču man tikai izrakstīja smērītes. Neviens neieteica, ka vajadzētu kaut kur braukt, pārbaudīties un izpētīt to pumpu dziļāk,» tagad atceras Ingūna. «Pie acu ārsta taču gāju tieši ar sūdzībām par pumpiņu, nevis kā cita dēļ! Ne jau redzi pārbaudīt! Bet parasti ārsts atbildēja – tas nav nekas tāds. Tad kā tu, cilvēks parastais, vari iedomāties, ka vajadzētu iet pie cita speciālista?!»
Pēdējos pāris gados pumpiņa sāka augt strauji. Jau grauza un rīvēja, traucēja pavisam aizvērt plakstiņu. Pa šķirbiņu gaisma vienmēr spīdēja acī. Turklāt varēja gandrīz vai sataustīt, ka pumpai uzradies dīvains saturs. Ingūna sajutās pavisam neomulīgi – iekšējā balss teica, ka nav labi.
Tāpat šķita optikas veikala oftalmoloģei, pie kuras Ingūna vērsās pagājušā gada februārī, pasūtot jaunas brilles. «Viņa teica – izskatās, ka jums tas sāk traucēt… Būtu vērtīgi aizbraukt pārbaudīties. Viņa pati nemākot pateikt, kas tur ir, bet nepatīkot, kā izskatās.»
Pēc oftalmoloģes ieteikuma Ingūna sazvanīja Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu un pieteicās pie oftalmoloģes Gaļinas Šarkovas. «Vispirms ārste mani apskatīja, nofotografēja un tad uzrakstīja norīkojumu uz operāciju. Tās laikā man izņēma pumpas saturu. Tā kā man bija tikai lokālā anestēzija, pašu operāciju nejutu, toties dzirdēju, kā ārsti savā starpā runāja – pumpā iekšā esot tāds kā biezpiens.»
Veicot pumpiņas satura šūnu analīzi, konstatēja, ka veidojums ir ļaundabīgs.
«Kad ārste man to pateica, šķiet, ka dzirdēju tikai to vienu vārdu – vēzis. Vairāk neko citu saklausīt nespēju.
Šoks bija pamatīgs,» Ingūna vēl tagad nevar atbildēt uz jautājumu, kā tas iespējams, ka nieka pumpiņa, ar ko viņa tik ilgi sadzīvoja, pēkšņi sadomāja pārvērsties par ļaundabīgu audzēju. Mammas māsīcai esot bijis ādas vēzis, jau lielā vecumā – viņai bijis pāri 80 gadiem, bet vai ģimenē iepriekšējās paaudzēs vēl kādam bijis slikts audzējs, nav zināms…
Rociņu neviens neturēja
Kaut cik attapusies no trieciena, Ingūna jautāja, ko viņai darīt tālāk. «Man teica, ka jādodas uz Gaiļezera slimnīcu – uz starošanu. Zvanīju uz šo slimnīcu, bet man pateica: tādas starošanas tur neesot – neesot, kas to dara. Un neviens arī nevarēja pateikt, ko man darīt.
Atkal apmulsu, bet man tā mēdz būt – pirmā reakcija varbūt ir apjukums, bet pēc tam sasparojos. Kā nevarat pateikt, ko man darīt?! Bet jūs taču esat medicīnas iestāde, nevis es! Vai man tagad ar to jāsamierinās un – es tad rupji pateicu – jānosprāgst, vai?!»
Pēc šādas diskusijas ar pacientu reģistratori un ilgākas sazvanīšanās Ingūnu visbeidzot pierakstīja pie sejas un žokļa ķirurga – uz konsultāciju.
«Vai tiku nosūtīta pa zaļo koridoru? Atklāti sakot, neiedziļinājos. Ģimenes ārste man bija sarakstījusi visus nosūtījumus, bet es tikai automātiski gāju un darīju.
Neviens man arī līdzi nebrauca un rociņu neturēja. Saņēmos un pati risināju savu problēmu.»
Arī sejas un žokļa ķirurgs sagaidīja ar jautājumu: «Ko jūs no manis gribat?» Atkal apmulsums. «Teicu viņam, ka laikam tajos papīros varētu būt sarakstīts, ko es varētu gribēt. Ja man tā pajautā, varu arī pretī pateikt,» Ingūna pasmejas. Sekoja nosūtījums uz papildu pārbaudēm.
Radās iespaids, ka ar tādu problēmu arī ārsti nesastopas bieži – maziņš vēzītis tieši uz skropstu līnijas. Tiesa, kopš operācijas Stradiņa slimnīcā martā tas jau atkal bija saņēmies – pumpa bija atkal izaugusi lielāka, atkal piepildījusies ar saturu. Atkal aci bija grūti dabūt ciet. Plakstiņš niezēja, sāpēja un citādi lika par sevi manīt. Pat likās, ka sāk berzēt aci.
«Tad mani aizsūtīja uz konsiliju. Tajā piedalījās kādi septiņi ārsti, kuri sprieda, ko ar mani darīt. Veica jaunas veselības pārbaudes – ar magnētisko rezonansi. Laikam meklēja, vai vēzis nav ieperinājies vēl kaut kur. Un ko es? Tikai paklausīgi darīju visu, ko man lika,» Ingūna stāsta, kas notika tālāk.
Dažas veselības pārbaudes bija par valsts naudu, citas – par maksu. Par laimi, ģimenes ārstes palīdze bija tik uzmanīga, ka kādu dārgu, bet nepieciešamu izmeklējumu, kas Ingūnai būtu izmaksājis ap 200 eiro, atrada par budžeta finansējumu – Ingūnai vajadzēja piemaksāt tikai nelielu pacienta iemaksu.
Visādam gadījumam Ingūnas vecākā meita, kura strādā ārzemēs, jau bija mammai atsūtījusi naudu ārstēšanās vajadzībām – Ingūnai pašai tobrīd nebija plašas rocības, jo vasarā, kad skolas ēdnīca nedarbojas, ienākumu ir mazāk.
Jā, meitām Ingūna bija pastāstījusi par savu slimību.
«Kad jautāja, tad atbildēju, kas man ir. Pati ar savām problēmām virsū nebāzos.»
Nekādas žēlošanas vai vaimanu no tuvinieku puses nebija. Ingūna to uztvēra ar atvieglojumu, pašai bija vieglāk tikt galā. Arī vīrs izturējās drīzāk lietišķi: ja vajadzēja, bez vārda runas aizveda uz slimnīcu vai analīzēm, bet pēc tam bija pretī un veda mājās. Atbalsts, nevis pārspīlētas rūpes un žēlabaini skatieni.
Kur paciente?!
Kad pārbaužu rezultāti bija noskaidroti, sekoja nākamais konsilijs. «Bija arī kāds kuriozs,» Ingūna pasmaida. «Iesauc mani iekšā, es nostājos konsilija priekšā. Viena no dakterēm tā paskatās uz mani un jautā: «Bet kur tad paciente?!» Es sāku smieties un teicu – paciente esmu es!
Viņa samulsa. Laikam šie ārsti pieraduši redzēt ļauno slimību ļoti novājinātus un nomāktus cilvēkus, bet es tāda neizskatījos.»
Ingūna atzīst – uzturēties Latvijas Onkoloģijas centra telpās bijis ļoti nepatīkami, morāli nospiedoši, jo tur ierodas daudz ļoti smagi slimu ļaužu, no kuriem daļai nav lielu izredžu uz atveseļošanos. «Jā, man arī bija onkoloģiska problēma, nopietna slimība, jo ir taču vienalga, vai vēzis ir kniepadatas galviņas lielumā vai pa visu ķermeni – tas ir un paliek vēzis,» viņa spriež.
«Tomēr uz kopējā fona jutos un izskatījos nepieklājīgi vesela – špiļkās, rozā vaigiem.»
Konsilijā viens no ārstiem teicis: «Kā – kas jādara?! Jāgriež!» Otrs jautājis: «Bet kurš tad griezīs?!» Pirmais atbildējis: «Kā – kurš?! Es griezīšu!» Tas izrādījās mikroķirurgs Kalvis Pastars, kura vārdu Ingūna tobrīd vēl nezināja, taču viņa pārliecība par to, kas jādara, lika izjust atvieglojumu: fū, vismaz kaut kāds risinājums ir atradies! Kāds tomēr varēs palīdzēt, kaut kas tomēr notiks.
Bija jāiet uz vairākām konsultācijām, bet jūlija sākumā jāgatavojas operācijai. Dakteris Pastars gatavoja pacienti tam, ka nāksies noņemt daļu plakstiņa – ne tikai pašu pumpu, bet arī apkārtējos audus, lai būtu drošība, ka nepaliek vēža šūnas.
«Kad pēc operācijas man noņēma plāksteri un ieraudzīju, kāds man tur ir robs, bija puņķi un asaras. Plakstiņā bija izgriezts tāds kā logs. Man, kas acis nevarēja neuzkrāsot, pat uz veikalu ejot!» Ingūna apraksta pirmo reakciju. Tad apdomājusies un nospriedusi – nu labi, nebūs man to skropstu, bet man nav arī vairs divdesmit. Un galu galā, kas tad ir svarīgāks – skropstas vai veselība un dzīvība? Nav ko apraudāt skropstas, ja viss pārējais kārtībā!
Turklāt plastikas ķirurgs Kalvis Pastars jau no paša sākuma bija solījis, ka izkropļoto plakstiņu salabos. Kamēr tas vēl dzija, Ingūnai bija jāpierod pie pavisam neparastas situācijas, proti, ka aci nav iespējams aizvērt. Pat naktī ne!
Kad gāja gulēt, uzlīmēja plāksteri, lai būtu tumšs.
Otra neērtība – acs bez pilnvērtīga plakstiņa kņudēja un niezēja, jo kļuva sausāka. Tāpēc bez īpašas vilcināšanās ārsti gatavojās nākamajai operācijai – plakstiņa rekonstrukcijai. «Viņi ar kolēģiem Jāni Zariņu un Martu Taurīti ilgi un dikti domāja, kā to izdarīt, jo arī dakteriem tas bija liels izaicinājums.
Sākumā teica, ka varbūt atlikušo plakstiņu pārvilks pāri acij un uz kādu laiku aizšūs – varbūt tāpēc, lai izstieptu. Tomēr tas tika atstāts kā pēdējais variants. Tad izdomāju citu veidu: paņēma vajadzīgos izejmateriālus no manas auss.»
Rekonstrukcija notika pagājušā gada oktobrī. «Dakterim Pastaram vēl bija licies, ka tur varētu būt kaut kas aizdomīgs, tāpēc vispirms plakstiņu apgrieza vēl vairāk.
Aizsūtīja uz pārbaudi laboratorijā, bet viss bija kārtībā – viss tīrs. Varēja operēt.»
Operācija notika vispārējā anestēzijā, tāpēc Ingūnai nav saglabājusies nojausma par operācijas ilgumu. Viņa neslēpj sajūsmu par ārstu rūpīgumu un uzmanību, apbrīno par darba spējām un garajām darba stundām: kad Ingūna agri no rīta ieradusies uz operāciju, ārsti jau bijuši priekšā, bet vakarā ap pulksten desmitiem viņi vēl nākuši apraudzīt tajā dienā izoperētos pacientus, vai tiem viss kārtībā. «Katru apraudzīja, ar katru aprunājās.»
Dzīve ar jauno plakstiņu
«Kad decembrī bija jānāk atrādīties, abi puiši plaukšķināja rociņas un priecājās par rezultātu,» pasmaida Ingūna. Dakteri neesot zinājuši, vai un kā izdosies, jo šādu operāciju veikuši pirmo reizi. Viņa nojautusi, ka abi pirms tam meklējuši un analizējuši daudz informācijas, kā ko tādu paveikt, tas ārstiem bijis liels profesionāls izaicinājums – un ne jau pirmais, kā vēlāk sapratusi Ingūna.
«Reiz skatījos kādu ziņu raidījumu. Redzu – tie taču abi mani dakteri! Viņi kādam vīrietim bija atjaunojuši traheju. Cilvēks atkal var runāt!
Lai ko tamlīdzīgu izdarītu, ir jābūt zelta rokām, un par šiem ārstiem varu teikt – viņiem tādas patiešām ir.»
Kāda ir dzīve ar jauno plakstiņu? No malas nekas nav pamanāms, taču Ingūna pati redz, ka daļai plakstiņa trūkst skropstu. Sākumā ārstiem bijusi doma tās atjaunot, izmantojot uzacu matiņus, taču tas tomēr nebija iespējams. «Es jau viņiem sacīju – tur nekas nesanāks, man pašai tās uzacis nekādas īpašās nav. Dakteris Pastars gan teica, ka kā vīrietis neredzot tām nekādas problēmas, bet daktere Taurīte gan uzreiz redzēja – nē, uzacis ir smuki uztetovētas,» Ingūna atstāsta.
Nekādas zāles pēc operācijas nebija jālieto, tikai sākumā jāsmērē īpaša ziede. Vienīgās neērtības, ko rada jaunais plakstiņš – tā kā tas nav īsts, nav no iekšpuses klāts ar gļotādu, tas nemitrina aci, tāpēc regulāri jāpilina mākslīgās asaras.
«Ja nebūtu tās grauzošās sausuma sajūtas acī, es vispār nejustu nekādu starpību,» saka Ingūna. «Var tāpat mirkšķināt, arī naktī gaisma cauri nespīd. Ka nav skropstu, tas ir sīkums!»
Jaunā plakstiņa dēļ viņa arī tagad ikdienā nešķiras no brillēm – gan tāpēc, lai acis darbā pasargātu no karstuma un tvaika, kas ceļas no pannām un katliem, gan arī pret vēju un putekļiem. Taču, ja kāds gruzītis iekļūst, aci varot arī bez bailēm kārtīgi izberzēt.
Vēl pēc operācijas bija jāierodas uz regulārajām veselības pārbaudēm, kas nu jau kļuvušas arvien retākas. Ārsti ieteica drošības labad pārbaudīt arī visas dzimumzīmes, vai arī kādā no tām nav ieperinājies vēzis. Ingūna paklausīgi to izdarīja – viss bija kārtībā. Sapurinājās un dzīvo tālāk.
600 kotletes – tā nav problēma!
Mūsu saruna iegriežas par Ingūnas darbu. Viņa ir šefpavāre skolas ēdnīcā, tāpēc izcept 200 pankūkas vai 600 kotletes – tā nav problēma. Ar gadiem roka pat ietrenēta paņemt tieši tik daudz maltās gaļas, cik nepieciešams atšķirīga kalibra kotletītēm: astoņdesmit gramus smagajām – tik, simtgramīgajām – tik.
«Zinu, cik jāpaņem, un tikai ik pa brīdim uzlieku uz svariem, lai pārliecinātos – ir pareizi,» viņa dedzīgi stāsta. Šīs iemaņas ir nenovērtējamas arī personiskajā dzīvē. Teiksim, ja pie Ingūnas pēkšņi uzrastos simts ciemiņi, viņa zinātu, ko ātri pagatavot, lai visiem pietiktu: saliku vislielākajā katlā kāpostus, kartupeļus, burkānus un kādu gaļas gabalu un uztaisītu sautējumu.
Arī tortes Ingūna cep uz goda – ne tikai svinībām pašu mājās, bet arī lielākiem kolektīviem, piemēram, kora jubilejai. Bet kas ir viņas pašas mīļākais ēdiens? Ingūna apdomājas un saka: «Tad, kad nezinu, ko man gribas, bet kaut ko gribas, paņemu no saldētavas sēnes. Sataisu sēņu mērcīti ar kartupelīšiem!»
Ingūna jau bērnībā sapņojusi kļūt par pavāri. Iespējams, tāpēc, ka pamatskolā Zaubē, kur viņa mācījās, bija lieliskas pavārītes, kuras gatavoja ļoti gardi, kaut gan tolaik nebija gāzes plīts – bija jācep un jāšmorē uz lielas ar malku kurināmas plīts.
«Skolā man iegaršojās griķi. Mājās mamma tos nevārīja, bet skolā tie bija… Mmm! Nevis putrā savārīti, saķepuši, bet irdeni. Tagad arī es skolā gatavoju tāpat.»
Uzreiz gan Ingūna pavāru skolā nav uzņemta – prasības bijušas augstas, viņas sekmes – nepietiekami labas. Lai meita nezaudētu laiku un apgūtu kādu arodu, mamma ieteica izmācīties par dārznieci. To viņa arī izdarīja, un iznākums redzams Ingūnas piemājas dārziņā – pārdomāts iekārtojums, glīti iekoptas puķu dobes, skaistas augu kompozīcijas, nofrizēts zāliens.
Tomēr sapnis par pavāres darbu nekur nepazuda, tāpēc, kad radās tāda iespēja, Ingūna sāka strādāt ēdnīcā Raiskuma internātskolā. «Sāku no pašas apakšas. Pat burtiskā nozīmē, jo skolas ēdnīca atradās pagrabstāvā,» smejas pavāre.
Viņa ātri tika uz augšu – saimniece sūtīja piestrādāt arī kafejnīcā, un Ingūna gatavoja ēdienus ballēm un banketiem.
Vēlāk paralēli darbam gāja kulinārijas kursos – lai būtu arī attiecīga teorētiskā bāze. Praksi nostrādāja viesnīcā, un tā pamazām uzkalpojās par šefpavāri skolas ēdnīcā, kur vienā pusdienu starpbrīdī paēst nāk 250 cilvēki – skolēni un skolotāji.
Kā šodien skolas ēdnīcā izjūt to, ka bērniem ir dažādas pārtikas alerģijas, nepanesības? «Bērnam ir jābūt ārsta zīmei, ka viņam ir šāda problēma, piemēram, glutēna nepanesība. Vecākiem arī jāiesniedz ēdienkarte, kāds uzturs viņam nepieciešams.
Kad mums šāda ēdienkarte ir, tad arī rīkojamies – gatavojam to, kas nepieciešams, atsevišķos traukos, kā tas tiek prasīts,» paskaidro Ingūna. Un ja kāds skolēns pavēsta, ka ir veģetārietis? Izrādās, pie tā skolas ēdnīcas darbinieki jau sen pieraduši un ēdienkartē vienmēr paredz iespēju izvēlēties arī ēdienus bez gaļas.
«Kaut vai kartupelis, griķis vai rīss un salāti – un veģetārietis būs paēdis. Arī dārzeņi mums ēdienkartē ir regulāri, bet tofu gan nepasniegsim, jo mūsu iespējas ierobežo finanses.»
Vērojot bērnu apetīti un ēšanas paradumus, pavārīte atzīmē skolotāju lomu.
Daudzi bērni mājās nav raduši ēst noteiktus ēdienus un nemaz nepazīst tos, jo vecāki gatavo reti vai tikpat kā nekad, piemēram, nevāra zupas.
Tāpēc arī skolā nezināmo maltīti bērns neaiztiek – varbūt paķer maizi vai banānu, vai citu augli, kāds nu kuru reizi celts galdā. Taču, ja skolotājs pamudina vismaz pagaršot zupu vai otro, var izrādīties – jā, ir ēdams un pat garšīgs!
Tad pēc klases uz galda paliek daudz tukšu šķīvīšu, bet bieži vien nostrādā bara efekts: ja viens nokliedzas, ka negaršīgs, neviens neēd. Taču ir atšķirības – jaunāko klašu bērni ēd paklausīgāk, vidējā vecuma bērni ir cimperlīgāki, bet lielākie ēd labi: skaidrs, ka viņi strauji aug un patērē daudz enerģijas, tāpēc viņu apetīte ir uzteicama.
Liels prieks, ka kāds mazais vai lielais bērns no sirds pasaka paldies par gardo ēdienu. Tas ir balzams dvēselei.
Ingūnas ieteikumi tev
- Vienmēr ieklausies, ko intuīcija tev čukst priekšā par veselību. Man jau sen likās, ka tā pumpiņa uz plakstiņa nav īsti laba, un – iekšējai balsij izrādījās taisnība. Ja zemapziņa signalizē, ka ar veselību kaut kas nav labi, aizej pie ārsta un pārbaudies!
- Neej uz solāriju! Pati to darīju – līdz šim gadījumam ar vēzi uz plakstiņa. Vienkārši ziemās kādā brīdī iestājās sajūta, ka pietrūkst siltuma, gaismas un saulītes. Tad ārsti ieteica no šī paraduma atteikties. Paklausīju. Solidarizējoties ar mani, solāriju vairs neapmeklē arī tuva darba kolēģe.
- Pārbaudi dzimumzīmes! Pat ja tev to nav daudz, kā man, ir vērts pārbaudīt un iegūt mieru un drošības sajūtu, ka šie sīkie veidojumi tevi neapdraud.
- Un vēl – profesionālas pavāres padoms! Ja garšo griķi un gribas tos izvārīt tā, lai neizšķīst, nevāri! Dari tā: ielej katliņā ūdeni, uzvāri, tad ieber griķus – tik, lai pirksta tiesa ūdens vēl paliek pa virsu. Tad ļauj, lai ūdens uzmet burbuli, griez uguni nost un ļauj, lai griķi uzbriest. Tie iznāks patīkami irdeni, nebūs izšķīduši putrā. Tādus ēdīs pat tie, kam griķi līdz šim nav bijis mīļākais ēdiens.
