Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2015. gada 9. numurā.
Pieturzīmes
- Dzimis 1966. gada 13. augustā.
- Beidzis Vecumnieku vidusskolu, studējis Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē, ko nepabeidza. 2004. gadā Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē ieguvis augstāko izglītību pirmsskolas skolotāja specialitātē.
- Ilggadējs Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza sabiedrisko attiecību speciālists, daudzu sižetu, mācību filmu un televīzijas raidījumu par dabu autors.
- Grāmatas «Zoodārzs manā pagalmā» autors.
- Bijis Rīgas domes un vairāku Saeimu deputāts.
Ieva: Pēc jaunākās SKDS veiktās aptaujas, jūs esat viens no tiem politiķiem, kuru reitings sabiedrībā kāpj. Jums tam ir kāds skaidrojums?
Ingmārs: Reitingi ir reitingi – te tie ceļas, te krīt, es tam nepievēršu nekādu vērību. Iespējams, cilvēkiem patīk, ka neesmu mainījies, – kāds esmu bijis, tāds esmu palicis. Kā smejos, pa šiem astoņiem gadiem, kopš esmu Saeimā, kaklasaiti un žaketi tā īsti skapī joprojām neesmu atradis. Esmu patiess, man nav raksturīga arī svārstīšanās, diezgan bieži mans viedoklis atšķiras, taču es varu gari un plaši to pamatot.
Citi lasa
Piemēram, Saeimā bija ierosinājums ar likumu aizliegt tirgot enerģijas dzērienus bērniem līdz 18 gadu vecumam. Es vienīgais balsoju pret. Bet varu paskaidrot, kāpēc. Jo man nešķiet, ka tikai ar aizliegšanu kaut ko var panākt. Stāsts ir par to, ka jaunieši sajauc enerģijas dzērienu ar šņabi un nonāk slimnīcā. Nu, mīlīši, bet šņabi no senseniem laikiem bērniem nedrīkst tirgot! Kur viņi dabū alkoholu, tur viņi dabūs arī enerģijas dzērienus! Bet mēs tikai papildināsim likumus ar aizliegumiem, kas nedarbojas.
Jāapzinās, ka ļoti liela loma ir sabiedrības viedoklim.
Piemēram, ātri braukt pie mums neskaitās grēks. Gluži otrādi, cilvēki ar nožēlu raugās, ja kāds, kas pārsniedzis ātrumu, ir saņēmis sodu. Līdzīgi ir ar enerģijas dzērienu lietošanu.
Iespējams, cilvēkiem patīk arī mans paškritiskums. Mani visu laiku ir vajājuši amati, respektīvi, man tos visu laiku piedāvā, bet es no tiem nemitīgi vairos. Tam ir iemesls, jo es sevi neuzskatu par ārkārtīgi kompetentu dažnedažādos jautājumos. Savukārt jaunajiem politiķiem tas ir ļoti raksturīgi, ka viņi pat nezina, ko konkrētais amats nozīmē, bet viņi ir gatavi to pieņemt!
Vispār meklēt iemeslus labajam reitingam nav nozīmes, jo, piemēram, kādā rakstā uzrakstīs, ka Līdaka ar auto iebrauc grāvī, un arī mans reitings būs iebraucis grāvī.
– Man tomēr šķiet, ka bieži politiķi zaudē cilvēku simpātijas savas augstprātīgās attieksmes dēļ.
– Bet redziet, kur nu kurš to augstprātīgo attieksmi saskata. Man arī tā bijis, ka laukos pie veikala puisis, kam patīk iedzert un tāpēc nekur nevar atrast darbu, prasījis latiņu. Kas tev, deputātam, latiņa žēl?! Kad atsaku, viņš nodomā: «O! Līdaka augstprātīgs kļuvis!» Ir bijis tā, ka ieraugu kafejnīcā sēžam kompāniju un saprotu, ka iet iekšā nevaru, jo sāksies runas, kādas jau tās mēdz būt zem grādiem, līdz ar to vaļā netiksi. Teiksi, ka darbs gaida, bet viņi domās: «Kopš Līdaka kļuvis par deputātu, ar cilvēkiem pat parunāties nevar.»
– Esat kādreiz nožēlojis savu aiziešanu politikā?
– Nožēlojis esmu tikai to, ka nepabeidzu Bioloģijas fakultāti.Toreiz jau strādāju zooloģiskajā dārzā un darbs aizņēma pārāk daudz laika, lai to apvienotu vēl ar studijām. Neesmu radis strādāt uz pusslodzi. Bet viss pārējais… Ko tur nožēlot, jo pieredze ir pieredze, turklāt šī nav tā sliktākā.
– Tomēr vakaros jūs esat savā iemīļotajā zooloģiskajā dārzā.
– Ko citu es vakaros darīšu – televizoru blenzīšu? Dažus vakarus nedēļā dodos uz laukiem.
Pie zoodārza sirds joprojām ir klāt – tur tomēr pavadīti daudzi gadi. Zinu, ja mana politiskā karjera beidzas, es kaut rīt varu nākt un atkal strādāt šeit. Par katru konkrēto zvēru manas zināšanas, kopš astoņus gadus esmu prom, ir mazinājušās, bet vienlaikus par zoodārzu kopumā tās ir pamatīgas. Turklāt zināšanas par zvēriem, kuri šai laikā piedzimuši un kurus tik personiski vēl pazīstu, var ātri atgūt.
– Kā jums šķiet – vieglāk ir saprasties ar cilvēkiem vai dzīvniekiem?
– Patiesums ir vajadzīgs gan vieniem, gan otriem. Tiem pašiem kaķiem vai suņiem – pamēģiniet domāt, ka viņiem jāsadod pa kaklu, un vienlaikus mēģiniet viņus piesaukt klāt! Viņi nolasīs, ko cilvēks domā patiesībā! Ar cilvēkiem ir līdzīgi.
Ja tu pats esi pilns ar žulti, nebūs viegli ne ar cilvēkiem, ne dzīvniekiem.
Man ir tāda daba, ka cilvēkos vispirms saredzu labo, taču, ja kāds domā pretēji man, es meklēju cēloni, jo arī viņa pārliecībai noteikti ir kāds pamats. Piemēram, esmu mēģinājis saprast, kāpēc dažkārt cilvēkiem šķiet, ka ezītis uz adatām nes ābolus. Pilnīgas glupības! Bet, palasot, ka ezis reizēm mēģina izvārtīties kādā iepuvušā ābolā, saproti – kāds ābola gabals uz tām adatām varēja aizķeras, tādējādi cilvēks nonācis pie šāda secinājuma.
– Kategoriskums jums kādreiz ir piemitis?
– Vai, es vēl savos 48 gados esmu kategorisks! Man nav viegli diskutēt. Es pieņemu citu viedokli, bet tikai ar nosacījumu, ka otra viedoklis diskusijas rezultātā pilnībā kļuvis par manējo. Uzsūcu sevī visus argumentus un tikai tad, kad esmu līdz pēdējam savu domu aizstāvējis un secinājis, ka man nav taisnība, piekāpjos.
Arī kad vadu komisijas sēdes, mēdzu būt skarbāks nekā citi. Man nepatīk tās garās pļāpas. Ja tu piecpadsmit minūtes no tribīnes runā un tev vēl laika nepietiek, lai savu viedokli izklāstītu, tas nozīmē, ka tu pat nezini, ko gribi pateikt.
– Raugoties pagātnē, kas jūs ir veidojis kā cilvēku?
– Katru no mums veido gēni. Audzināšana ir rāmis, kas to tur, bet pati bilde ir ielikta ģenētiski no senčiem. Man, piemēram, ir izteikta tēva daba. Viņš arī bija diezgan nešpetns, bet viņu cilvēki ļoti cienīja viņa tiešuma dēļ. Viņš bija kārtīgs lauku cilvēks, meliorators. Valoda gan man drusku pieklājīgāka nekā viņam. Tā kā esmu dienējis padomju armijā un tur šo to vajadzējis pasacīt tiešāk, arī tramvajā dažkārt dažam labam puišelim, kas sāk kacināt biļešu kontrolieri, esmu pateicis ko stiprāku. Kad tu kādus divdesmit vārdus pasaki un neviens no tiem nav tāds, ko es tagad šeit varētu atkārtot, puika pārsteigts skatās un pēc mirkļa jau ir pa durvīm laukā!
– Kāds pats jūs bijāt kā puika?
– Es biju tāds paraugbērns. Ātri sāku interesēties par ornitoloģiju – tiklīdz bija brīvs brīdis, tā es pie putniem! Ja brāļu, māsu nav un tu dzīvo mājā, kas ir meža vidū, neizbēgami sāk interesēt daba. Bet interesi par putniem noteica nejaušība. Reiz mitrā pļaviņā atradu ligzdu ar trim olām un nevarēju saprast, kam tās ir. Tēvs ar nesaprata. Tad atradu Kārļa Griguļa putnu grāmatu, bet arī no tās gudrāks nekļuvu. Gāju pie bioloģijas skolotājas, bet arī viņa nevarēja atbildēt uz manu jautājumu.
Izrādījās, ka skolotājas studijbiedrs bija Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Zooloģijas muzeja ornitologs Juris Rūte. Kad skolotāja brauca uz Rīgu, es devos līdzi un no Jura uzzināju, ka esmu atradis mērkaziņas olu. Nākamajā nedēļā Juris brauca likt tīklus un ķert griezes un mani aicināja līdzi. Tā viss sākās! Jā, vajag tikai satikt īstos cilvēkus.
Man jau pusaudža gados bija skaidrs, ka es gribu pētīt putnus.
Skolas gados biju izbraukājis daudzas putnu pētīšanas stacijas, un putni joprojām ir man tie mīļākie, – izņemot papagaiļus, jo kas gan papagailis par putnu! Zoodārzā sāku strādāt, jo mums bija piedzimusi meita. Universitātē saņēmu niecīgu stipendiju, jāēd bija, arī marlītes autiņiem jāpērk, tāpēc darbs bija vajadzīgs! Tā es nonācu zoodārzā.
– Kopš iznāca jūsu grāmata «Zoodārzs manā pagalmā», jums sanācis diezgan daudz uzstāties un runāt arī par lauku vides saglabāšanu. Taču parasti cilvēki iestājas par dabu, kamēr tas neskar pašu ērtības.
– Šai ziņā glābiņu redzu lauku viensētu atdzimšanā. Ar to domājot nevis ražošanas, bet atpūtas vietas. Es pats laukos kompensēju to fizisko bezdarbību, kas man ir, strādājot Saeimā. Lauku mājas ir darba tikuma pārmantošanas vieta, jo Rīgā divistabu dzīvoklī tu puikam neiemācīsi ne īsti naglu iesist, ne dēli nozāģēt, ne zemi uzrakt. Redzu, ka lauku viensētas iegūst jaunus īpašniekus, tās pārtop par vasaras vai brīvdienu mājām. Tajā nav nekā ļauna, jo būtībā, ja cilvēki iekopj māju, arī apkārtni viņi uztur tādu, kas patīk gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.
– Ko jums devis tas, ka esat dzimis un audzis laukos?
– Vīrieša pašpārliecinātību. Es nesaprotu, kā var justies vīrietis, kam jāmeklē, piemēram, elektriķa palīdzība vienkāršos darbos. Nekādās speciālās skolās neesmu gājis, bet pirtiņu sev uzbūvēju, elektrību pats tur savilku. Ja vajag izbūvēt jaunu istabu, es to varu izdarīt. Man ir arī hobijs nažus taisīt. Nu, kas tas par puiku, kas neprot sev cirvja kātu iztēst? Vai neprot saskaldīt malku? Mans dēls lieliski pļauj ar izkapti, un, manuprāt, tas katram normālam latviešu puikam būtu jāprot. Tas ceļ vīrieša pašpārliecību, ka vari iekurināt ugunskuru, vari saskaldīt malku, vari sanaglot putnu būri, vari galdu uztaisīt. Tas katram vīrietim būtu jāprot, ne tikai datora podziņas spaidīt.
Laukos mums vēl nesen bija savi lopiņi, pie mēslu mēšanas beidzamajos gados es nemaz netiku, – to dēls darīja. Labi, ka cilvēks jau no mazām dienām pierod pie darba. Tas ir tāpat, kā ikvienai sievietei goda lieta būtu uzadīt zeķi, iestādīt un apkopt savu rožu krūmu. Šai ziņā pilsētnieki ir «apdalīti».
Domāju, ka padomju laiks vislielāko postu nodarīja tieši ar to, ka cilvēkus iedzina dzīvokļos. Bet dzīvokļi ir mazi, tur var dzīvot kopā labi ja divas paaudzes, taču ģimene nav tikai divas paaudzes. Ģimene ir trīs un pat četras paaudzes. Bet dzīvoklis šādu iespēju kopā dzīvot vairākām paaudzēm praktiski izslēdz. Ja divistabu dzīvoklī mitinās vīrs sieva un divi bērni, jau ir par šauru! Kur nu vēl vecmāmiņa un vectēvs! Bet vecmāmiņa un vectēvs ir tie, kas to darba tikumu un tautas mīlestību nodod tālāk, viņi ir tie, kas stāsta par dzimtas saknēm. Ja tev ir šī sakņu izjūta, aizbraukt prom no savas valsts ir daudz grūtāk. Aizbraukt daudz grūtāk ir arī tad, ja tev ir sava zeme un mājiņa.
– Šobrīd lielākoties cilvēki izvēlas dzīvot atsevišķi no vecākiem, vecvecākiem. Kur saskatāt šos plusus, kad zem viena jumta mitinās vairāk nekā divas paaudzes?
– Tajās valstīs, kur vēl joprojām vairākas paaudzes dzīvo kopā, cilvēki nesūdzas par demogrāfisko situāciju, jo tur ir paaudžu solidaritāte. Tur cits citam gan bērnus palīdz pieskatīt, gan atbalsta, ja kāds ģimenē paliek bez darba. Tas nav tik bīstami, kā dzīvojot šaurā lokā.
Savā lauku mājā es saskatu arī to jēgu, ka vismaz tur var satikties vairākas paaudzes.
– Sacījāt, ka lauku dzīve un darbu pārzināšana vīrietim dod veselīgu pašapziņu. Bet kas, jūsuprāt, ir īsta vīrišķība?
– Esmu konservatīvs un uzskatu, ka latviešiem jābūt patriarhātiem.
Patriarhālisms balstās uz atbildību: vīrietim jābūt atbildīgam par savu ģimeni, bērniem, valsti.
Tāpēc galvenā vīrišķības pazīme ir izteikta atbildības izjūta. Tā bēgšana no atbildības, kad vīrietis pamet bērnus, jo viņam grūti… Vai tad sievietei ir vieglāk?
– Arī jums agri vajadzēja uzņemties atbildību, jo ģimenē pieteicās bērniņš.
– Jā, bet nebija jau arī nekādu diskusiju, ka viņa varētu nebūt. Nebija arī diskusiju, ka es varētu, piemēram, autiņus nemazgāt. Sievai bija pagrūtas dzemdības, viņa ilgi nevarēja pieliekties, tāpēc tas bija loģiski, ka to daru es. Un, ja maize jāpērk, tev jādomā, kur to naudu dabūt. Tas ir vīrieša uzdevums.
– Jūs esat izaudzinājuši divus bērnus. Bet kas jūs ar sievu visu dzīvi ir kopā noturējis?
– Nu, vienkārši nešķiros no savas sievas, jo nav bijis iemesla! (Gardi smejas.) Var jau būt, ka viņai reizēm ienācis prātā, ka jātiek no manis vaļā, piemēram, brīžos, kad viņu pārāk nodarbinu laukos. Sieva varbūt labprātāk grāmatu palasītu, bet, re, te dārzs aug ciet! (Smejas.)
– Runā jau, ka visi pāri piedzīvo attiecību krīzes.
– Lielas krīzes mums nav bijis. Patiesībā nav laika domāt par kaut kādām krīzēm, jo vienmēr bijis ļoti daudz darba. Laura bija nodarbināta darbos un bērnu audzināšanā, man bija laiks, kad strādāju zoodārzā un līdztekus tam vēl kādos trijos televīzijas raidījumos. Pa kuru laiku domāsi par krīzēm?
Piemēram, studiju laikā mums istabiņa bija kādi deviņi kvadrātmetri liela. Ja tur vēl lielais skapis un bērna gultiņa, nu, kā tu vari ar sievu sastrīdēties? Tu ienāc iekšā, un tev jau nav citas vietas, kur apsēsties, kā vien uz dīvāna blakus sievai, jo krēslu jau nav. Lielā mājā tu vari aizcirst durvis un aiziet uz otru istabu, bet mums tādas nekad nav bijis.
Man gan arī raksturs tāds, ka es ātri iekaistu, bet tikpat ātri nomierinos un aizmirstu, – galīgi neesmu ļaunatminīgs. Varu sastrīdēties, bet pēc piecām minūtēm man jau gribēsies salabt.
– Par ko savai sievai esat īpaši pateicīgs?
– Protams, par bērniem! Man dzīves ritms bija tāds, ka bija darbs, raidījumi un vēl sabiedriskie pienākumi. Bērnu audzināšanā mans nopelns noteikti bija krietni mazāks nekā sievai. Puikam uz bērnudārzu mēnesī gāju pakaļ labi ja reizi.
– Kāds bijāt kā tētis?
– Pārāk daudz kāvies neesmu, taču demokrātisks laikam gan arī nebiju, jo ģimenē jau jābūt gan labajam, gan sliktajam policistam – es vairāk biju tas pēdējais. Ja bija problēmas, vajadzēja izrunāties tā stingri. Bet ar bērniem ir tā, ka parasti viņu sastrādātais jāuztver vairāk ar smaidu, nevis dusmām. Atceros, reiz man paziņoja, ka jāiet Rūdim pakaļ uz bērnudārzu. Skaidrs – kaut kas ir sastrādāts. Bērnudārzā prasu, kas par lietu. Man atbild: redziet, Līdakas kungs, tā lieta maksās 16 rubļu, jo durvīm stikls izsists. Labi, samaksāju un jautāju Rūdim, kā tas gadījās. Viņš saka: Mikus apsaukājās! Nesaprotu – kāds durvīm sakars ar apsaukāšanos? Bet dēls atbild: Mikus taču ir mazāks, viņu sist nedrīkst… Nu, kā tu par to dusmosies?
Kādreiz lielākais sods bērniem bija, ja tētis nerunā, to nevarot izturēt.
Ja ir sarunāts, cikos jābūt mājās, taču nav, ja ticis vienreiz runāts, otrreiz runāts, bet trešo reizi atkal ir tas pats, es vairs vispār neko nesaku – ko lieki muti dzesēsi! Tad gan bērni gājuši pie mātes žēloties, kaut tēvs labāk būtu lamājies!
– Arī Jūs pats izaudzināt pa kādam zvēru mazulim.
– Starp citu, atgriežoties pie krīzēm ģimenē, domāju, ka krīze iestājas, kad bērni ir lieli un viņiem vairs nav vajadzīga nekāda aprūpe.
Kādā vasarā pie mums izauga degunlācenīte Snīpe un divi zaķēni, ko cilvēki bija neapdomīgi savākuši tepat Pierīgā. Zaķēni gulēja zālē, nevienam netraucēja, bet, redz, cilvēks izdomāja, ka viņi, nabadziņi, nokļuvuši nelaimē, un atnesa uz zoodārzu. Mēs dabūjām viņus audzināt. Zaķēni bija ļoti labi bērni, jo viņi tikai divas, maksimums, trīs reizes diennaktī bija jābaro ar pudelīti. Bet visgrūtāk mums gāja ar bebru Čāpiņu. Viņam bija tikai divas vai trīs nedēļas, kad viņu atvedu no Talsu apkaimes, Lībagiem. Viņa vecāki bija nošauti, māja izjaukta, bet mazuļi atstāti migā. Viens jau bija nomiris badā, otru izdevās izglābt. Tā bija pēdējā legālā medību diena, kad bebrus drīkstēja medīt. Var sacīt, ka bebra vecāki bija nošauti likuma ietvaros.
– Bet tas taču nav cilvēcīgi!
– Tagad ar Čāpiņu varbūt būsim labu darbu izdarījuši un panākuši, ka medību laiks pavasarī tiks par divām nedēļām saīsināts.
Jā, bet, kad Čāpiņš tika pie mums atvests, šis mazulis bija jābaro ik pēc divarpus stundām. Laurai naktī bija daudz grūtāk piecelties, tāpēc nakts maiņa vairāk bija man, bet dienas maiņa – sievai. Atceros, reiz zvanīja draugs un armijas biedrs, teica, ka varētu aiziet uz krodziņu un iedzert pa vienam aliņam. Labi, ņēmu somu ar bebru, iedzērām pa aliņam, kādā brīdī izņēmu pudelīti, palūdzu to uzsildīt un, visiem par prieku, pabaroju savu «bērnu». Viņš joprojām atzīst mūs par savējiem. Šādā veidā var iegūt dzīvnieku uzticību, taču citādi to iegūt ir ļoti grūti.
Ir jau mums bijuši vēl citi audžubērni. Kādus četrus gadus esmu dzīvojis zoodārzā uz vietas. Tas bija laiks, kad piedzima jaunākais bērns un Laura pa nedēļu ar bērniem dzīvoja mūsu lauku mājās. Mašīnas mums toreiz nebija, tāpēc pie ģimenes braucu brīvdienās ar autobusu, bet darbdienās dzīvoju tepat kabinetā. Un te ar mani izauga kāds pērtiķītis. Brīvdienās abi ar autobusu braucām uz laukiem. Ar pērtiķīti nebija viegli – viņš arī ik pēc divām stundām bija jābaro, jo māte bija pametusi. Es viņu paņēmu ar pusnoplēstu ausi, taču izauga liels ziķeris!
Nesen ar sievu izspriedām – kaut kāds kompensēšanas mehānisms tajā dzīvnieku mazuļu auklēšanā ir, jo ir kāds, ko pačubināt, pabārt un kam pudelīti iedot. Un šie mazuļi noteikti ir paklausīgāki nekā miesīgie cilvēkbērni…
– Runājot par zaļo dzīvošanu, jūs reiz teicāt, ka neapmeklējat prezidenta pieņemšanas un citus pasākumus, jo tas nav «zaļi» pirkt uzvalku un balles kleitu vienam pasākumam.
– Jā, tas nav «zaļi», un man šķiet, ka svētkos pilnīgi noteikti var iztikt bez burzmas. Cilvēku pilna zāle, šampanieša glāze rokās, visi staigā, smaida visiem, bet, ko patiesībā domā, grūti pateikt. Man tā šķiet laika tērēšana. Neesmu pasācis iet uz pieņemšanām un banketiem, un tagad uz tiem mani arī vairs neaicina. Lai es labi justos, kompānijā nevajadzētu būt vairāk par desmit cilvēkiem. Ja viņu ir vairāk, es jau jūtos kā uz skatuves. Tad nespēju atpūties. Varbūt citiem šķiet, ka esmu ļoti komunikabls, bet tas tāds šķitums, jo vairāk sevi uztveru kā introvertu cilvēku.
Jo lielāka apkārt jezga, jo dziļāku klusumu man pēc tam vajag. Tāpēc vislabāk jūtos savās lauku mājās «Skari».
