Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Ingu savulaik satiku pasaules latviešu 3 × 3 saietā Alsungā, kad priekšnesumā viņa kopā ar citām sievām kailām rokām viena otrai deva degošu uguns bumbu mandarīna lielumā.
Pamanīju, ka Inga uguns bumbu plaukstās var noturēt visilgāk, un nodomāju – o, šajā sievietē kaut kas ir!
Šodien, kad tiekamies, radies pārpratums – Inga ir domājusi, ka uzreiz pēc sarunas būs arī jāfotografējas, tāpēc ierodas sapucējusies un saka: «Paskaties, ko es uzvilku! Šo kostīmu Odeta Birmane man šuva pirms divdesmit gadiem. Biju atdevusi meitai, bet nu paņēmu atpakaļ. Der! Ak, cik daudz smalku kostīmu esmu aiznesusi uz Otro elpu, domājot, ka tie man nekad nederēs…» Kad izrādās, ka fotogrāfa šodien nebūs, Inga neuzmet lūpu un necērt kāju pie zemes, bet turpat stūrītī ātri pārģērbjas ikdienas apģērbā, kostīmu ieloka somā un ir gatava iedvesmojošai sarunai, pirms tam uzsverot: «Negribu izskatīties supersieviete! Mēs visi esam tikai cilvēki, katram ir savas tumšās puses, un es savas apzinos – neesmu eņģelis. Man ne vienmēr klājies kā tagad. Kādas asaras un puņķi bijuši! Bet arī tas ir normāli.»
Biznesa interese un gars
«Man ļoti bieži jautā, kur ņemu enerģiju. Parasti atbildu, ka esmu to mantojusi pa sieviešu līniju. Trešajā paaudzē esam ilgdzīvotājas. Mana ome ir Lāčplēša ordeņa kavaliere, apbalvota par varonību karā. Mamma savos 87 gados joprojām vada namsaimniecības biznesu, sporto un plosās pa dārzu. Zinu, ka manā pases datu vecumā, 56 gados, cilvēki sāk rēķināt, cik palicis līdz pensijai, jo varētu jau sākt bremzēties. Esmu izdomājusi citādi – ja mana mamma laiž līdz 90, tad es varu līdz simtam, nemazinot apgriezienus, ar normālu prātu un fizisko varēšanu. Tātad vēl 50 gadu – visa dzīve priekšā,» saka Inga.
«Pašlaik vadu lielu uzņēmumu – manī ir biznesa interese un gars. Mācoties vidusskolā, sāku strādāt par apkopēju – pirms stundām gāju uz darbu, tam pievienoju biļešu kontrolieres darbu vakaros, un drīz, strādādama divos darbos, pelnīju vairāk nekā mamma. Studējot pirmajā kursā arhitektos, apprecējos un diplomdarbu rakstīju jau ar bēbi ratos. Pēc augstskolas kāds Amerikas latvietis uzaicināja strādāt viņa būvniecības firmā Ņujorkā par rasētāju. Un, kad atgriezos Latvijā, sāku savu biznesu – direktores amats man ir jau no 25 gadu vecuma. Apprecējos otrreiz, piedzima divas meitas. Jaunākā pirms diviem gadiem iestājās universitātē. Brīdis, kad bērni jau studē, sievietei ir visskaistākais, jo tieši tad vienlaikus ir gan labi padarīta darba sajūta, gan apziņa, ka tagad paveras jaunas iespējas. Bērni izauguši, un ir labi izdevies! Yes, tas ir izdarīts! Eju tālāk!
Mans dzinulis ir gandarījums par paveikto – priecāties par sava darba augļiem, apņemties veikt lielas lietas, pārvarēt izaicinājumus, izdarīt un atkal darīt. Tā man patīk dzīvot! Šodien esmu enerģijas un prieka pilna, bet man bijuši arī ļoti smagi posmi – redzēju, ka citiem klājas labi, bet nevarēju to attiecināt uz sevi. Likās – nē, es jau neko, es jau tā nevaru…»
Gribēju nobraukt no tilta
«Tolaik biju valdes priekšsēdētāja SIA Euroaptieka. Viss bija lieliski, un arī es pati sev biju lieliska. Jā, nogurusi, bet gāju un darīju. Kandidēju uz savas priekšnieces amatu. Viņa bija alfa sieviete, es arī neesmu nekāda pūciņa, un tā mēs satikāmies. Konkursā uzvarēja viņa un mani uzreiz atlaida. Tā es paliku bez darba.
Drīz pēc tam man piedāvāja pirkt apģērbu šūšanas rūpnīcu Krāslavā. Izvērtēju piedāvājumu un vīram teicu – ņemam! Mēs abi vienmēr esam strādājuši kopā – viņš ir mans finansists. Nemaz jau tik daudz naudas mums nebija, bet varējām pavilkt, jo rūpnīca bija relatīvi lēta. Bija 2014. gads. 50 % rūpnīcas saražotās produkcijas tolaik nonāca Krievijā, bet Krievija iebruka Ukrainā, rubļa kurss strauji nokritās, un pārdošana pilnībā apstājās.
Man bija 180 darbinieku, kuriem nebija darba, bet viņi gaidīja algu. Lai nopirktu rūpnīcu, biju aizņēmusies naudu, ieķīlājusi Rīgas dzīvokli, bet pasūtījumu nebija, naudas nebija, turklāt arī darbinieki bija ar pilnīgi bezcerīgu attieksmi. Strādāju pa 20 stundām diennaktī vienu gadu, otru gadu, bet mīnusi tik un tā bija milzīgi. Bezceris.
Biju nokritusi no superaugstumiem – domāju, ka varu pacelt jebkuru biznesu, bet izrādījās, ka nevaru neko. Mājās ar vīru bija kašķi, svara kilogrami auga klāt tā, ka sevi nepazinu, – jau plus 20.
Netiku vaļā no domas, ka vispār nekam nav jēgas.
Ceļā no Rīgas uz Krāslavu ir dzelzceļa pārvads. Ikreiz, braukdama tam pāri, plānoju, kurā vietā jāsāk uzņemt pamatīgs ātrums, lai ietriektos margās un nokristu no tilta. Tā bija salda sajūta – viss beigtos, man nekas nebūtu jārisina. Vienīgās bailes bija par to, ka nokritīšu, bet nenositīšos un palikšu uz gultas kopjama. Tikai tāpēc es to neizdarīju. Saku paldies vīram, ka viņš bija stabils un šo grūto laiku izturēja.»
Mani izglāba meditācijas
«Par laimi, pilnīgi nejauši satiku Lāsmu Adamoviču, kura jau reiz bija mani izvilkusi no izdegšanas, tas bija laikā, kad strādāju Aldarī. Tagad viņa to izdarīja otrreiz – pamudināja mani meditācijai. Atklāju pilnīgu jaunu pasauli. Meditācijas klusums un miers bija kaut kas man neraksturīgs, bet tas izglāba. Divas reizes izgāju visai skarbo Vipassana meditācijas kursu, kur desmit dienas pēc kārtas ne ar vienu nerunā un esi tikai ar sevi – tīri un baudi savu iekšējo esību. Cik tas bija labi!
Atlaižot paniku, ieraudzīju durvis, pa kurām iet ārā, un logus, pa kuriem kāpt atpakaļ. Pamazām izkūlos. Kā tolaik kaifoju no absolūtā klusuma un miera, tā tagad kaifoju no skrējiena un aktivitāšu gūzmas.
Manā šūšanas uzņēmumā NEMO strādā 150 darbinieku – šujam modes apģērbus pazīstamu Zviedrijas, Dānijas, Anglijas, Vācijas un citu valstu zīmolu turētājiem. Krāslavas filiālē top klasika – mēteļi, žaketes, bikses, svārki –, bet Gulbenes filiālē šujam jakas aktīvai atpūtai. Pēc Jaungada sadarbībā ar zviedru investoriem Krāslavā sāksim ražot tūrisma un militārās teltis pasaules uzņēmumiem.»
Daru kopā ar jaunajiem
«Smagā posma laikā uzēstos 20 kilogramus nevarēju nomest gluži vienā dienā, bet pārgurušam, izdegušam un apaļīgam cilvēkam nav daudz spēka sportam. Kad mentāli biju mazliet izkārpījusies, sāku staigāt gar jūru. Teicu sev: jā, es vēl esmu resna, bet es eju, un kā pantiņu skaitīju: «Gar jūru iet ir forši, gar jūru iet ir forši, gar jūru iet ir forši!» 14 kilometri! Malacis, Inga!
Kad pašizglābšanās spirālē mazliet pakāpts uz augšu, var spert nākamo soli. Aizgāju uz aerobiku. Ja pati dari, varēšanas spirāle iegriežas – jo vairāk apzinies, ka spēj sevi pārvarēt, jo vairāk gribas to darīt un vari arī izdarīt vairāk.
Sapratu: ja gribu justies jaunāka, jādara tas, ko dara jaunie.
Pašlaik esmu MyFitness fane – man patīk grupu nodarbības. Nekad neesmu gājusi senioru grupā. Eju kopā ar divdesmitgadniecēm, stāvu pirmajā rindā un daru vairāk un labāk.
Biju nopirkusi dēlam skrituļslidas, bet viņam izaugusi kāja – par mazu! Žmots esmu briesmīgs – nelaidīšu mantu postā! Man bija 53 gadi, kad uzmeklēju treneri Lauri Bitenieku un pirmoreiz uzvilku skrituļslidas. Gribēju uzreiz braukt, bet, izrādās, vispirms jāiemācās krist. Uz asfalta un tā, ka šļūc uz ceļiem! Treneris saka – krīti! MAN jākrīt!? Man bail krist! Negribu krist! Mācījos un iemācījos! Ar skrituļslidām pa rampām nebraukāju, asus pagriezienus netaisu, bet labā laikā pa Mežaparku – aiziet, un ātri! Vēl man patīk slaloms. Meita brauc ar dēli, es – ar slēpēm. Ieeju kafejnīcā, tur visi jauni un kaifīgi, un es arī tāda kaifīga – man ir slēpes un cepure ar spurām tāpat kā viņiem.»
Divas ēdienreizes dienā
«Katrs mans nomestais svara kilograms ir viens gads uz jaunības pusi. Samazinot svaru par 20 kg, esmu iztaisnojusi plecus tā, it kā būtu nometusi 20 gadu smagumu. Tātad man ir nevis 56, bet 36 gadi! Vai, kā man patīk būt tādai, kāda esmu tagad! Jūtos viegli – man nav grūti ne izkāpt no mašīnas, ne pieliekties. Varu ģērbties jauneklīgi – nav jāvelk tunikas un citi bezformīgi apģērbi.
Samazināt svaru mēģināju ilgstoši, bet nesanāca. Un tad viss sakrita tā, ka sanāca! Vairāki radi un paziņas veiksmīgi bija samazinājuši svaru ar vienkāršu formulu: divas ēdienreizes dienā. Pirmā ēdienreize ir ap 12 dienā. Tāda dūšīga – pārsvarā gaļa, zivis, olas un dārzeņi. Otra – nelielā uzturoša ēdienreize – ir ap pieciem – kāds piena kokteilis vai rieksti, vai auglis. Un tad šodienai viss! Piecos ēdu tādēļ, lai nebūtu jāēd sešos un vēl vēlāk. Ļoti gribas ēst astoņos vai deviņos? Nu beidz, tik daudz kā stundiņu līdz gulētiešanai jau nu var paciesties!
Vispār nelietoju uzturā cukuru un baltos miltus, atturos no alkohola. Pirmie 15 kilogrami pazuda aptuveni četru mēnešu laikā, tālāk jau mierīgāk – tagad svars tikai jāuztur. Esmu sevi pieradinājusi pie šāda dzīvesveida, un man tiešām nemaz negribas saldumus. Reizēm gan nočiepju vīram čipsus vai kādu citu našķi, bet starp divām garšīgām lietām vienmēr izvēlos veselīgāko – labāk gabaliņu laša nekā gabaliņu kūkas.
Skanēs garlaicīgi, bet – viss ir galvā.
To saku par īslaicīgu iegribu ignorēšanu ceļā uz lielāku mērķi. Svarīgi nošķirt gribu no iegribām. Es gribu būt vesela un labi izskatīties, tāpēc varu paciest mirklīgu kāri pēc saldējuma vai kāda cita našķa. Jā, nav viegli, jo mirklīgu iegribu ir daudz. Ļoti svarīgi apzināti izturēties pret savu ķermeni ar patiesu cieņu: tu gribi dot tam to, kas vajadzīgs, nevis piepačkāt ar visādiem mēsliem.»
Man ir zelta medaļa!
«Mana mūža kaislība ir deja. Dejoju no trīs gadu vecuma. Vispirms tautas dejas, tad balets, pāris gadi arī mākslas vingrošanā. Kad jau auga bērni, mana atgriešanās dejā bija caur aerobiku. Meita piecus gadus dejoja sporta dejas, un es, protams, degu līdzi – kādu frizūru, kādu kleitu. Sekoju līdzi katrai kustībai. Kāju pa labi, pa labi! Roku, roku, turi roku! Tomēr gribēju dejot arī pati. Pamēģināju sporta dejas pārī ar vīru un sapratu – nē, es nevaru, man gribas viņu vadīt.
Gāju dejot viena – kur vien redzēju sludinājumu par deju kursiem, tur biju klāt. Pamācījos salsu, bačatu lady latino grupu nodarbībās, bet vienmēr, kad gribēju dejot pārī, tas nesanāca… Dejošanai pārī ir katastrofāla problēma atrast partneri.
Latvijā, šķiet, dejot grib tikai sievietes. Nesaprotu, kur iet un ko dara vīrieši!
Tad izvēlējos individuālos sporta deju kursus Pro-Am pie pasniedzēja Vladimira Voložaņinova. Dārgi, bet izcili! Jāmācās ir tikai man, jo partneris visu jau zina. Divu gadu laikā mans prasmju līmenis ir audzis fantastiski! Esmu uzdejojusies tā, ka šogad septembrī Jūrmalā bija manas pirmās sacensības. Četru pāru konkurencē dabūju 1. vietu! Nupat novembrī aizbraucām uz Pro-Am sacensībām Lietuvā, kur Sudraba līmeņa grupā ar piecām Latīņamerikas dejām un Zelta līmeņa grupā par rumbu un manu mīļo pasodobli dabūjām zeltu. Pasodoblē ir jāuztaisa špagats vienā sekundē, esmu lepna – varu! Tiesa, man vispār nebija konkurentu – bijām vienīgie, jo vecuma grupā 50+ ir ļoti maz dejotāju. Protams, būtu bijis foršāk, ja es sacenstos ar citiem, jo nevaru pilnvērtīgi teikt, ka uzvarēju, bet – no otras puses – neviens arī nevar teikt, ka es nedejoju un nepiedalījos. Un man ir zelta medaļas! Ha-hā!
Dejojot ir sajūta, ka man viss izdodas lieliski, pat ģeniāli, bet paskatos video – mīlīt, roka ne tā un kāja ne tā, jo detaļām ir milzīga nozīme. Ir motivācija strādāt vēl. Posīšos nākamajām sacensībām ar cerību, ka savā vecuma grupā nebūšu vienīgā.»
Mafija pret vecumu
«Meitenes, un tagad parunāsim par eidžismu! Precīzāk – par vecāka gadagājuma cilvēku diskriminēšanu attiecībā uz darbu. Mēs nerunājam par tiem, kuriem 80, bet nu jau par tiem, kam tikai 40!
Pirms Krāslavas rūpnīcas iegādes manu vīru, izcilu finansistu, smagi skāra nekustamo īpašumu krīze. Viņš sūtīja savu CV visur, kur vien varēja, bet atbilstošu darbu atrast nevarēja. Vēlāk, kad arī mani atlaida no darba, es pieredzēju tieši to pašu. Vēl pirms dažiem gadiem atlika uzrakstīt CV, un mani tūliņ aicināja uz pārrunām, kur vienmēr tiku līdz pēdējai atlases kārtai uz augstākajiem amatiem. Nu mani neaicināja nekur!
Kad Latvijā ienāca viens no lielākajiem mājas un interjera preču veikaliem, pilnībā atbildu vadītājas amatam – arhitektes izglītība, mazumtirdzniecības vadītājas pieredze, vadījusi 300 cilvēku kolektīvu, bijusi direktore jau no 25 gadu vecuma, turklāt šausmīgi patīk viss, kas saistīts ar interjeru – kūstu no šīs idejas. Riktīgi piestrādāju pie motivācijas vēstules, pārbaudīju, vai mans pieteikums saņemts, bet… mani pat neuzaicināja uz pārrunām! Un tā vairākās vietās. Šādos brīžos sāku sev jautāt – nu kas ir?
Esmu reāliste. Ja šobrīd man nebūtu darba un es nosūtītu CV, ļoti daudzos uzņēmumos to pat neizskatītu, jo paskatītos – 56 gadi, veca. Bet tagad aizmirstiet manus gadus un pavērtējiet prasmes un pieredzi – kā es sakārtoju domas, kā redzu iespējas. Paskatieties manās acīs – kā tās deg, runājot par biznesu! Bet neviens darba devējs manas degošās acis neredzētu, jo es netiktu līdz sarunai! Saprotu, ka jādod iespējas jauniešiem, bet nevar būt tā, ka vispār nepiezvana tiem, kam ir 40 un 50 gadu. Šie cilvēki jūtas jauni, un viņiem ir pieredze. Dzīve ir labākais skolotājs. Tie, kam 40 un 50, šo skolu ir izgājuši, bet nevienam nav vajadzīgi!
Tagad sarunāsim tā – dibinām meiteņu mafiju! No Jaungada, piesakoties vakancei, nenorādīsim savu vecumu – un tā, ka neviena! Teiksim #gadusneskaita, bet pasi parādīsim, kad slēgsim darba līgumu. Ticu, ka meitenēs ir spēks.
Manuprāt, jāmaina Darba likums – piesakoties darbam, vecums nav jānorāda, un to arī nedrīkst prasīt.
Bet vēl svarīgāk darīt visu, lai mainītu sabiedrības attieksmi pret sievietes vecumu. Ir jāveido kampaņas, par šo problēmu jārunā ar sabiedrību tāpat kā par ekoloģiju vai sociālām tēmām. Sabiedrībai jāmaina attieksme pret sievietes vecumu, un tad viņām nebūs jātaisa plastiskās operācijas – viņas varēs justies jaunas, un štrunts par krunkām!»
Pieci Ingas padomi foršai dzīvei
1. Dari mazas lietas! Ja šķiet, ka tev nav laika sportam, atrodi visīsākās ikdienas nodarbības, piemēram, vingrojumu kompleksu tikai septiņām minūtēm. Tik daudz laika taču tu vari atrast! Kad esi nosēdējusi stundu pie datora, desmit reizes izvingrini plecus. Tik daudz taču tu arī vari! Drīz tas kļūs par ieradumu, un spranda vairs nebūs savilkta, pleci nebūs saspringti. Es stāvu pie virtuves letes un pastiepju vienu kāju, tad otru. Tikai trīs reizes! Arī tu to vari! Eju pa ielu un sasprindzinu redzi, lai kaut ko tālumā ieraudzītu. Neredzu, neredzu un – redzu! Arī tievēt var pavisam maz – tikai šodien, tad tikai rīt. Savukārt trešajā dienā nesačakarē iepriekšējās divās dienās izdarīto ar kaut kādu mirkļa iegribu, pēc tam – iepriekšējā nedēļā vai mēnesī izdarīto. Lai tev izdodas!
2. Meklē savu prieku! Neliec sev sekot kāda cita izdošanās ceļam. Atslēgas vārds mērķu sasniegšanai ir patikšana – atrodi un dari to, kas tev šobrīd patīk. Turklāt atceries, ka katrā dzīves posmā der citas receptes, kā dzīvot labāk.
3. Tiec vaļā no slinkuma! Ir ļoti patīkami būt disciplinētai un pārvaldīt savu dzīvi. Slinkumu nedrīkst laist tuvumā, un tad dzīve kļūst daudz piepildītāka un priecīgāka. Ja jāatpūšas, tad atpūties apzināti – lasi grāmatu, ej ārā, noskaties filmu. Esi pret sevi godīga – sēdēt telefonā patiesībā ir slinkums, nevis atpūta.
4. Tiecies pēc gandarījuma! Ja kaut ko ļoti negribas darīt, fokusējies uz sajūtām brīdī, kad darbs jau būs padarīts. Vēlme pēc gandarījuma ļoti motivē.
5. Sporto un kusties! Kad vien vari, nebrauc ar sabiedrisko transportu vai mašīnu. Ej kājām vai brauc ar riteni. Arī ziemā! Tas ir super forši! Elpo gaisu un ievelc nāsīs prieku un enerģiju. Sportojot patīkami apzināties savu varēšanu. Jo vairāk vari, jo jaunāka esi arī garā!
